Dārta Valdovska, 10. c
Latvijai
Varbūt es esmu niecīgs cilvēks
Un nemanāms uz pasaules.
Man nav daudz naudas, tomēr esmu
Par citiem bagātāka es.
Man pieder mājas, dzimtā zeme,
Kur vienmēr gribas atgriezties,
Un, lai vai kā, bet, citur esot,
Šīs sajūtas man nepāries.
Man pieder tas, ko sauc par laimi,
Kad svētki kopā saved mūs.
Un ugunskurā sadeg bēdas,
Un sniegs no prieka straujāk kūst.
Man pieder darbīgums un tikums,
Un dzīves ceļš no Dieva dots.
Un, lai gan tas man vēl ir ejams,
Bij maniem senčiem izvagots.
Tiem nācās ilgus gadus svešu
Un nezināmu zemi brist,
Bet, cerot atgriezties reiz mājās,
Tie spēja Latvi neaizmirst.
Un arī es pie savas zemes
Ar visiem spēkiem turos klāt,
Un Latvija man ir tā vieta,
Ko vēlos nekad neatstāt!
Patiesības vēstnesis
Šoruden 12.a klases ģimnāziste Rita Voronova ieguva 3.vietu Egonam Līvam veltītajā radošo darbu konkursā “Krasta ļaudis” nominācijā “Par labāko skolu jaunatnes literāro darbu”. Jauniete 15.09.2017. Liepājā piedalījās konkursa noslēguma pasākumā, kurā ieguvusi arī naudas balvu (100 eiro) un īpaša dizaina zibatmiņu ar visu dalībnieku radošajiem darbiem. Piedāvājam izlasīt viņas darbu.
Es pagrābu pilnu sauju sīku čiekuru un sakļāvu dūri. Asie stūri durstīja plaukstu un neļāva man aizmigt. Palūkojos uz Lea, kura gulēja uz sūnu paklāja man pie kājām. Viņas seja bija mierpilna. Mežs likās pārlieku kluss, vienīgā dzirdamā skaņa bija tālas jūras šalkas. Varbūt Lea nebija taisnība. Varbūt šonakt tas neatnāks.
Virpināju pirkstos papardes lapu un vēroju. Brīdī, kad sāku jau padoties, uzkalna pakājē sakustējās ēna. Tā auga, ieguva aprises un iznāca mēnessgaismā.
– Lea, mosties!
– Kas ir? – viņa, pacēlusi galvu, teica.
Bet paskaidrojumi nebija vajadzīgi, tā vairs nebija tikai ēna. Briedis bija iznācis mēnessgaismā. Tas bija lielākais briedis, ko jebkad biju redzējis, bet pats brīnumainākais – tā ragi spīdēja gaiši zilā, mirdzošā krāsā. Es nespēju noticēt savām acīm, tā tomēr bija taisnība. Briedis mums tuvojās, un ragu spožums sāka mani žilbināt, es aizmiedzu acis un atvēru tās, raugoties pilnīgā tumsā. Pēc pāris sekundēm redze pielāgojās un viss, kas bija palicis pāri, bija izbradātas sūnas divus metrus no mums…
Desmit gadus pirms šī notikuma Lea pārvācās man kaimiņos. Tad mums abiem bija tikai septiņi gadi, bet jau uzreiz sapratām, ka būsim labi draugi. Mēs dzīvojām piecu minūšu gājienā no kādas zālainas un aizaugušas pludmales. Tur ūdenī tika apskaloti lieli akmeņi, uz kuriem parasti atpūtās kaijas. Kad ūdens bija mierīgs un mēs varējām ar uzlocītām biksēm tikt līdz tuvākajiem akmeņiem, mēdzām tur sēdēt un runāt stundām ilgi. Lea man bieži stāstīja pasakas, ko viņa bija dzirdējusi no vecākiem. Parasti tās bija par tālām un brīnumainām zemēm, kur dzīvo visneiedomājamākās radības. Bet viens stāsts bija citāds, Lea apgalvoja, ka tā nav nekāda pasaka, bet vistīrākā patiesība.
Stāsts vēstīja par brīnumainu briedi, tas bija divtik lielāks par jebkuru citu, ar iespaidīgiem ragiem, kuri mēnesgaismā spīdēja gaiši zilā krāsā. Šis briedis esot viņas ģimenes sargs jau daudzas paaudzes. Ikreiz, kad kādam no viņiem nepieciešama palīdzība, atliek sagaidīt nakti, kad mēnesi nesedz mākoņu sega, un doties mežā. Briedis vienmēr parādoties un sniedzot palīdzību. Kādreiz, ļoti senos laikos, par to zināja daudzi un briedis palīdzēja visiem, kam tas bija vajadzīgs, līdz to kādu dienu centās nomedīt iespaidīgo ragu dēļ. Tad tas pazuda uz daudziem gadiem, kamēr atkal pēkšņi parādījās Lea vecvecvecvecmāmiņai, kad viņa dziļā izmisumā lūdza palīdzību. Viņas ģimene sargāja to kā noslēpumu, lai briedim nedraudētu briesmas. Bet Lea vecāki neaizliedza to stāstīt citiem, jo uzskatīja, ka pasaulei atkal noderētu palīdzība un nu jau briedis ir spējīgs sevi pasargāt.
No sākuma man gribējās viņai ticēt, bet tajā gadā mēs sākām iet skolā un tur smējās par bērniem, kas vēl tic pasakām vai Ziemassvētku vecītim. Es izlēmu, ka ticēšu tikai tad, ja pats to kādreiz redzēšu. Lea bija kļuvusi mazliet klusāka, bet ātri sadraudzējās ar klases meitenēm. Tomēr nākamajos pāris gados viņas draudzenēm sāka apnikt klausīties par brīnumaino briedi, kam ticēja tikai viņa. Meitenes sāka ar viņu runāt aizvien retāk un reizēm pat apsmiet. Lea nekad nepiekāpās pārējiem. Viņa pati vairs nestāstīja nevienam par brīnumaino briedi, bet, ja kāds jautāja, tad vienmēr apgalvoja, ka tā ir taisnība. Mūsu ģimenes bija tikpat draudzīgas, cik mēs abi, tāpēc daudzus vakarus es pavadīju Lea mājā vai viņa manējā. Es viņu pazinu labi un neapšaubīja stāstu, man likās vieglāk to ignorēt nekā strīdēties.
Lea bija īpaša meitene, sarkanbrūniem matiem, zaļām acīm un skaistu smaidu, bet visvairāk man viņā patika patstāvība. Viņa bija drosmīga un nekad nepadevās citu viedoklim. Kad mums abiem bija jau četrpadsmit gadu, mūs sāka uzskatīt par jauniešiem, nevis bērniem un es sāku pamanīt, ka cilvēki mēdz no Lea izvairīties, kaut nemaz nepazīst viņu. Kādreiz tā rīkojamies biju ievērojis tikai pieaugušus cilvēkus, bet tagad tā darīja arī mūsu vienaudži. Šķita, ka viņi nevēlas Lea savā tuvumā, it kā viņiem būtu bail no viņas. Es nespēju saprast, kas tam ir par iemeslu, tāpēc pajautāju savai mammai. Viņa tikai atteica, ka cilvēki ir muļķīgi un nespēj pieņemt to, ka kāds ir atšķirīgs.
Vienīgais, kas varēja būt manāmi atšķirīgs no pārējiem, bija Lea un viņas vecāku ādas krāsa, tā bija tumšāka nekā visiem pārējiem. Ja tas bija iemesls, tad es tiešām nesapratu pārējos, manā skatījumā, viņu āda bija skaista, kastaņbrūna un mirdzoša. Viņi visi bija lieliski un jauki cilvēki.
Nu mums abiem bija septiņpadsmit gadu, jūs teiksiet – gandrīz pieauguši? Godīgi sakot, jo „pieaugušāki” kļuva apkārtējie, jo dusmīgāks es jutos. Es redzēju, kā Lea ietekmē cilvēku attieksme, plus jociņi par viņas draugu brīnumbriedi arī nebija beigušies. Meitene kļuva noslēgtāka un ļoti bieži bija noskumusi.
Kādu dienu, kad sēdējām uz jūras lielajiem akmeņiem, viņa likās satraukusies.
– Es gribu tev ko pastāstīt, bet man bail, ka tu negribēsi klausīties, – teica Lea.
– Kad es neesmu tevī klausījies?
– Es zinu, ka esi, bet šis ir mazliet savādāk. Tu atceries briedi, par ko es tev stāstīju, vai ne?
– Protams, to atceras arī vēl daudzi citi.
– Tā ir taisnība. Es pie viņa eju visu nedēļu.
– Lea, … tā bija tikai pasaka, ko tev stāstīja vecāki. Ja tu ej uz mežu, lai būtu viena un klusumā, tu vari man to pateikt. Es gribu tev palīdzēt.
– Tu man netici tāpat kā visi pārējie. Varbūt tev arī bail no manis? – Lea skumji teica.
– Nemuļķojies, mēs esam draugi gandrīz visu dzīvi. Labi, es gribu tev ticēt, bet, lai es to spētu, man viņš jāredz paša acīm.
Skola tikko bija beigusies, un mums bija daudz brīva laika, bet visu nedēļu bija ļoti mākoņains laiks. Mākoņu bija tik daudz, ka visu nakti nosedza mēnesi, neļaujot pat vieglai gaismai izspraukties cauri. Līdz pienāca ļoti skaidrs pilnmēness vakars. Es gaidīju Lea uz savas mājas sliekšņa. Viņa pienāca pavisam klusu un sabiedēja mani.
– Piedod, esi gatavs? Ir laiks.
Mēs devāmies uz tuvējo mežu un atradām nepārāk aizaugušu vietu ar biezu sūnu klājienu. Mēs gaidījām ilgi, no sākuma man bija bail, bet tad es sāku aizvien vairāk šaubīties. Ticēt tam jau bija kaut kas neiedomājams. Ko es te daru? Lea bija ļoti mierīga. Viņa teica, ka dažkārt briedis dodas uz savām kādreizējām mājām un, kaut viņš ir ātrs, paiet laiks, kamēr viņš atgriežas. Pēc stundas Lea aizmiga un es paliku viens gaidīt neiespējamo.
Es skatījos uz nomīdītajām sūnām un nespēju saprast, vai notikušais bija tikai manas iedomas.
– Kur viņš palika? – es klusu jautāju.
– Viņš nāca pie manis, bet ieraudzīja tevi pirmo un nobijās. Tu teici, ka gribi man palīdzēt. Domā par to, ko tu vēlētos mainīt, un viņš atgriezīsies. Šoreiz pie tevis.
Mana sirds sitās tik skaļi, ka šķita – viss mežs dun. Es ticēju, es ticēju ar katru savas būtības šķiedru. Es sāku domāt par visu slikto, ko ir piedzīvojusi Lea, un to, kā būtu bijis, ja cilvēki būtu saprotošāki. Briedis parādījās manu acu priekšā tik ātri, ka nespēju tam noticēt. Es gaidīju, ka tas runās, palīdzēs man, bet tā vietā iestājās pilnīgs klusums un viss manā acu priekšā pazuda. Lēnām tumsā parādījās tēli un es drīzāk nojautu, kas tie ir, nekā redzēju tos skaidri, līdz es dzirdēju skaļu triecienu un pasaule ieguva gan krāsu, gan skaņu. Es skaidri saskatīju savu vecmammu, kura sēdēja pie bērnu gultiņas, kurā gulēju… es … un teica …
– Mans mazais varoni, es zinu, ka tev ir lemts kādam palīdzēt. Tu būsi tas, kurš cilvēkos saskata labo, šķīsto un patieso. Tu iepazīsi cilvēka sirdi, nevis spriedīsi par viņu no citu runām. Lūdzu, pastāsti savai draudzenei, ka pietiek ar dažiem labiem cilvēkiem laimīgai dzīvei! Neviens nekad nespēs patikt pilnīgi visiem. Un, pat ja tu patīc mazākumam, pat ja tikai dažiem cilvēkiem, tikai viņi ir tie, kas tev vajadzīgi. Vispirms klausi savai sirdij…
___________________________________________________________________________________________
Teika “Celies, zudusī zeme!”
11.a klases skolniece Rita Voronova 2017.gada 7.aprīlī piedalījās Oskaram Kalpakam veltītajā literārā konkursa “Oskara Kalpaka pārnākšana – solis nemirstībā” noslēguma pasākumā Rīgā, Kara muzejā, kopā ar 38 finālistiem, iekļuva labā
ko trijniekā 9.-12.klašu grupā un balvā ieguva Sertifikātu braucienam uz Eiropas Parlamentu Briselē! Turpinājumā piedāvājam izlasīt Ritas sacerēto teiku.
Reiz dzīvoja zudusi tauta zudusī zemē. Šī vieta atradās skaistas jūras krastā, kuras smiltīs tika izskaloti mirdzoši dzintari. Reiz tā bija mājvieta enerģijas pilnai un laimīgai tautai, bet kādā brīdī viss mainījās.
Cilvēki staigāja, vienmēr rūpju māktu seju. Sievas un meitas visbiežāk dzīvoja vienas, un grumbas viņu pierēs jau bija iesēdušās uz palikšanu. Ik dienu, ik stundu un minūti viņas raizējās un gaidīja pārnākam savus vīrus, dēlus un brāļus. Tauta zaudēja cerību, tā sāka zaudēt arī sevi. Daudzi jo daudzi zaudēja cīņā ar vēlmi nepadoties, vēlmi ticēt un cerēt brīvībai. Viņi bēga, devās prom ar cerību pasargāt sevi, savu ģimeni un ar rūgtumu sirdī domāja, ka viņu tēvuzeme ir zudusi un diez vai kāds to spēs glābt.
Bet nē, ak jel nedomājiet, ka tauta bija gļēva un padevās jau pie pirmajām grūtībām. Tā sāka cīņu apņēmības pilna… (hmm… vai tomēr iebiedēta…). Kurš nu to tagad vairs atceras? Zudušajā zemē katrs skaitīja laiku citādi. Bija karavīri, kas pateicās par katru minūti, kas viņiem dota dzīvajos. Viņiem diena kara laukā šķita kā viens mirklis un stunda ierakumos, neizdodot ne pīkstiena, kā vesela mūžība. Un tad bija pārējie. Lūk, šie pārējie dzīvoja kā miglā, bet miglā pulksteni un kalendāru ir par grūtu saskatīt. Viņi gāja, darīja un attapās, kad diena jau bija galā un atkal bija klāt garās nakts stundas, kurās domas par nedrošo nākotni nemirkli neatkāpās. Viņos notika mūžīgā cīņa ar sevi vai ar briesmīgajiem nakts murgiem.
Tādā dzīvē laiku nav vērts skaitīt normāli. Tā nu šī tauta cīnījās ar laiku, bez jebkādas drošības sajūtas vai nojautām par nākotni. Vējš vairs nebija tik spirdzinošs, saule bija auksta pat vasaras pusdienlaikā, un jūra vairs nesmējās, sitot debeszilos viļņus pret krastu, tā klusēja un gaidīja neizbēgamo. Tauta mainījās, tā pakļāvās saviem iekarotājiem, runāja viņu valodā un atteicās pretoties. Bailes un zaudējumu sāpes bija pārāk stipras, lai dotos cīņā ar neizsīkstošu pretspēku.
Katras tautas stāstā ir kāds varonis. Bruņinieks spožās bruņās ar neaprakstāmu spēku un visspožāko zobenu. Kāds, kurš negrasās atdot savu zemi un tautu. Vai kāds glābs zudušo zemi? Jā, bet viņam nebūs lemts sagaidīt pateicību. Tāda būs brīvības samaksa.
Zudušajiem ļaudīm bija vajadzīgs grūdiens, lai izrautos no bezcerības valgos sapītajiem locekļiem. Šis grūdiens bija nevis bruņinieks, spožās bruņās, bet ar cīņas sparu un ticību brīvības laikiem apveltīts karavīrs. Drosmīgs un pašaizliedzīgs varonis. Viņš atgriezās, kad zeme jau bija zudusi.
Vai viņu satrieca migla, kas valdīja visapkārt, izmisusī tauta un nesastaptās sejas, kas zudušas uz mūžīgiem laikiem? To neviens nezina stāstīt, bet skaidrs ir viens – viņš negrasījās pazust līdzi savai zemei vai dzīvot miglā.
Cilvēku nostāsti vēsta, ka pirms viņa ierašanās bija jūtami pārmaiņu vēji. Tie ieradās ar asām un vēsām brāzmām. Daži pat apgalvo, ka tie čukstēja spēka vārdus, liekot gaidīt un cīnīties par labāku dzīvi, izrauties no stinguma, lai spētu atbalstīt varoni, kad viņš ieradīsies. Spēka vārdi gan bija dzirdami tikai mežā, bet kāpēc? Lūk, šī leģenda ir visaizraujošākā no visām dzirdētajām.
Varonis devās uz savu dzimteni – nu jau zudušo zemi. Paveikto kara varoņdarbu nogurdināts, viņš nesteidzās. Plāns bija atgriezties pie savas ģimenes un kādu laiku atpūsties laukos un bērnības zaļajās pļavās. Varonis bija noguris karot un nenojauta, kas to gaida dzimtenē. Apmēram mājupceļa vidū bija jāveic garš gājiens cauri biezam mežam. Koku galotnes nebija saskatāmas, un zaru lapotnes sakļāvās tik cieši, ka padarīja apkārtni tumšu. Viņš devās uz priekšu vieglā solī, izbaudot vēsās vēja brāzmas, kas patīkami atvēsināja pēc mēnešiem pārciestā karstuma un asins smārda kara laukā.
Pēkšņi kļuva vēsāk, un pēc mirkļa varoni jau pārņēma drebuļi. Šķita, ka pēkšņi iestājusies nakts. Vērīgāk ieskatoties tālumā, koku biežņas dziļumā, varonis pamanīja ko gaiši mirdzošu kā baltu rēgu. Viņš vēlējās skriet, bet uz krūtīm spieda kāda neredzama roka, kas drīz jau ieskāva kā spīlēs. Nebija izvēles, nācās stāvēt un gaidīt neizbēgamo.
Baltā parādība tuvojās lēni, bet noteikti. Varonis sāka saskatīt, ka tas nebūt nav biedējošs rēgs, kādu viņš bija iztēlojies. Tas bija jauns zēns, piena krāsas matiem, ģērbies sniegbaltā, mirdzošā ģērbā, un ap kaklu tam bija apsiets tikpat balts apmetnis, kas plīvoja pie katras vēja brāzmas kā viegls zīda aizkars. Acīmredzmi viņam piemita pārdabiskas spējas, jo, kaut varonis juta, ka zēns nenes ļaunumu un nolemtību, bet gan cerību un neatlaidību, viņš izstaroja dzelošu aukstumu. Nu jau vairs nebija vienkārši vēsi, bet sāpīgi un grūti paciešami auksti.
- Esi sveicināts, mans dārgais varoni… – dvesa zēns. Viņa balsī bija jūtams gadiem krājies nogurums, kas, šķita, kuru katru brīdi salauzīs jaunekli.
- Kas tu esi, un kādēļ dēvē mani par varoni?
- Es esmu zudušās zemes dvēsele. Tu šo zemi pazīsti kā dzimteni. Droši vien jūti manu nogurumu, varoni. Nogurusi ir arī tava zeme un tauta. Tu esi mans glābiņš, mana un savas tautas pēdējā cerība. Tev jākļūst par varoni un jānoceļ smagais bezcerības slogs no savas tautas pleciem.
- Es nesaprotu, mirdzošais jaunekli! Un kādēļ no tevis nāk tik neizturams aukstums?
- Jo vairāk zūd tava dzimtene, jo aukstāk man kļūst. Kādreiz es izstaroju patīkamu vasaras brīzi, bet tagad no manis laužas ārā ziemas sals ar visnegantāko un asāko vēju, kādu tavā dzimtenē nācies piedzīvot. Tas atņem man spēkus, varoni, tev jāsteidzas. Pulcē brāļus un iedves tajos cerību! No viņu enerģijas spēkus gūšu arī es, bet, pazūdot man, zudīs arī mūsu zeme.
- Man atteica lūgumu doties mājās un palīdzēt dzimtenei, kad to vēlējos. Kāpēc tu domā, ka tagad esmu īstais? – apjucis taujāja varonis.
- Tu jau esi bijis varonīgs līdz šim, bet es redzu, ka tas vēl nav viss, kas tev šai saulē paveicams. Tev ir lemts mainīt notikumu gaitu, ja pats to vēlēsies, un tu vēlies, to es redzu tagad. Padari savu zemi nemirstīgu! Dodies mājās, satiec ģimeni, un tālāk tu pats jutīsi, kā rīkoties. Tikai viens ieteikums, mans dārgais varoni, lai ko tu darītu, tici savai sirdsbalsij, neizrādi bailes vai nepārliecinātību par saviem lēmumiem. Tas nav noticis līdz šim un nav ierakstīts tavā dzīves ceļā arī turpmāk.
Baltais, brīnumainais zēns izgaisa, un līdz ar viņu pazuda arī neciešamais aukstums. Varoņa locekļi bija sastinguši, un tagad tajos neganti dzēla. Viņš bija apjucis, bet nebija jēgas stāvēt uz vietas. Ticis ārā no meža, viņš lēnā gaitā turpināja ceļu mājup, apdomājot, vai tikai notikušais nebija pārguruma radīti murgi.
To, vai leģendas vēsta patiesību, zina tikai pats varonis, bet mainīt notikumu gaitu viņam patiesi izdevās.Viņš pulcēja biedrus, tā sauktos brāļus, ap sevi un vadīja kaujas laukā, grūtībās nonākot, bieži atcerējās baltā zēna atmiņu tēlu. Viņš neslēpās aiz citu mugurām, bet drosmīgi gāja pirmais, rādīdams pulkam ceļu, un tikpat drosmīgi krita kara laukā kā varonis. Iekšējā drosme padarīja viņu neaizmirstamu. Brīdī, kad visi atteicās, viņš nenobijās un devās cīņā ar uzticīgu kara pulku. Viņam izdevās iekustināt savu tautu un neļaut tai pazust nebūtībā. Viņa spars apveltīja Latviju ar nemirstību. Vēl šobaltdien cēlo varoni dēvē par Oskaru Kalpaku – latviešu pulkvedi, pirmās Latvijas karaspēka vienības komandieri.
___________________________________________________________________________________________
Elle un patiesība
Cukura mākoņi,
Kristāla lietus.
Kosmosa cīgas un
Netīra dzeja.
Kritizē mani,
Plēs aiz matiem.
Lūdzu, bļauj –
Viņš ir pie ruļļiem.
Sāļi rūgta patiesība,
Esmu ļoti apdauzīta,
Jo domas neskaidras,
Bet saprāts tīrs.
Sit mani,
Sit mani stiprāk –
Es vairs neko nejūtu.
Vēmekļi un zelta
Putekļi.
Mūzika vienmēr skan,
Strutojošas rētas,
Un daudz bēdas,
Pie vienas vietas man.
Es neesmu lelle,
Tu centies spēlēties.
Esmu dzīva elle –
Nāc, apdedzinies…
Vienpadsmitā
_______________________________
Noslēpumu pasaka
2016.gada novembrī Tukuma Raiņa ģimnāzijas 11.a klases skolniece Rita Voronova piedalījās Tukuma bibliotēkas rīkotajā, rakstniekam Kārlim Ķezberam veltītajā pasaku konkursā “Pasakas par dzīvniekiem”. Jauniete sacerējusi “Noslēpumu pasaku” un žūrijas vērtējumā ieguvusi 1.vietu skolēnu grupā, kā arī naudas balvu (80 eiro). Tagad arī jums ir iespēja izlasīt viņas jaunrades darbu.
Mazā Luna sēdēja pie virtuves galda un skatījās ārā pa logu uz lielo, dziļo un mirguļojošo ezeru. Viņa dievināja to, kā ezers izskatās vakarā, kā mēness gaisma apspīd katru mazo, vēja radīto, vilnīti. Augšā aizcirtās durvis un viņa dzirdēja lēnus soļus un mīkstās, platās astes vilkšanos nopakaļ gājējam.
– Luna, laiks iet gulēt! – teica vectēvs.
– Vai tiešām jau tik vēls? – novaidējās Luna.
– Tu gribi dzirdēt Noslēpumu pasaku vai ne?
Luna pielēca kājās un uzskrēja pa trepēm. Viņa jau nedēļu bija lūgusies vectēvam izstāstīt vēl nedzirdēto pasaku. Viņas brālis bija divus gadus vecāks un pasaku bija noklausījies jau sen. Tagad, kad meitene beidzot bija sasniegusi 12 gadu vecumu, arī viņa drīkstēs to dzirdēt. Starojoša un enerģiska Luna apstājās vectēva priekšā.
– Nu, neizskatās, ka tev nāktu miegs, saulīt, bet pasaka nav no īsajām, tāpēc varbūt tas ir pat labi.
– Tev tiešām liekas, ka es varētu aizmigt Noslēpumu pasakas laikā, neuzzinot noslēpumu? Tas taču atklājas pašās beigās!
– Tev to pateica brālis? – norūca vectēvs.
– Jā, bet tas ir vienīgais, ko zinu, neko citu viņš man neatklāja. Teica, lai gaidot pasakas beigas – tās būšot vislabākās.
– Nu tad jau redzēsim, zobus iztīrīji?
– Tūlīt…
Meitene aizsteidzās, astei sitoties pret zemi. Vectēvs tikai pasmaidīja par Lunas straujo un nepacietīgo dabu. Ne reizi vien bija dzirdama Lunas lūgšanās brālim, tomēr viņš pacietību bija mantojis no vectēva, un tas nozīmēja, ka neko vairāk par pasakas nosaukumu viņa neuzzinās.
Vectēvs lēni aizsoļoja līdz Lunas istabai un iekārtojās mīkstajā atzveltnes krēslā blakus meitenes gultai. Nebija ilgi jāgaida, līdz Luna jau bija iekārtojusies gultā un ar nepacietību lūkojās vectēvā.
– Tātad atceries, ka sūdzējies par to, ka pārējie dzīvnieki skolā tevi apceļ tikai tāpēc, ka izskaties citādāk?
– Jā, tas notika pirmajā klasē. Daži joprojām mani kaitina, bet lielākā daļa vairs ne, tagad man ir daudz draugu.
– Viņi saprata, lai kā tu izskatītos, tu esi un būsi ļoti jauka meitene. Pasaka būs par kādu puisi, kuru piemeklēja līdzīga problēma kā tevi pirmajā klasē.
– Viņu arī apcēla klasesbiedri?
-Arī klasesbiedri, bet tā nebija vienīgā zēna problēma. Labi, uzzināsi visu klausoties, sarunājam, ka jautājumus uzdosi pēc pasakas beigām, labi?
– Labi.
– Tātad noslēpumu pasaka… Reiz, pirms daudziem gadiem, dzīvoja puisēns, vārdā Aleks. Viņš…
– Vectēv, puisēnu sauc…
– Luna, nepārtrauc mani, ko mēs tik tikko sarunājām? – vectēvs, saraucis pieri, teica.
– Labi, labi… es klusēju.
– Viņš bija vienpadsmit gadus vecs un dzīvoja pie sava krusttēva skudrulāča, vārdā Oskars. Tomēr Aleks izskatījās pavisam citādi. Viņš bija apmēram tikpat liels kā krusttēvs, bet staigāja uz divām kājām, ar tumši zilu, gludu kažoku, platu, garu asti, īsu, mazu degunu un lielām, tumšām acīm. Kad Aleks izjuta vajadzību redzēt tumsā, viņa ausis, ķepas un aste sāka spīdēt koši zilā krāsā. Viņš neatcerējās savus vecākus- tie bija cietuši negadījumā, kad Alekam bija tikai divi gadi.
Diemžēl Oskars neko daudz par viņiem nevarēja pastāstīt, jo bija pārcēlies uz šejieni neilgi pēc Aleka piedzimšanas. Oskars pazina Aleka vecākus apmēram gadu, kura laikā viņi ļoti sadraudzējās, un raksturoja viņus kā jauku un saticīgu pāri. Viņi neuzturēja sakarus ar saviem radiem, bet draugu viņiem netrūka. Oskars nebija viņus iztaujājis par pagātni, zināja tikai to, ka šos dzīvniekus sauc par nībungiem un tādu uz pasaules nav daudz. Viņš bija ar prieku kļuvis par Aleka kusttēvu un apsolījis par viņu rūpēties, ja kaut kas atgadītos.
Aleks nezināja, kur ir viņa radinieki, un tur, kur dzīvoja Oskars, nebija neviena cita nībunga. Zēns par savu sugu zināja tikai to, ko izlasīja bibliotēkas grāmatā. Lielākā daļa lapu bija izplēstas, bet kāds stāsts no vēstures sadaļas bija palicis. Tas nepaskaidroja daudz, tikai citu nepazīstamu dzīvnieku attieksmi pret Aleku. Viņš joprojām nezināja, no kādas vietas cēlies un kur dzīvo citi nībungi. To, ka viņš spēj spīdēt tumsā, Aleks bija uzzinājis pats kādā vēlā vakarā septiņu gadu vecumā. Zēnam bija vēl tik daudz jautājumu.
Grāmatā viņš izlasīja, ka apmēram pirms divdesmit gadiem bijis periods, kad nībungi slēpušies no citiem, jo pārējās sugas tos nicināja. Pēc neilga laika daži atgriezās, jo neuzskatīja par pareizu slēpšanos un bēgšanu, bet daudzas dzimtas joprojām nav atgriezušās, lai cik cītīgi tās meklēja draugi un paziņas. Pirms divdesmit gadiem daļai nībungu apnika, ka viņi tiek apcelti par savu izskatu un tradīcijām. Kā viens, tā otrs bija ļoti atšķirīgs no citiem dzīvniekiem. Viņi uzreiz izcēlās zilā kažoka dēļ. Nībungi dzīvoja pēc ļoti atšķirīgām paražām un noteikumiem nekā citi.
Daļa nībungu apvienojās, kopš tā laika viņus sāka dēvēt par NĪSTbungiem, jo apdraudēja citus dzīvniekus. Izpostīja to mājas un draudēja nodarīt pāri. NĪSTbungi atriebās ne tikai tiem, kas izrādīja necieņu, bet arī nevainīgiem un jaukiem zvēriem, kuriem nācās ciest. Tā visus nībungus sāka nicināt un ienīst. Zvēri no viņiem baidījās un izvairījās, jo maza daļa viņu sugas rīkojās ļoti nepareizi. Viņi postīja un iznīcināja, nevis centās paskaidrot vai aizrādīt citiem.
Pārējie nībungi bija ļoti sarūgtināti par sugas brāļu rīcību un centās dzīvot tālāk starp citiem, pierādot savu draudzīgumu un labo dabu. Bija jau par vēlu, daudzi baidījās pieņemt nībungu darbā vai uzturēt ar viņu kontaktus. Dzīvnieki gāja viņiem garām ar līkumu. Un tad nībungi padevās, viņi muka no savas sugas apdzīvotajām zemēm, jo NĪSTbungi draudēja visiem, kas atteicās piedalīties. Citur viņus pazemoja, viņi bija palikuši vieni. Mājās draudēja briesmas, bet citās zemēs viņus nevēlējās pieņemt aizspriedumu dēļ. Tā nu daļa slēpās un nekad vairs neatgriezās dzimtajās zemēs, jo palika dzīvot svešās zemēs un pacieta citu attieksmi.
Cietēji bija gan visi pārējie dzīvnieki, jo NĪSTbungus neizdevās apturēt, gan nevainīgie nībungi. Viņi bija labi un kārtīgi dzīvnieki, bet pārējo bailes neļāva viņiem uzticēties. Tā laiks gāja uz priekšu, NĪSTbungi uzbruka vēl vairākus gadus, līdz sāka trūkt atbalstītāju un vainīgie noslēpās.
Šie notikumi bija mainījuši arī Aleka dzīvi. Skolā bija dzīvnieki, kas ar viņu nerunāja, jo viņiem to aizliedza vecāki. Viņš bieži ievēroja, ka citi uz viņu skatās ar aizdomām un izturas noraidoši. Alekam tas likās muļķīgi, viņš nezināja, kas ir bijuši viņa radi. Viņam nebija nekāda sakara ar šo ļauno NĪSTbungu apvienību, jo pats bija labs un jauks zēns, vienmēr draudzīgs un izpalīdzīgs, kurš bieži domāja par to, kāpēc viņam ir jācieš zilā kažoka dēļ. Viņš dzīvoja tāpat kā pārējie dzīvnieki, piedalījās viņu svētkos un ievēroja visas tradīcijas, bet tāpat bija kāds, kas domāja, ka viņš tēlo un ir bīstams. Par laimi, Alekam bija pāris jauku draugu, kuri bija saprotoši un neņēma vērā aizspriedumus. Viņi nebaidījās no Aleka – daudzas ģimenes zināja viņu jau no divu gadu vecuma un mīlēja mazo, dzīvespriecīgo zēnu. Viņš bija ļoti pateicīgs šiem dzīvniekiem – bez viņiem dzīve būtu vienkārši neciešama.
Visvairāk Aleks pateicās Oskaram, viņš mīlēja šo lēnīgo skudrulāci. Oskars bija sadraudzējies ar Aleka vecākiem neilgi pēc NĪSTbungu uzbrukumu beigām. Viņš nebaidījās un nenosodīja viņus, tikai novērtēja kā jaukus dzīvniekus, kam noderētu draugu palīdzība. Oskars stāvēja pāri jebkādiem aizpriedumiem, viņš ticēja, ka vienalga, kāds ir pirmais iespaids par dzīvnieku, viņu drīkst novērtēt tikai tad, kad iepazīts. Aleks apbrīnoja un mācījās no sava krusttēva.
Gāja gadi, Aleks sāka pieaugt, viņu tik ļoti vairs nesāpināja netaisnā attieksme, bet ik dienu auga dusmas par aizpriedumiem, kas vēl nav zuduši. Pasaule mainās, un dzīve iet uz priekšu, bet ir dzīvnieki, kas joprojām paliek pie tā, ka visi nībungi ir ļauni un bīstami. Tikpat labi varētu teikt, ka visas lapsas ir mānīgas meles, kas zog un nodod. Bet tā taču nav, Aleka labs draugs bija lapsa – tik jauks un patiess, cik vien dzīvnieks var būt.
Aleks pabeidza skolu un izlēma doties ceļojumā. Viņš meklēs citus nībungus un pierādīs dzīvniekiem, ka ir labs un no viņa nav jābaidās. Oskars nebija ļoti iepriecināts par šādu ideju, bet piekrita ar nosacījumu, ka Aleks atgriezīsies pēc pusgada, pat ja neko neuzzinās. Ceļojums viņam bija nepieciešams, jo visus šos gadus ir bijis tik daudz sarūgtinājumu un sāpju citu dēļ.
Aleks bija apņēmības pilns. Viņa mērķis bija mainīt pasauli. Zēns devās uz tālu vietu, kur dabas apstākļi bija pilnīgi pretēji Oskara mājvietai, kur bija sauss, karsts un reti lija. Šajā vietā bija daudzu dziļu un lielu ezeru, samērā bieži lija un bija daudz plašāka augu pasaule. Tur viņš beidzot sastapa citus nībungus. Līdz nonākšanai šeit Aleks bija gājis cauri daudzām citām pilsētām un visi iztaujātie dzīvnieki viņu sūtīja uz šo vietu. Tā bija viena no retajām nībungu pilsētām. Daudzi reaģēja dīvaini, kad lūdza par pilsētu pastāstīt. To apvija teikas. Nībungi ik pa laikam pazūdot, un neviens neatklāj, kur tie ir devušies. Viņi var atkal uzrasties tikpat ātri, cik pazuduši.
Aleks jutās laimīgs nībungu pilsētā. Beidzot neviens neskatījās nosodoši, neviens viņu neturēja aizdomās. Visi bija draudzīgi un atvērti. Viņš apmetās mazā, mājīgā viesnīcā. Visapkārt bija tik daudz nībungu, ka viņš nespēja izlemt, kuru iztaujāt. Beigās viņš izlēma aprunāties ar viesnīcas īpašnieci, kas ēda pusdienas kafejnīcā pāri ielai.Viņa bija ļoti draudzīga kundze gados.
– Sveicināti! Es jums netraucēšu?
– Sveiks, Alek! Nē, protams, sēdies. Kas par lietu? Tu izskaties satraukts.
– Viss ir kārtībā, mani tikai moka ļoti daudz jautājumu.
Aleks paskaidroja kundzei savu situāciju, un viņa bija ļoti pārsteigta.
– Neko līdzīgu neesmu dzirdējusi, bet es tevi saprotu – tu dzīvo ļoti tālu no šīs vietas un vecāku tev arī nav. Nu…tu droši vien visvairāk vēlies dzirdēt mūsu lielo pazušanas noslēpumu? Tā kā visi no mums baidās, šajā pilsētā dzīvo tikai nībungi un noslēpumu neviens vēl nav atklājis. Mēs esam arī ūdens dzīvnieki, Alek! Nībungi spēj dzīvot gan uz sauszemes, gan zem ūdens, tāpēc mēs spējam spīdēt tumsā, lai redzētu dziļajā ūdenī, kur ir tumšs. Mūsu platās astes domātas peldēšanai. Pazudušās nībungu dzimtas nav pazudušas, tās dzīvo kāda ezera dziļumos.
– Ak, tas tiešām ir pārsteigums! Es nekad neesmu nekur peldējies, manās mājās nav neviena ezera. Bet kā jūs sadzīvojat ar apkārtējo nosodījumu, kāpēc visi nedzīvo zem ūdens?
– Tu šeit esi ieradies, lai noskaidrotu, kā dzīvot tālāk un kā justies laimīgam. Tāpēc tev jāsaprot, ka mainīt pasauli un dzēst vēsturi nav iespējams. Daļa no mums nedzīvo zem ūdens, jo nevēlas slēpties, mēs neesam slikti dzīvnieki, mums nav, par ko kaunēties. Daļai vienkārši labāk patīk sauszeme, un viņi nejūtas ērti, ilgstoši uzturoties ūdenī. Mēs gūstam spēku no draugiem un ģimenes. Pēc tava stāsta sapratu, ka mājās tev ir ļoti spēcīgs atbalsts. Tavs krusttēvs ir lielisks dzīvnieks, un tu vari meklēt atbalstu arī pie draugiem. Mēs visi cenšamies mainīt citu uzskatus, dzīvojot uz sauszemes un nemūkot, bet paliekam tuvumā ezeriem, jo tie mums sniedz drošības izjūtu un mieru. Ar tevi viss būs kārtībā, Alek, tu esi spēcīgs un gudrs puisis!
– Es tagad saprotu… Milzīgs jums paldies, kundze! Jūs pat nevarat iedomāties, kā man palīdzējāt. Tagad es zinu, kā rīkoties.
Aleks vēl pāris nedēļu padzīvoja pilsētā un sadraudzējās ar daudziem citiem nībungiem. Pēc tam viņš devās mājās – laimīgs un spēka pilns. Puisim bija plāns. Viņš bija pieaudzis šī ceļojuma laikā. Mājās viņš Oskaru pārliecināja pārcelties, uz kādu mazu ciematu netālu no nībungu pilsētas. Aleks vēlējās dzīvot ezeru tuvumā, netālu no citiem nībungiem, tomēr starp citu sugu dzīvniekiem. Viņš nekad vairs nekaunējās par to, ka ir nībungs, un satika kādu jauku nībungu meiteni, izveidoja ģimeni, un bieži devās ciemos pie kundzes, kurai piederēja viesnīca. Viņš mainīja pasaules uzskatus, dzīvojot laimīgu dzīvi un iegūstot arvien jaunus draugus no citām sugām.
– Tas arī viss, Luna! Ko tu vēlējies jautāt?
– Zēnu pasakā sauc tāpat kā tevi, vectēv! Bet tagad es zinu… Tas biji tu…
– Tu sāc pieaugt, mana mazā, mīļā nībungu meitene!
________________________________
Ziemassvētku stāsti
Piparkūkas piedzīvojumi
No cepeškrāsns tika izņemta panna ar tikko izceptajām piparkūkām. Viena no tām bija īpaša, jo saimnieces dēls gribēja izcept pats savu piparkūku. No izveltnētās mīklas viņš bija izgriezis piparkūku zvaigznīti, kurai devis arī rokas un kājas. Vēlāk ar glazūru uzzīmējis mīlīgu sejiņu un piešķīris tai lielas, skaistas, zilas acis, mazu, jauku deguntiņu un lielu, pļāpīgu muti.
Glazūra bija sacietējusi, un piparkūkas atdzisušas. Saimniece ar vīru un dēlu devās uz svētku koncertu, kamēr piparkūkas, saliktas greznā kristāla traukā, gulēja uz dzīvojamās istabas galda. Neviens pat nepamanīja, ka zēna piparkūka bija īpaša. Viņš to bija veidojis ar tādu aizrautību un mīlestību, ka tā ieguva sev dvēseli, dzīvību. Visu šo laiku tā bija gulējusi un nekustējusies, tikai ik pa laikam pamirkšķinājusi acis. Tagad tā apvēlās uz sāna, pārliecinājās, ka mājās vairs neviena, izņemot kaķi, kurš gulēja saldā miegā pie krāsns, nav, piecēlās, nokāpa no šķīvja uz istabas galda. Stikla atspulgā tā ieraudzīja sevi – skaistu un perfekti izcepušos piparkūku zvaigznīti.
Pēc kāda laika tā jau stāvēja aiz aizkariem uz palodzes un raudzījās ārā pa logu. Bija Ziemassvētku vakars, gada tumšākais laiks, tāpēc skaidri varēja saredzēt zvaigznes.
“Esmu viena no viņām, man jātiek tur, augšā, tur ir manas māsas, un no turienes es droši vien esmu arī nākusi,” nodomāja piparkūka.
Tā nokāpa no palodzes, uzkāpa atpakaļ uz galda un ieraudzīja avīzi. Uz tās bija attēlots salūts, bet zem attēla teksts „Svētku uguņošana, kā jau katru gadu, notiks pilsētas centrā”.
“Lūk, tā es tikšu mājās,” nočukstēja piparkūka, aši nokāpa no galda un devās uz durvju pusi, jo līdz salūtam bija atlikusi tikai stunda.
Izkāpjot pa kaķim paredzētajām durtiņām, piparkūka nonāca uz ielas. Jau uzreiz tā iemīlēja bruģētos celiņus un laternu gaismas. Ejot uz centra pusi, par kuru tā tikai nojauta pēc lielajām cilvēku masām, kas uz turieni devās, piparkūka satika mazu kaķēnu, kurš bija ļoti novājējis un izskatījās izbadējies.
“Klau, vai tu esi ēdams? ” žēlīgā balsī kaķēns jautāja, bet pretī saņēma niknu saucienu: ” Netraucē, es steidzos!”
Jau pēc pāris minūšu gājiena piparkūkai kļuva neomulīgi, tā atcerējās skumjo kaķēnu un iežēlojās. Piparkūka atgriezās pie kaķēna, norāva sev vienu kāju, sniedza to vārgajam dzīvnieciņam un teica: “Ņem vien, tev tā vairāk noderēs, jo, pie debesīm karājoties, man kāju nevajag.” Aiz vēl lielākas žēlastības tā atdeva viņam arī savu kreiso roku. Zvēriņš bija neizsakāmi pateicīgs, jo vēl vienu dienu dāsnās piparkūkas dēļ viņš dzīvos.
Piparkūkai nebija laika klausīties kaķēna stāstos, bija palikušas vien piecas minūtes līdz salūtam. Labi, ka tagad piparkūka zināja ceļu, jo bija kaķēnam to pajautājusi. Tā lēca uz vienas kājas un knapi turēja līdzsvaru nesimetriskā ķermeņa dēļ, taču, par spīti zaudētajiem locekļiem, piparkūka bija neizsakāmi laimīga. Tik laimīga, ka pat aizmirsa pievērst uzmanību tam, kas notika apkārt. Bija palikuši vien pēdējie desmit metri, tikmēr liels, melns suns to ātri paķēra no mugurpuses un apēda.
Cerams, ka piparkūkas zvaigznīte tika debesīs, ko tik ļoti vēlējās, jo bija to pelnījusi. Diez vai kāds cits spētu atdot savu roku un kāju, lai paglābtu kāda nelaimīga svešinieka dzīvi kaut uz vienu dienu.
Laura Remesa
Pasaka par meiteni
Reiz, tālā senatnē, kādā nelielā pilsētiņā, kura bija mežu ieskauta, dzīvoja kāda meitenīte, vārdā Mia. Viņa nebija tāds bērns kā citi, jo viņai piemita kas īpašs. Meitenīte prata sajust garus un ar tiem sarunāties. Mia dzīvoja nelielā mājā, kas atradās pašā pilsētas nostūrī. Apkārt sētai bija bārbeļu krūmi un daži zilām ogām pilni kadiķi.
Tieši Ziemassvētkos, pirms trīspadsmit gadiem, traģiski gāja bojā meitenes vecāki. Mia pārzināja biezo mežu, kura tuvumā viņa dzīvoja, bet kādu nakti, kad viņa devās savās gaitās, viņa nepazina ne kokus, ne krūmus. Mia bija satraukusies, un pūce, kura allaž sēdēja uz viņas kreisā, kaulainā pleca, šonakt uzvedās savādi. Meitenes rudie mati pinās egļu zaros, kaķim līdzīgās zaļās acis izskatījās pārāk nobažījušās. Mia bija tramīga, un no kājām aukstajā sniegā parādījās asins taka. Pūce sāka ūjināt, vējš pieņēmās spēkā, un Mia paklupa.
Tas bija koks, kurā bija iemiesojies meitenes vectēvs. Viņa sāka runāt ar radinieku, jautāja, kur ir palikuši vecāki, bet vectēvs bija kļuvis mēms. Viss, ko viņš teica, bija lieki, jo meitene nesadzirdēja nevienu vārdu. Pēkšņi uz meitenes rudās galvas uzspīdēja mēnessgaisma un pūce, kura bija kā saaugusi ar meiteni, aizlaidās.
Mia iekliedzās un sāka skriet pakaļ pūcei. Viņa elsoja, dzinās putnam pakaļ līdz spēka izsīkumam, lai panāktu mīļoto draugu, bet viss likās velti. Ceļi bija asiņaini, no baltās mežģīņu kleitas pāri bija palikušas vien skrandas. Mia nokrita un sāka raudāt. Meitene nesaprata, kāpēc viņas vienīgais draugs muka prom.
Pārlaidusi nakti uz kādas sniega kaudzes, meitene pamodās pavasarī. Apkārt nebija aukstuma, bet bija redzama zaļa zāle, izplaukušas koku lapas un baltā pūce, ar dzintarkrāsas acīm kā pogām, kura sēdēja necilas egles zaros, kas bija savijušies kopā kā čūskas. Mia saberzēja acis, piecēlās kājās un apskāva koku. Viņa to skūpstīja, un no meitenes dzīvelīgajām acīm tecēja prieka asaras. Viņa sāka smieties, un līdzi viņai no laimes uzelpoja viss mežs, jo brīnums beidzot bija noticis. Mia atrada savus vecākus, kuri bija iemiesojušies eglē. Viņa runāja ar māmiņu un tēti par visu, kas noticis, un vecāki viņai atbildēja.
Tā pagāja gadi, un Mia izauga liela. Viņai bija sava ģimene, bērni un pūce, kura atkal sēdēja uz kreisā pleca. Katrus Ziemassvētkus Mia ar ģimeni devās uz mežu, lai izrotātu kuplo egli, iekārtu tās zaros smaržojošas piparkūkas un nodziedātu svētku dziesmiņas.
Nadīna Valdmane
Troksnis
Es pamodos no būkšķa savā istabā. Mana sirds dauzījās kā negudra un nespēja rimties pat pēc vairākām dziļām ieelpām. Skaņa nāca no istabas tālākā stūra, kur atradās grāmatu plaukts. Uz tā stāvēja dažās mīkstās mantiņas, kuru siluetus varēju saskatīt arī istabas pustumsā. Visas kā viena joprojām atradās turpat. Pēc skaita precīzi trīs.
Pirmā bija liela mārīte, kuru mamma man uzdāvināja desmitajā dzimšanas dienā. Saspiežot to, bija dzirdama skaņa, līdzīga tālam vilciena taures pūtienam, kas man vienmēr licies uzjautrinoši. Tieši blakus mārītei stāvēja liels, balts polārais lācis, tomēr ne tas, kas simtiem reižu reklāmās redzams. Šis lācis bija īpašs, un es to saņēmu savā sestajā dzimšanas dienā kopā ar veselu lērumu balonu. Viņš nav līdzīgs nevienam citam lācim, ar to ir arī neparasts. Un tad tur stāvēja arī pavisam maza mīkstā mantiņa – gaiši violets behemots, kura vēderā ir čaukstošas bumbiņas. Šī mantiņa man vienmēr ir atgādinājusi ģimeni, tāpēc uztvēru to kā talismanu.
Manas pārdomas pēkšņi pārtrauca čaboņa no aizkaru puses. Tie ir tumši sarkanā krāsā, un mēness gaisma tiem vāji lauzās cauri, padarot dienā gaiši zaļās sienas sārtas. Aizkari viegli sakustējās kā pie maigas vēja pūsmas, un es sāku uztraukties, jo logi bija cieši aizvērti. Prātoju, vai man iet modināt vecākus, bet varbūt nebūt gļēvulei un iet paskatīties. Negribēju traucēt vecākus un uzvesties muļķīgi, tāpēc piecēlos un lēni virzījos uz aizkaru pusi. Tie atkal sakustējās, un kaut kas aiz tiem čabēja. Biju nobijusies, tāpēc, lai nevilktu garumā, ātri paķēru aizkarus, sirdij skaļi dauzoties. Un ko es tur ieraudzīju?
Viņš sāka smieties. Tur slēpās mans mazais brālītis un jutās ļoti uzjautrināts. Biju atvieglota, tomēr nedaudz nokaitināta. Viņš tur sēdēja kā mazs saules stariņš, izstarodams prieku par izdevušos joku.
Nespēju uz viņu dusmoties, tāpēc tikai pasmaidīju un samīļoju. Aizgāju pēc savām mīkstajām mantiņām līdz grāmatu plauktam un iemidzināju mazo jokdari, stāstot par katru no tām.
Rita Voronova
Sapnis realitātē
Šī diena ir drausmīga. Esmu pārguris, strīds ar draudzeni, un problēmas skolā. Tik ļoti viss sakrājies, ka labprāt pazustu no negācijām pārblīvētās vides.
Atgriezies no treniņa, es iekrītu dīvānā. Televizora skatīšanos ļoti apgrūtina nogurums – plakstiņi krīt ciet un miegs kļūst neizturams. Es šķietami esmu iemidzis, kad pēkšņi satrūkstos.
Mani pārņem jocīga sajūta – vieta, kur aizmigu, nav tā pati, kurā esmu pamodies. Veroties apkārt, var redzēt kādas guļbūves viesistabu, kurā sprakšķošais kamīns izgaismo aļņa galvas izbāzeni pie sienas.
Mani pārņem ziņkārība. Es uzvelku biezo dūnu jaku, kas karājas pāri dīvāna malai, un eju uz durvju pusi. Atverot durvis, manā sejā tiek iepūsts sniega mutulis. Notīrot to, kas bija pārsteidzis mani nesagatavotu, acīm paveras kas neiedomājams, Skatiens sniedzas līdz tālu apsnigušajām klintīm. Es nespēju tam noticēt. Saules stari, kuri izspraukušies cauri divām kalnu smailēm, apspīd tikko uzsnigušās sniegpārslas, kas, savukārt, atspoguļo spožo sauli tieši manā sejā. Nekad mūžā neesmu neko tik skaistu redzējis. Tas ir vienlaikus brīnumaini un neticami.
Pirmā doma, kas iešaujas prātā, ir pasaukt savus vecākus, lai arī viņi varētu izbaudīt šo skaistumu, taču apkārt nav redzamas nevienas mājas. Izstaigājot guļbūvi, saprotu, ka šeit neviena nav. Domas par draudzenes klātbūtni arī lēnām aizzib, jo šajā paradīzes nostūrī nav nevienas citas dzīvas dvēseles, tikai es.
Vizuļojošais sniegs aprok manas potītes ikreiz, kad speru soli. Atradis kādu celmu, es notraušu no tā sniega un apsēžos, lai varētu vērties saules apspīdētajā dabas varenībā. Esmu viens pasaules skaistākajā vietā, turklāt es, neviens cits. Šis prieks un laime šeit atrasties šķiet nenovērtējama, bet kāda gan jēga, ja laimi nav, ar ko dalīt. Atmiņā uzaust sliktie vārdi, nenovērtētie prieka brīži… Es to visu šobrīd nožēloju un apzinos tuvo cilvēku vērtību.
Balsis… Es sadzirdu balsis! Mani pārņem saviļņojums. Esmu gatavs doties meklēt šī pazīstamās balss īpašnieci, bet pēkšņi mans skats aizmiglojas. Kalnu siluets kļūst neskaidrs…
Lēnām atveru acis un skatos savas mājas griestos. Sapnis… To es vismazāk biju gaidījis. Ieraugu savu mammu, kura iesoļo istabā. Es pielecu kājās un viņu apskauju, kā arī pasaku, cik ļoti pēc viņas ilgojos. Pēc sapņa novērtēju visu, kas man dzīvē ir dots. Viņa smaidot nosaka, ka es esot iemidzis tikai trīsdesmit minūtes.
Man tā šķita kā mūžība.
Kristers Eduards Švāns
_________________________________________________________________
Apsveikums Rainim 150.jubilejā
Septembris Apsveikums Rainim 150.jubilejājau tradicionāli ir Dzejas dienu mēnesis. Šogad jo īpaši daudz pasākumu notika šajā mēnesī par godu Raiņa 150.jubilejai. Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācija organizēja konkursu „Apsveikums Rainim”. Tāpēc arī mūsu skolā literatūras skolotājas nolēma, ka jārīko izstāde. Apsveikums bija jāveido visiem skolēniem. Bija jādomā gan par apsveikuma tekstu, gan vizuālo noformējumu. Interesi izrādīja Tukuma laikraksta „Neatkarīgās Tukuma Ziņas” žurnāliste A.Puķīte, jo viesojās mūsu skolā Raiņa dzimšanas dienas priekšvakarā, lai noskaidrotu, kā ģimnāzisti svinēs Raiņa jubileju. Par šo notikumu vēstīts jau citā rakstā, bet šoreiz gribētos akcentēt skolēnu darbus, no kuriem interesantākos, radošākos un skaistākos varēja apskatīt izstādē 2.stāva gaitenī. Vislabākie darbi tika nosūtīti valsts konkursam. Turēsim īkšķus par mūsu skolēnu veikumu!
I.Āboliņa
Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas avīze "STROPS" 