Videi draudzīgs apģērbs

29. oktobrī no plkst. 18.00 līdz 19.30 Eiropas Savienības mājas Facebook vietnē notika tiešraides diskusija sadarbībā ar Pasaules Dabas Fondu “Vide un tekstils – kāds sakars?”.

Diskusijā piedalījās : apģērbu tehnoloģiju zinātniskā asistente Rīgas Tehniskajā universitātē Linda Austra Ārende, Rīgas Tehniskās universitātes uzņēmējdarbības un inovāciju studente Agne Ellere, ilgtspējīgas modes eksperte un biedrības “Zaļā brīvība” dalībniece Dace Akule, kā arī diskusijas vadītāja – jaunatnes organizācijas “Protests” aktīviste Selma Lavrence.

Diskusijas galvenā tēma bija ilgtspējīga mode un apģērbs, kā mūsu apģērbu pirkumi ir saistīti ar vides problēmām un kā mēs varam rūpēties par vidi, veicot gudrus pirkumus.

Kā interesantu faktu ievadam diskusijas vadītāja Selma Levrence minēja- mums, jaunajai paaudzei, ir četras reizes vairāk drēbju nekā mūsu vecākiem, tādējādi tekstils piesārņo vidi. A.Ellere iesāka diskusiju ar teikto, ka “mūsdienās pieaug nepieciešamība pēc ilgtspējīgiem apģērbiem, tomēr ne vienmēr šis apģērbs ir kvalitatīvs.”

Kā diskusijas dalībnieces ikdienā izvēlas apģērbu?

D.Akule valkā ilgtspēcīju apģērbu, kas tapis no lietotiem kokvilnas apģērbiem.

L.A.Ārende  pārdomā savus pirkumus un apģērbu iemaina ar draugiem. Pirms pērk apģērbu izvērtē, vai to vajag, dizainu un krāsu, etiķeti(neizvēlās sajaukumus, lai tos nākotnē būtu vieglāk pārstrādāt), izvairās no impulsīviem pirkumiem. Viņa neuzskata, ka kādreiz nopirkusi ilgtspējīgu apģērbu, jo nekas nav 100% ilgtspējīgs.

Kā var paļauties zīmolam?

Uz šo jautājumu D.Akule atbildēja tā: “Ja paveicas, katrs var izsekot cauri apģērba ražošanas procesam un  izprast, vai tiek izmantotas ne pārāk ķīmiskas vielas, standarta ūdens līmenis utt. Lai gan mūsdienu uzņēmumi spēj pircējus apvārdot, produkta birkā var meklēt sertifikātu”.

Ko mainīs modes industrija, kad klimata pārmaiņas būs kritiskas?

Modes industrija jau pielāgojas, jo pastāv likumi, kas nosaka dažādus kritērijus apģērba izstrādājumus, kā labu piemēru minot pārstrādājamus materiālus.

L.A.Ārende uzskata, ja dominēs modelis “nopērkam- patērējam- izmetam”, apmēram 73 % no industrijas saražotā produkta tiek sadedzināta enerģijas iegūšanai un mazākā daļa pārstrādāta, līdz ar to ražotnēm trūks resursu.

Kā mēs katrs varam izvairīties no neilgtspējīgiem pirkumiem?

  1. Izvairīties no emocionāliem pirkumiem.
  2. Pajautāt sev- “Vai man to vajag?”
  3. Jāskatās apģērba etiķetē – izvairīties no sajaukumiem.

Mūsdienās daudzi uzņēmumi ražo apģērbu no lietotiem materiāliem un pārdod tos tālāk, piemēram, Latvijas uzņēmums “Andele Mandele”. Kā arī no lietotiem materiāliem var veidot jaunas lietas.

Kas mūs sagaida nākotnē modes ziņā?

Nākotnē apģērbu veidos tehnoloģijas no pārstrādātiem materiāliem, kuras atvieglos dzīvi. Piemēram, sporta apģērbs ar monitoru, kurš pasargā no traumām, veste, kura neredzīgajiem palīdzēs sajust vidi. Šādus apģērbus jau izgudro.

Apkopojot diskusijā teikto, patērētājs nevar būt 100% pārliecināts, ka apģērbs patiešām ir radīts no ekoloģiskiem materiāliem, tāpēc ir vienkārši jāpaļaujas uz ražotāju un etiķetē rakstīto. 70% no mūsu pirktajiem apģērbiem aiziet apģērbu atkritumu izgāztuvēs, ko var risināt, pagarinot apģērba dzīvesciklu. Nākotnē apģērbs būs daudzfunkcionāls, līdz ar to lietderīgāks. Lai rūpētos par vidi un samazinātu apģērbu nonākšanu izgāztuvēs, jāizmanto pārstrādes materiāli vai no lietotām drēbēm veidot jaunas lietas.

Rakstu veidoja 12.a klases skolnieces Helēna Zaķe un Laura Elīna Šulca

Categories: Citāti | Komentēt

Ar pozitīvu skatu uz politiku

15. oktobrī skolotājas Intas Supes vadītā politikas pulciņa “Līdzdalība” ietvaros mūsu skolā ciemojās Tukuma domes deputāte un bijusī Tukuma Raiņa ģimnāzijas ķīmijas skolotāja Ludmila Reimate. Deputāte ar mums, pulciņa dalībniecēm, dalījās savā pieredzē par politisko līdzdalību, kā arī pastāstīja sīkāk par Tukuma novadā un pilsētā topošajiem un iecerētajiem projektiem.

L. Reimate jau 16 gadus darbojas politikā, partijā “Tukuma pilsētai un novadam”. Nolēmusi kandidēt deputāta amatā, jo cienījusi cilvēkus, kas uzrunāja, un zinājusi partijas peripetijas. Pēc gada novada domē jaunievēlētā deputāte sāka apzināties, kāds ir deputāta darbs. Tomēr pati,  būdama tukumniece, īsti nepārzināja visas ielas un adreses, par ko domē nācās apspriest un balsot. Tādēļ vakaros ar vīru izbraukājusi jaunbūves un  teritorijas, kur plānots kaut ko celt.

Kolēģu uzaicināta, L. Reimate darbojas Izglītības, kultūras un sporta komitejā un 2019. gadā ievelēta par tās priekšsēdētāju. Vēl  deputāte darbojas Sociālo lietu komitejā, jo arī šī  komiteja ir saistīta ar skolotājas darbu, ikdienu un pieredzi.

Deputāte minēja, ka savā darbā nācies pieņemt smagus lēmumus. Piemēram, saistībā ar izglītības reformām bija  jāpieņem lēmums, kuras novada skolas tiks slēgtas, kuras zaudēs vidusskolas titulu un kļūs par pamatskolām vai sākumskolām. Šobrīd aktuāls ir novadu reformas jautājums, jo jaunajā Tukuma novada domē būs apvienojušies deputāti no Tukuma, Engures, Kandavas un Jaunpils novadiem. L. Reimate atzīst, ka nākamais gads būs grūts tieši šīs novadu reformas dēļ, jo uz visu jauno Tukuma novadu būs tikai 19 deputāti, kas ir tikai par 2 vairāk nekā pašlaik.

Savukārt, sociālās lietas saistītas ar dzīvokļu jautājumu Tukumā, labklājību ģimenēs u.c. lēmumiem. Piemēram, ja kāds iedzīvotājs vēlas pašvaldības piešķirtu dzīvokli, komiteja izskata viņa finansiālo stāvokli, ģimenes situāciju un tikai tad nolemj  piešķirt dzīvesvietu.

Mēs L. Reimatei uzdevām jautājumu – vai nākotnē plānots celt kādu jauniešu atpūtas vietu pilsētā? Deputāte atbildēja, ka, neskatoties uz to, ka Tukumā jau ir ledus halle, kultūras nams un jaunā sporta skola, domē tiek izteiktas idejas par jaunu ēku Pauzera pļavās, kur darbotos Tukuma Mūzikas skola, Tukuma Mākslas skola un Tukuma Deju skola. Šo ideju L.Reimate īsti neatbalsta, jo uzskata, ka “centram ir jādzīvo”. Ja šīs iestādes tiks pārceltas uz pilsētas nomali, centrā paliks tikai baznīca. Šī iemesla dēļ top Tukuma kultūras nama pārbūves projekts, kurā plānots iestādi paplašināt un ierīkot tajā zāli, kurā rīkotu baletus un  liela formāta  izrādes, jo pagaidām pie kultūras nama nevar pievest paliela izmēra dekorācijas, tāpēc tukumniekiem nav dota iespēja skatīties un vērtēt daudzus kultūras pasākumus.

L. Reimate uzsvēra, ka apmēram 85% no Tukuma novada Domes budžeta nācās veltīt lauku ciemiem, tādēļ Tukuma pilsētai palika tikai 15%.  Daudzi iedzīvotāji ar šādu lēmumu bija neapmierināti.  Taču tas bija svarīgi, lai lauku ciemi kaut nedaudz pietuvotos līmenim, kāds ir pilsētā. Šī brīža situācija ir uzlabojusies un tiek pieliktas visas pūles, lai tā kļūtu vēl labāka.

Deputāte mums pierādīja, ka politika nemaz nav garlaicīga un neizprotama, un ka ikviens var piedalīties politikā – arī jaunieši. Politiķe aicina aktīvus jauniešus noteikti iesaistīties politikā un doties vēlēt. Mēs, politikas pulciņa dalībnieces, sakām lielu paldies deputātei Ludmilai Reimatei par atvēlēto laiku un interesanto stāstījumu, kas deva mums ieskatu politiķes dzīvē.

   Deputātē klausījās Laura Elīna Šulca, Helēna Zaķe,  Ieva Bērzmārtiņa un Laura Rudzīte

Categories: Citāti | Komentēt

Mūsu lielie un mazie darbi

Visā Latvijā no 5. – 10.oktobrim norisinājās akcija “Labo darbu nedēļa 2020!”

“Labo darbu nedēļa” ir laiks, kad izskan aicinājums palīdzēt gan līdzcilvēkiem, gan dzīvniekiem, gan Latvijas dabai, gan sabiedrībai kopumā. Tā ir  nedēļa, kad visa Latvijas sabiedrība tiek  aicināta paveikt lielus vai mazus darbus. Darbu, kas neprasa finansiālu ieguldījumu, tikai brīvo laiku un darbu. Darbu, kas ir pašu ierosināts, izplānots un īstenots.

Parlamentāriete un mūsu žurnāliste Reina Paula Kreicberga stāsta:  “Arī mēs, skolēnu parlaments, šogad piedalījāmies “Labo darbu nedēļā”, lai padarītu dzīvi pozitīvāku. Tiesa, labo darbu bijām izdarījuši jau septembrī, kad saliedēšanās pasākuma laikā sakopām jūras piekrasti 10 km garā  posmā. Tā kā labie darbi nenāk par ļaunu, nolēmām izdarīt vēl vienu.

Tā nu mēs, skolotājas Ineses Bērziņas iedvesmoti, izdomājām, kāpēc gan nepadarīt krāšņāku apkaimi. Tāpēc sējām kokus, izmantojot kastaņus un ozolzīles. Kopā bijām ap 10 cilvēkiem. No sākuma trauciņos iebērām melnzemi, tad iesējām sēklu un aplējām. Tas arī bija mūsu padarītais darbs. Šos podiņus gan nevienam neuzdāvinājām, taču laiks rādīs. Un galvenais, lai aug!”

Savukārt 12. a klase, audzinātājas Inas Užules pamudināta, devās sakopt bijušo skolas pedagogu atdusas vietas Tukuma Kalna kapos. Skolotājas Gaļinas Koroļovas kapa vieta jau bija sakopta, tāpēc ģimnāzisti, ilgi nedomājot, ķērās pie citu kapu kopiņu apkopšanas.

10. a klase nolēma palīdzēt Tukuma dzīvnieku patversmes ķepaiņiem, sagādājot viņiem dažādus kārumus. Skolēni vēlējās arī doties pastaigās ar suņiem, taču drošības apsvērumu dēļ, tas nebija atļauts. Pirmais pateicības vārdus par gardumiem steidzās izteikt vietējais visdraudzīgākais  iemītnieks – melnītis Vampīrs.  

11.a sagādāja lielisku pārsteigumu visiem, kuri ienāca pa ģimnāzijas durvīm. Rudenīgs sveiciens – ābols katram ģimnāzistam, pedagogam,  no pašu dārza.

Paldies visām klasēm par dalību akcijā!

Categories: Citāti | Komentēt

Par Tukuma Raiņa ģimnāzijas mākslas galerijas ekspozīciju

Jau gandrīz gadu mūsu skolas galerijā apskatāma tukumnieces Ilzes Cērpiņas dzīvespriecīgās, ekspresīvās krāsās risinātās kompozīcijas. Ilzes gleznas ir ļoti krāšņas, spilgtas un sievišķīgas, radot skatītājos patīkamas emocijas. Izstāde tika atklāta pagājušā gada skolas dzimšanas dienas pasākumā, kurā Ilze pastāstīja, ka  ikdienā vada izdevniecības “Zvaigzne” Tukuma grāmatnīcu, bet viņas hobijs – gleznošana ir aizsākusies,  mācoties Baltijas Starptautiskās akadēmijas Mākslas un vides dizaina nodaļā,  glezniecības pamatus mācoties pie Birutas Stafeckas un Agnijas Ģērmanes. 

Diemžēl izstāde tūlīt, tūlīt noslēgsies, dodot vietu jau nākamajam māksliniekam. Kas būs jaunajā izstādes ekspozīcijā – lai paliek intriga! Tomēr, nedaudz pačukstot priekšā – nākamais mākslinieks būs…. kāds Tukuma skolotājs! Uz tikšanos jaunajā izstādē Tukuma Raiņa ģimnāzijas gleznu galerijā! Informācija par jaunās izstādes atklāšanu sekos!

Vizuālās mākslas un kulturoloģijas skolotāja Una Bērziņa

Categories: Citāti | Komentēt

Mūsu absolventes Klintas Dzelmes Kolas pirmie panākumi literatūrā

2020.gada absolvente Klinta Dzelme Kola, literatūras skolotājas Ivetas Āboliņas rosināta, šajā vasarā piedalījās radošo darbu konkursā “Krasta ļaudis”, kas veltīts rakstnieka Egona Līva piemiņai. 18.09.2020. Liepājā – Egona Līva balvas pasniegšanas ceremonijā – Klinta tika apbalvota kā 3. vietas ieguvēja kategorijā “Labākais skolu jaunatnes literārais darbs 2019./2020. gadā” par stāstu “Erozija”. Viens no Klintas hobijiem ir arī dzejas rakstīšana. Turpinājumā piedāvājam izlasīt dažus dzejprozas darbus un stāstu “Erozija”.

Klinta Dzelme Kola

Erozija[1]

“Viņa gāja gar jū-ūras malu, un viņas… viņas soļi ir debesīs,” manā galvā dzied Marts Kristiāns Kalniņš. Šķiet, viņš pazina mani un pazina manas dienas, kas aizritēja kā laiks, lēni tikšķot nesteidzīgos pulksteņos. Gar mierīgām kāpām, gar kaiju trauksmainiem kliedzieniem pa zemi, kas par saviem līkumiem pateicīga gājējiem un tiem – kareivīgajiem, kuri, kā stāstījuši mani vecāki, cīnījušies par mums un dzimteni. Pulksteņa rādītājs atpakaļ neiet. Tāpat arī mans mūžs jūras malā gāja tikai uz priekšu. Atpakaļ spert soli neuzdrošinājās.

Pirms desmit gadiem es nezināju, ka te būšu. Pirms sešiem – nenojautu, ka palikšu. Viļņi nepaliek krastā, bet mēs… palikām.

  1. ATMOŠANĀS

Vēlīns jūnijs. Te, Klapkalnciemā, dzīvo spēcīgi cilvēki. Man mugurā bija balta kleita. No karstuma mēs nebaidāmies, bet es tomēr uzvilku baltu kleitu, lai saule nepievelk un neapdedzinu ādu. Māte atkal liks smērēt krējumu. Tēva dienišķais: “Dzīvosim taču taupīgāk!” šādos brīžos kļūst man par skaļu. Mans tēvs bija laipns un godīgs cilvēks, vien mūžīgi sūkstījās. Zvejnieks. Pazina dzīvi. Saules mīlēts. Iedegums, kāds raksturīgs tikai piejūrā dzīvojošajiem. Balts linu krekls un pelēcīgi brūnas bikses. Tāds viņš staigāja vienmēr – skaists un stalts, kamēr iekšā plosījās rūgtums.

Es zinu. Es zinu, ka smiltis visu gadu ir vienādi skaistas, tomēr gribu domāt, ka vasaras pirmajos mēnešos tās ir maigākas, neierasti gaišas un pakļāvīgas. Gaida vasarniekus. Grib sildīt mazu bērnu pēdas un lielu, saulē sakarsušu suņu ķepas.

Tēvam vienudien kļuva grūti. Viņš atkal sūkstījās un teica, ka “tas tikai, jo mums mūžīgi nav bijis naudas, man ir grūti visu laiku tā, bet es mīlu tevi, bērns, un tava mamma ir labs cilvēks. Sargā”, bet man bija citādas nojautas. Vakarā, kad viņš gāja jūrā ķert butes un neatgriezās, kad viņa kurpes nestāvēja iepretim lielās istabas durvīm un viņš nesēdēja man pretī pie vakariņu galda, tapa skaidrs, ka nu ar māti savās mājās esam palikušas divatā.

 Dienas ritēja. Bija pagājusi nedēļa. Mūsu mājās ar draugiem, radu bariem un dziedošiem kaimiņu lēveņiem ienāca Līgo svētki, taču dziesmas, skaļos smieklus un jampadraci, kas nāca līdz ar viņiem, pie paša pagalma zaļā dzīvžoga sliekšņa apturēja mūsu ziņa par tēva aiziešanu. Nē, viņi negāja prom, un mēs svinējām, tikai klusāk. Pieminot. Es gaidīju Līgo svētkus, jo man patīk reizi gadā redzēt gaismu ejam pāri visam. Tajās naktīs mēs – latvieši – paši kļūstam par gaismu – spīdam savā laimē kā tādi jāņtārpiņi un lecam pāri ugunij, kā izaicinot nāvi. Tovakar tur, blakus nāvei un ugunij, saulei tieši pa vidu esot, es ieraudzīju tevi. Tu sēdēji laivā, un viļņi nesa tevi uz krasta pusi.

“Kas tur?” mana māte, cenzdamās saskatīt atbraucēju, vaicāja. Vainags (kā vienmēr uzpīts mazliet par lielu) aizmigloja viņas skatu. Es devos atbraucējam pretī. Skriešus. Saviļņojums lauzās ārā kā sula no tikko plīsušām plūmēm. Manī bija sajūta, ka jebkurš negaidītais notikums spēs nojaukt to smalkiem vārdu akmentiņiem izbērto taku uz domu par manu mīļo tēti. Precīzāk – ka viņa vairs nav. Un uz tās takas es nevēlējos atgriezties. Es gribēju nedomāt.

 Viņš pietauvoja savu laivu (mums tam paredzēta speciāla vieta, arī tēva laiva vairs netraucēja) un nāca pie manis. Māte uz brīdi nodomāja, ka tēvs atgriezies mājās. Man uz brīdi kļuva viņas žēl.

“Sveicināta! Ciemiņus gaidījāt?” viņš, šķelmīgi iesmiedamies, prasīja. Vīrietis ar tumšiem matiem. Gadi, domāju, divdesmit pieci. Tumšas, brūnas acis un iedegums – kāds raksturīgs tikai piejūrā dzīvojošajiem. Balts linu krekls un pelēcīgi brūnas bikses. Kurpes. Rokās sarkana auduma ķesele ar zivīm. “Kurš gan negaida ciemiņus pašā svētku vakarā?” es atbildēju. Mēs apsēdāmies pie ugunskura. Viņš pastāstīja, ka jūra šovakar bijusi neparasti mierīga, viņš ķēris butes un ka liegais ūdens esot viņu ieaijājis. Tā viņš iemidzis un attapies vietā, kur neredz ne gala, ne malas, bet tālumā ugunis spīdējušas. Bijis skaidrs – jādodas vien turp. Viņš runāja un runāja, un visi klausījās. Viņā bija kaut kas no jūras spīta, mazliet no viļņu rotaļīguma, taču visvairāk mēs tovakar sajutām to mieru, kas līdz ar viņu bija ienācis mūsu pagalmā un nu lēni plūda pār mums, ienesot prieku un svētsvinīgumu.

Pagāja vairākas stundas. Viesi devās kur nu kurais. Pavadīju māti uz viņas istabu un atgriezos krastā;  ap ugunskuru bija salikti ozolkoka bluķi, uz kuriem sēdējām mēs – es un šīvakara viesis. Visu vakaru viņš netika teicis savu vārdu. “Andrievs,” viņš, skatoties tālumā, tad pēkšņi novēršot acis no mierīgā ūdens, paskatoties uz mani, paceļot, maigi noskūpstot manu roku, noteica. “Līna,” es, cenzdamās apslāpēt savu mulsumu, atbildēju. Mūsu acis mirguļoja kā spāres sakarsušos vasaras ūdeņos. Rīts jau tiecās uz saules pusi, bet es zināju, ka viņš neaizbrauks. Un viņa mazliet domīgos, kautros un mirklīgos acu skatienos es nolasīju arī viņa pārliecību.

Mēs sēdējam un runājām, un šķita, ka tā bijis vienmēr un vienmēr tā būs. Māte šovakar pirms gulētiešanas vēlreiz ieminējās: “Viņš ir kā tavs tēvs. Kā Augusts.” Lai kāds Augusts būtu bijis,  blakus viņam es jutos droši.

Tajā jūnijā mēs ieraudzījām viens otru, un tā bija atmošanās. Attapāmies sava mūža  plaukumā, pašā jaunības viducī, viens otra rokās un redzējām citādāk.

  1. PIETUVINĀŠANĀS

Cik tuvu tu vari pieiet krastam?

 “Latvietim ir trejādas dabas,” tā teica mana māte, kad es, maza nevarēdama izlemt, vai ēst pusdienās rabarberu vai zemeņu ķīseli, beigās neēdu nevienu un gāju prom, metos jūrā spēlēties. Es nekad nesapratu viņu.

Agrāk es te nedzīvoju. Pirms sešiem gadiem mans tēvs paņēma manu māti aiz rokas un teica: ”Braucam. Jūra mūs gaida. Brīvība. Brīvība mūs sauc.” Un mēs aizbraucām no mazā, necilā dzīvoklīša vienā no Rīgas lētajiem kvartāliem. Prom no burzmas un gurdās vienveidības. Prom no notekcaurulēm, kas izdala kanalizācijas smaku (lai kā arī es gribētu identificēties ar Čaku, mīlēt ideju par pilsētu tomēr nespēju). Tēvs par iekrātajiem līdzekļiem bija nopircis māju ciemiņā (tā mums patīk Klapkalnciemu saukt), un mēs sākām no jauna. Tolaik mūsu zeme bija tikko atkal tapusi brīva, un nu mēs bijām savai laimei un jūrai pavisam tuvu klāt.

Te, Klapkalnciemā, dzīvo spēcīgi cilvēki. Katrā trešajā mājā pa kādam zvejniekam. Iekšzemieši teic, ka vasarās mēs nepeldamies. Tā nav. Es jūrā eju rītos, kad saule vēl bāla un neiesilusi. Tad ūdens ir skaidrs, un tāds top arī prāts, jau pirmo soli pāri pašam plānākajam vilnim sperot. Šorīt Andrievs nāca ar mani.

“Vasarās vajag iet peldēt,” tā teica man vecmāmiņa. Mana māte viņai ir ļoti līdzīga, tikai daudz, daudz stiprāka. Viņa piebilstu, ka “vajag arī ziemās”.  Kopš tēva aiziešanas mēs runājam maz. Viņa mīlēja viņu un reizēm ieminas, ka gribējusi doties līdzi. Mans tēvs gan šādas runas negribētu dzirdēt, un to es viņai lieku saprast. Ar to es viņu mierinu.

Mēs ejam peldēt. Ūdens skar kājas, pirksti skar miesu, mēs ielienam ūdenī, un mūsu rokas satiekas. Auksts. Auksts ir ūdens vasaras rītos, un auksti kļuva man, kad viņš, negribēdams vārdus kā zušus caur tīklu pār lūpām laist, skatījās man acīs un teica, ka viņam nu ir jādodas. Viņš skaidrojās – palikšana krastā neesot viņa dabā. “Latvietim vajag jūru, man vajag to brīvību…”

Andrievs uzkavējās līdz pēcpusdienai un, kad pulkstenis sita vakara septīto stundu, aizbrauca. 

Pulksteņa rādītājs atpakaļ neiet. Pulksteņa rādītājs atpakaļ neiet. Es gribu būt pulkstenis un nemācēt iet atpakaļ. Baterija izbeigsies… Izbeigsies? Kāds nomainīs bateriju, un tie jau būs mani bērni. Dalīsies stundās un sekundēs, dienās, līdz izaugs par gadiem, pāraugs mūžībā. Mani bērni būs mazi, skaļi tikšķoši pulksteņi un gaidīs, kad kāds nomainīs viņu bateriju.

  1. PALIKŠANA 

Dzīvot savā savdabībā. Dzīvot jūras krastā.

Es atceros, kā Andrievs aizbrauca.

Mēs sēžam. Veramies horizontā. Ir viļņi. Mums ir grūti skatīties uz viļņiem, jo tie nekad neapstājas. Vienubrīd te, otru – tu redzi mierīgu krastu, bet patiesībā tie jau skrien un sitas citā pusē. Iepliķē citus vēderus. Apsedz svešas pēdas. Gremdē vientuļus krastus un sauc sevi par eroziju. Tev ir grūti skatīties uz viļņiem, jo tie nespēj pieķerties, bet tu skaudrā ticībā un vizmojošās gaidās joprojām par viņu domā. Par viņu un savu zemīti.

Viņš man tika vaicājis, pirms brauca, vai negribu doties līdzi. Viņš paņēma manu roku, tāpat kā mans tēvs pirms gadiem šaurajā, necilajā Rīgas dzīvoklītī saķēra manas mātes plaukstu, un teica: “Ejam! Jūra mūs gaida!” Es iedomājos par to, ka mums ir paaudzēs nodoti likteņi. “Brauc man līdzi, Līna!” viņš nebeidza atkārtot.  Es atteicu – nē. Te ir mana māja, mana māte, mana zeme, mana jūra, mana saule – tā kristāla lode mierīgos rītos, un te būšu arī es. Te ir mana vieta.

Ieeju mājā, nesot uz rokām klēpīti malkas. Māte sēž pie vecā, smagā virtuves galda. Māte nekad nesēž tur, kur sēdēja tēvs. Viņa neizmet viņa kreklus un zilās istabas čības, kas patiesībā būtu bijušas jāizmet jau tad, kad viņš vēl te bija. Rāmītī stāv glīta fotogrāfija: es uz viņas rokām, bet viņa – tēva apskāvienos. Mīļa bijusi mūsu dzīve. Grūtos brīžos mēs pratām sadzīvot. Es zinu, ka māte būtu gribējusi šo vasaru pavadīt citādāk. Izdzīvot labāk. “Sapināmies savos tīklos. Mēs, cilvēki, neesam labāki par zivīm. Tās vismaz zina savu vietu – ārpus ūdens nemēģina peldēt,” viņa noteica un turpināja sēdēt klusēdama. Mana māte gaidīja.

Es gaidīju, kad viņa vairs negaidīs. Andrieva pēkšņā došanās prom bija aptumšojusi debesis. Būs lietus. Es ienesu vēl vienu klēpīti malkas un sāku gatavot vakariņas. Ēdīsim viņa atvestās butes.

            Pēc vakariņām es eju laukā. Lai arī es tiešām mīlu savu māti, ir grūti būt blakus tādam sirds smagumam. Būt tik tuvu tai vietai, kur ilgas, iesprostotas starp diviem krastiem, lai aizmirst, lai neviens neaiztiek, izlaužas un kopā ar smagumu gāžas tev pāri, un tu esi jūra – niķīga, bet trausla, – un tu sit savus viļņus visiem saviem naidniekiem acīs. Un sabrūk piekrastes. Un tu met savas šļakatas – lai rij. Lai aizrijas. Visiem, kas cenšas tevi aizskart. Visiem, kas necenšas, bet aizskar. Pat tiem, kas ir tuvi. Tu esi kā jūra, un arī tā aprij savus jūrniekus. 

Es attopos ceturtdienā – sešas dienas ir pagājušas, kopš Andrievs lūdza mani, lai braucu ar viņu. Aizritējusi gandrīz nedēļa, kopš viņš iekāpa savā laivā un devās prom. Mana māte ierunājās: “Varbūt ne Rīga – tā gan ir dikti strauja, tur es jau esmu padzīvojusi. Bet… Ainiņas tante teica, ka mums jāiet pie viņas uz Tukumu, tur viņas dēlam esot  dzīvoklis – izremontēts, kārtīgs, sakopts. Tikai pats dēls ārzemēs,” viņa teica, atsaukdamās uz kādu sievieti, par kuru biju dzirdējusi tikai agrā bērnībā, kad tēvs meklēja man pieskatītāju. Viņa grib atgriezties pilsētā. Mātei bija grūti. Rokas bija kļuvušas pavisam vārgas, visu mūžu smagu darbu darot. Viņa runāja par to, ka es jau arī kādreiz pie vīra iziešot, viņa ar savu saimniecību palikšot viena.

Es negribu pamest mūsu ciemiņu, bet… mātei vajag kādu, kas palīdz. Arī pilsētā viņa nevarēs būt viena. Ja vien Ainiņa pati nedzīvos kopā ar viņu. Bet… cik tad ilgi tā dzīvos? Līdz saplēsīsies? Sastrīdēsies? Nē…nē.. Es nedrīkstu atstāt savu māti vienu. Viņa mani neatstātu.

Pēc nedēļas mēs kravājam somas. Ainiņa drīz būšot pakaļ. Es ilgošos pēc vakariem, kuros ar māti uz vecajiem koka beņķiem sēdējām mūsu mazajā virtuvītē ar klona grīdu un mizojām kartupeļus, kurus vēlāk vārījām un ēdām. Vienmēr nomizojām par daudz, tad nākamajā dienā cepām. Man pietrūks laiki, kuros nākamajā dienā pie ceptiem kartupeļiem mēs ēdām tēva svaigi zvejotās zivis. Sēdējām un smējāmies. Viņš allaž pieminēja to reizi, kad aizbraucām, un to, kad ieradāmies, un mamma vienmēr ķiķināja un teica: “August, nu beidz taču bērnam muļķības stāstīt…”, jo viņš, brīžiem būdams nepieklājīgi labs stāstnieks, katru reizi piedzejoja klāt ko jaunu. Cik sulīgi bija manas mātes smiekli!

Vakars. Mūsu vecajā Jāņu vietā es iekurinu ugunskuru. Kluss. Es ļāvu mātei aizbraukt. Es neaizbraucu.

 Tādi mierīgi vakari man patīk. Es domāju par to, kā nākas, ka jūra ir dziļa uz visām pusēm. Tālumā peld laiva. Laiva nav tukša, laivā sēž cilvēks. Sēž un airē uz krastu. Kaimiņi nereti izbrauc jūrā. Vecais Edmunds no Kaločiem bieži aizslīd gar mūsu sētu, gan tas būs viņš. Laiva brauc tuvāk.  Es apjūku. Vai tas ir mans tēvs? “Tēti? August!” Neatsaucas. Tā ir mana tēva laiva. Viņš noteikti ir dzīvs!

Stāvs maldinoši un šķietami noslēpumaini slīd aizvien tuvāk. Kādēļ mans tēvs man neatbild?! Baisi. Varbūt viņš ir ievainots? Sakropļots? Varbūt tāpēc uzreiz neieradās mājās? Laiva ir krastam pavisam tuvu. Krēsla mijas ar bailēm. Es nobraucu plaukstas gar trīsošajiem plakstiem, lai skaidrāk saskatītu, un ieraugu Andrievu, bet aiz viņa muguras laivā guļ mans tēvs. Nekustīgs. Nedzīvs.

Laiva piestāj krastā.

“Pirms es aizbraucu no tevis, tava māte man pienāca klāt un teica, ka tavs tēvs bijis smagi slims, viņš labprātīgi gājis jūrā. Viņš zinājis, ka neatgriezīsies. “Lai vieglāk. Lai nav tik smagi,” Augusts ir teicis. Kad mēs atvadījāmies, tu, nespēdama to grūtumu ciest, devies istabā. Aizgāji. Es biju tik apjucis, es nevarēju tev vēl vairāk nodarīt pāri, tamdēļ iekāpu laivā un braucu. Airēju, cik spēka. Man bija grūti pamest šo vietu. Man bija smagi aizbraukt no tevis, Līna…“

Es stāvu un raudu. Tad izdvešu: “Bet kād…” 

“Jūra bija viņu šķīstījusi un mazgājusi, līdz izlaidusi krastā. Atradu viņu šorīt pārsimts metrus no savas sētas. Ragaciemā. Tovakar pie Līgo uguns tu man stāstīji, cik ļoti tavs tēvs mīlējis šo vietu, mīlējis tavu māti un tevi. Es zināju, ka man viņš jāatved mājās.”

Es laikam nevarētu teikt, ka liktenīgajā dienā savu tēti būtu varējusi apskaut stiprāk, samīļot ciešāk, jo neilgi pirms viņš, mani nebrīdinājis, aizbrauca, mēs apskāvāmies. Viņš man pienāca klāt un apķēra mani. Un tā mans tēvs nebija darījis ļoti, ļoti ilgi. Dienā, kad viņš pazuda, abas ar māti jutām, ka Augusts ir miris, taču tikko manī neviļus bija iezagusies cerība. “Mans tēvs ir miris,” es klusītēm pie sevis nočukstu. Lai saprastu.

Mēs atrodam vietu zem kādas priedes, turpat pie mūsu mājas, es atnesu lāpstu, mēs sagatavojam palagus, nolaužu desmit mātes stādītā jasmīna zariņus un aizdedzu lāpu. Gaisma. Zeme. Balts. Balts. Balts. Krasts. Mēs aprokam. Mēs pašu rokām aprokam manu tēvu.

“Tagad es būšu tev blakus. Vai tu brauksi man līdzi?”


[1] Erozija. Pieejams: https://tezaurs.lv/#/sv/erozija

1. agr. Ārdoša (vēja, ūdeņu) iedarbība uz augsnes virskārtu.(..)

3. tehn. Lokāla (materiālu virsmas) sairšana

Categories: Citāti | Komentēt

Dzejas dienas 2020

Šis ir Raiņa gads, jo dižajam literātam paliek 155.jubileja. Un Latvijā jau 55.reizi notiek  Dzejas dienas. Šī gada festivāla sauklis – “Dzeja dziedē”.

Šogad Dzejas dienām ir ne tikai jauna vizuālā identitāte, bet arī festivāla sauklis –  “Dzeja dziedē”, kas aicina paraudzīties gan uz šo notikumu, gan dzeju kā indivīdu un sabiedrību dziedējošu fenomenu.

«Dzeja dziedē. Iespējams, tu to vēl neesi piedzīvojis, bet ir tāds brīdis, kad dzejolis nostrādā. Tajā brīdī atkāpjas vientulība, un tu pēkšņi esi kopā – ar autoru, apkārtējiem un sevi pašu. Mēs esam trenēti dzīties pēc dzīves rezultātiem, bet dzeja apstādina un atgādina – tu neesi viens, mēs tevi dzirdam un saprotam. Tad nobrūk uzceltās sienas, tu attopies tīrs, godīgs, ievainojams un skaists, un dzīves ievilktās brūces var dzīt. Nāc paklausīties,» teikts šī gada festivāla manifestā, kura autors ir dzejnieks un Dzejas dienu padomes loceklis Henriks Eliass Zēgners.

Arī mūsu skolas skolēni piedalījās šī gada Dzejas dienās, darbojoties radoši, veidojot dzejas taureni, dzejas vilcienu, vai kādu citu simbolu.

“Sirds man tik līksma,

Sirds man tikl pilna,

Es visu pasauli

Mīlēdams apskautu”, tā rakstīja Rainis.

Labākie Dzejas dienas radošie darbi izstādīti 1.stāva kāpņu telpā. Tie ir patiešām skaisti, koši un oriģināli. Nāc,  apskati, vēro un lasi, nododies dzejas burvībai un mākslas skaistumam!

Categories: Citāti | Komentēt

Sportosim un darbosimies radoši

Interešu izglītības pulciņš ”Sporta spēles meitenēm” pastāv jau ļoti ilgu laiku –  no  2013.gada. Agrāk pulciņš bija tikai vidusskolas grupai, bet tad pamazām neoficiāli sāka nākt arī pamatskolas meitenes.   Tā kā sportojot skolēni bieži  gūst traumas, tad ir jānovada drošības instruktāža un jāsaņem apstiprinājums. Tā  reģistrējoties nācās piedāvāt pulciņu arī pamatskolas meitenēm. Apmeklējot šo interešu izglītības pulciņu, var apgūt  socializēšanās prasmes, sadarbības prasmes, vispusīgas zināšanas un dažādas iemaņas. Pulciņa vadītāja skolotāja Ina Užule stāsta, ka  uzskaitīt visus panākumus nav iespējams. Reģionā un valstī var cīnīties tikai tad , ja esi labākais novada sacensībās.

Pats galvenais, ko bērni un jaunieši gūst,  ir labs garastāvoklis, laba fiziskā sajūta. Viņi jūtas iederīgi, jo mācās viens no otra.  Arī mēs –  skolotāji.

Pulciņa dalībnieku galvenais mērķis nav tendēts uz sasniegumiem, bet akcents tiek likts  uz veselīga dzīvesveida priekšrocībām un ieradumiem. Augstākais sasniegums pulciņā  ir  fiziski aktīvi pavadītais laiks. Bet, ja par godalgām,  arī tās ir bijušas pietiekami daudz.

Pulciņš notiek pirmdien, ceturtdien  pēc 9. stundas un piektdien pēc 8. stundas sporta zālē un arī stadionā.

Savukārt  pulciņā “Sporta spēles zēniem”  tiek pilnveidotas sporta spēļu prasmes  basketbolā, volejbolā, futbolā un  florbolā.

Skolotājs Edijs Pavilsons pulciņu vadu no 2015.gada 4.janvāra, kad uzsāka strādāt Tukuma Raiņa ģimnāzijā . Pulciņa dalībnieki ir 7.-12.klašu skolēni. Nav nepieciešama īpaša sagatavotība, galvenais ir vēlme sevi pilnveidot. 

Pulciņā tiek pilnveidotas sporta spēļu tehniskās iemaņas, attīstīta vispārējā un speciālā fiziskā sagatavotība. Skolēni iemācās sadarboties ar pulciņa dalībniekiem. Vecāko klašu skolēni var pamācīt jaunākos. Veidojas dziļāka izpratne par sporta veida taktiku.

Pulciņa dalībnieki piedalās visās sporta spēļu sacensībās. Sporta skolotājs Edijs Pāvilsons ļoti cer, ka nebūs stingrāki ierobežojumi,   kas var liegt dalību sporta sacensības. Augstākie sasniegumi pulciņa dalībniekiem – Valsts čempioni telpu futbolā, 2.vietas ieguvēji futbolā 7:7.

Sporta pulciņš notiek pirmdienās, ceturtdienās un piektdienās. Laiks tiks precizēts konkrētajām dienām.

             Sporta skolotāju Inas Užules un Edija Pāvilsona atbildes apkopoja

                                                     Laura Elīna Šulca, 12. a klase

……..

Šogad, saistībā ar vizuālās mākslas pulciņiem, ir notikušas pārmaiņas – divu iepriekšējo pulciņu vietā ,,Mazā ota” un ,,Lielā ota, (abi pulciņi darbojās no 2005. g. – 2020. g. pavasarim) ir izveidoti pulciņi ,,Čaklās rokas’’ un ,,Brīnumpodiņš”.

Pulciņā čaklās rokas tiks īstenota programma, kurā iekļauti dažādi ar mākslu saistīti uzdevumi – zīmēšana, gleznošana, grafika, stikla apgleznošana, ādas apstrāde, u c., kā arī šūšana, jo šogad mērķtiecīgi startēsim skolēnu Dziesmu un deju svētku ietvaros rīkotajā modesskatē ,,Radi rotājot”.

Šajā gadā skolēniem tiek piedāvāta unikāla iespēja darboties ar mālu – pulciņā ,,Brīnumpodiņš”. Pulciņā būs iespējams iepazīt māla plastiskās īpašības, izgatavojot dažādus priekšmetus – trauciņus, sīkplastiku, medaļas, rotas u.c. Izgatavotos izstrādājumus būs iespēja apdedzināt nupat iegādātajā, jaudīgajā keramikas apdedzināšanas ceplītī, kas patreiz atrodas 43. kabinetā.

Abi minētie pulciņi ir paredzēti visu klašu vecumu grupām, tātad no 7. līdz 12. klasei. Pulciņu ietvaros  katru gadu izstrādājam radošos darbus ne tikai savam priekam, bet arī piedalāmies konkursos. Viens no konkursiem, kurā piedalāmies katru gadu ir starptautiskais vizuālās mākslas konkurss ,,LIDICE” un kā jau tika minēts šogad piedalīsimies arī konkursā ,,Radi rotājot”, kurā ietvertas ne tikai modes apģērbu kolekcijas, bet arī vizuālās mākslas darbi.

UZ TIKŠANOS PULCIŅOS:

,,Čaklās rokas” – pirmdienās no 14:20 līdz17:40. 

,,Brīnumpodiņš” – ceturtdienās no 15:10 līdz 17:10

                                                Uz jautājumiem atbildēja sk. Una Bērziņa

                                                Atbildes pierakstīja Ieva Bērzmārtiņa, 12.a klase

Skolā ir iespēja arī apmeklēt dažādus mūzikas ansambļus pie skolotājiem Ingunas Silinēvičas un Arta Rācenāja. Tajos ir iespēja dziedāt un spēlēt dažādus instrumentus. Skolotāji meklē radošus uz zinātkārus jauniešus, kuriem tuva ir mūzika. Nav no svara tavas mūzikas zināšanas, jo šie ansambļi tev palīdzēs tās attīstīt.

Ilze Tišlere, 10.a klase

Categories: Citāti | Komentēt

Mūzika starpbrīdī

Skolēnu parlaments lēma un direktore akceptēja, ka katru dienu kāda klase var starpbrīdī pl. 12.10 atskaņot savu izvēlēto mūziku, kas iepriekš salikta zibatmiņā. Ar zibatmiņu jādodas pie skolas dežuranta.

Grafiks pa klašu grupām:

7.aPirmdien, 14.09Pirmdien, 5.10Piektdien, 30.10
7.bOtrdien, 15.09Otrdien, 6.10Pirmdien, 2.11
8.aTrešdien, 16.09Trešdien,7.10Otrdien, 3.11
8.bCeturtdien,17.09Ceturtdien,8.10Trešdien,4.11
9.aPiektdien, 18.09Piektdien,9.10Ceturtdien, 5.11
9.bPirmdien, 21.09Pirmdien, 12.10Piektdien, 6.11
10.aOtrdien, 22.09Otrdien, 13.10Pirmdien,9.11
10.bTrešdien, 23.09Trešdien,14.10Otrdien, 10.11
10.cCeturtdien, 24.09Ceturtdien, 15.10Trešdien, 11.11
11.aPiektdien, 25.09Piektdien, 16.10Ceturtdien,12.11
11.bPirmdien, 28.09Pirmdien, 26.10Piektdien, 13.11
12.aOtrdien, 29.09Otrdien, 27.10 
12.bTrešdien, 30.09Trešdien, 28.10 
12.cCeturtdien, 01.10Ceturtdien,29.10 
Categories: Citāti | Komentēt

Interešu izglītības pulciņi gaida jaunus dalībniekus

Politikas pulciņš “Līdzdalība”

Šim attēlam ir tukšs alt atribūts; faila nosaukums ir ngm_13363192.jpg

Mūsdienu sabiedrībai ir svarīgi iesaistīties sabiedrības dzīvē, tāpēc pulciņam  dots nosaukums “Līdzdalība”, un tas skolā darbojas nu jau 4 gadus. Sākotnēji pulciņš bija saistīts ar Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolu. Pieteikties var 10.-12.klašu skolēni. Īpaša sagatavotība nav nepieciešama. Pulciņā var apgūt zināšanas par Eiropas Savienības un Latvijas politiku, prasmi strādāt ar informācijas avotiem, veidot prezentācijas, konkursus un vizuālos materiālus, kā arī apgūt sadarbības un argumentācijas prasmes. Pulciņš piedalās arī konkursos par Eiropas Savienību.  No Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolas 2020.gada februārī 10 skolēniem bija iespēja apmeklēt Eiropas Parlamentu Strasbūrā (Francijā). Pārsvarā jauniešiem būs jāstrādā patstāvīgi, nevis atrodoties kopējā grupā skolas telpās. Pieteikšanās pie vēstures un politikas skolotājas Intas Supes!

                                                            Helēna Zaķe, 12.a klase

Kori ,,Savējie” un “Savējās”

Šim attēlam ir tukšs alt atribūts; faila nosaukums ir 20080329235131-img_9504.jpg

Ģimnāzijā darbojas meiteņu koris un jauktais koris. 1972.gadā abi kolektīvi piedalījās pirmo reiz Skolu jaunatnes Dziesmu svētkos.  Meiteņu koris 1973.gadā, kad tika atzīmēta Dziesmu svētku simtgade, bija pirmais un vienīgais skolas koris, kurš bija apguvis pieaugušo repertuāru un piedalījās Vispārējos Dziesmu svētkos. Abi kori arī pašreiz gatavojas skolu jaunatnes Dziesmu svētkiem,  kuri jau bija plānoti šajā vasarā. Katru dienu dzied kāda kora grupa. Mēģinājumi būs arī sestdienās. Vēl nākamajā  nedēļā var pieteikties jauni dalībnieki. Sīkāku informāciju iespējams iegūt pie kora diriģentes Rasmas Valdmanes 32. vai 35. kabinetā. Viss svētku repertuārs būs jāapgūst no galvas un to var tikai panākt ar centību. Kora dalībnieki piedalīsies skatē, ko vērtēs virsdiriģentu žūrija 23. aprīlī. Ir vērts censties, jo skolēni būs pirmie, kas jūlija sākumā dziedās jaunajā, lieliskajā Mežaparka estrādē.

                                                            Anete Andersone, 12.a klase

Digitālā ģimnāzijas e – avīze “Strops”

Vai Tevi interesē, kas notiek skolā, ko dara ģimnāzijas parlaments, kādos pasākumos esam piedalījušies, kā veicas mūsu absolventiem? Ja Tev patīk vērot, klausīties un savus iespaidus pierakstīt, tad e-avīze “Strops” gaida tieši Tevi jauno žurnālistu pulciņā. Dalībnieki gaidīti no visām klašu grupām. Kopā sanāksim dažas reizes mēnesī, lai mācītos kā pareizi veidot publikācijas, kā atpazīt viltus ziņu žurnālistikā no īstas, kādas ir izplatītākās gramatikas un stila kļūdas laikrakstu slejās. Pārējā laikā darbosimies patstāvīgi, čakli veidojot rakstiņus avīzei.

Pieteikšanās pie vēstures, filozofijas un sociālo zinību skolotājas Loanas Šulcas

Categories: Citāti | Komentēt

Ar baltām zeķēm Engures mellenājos

Kā katru mācību gadu, 7. un 10. klases mācīšanos uzsāka ar iepazīšanās dienu. Izbraucām no rīta, kad vēl visi bija diezgan klusi, sastājušies savos bariņos vai maliņā uzturējās vienatnē. Diena bija diezgan auksta, nomākusies un vējaina, taču tas neatturēja mūs lieliski pavadīt laiku.

Pasākums notika Engurē pie jūras un bija labi organizēts un izplānots. Katram uzdevumam tika dots savs laiks un noteikta vieta. Aktivitātes bija tiešām pārdomātas.  Piemēram, viena no tām, kurā uz auduma bija jānostājas visai klasei un, nevienam nenokāpjot, jāapgriež tas uz otru pusi. Tas bija ļoti saliedējoši. Kā vienai no pirmajām aktivitātēm tā bija ļoti atbilstoša. Bija arī citas aktivitātes – telts celšana, kopīga puzles likšana, foto orientēšanās, klases portreta zīmēšana u.c. Dažās no tām bija grūti iesaistīties visiem, dažbrīd kāds arī stāvēja malā.

Sekmīgākai  uzdevumu veikšanai varbūt nedaudz vajadzēja nelielu starpbrīdi starp pārejas punktiem.

Laiks bija diezgan drēgns, bet pasākumu siltāku padarīja karsta un garšīga zupa, kuru bija uzvārījuši mūsu foršie skolotāji.

Kopumā visi guvām pozitīvus iespaidus. Puišiem jo īpaši patika uzdevumi, kuri prasīja fizisko sagatavotību. Meitenes atzina, ka pasākums bija ļoti interesants, taču uz beigām arī  nogurdinošs. Daudziem nepatika, ka bija jāstaigā pa mellenājiem. It īpaši meitenēm, kurām bija gaišas botas. Vai zēniem, kuriem bija gaišas zeķes. Noteikti jaunieši pēc pasākuma kļuva atvērtāki un drošāki. Dienas beigās atmosfēra jau bija kļuvus daudz labāka un jautrāka. Labāk viens otru iepazinām un iemācījāmies jauno klasesbiedru vārdus. Lai gan visi bijām nosaluši un uz mājām devāmies ātrāk nekā bija paredzēts,  pasākums kopumā bija izdevies!

                                                          Ilze Tišlere un Helēna Keiša, 10.a klase

Man patika, ka visi uzdevumi bija jādara kopā kā kolektīvam. Nedaudz traucēja lielais vējš. Patika, ka uzdevumi bija sportiski, ne tikai domāšanas.         Lauris

Visvairāk man patika nodarbība ar pudelēm, jo tur varēja pārliecināties kā darbojamies visi kopā kā komanda.                                        Rolands

Man patika viss, kas notika adaptācijas dienā. Tas, ka bija jādarbojas visai klasei kopā, deva iespēju iepazīt vienam otru un uzzināt kaut ko jaunu. Kopumā atmosfēra bija brīnišķīga.                                                     Artis

Vajadzēja uzdevumus, vairāk saistītus ar sportu. Kopumā bija labi. Tikai bija auksti. Zupa bija nenormāli karsta, bet garšīga. Vēl šodien mēle deg no viņas.

Rihards

Man vislabāk patika virves vilkšana.                                Dāvids

Man patika 2.septembra aktivitātes pie jūras. Manuprāt, bija interesanti. Vienīgi bija liels vējš un auksti. Grūtākā aktivitāte bija glāzīšu nešana uz dēlīša pa mežu, kas mūsu klasei īpaši nepadevās. Ļoti patika izmeklētā vieta pie jūras.

                                                                                      Rigonda

Diena bija kolosāla. Aktivitātes bija izdevušās, interesantas un aktīvas. Arī vieta bija ideāla – jūra, svaigs gaiss. Pasākums palīdzēja iepazīt klases biedrus.

                                                                                       Patrīcija

Man patika pasākums. Nākamajā dienā skolā klase jutās jau daudz saliedētāka. Varbūt saliedēšanās pasākumu jātaisa citur, jo pie jūras bija liels vējš un bija auksti.                                                                           Ramona

Ja nebūtu bijis tik auksti, viss būtu bijis labi.            Viktorija

Man visgrūtākais likās uzdevums ar pudeles celšanu. Vajadzēja izvēlēties vietu ne pie jūras, jo visu laiku pūta vējš.                                Reinis   

Categories: Citāti | Komentēt

WordPress.com blogs.