Būt vai nebūt … kā un kāpēc būt?

3. maijā ģimnāzijas 10.-11. klašu skolēni valsts programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros piedzīvoja Ērika Vilsona monoizrādi “Hamlets”. Kāpēc šāda izvēle? Protams, skolēnu redzesloka paplašināšanai. Taču viens no iemesliem ir gana pragmatisks – 10. klases skolēniem literatūras programmā jāiepazīst renesanses laika literatūra, 11. klasēm drīzumā gaidāms centralizētais eksāmens, kurā jāraksta pārspriedums, argumentācijai izmantojot kultūras/literatūras faktus. Un vispārliecinošākā argumentācija taču ir paša piedzīvotais, redzētais, dzirdētais.

Izcilā angļu dramaturga V. Šekspīra lugas, to skaitā “Hamlets”, vēl joprojām iestudē arī Latvijas teātros, veidojot paralēles ar mūsdienu problēmsituācijām, personu iekšējiem un ārējiem konfliktiem. Tiek uzdoti jautājumi, kas, kā un kāpēc notiek mūsu sabiedrībā, kādi ir mūsu uzskati, dzīves mērķi, kā veidojam attiecības ar ģimenes locekļiem, draugiem, kā rīkojamies. Svarīgi katram apzināties, kādā sabiedrībā vēlamies dzīvot, vai aizstāvam humānisma idejas, izceļot zinātnes un kultūras vērtības, veidojot cieņpilnu attieksmi, vai turpinām kultivēt “seklo, smacīgo un pliekano” pasauli, kurā valda varaskāre, viltus, “grēka palagi”, apzināts ļaunums. Izrāde liek katram ieklausīties savā sirdsapziņā, domāt par ikkatra rīcību un attieksmi.

Šķita saistoši, kā traģēdiju, kurā darbojas vairāk nekā 20 personu, iespējams parādīt monoizrādē. Taču uzreiz jāsaka – Ē. Vilsona kā režisora un aktiera rokraksts jau mūsu skolā ir pazīstams no citām monoizrādēm: “Nezāle”, “Mana Magadāna”, “Pazudušais dēls”. Arī šoreiz 10.-11. klašu skolēni to prata novērtēt. Pēc izrādes skolēni rakstīja savas atsauksmes. Viens no jautājumiem bija novērtēt Ē. Vilsona aktierspēli, par ko gribētu paslavēt. Lielākā daļa skolēnu pozitīvi novērtējuši profesionālo un unikālo pieeju izrādei, kurā skan gan V. Šekspīra lugas teksts, gan Ē. Vilsona vēstījums, kas ir saruna ar klausītājiem (kāds no skolēniem to nosaucis “par radošo pielikumu izrādei”). Pateicība izteikta par talantu iejusties vairākos tēlos, par skatītāju iesaisti, acu kontaktu, par pārliecību un drosmi skatīties cilvēkiem, it īpaši pusaudžiem, acīs un nekaunēties. Skolēni raksta: “Paslavētu par spēju vienam noturēt skatītāja uzmanību.”, “Paslavētu par savas personīgās pieredzes iesaistīšanu izrādē, arī par Šekspīra darba padarīšanu saprotamāku un aktuālāku mūsu paaudzei.”, “Es paslavētu aktieri Ē. Vilsonu par interesanto stāstījuma veidu, palielinot spriedzi un trauksmi dramatiskākajos ,,Hamleta” brīžos. Arī bija diezgan jautri, jo Ē. Vilsons piedēvēja dažiem no skolniekiem ,,Hamleta” tēlus – varēja iejusties to lomā.” Jāpiebilst, ka Ē. Vilsona skatuve ir būt pie skolēniem pēc iespējas tuvāk, un ķermeņa valoda, to skaitā ciešais un dziļais acu skatiens, kā arī klusuma pauzes ir iedarbīgas.

Jautājot, kuras vērtības izceļ šī izrāde, skolēni visvairāk minējuši mīlestību pret tēvu, ģimenes godu, pašapziņu, cieņu, taisnību, drosmi, uzticību, gudrību, kā antivērtības nosaucot atriebību, varaskāri, naidu.

Komentāru noslēgumā bija jāuzraksta secinājums, ko skolēni ieguvuši no šīs izrādes, par ko aizdomājušies, dzīvojot 21. gadsimtā, un kas vieno V. Šekspīra varoņus ar mūsdienu sabiedrību. Nevēlos pārstāstīt, tāpēc lai runā paši skolēni.

Arī 21. gadsimtā visa dzīve ir teātris, cilvēki tajā – aktieri.
Aizdomājos par to, kā tā laika cilvēki uztvēra pasauli, kas mums tagad ir sena vēsture. Vai tie to uztvēra tāpat kā mēs savu. Lugas varoņus ar mūsdienu cilvēkiem vieno tipiskās cilvēka vājības, naids un samulsums.
No šīs izrādes es secinu, ka naids un atriebība arī mūsdienās ir aktuāla. Bieži cilvēks atriebjas, taču beigu beigās nejūt gandarījuma sajūtu vai arī paši cieš vēl vairāk.
Es ieguvu zināšanas par izrādi “Hamlets”. Vieno saprāts un drosme.
Pēc šīs izrādes es aizdomājos par to, ka Hamlets varētu būt salīdzināms ar mūsdienu cilvēkiem, kuri cīnās ar depresiju un citām garīgām problēmām. Viņa personības iezīmes un stāsts varētu palīdzēt cilvēkiem saprast, ka depresija nav tikai “trūkums”, bet gan nopietna nelīdzsvarotība, kas var būt ļoti sarežģīta un nopietna problēma.
No izrādes ieguvu mazu atklāsmi, ka dažreiz ir jāpaņem lietas savās rokās un jāizdara pašam, jo citi to nedarīs. Ar mūsdienām varoņus vieno nespēja komunicēt, arī mūsdienu cilvēks labāk sarīko veselu “teātri”, lai tikai kaut ko uzzinātu, nevis vienkārši izrunā lietas.
Cilvēks ir tāds pats, kāds bija pirms gadsimtiem – vienmēr tiecas pēc varas, pat ja tas dārgi maksā.
Šī izrāde lika aizdomāties par atriebību, ka ne vienmēr ir jāatriebjas, bieži vien karma nodara savu. Mūsdienās arī ir atriebības, sāpes. Cilvēki bija tādi paši kā mūsdienās.
Izrāde lika aizdomāties par to, cik cilvēki var būt egoistiski un sava labuma meklētāji, kā arī neapdomīgi. Šekspīra varoņus ar mūsdienu sabiedrību vieno vēlme pēc varas un mantas.
Es aizdomājos par cilvēka izvēli “būt vai nebūt”, kas V. Šekspīra varoņus vieno ar mūsdienu sabiedrību.
Lika padomāt par nāves neizbēgamību, uzticību, cilvēku manipulēšanu.
Aizdomājos par to, ka, ja cilvēks ir aizskarts līdz sirds dziļumiem, viņš ies pāri līķu kalniem, lai atriebtos.
Atsaucu atmiņā un nostiprināju zināšanas par notiekošo darbā ,,Hamlets”, aizdomājos par to, cik Hamleta, galvenā varoņa, dzīve bijusi drūma, salīdzinot ar nākotnes dzīves apstākļiem. Joprojām mūsdienu sabiedrībā ir tādas problēmas kā ģimenes konflikti, izlaidība, necieņa pret apkārtējiem, kas izpaužas arī V. Šekspīra varoņu dzīvēs.
Īsti neko neieguvu no pašas izrādes, bet bija interesanti skatīties. V. Šekspīra attēlotie varoņi vēl joprojām parādās mūsdienās. Gudrākie un labākie cilvēki iet bojā nelabo spēku dēļ.
Ir jāizturas pret cilvēkiem toleranti, un tad citi cilvēki izturēsies pret tevi toleranti.
Mans secinājums, noskatoties monoizrādi, ir tāds, ka jebkurš noslēpums un viltība nāks gaismā agri vai vēlu. Nekas nekad nepaliks noklusēts.
Izrādē var saskatīt to, kas vēl joprojām ir redzams mūsdienās – cilvēkiem, kuriem lielāka vara, vienmēr ir “taisnība”.
Es secināju, ka arī mūsdienās ir dažādi gadījumi ģimenēs, kurus cilvēki dažreiz grib risināt ļoti necilvēcīgi.
Prasme piedot. Aizdomājos par karu Ukrainā un to, kā ukraiņi piedos krieviem par uzbrukumu. Un kā mēs esam spējuši piedot citiem?
Es ieguvu secinājumu, ka katram dzīvē ir jādomā ar skaidru prātu.
No šīs izrādes es aizdomājos par to, cik tālu katrs no mums ietu, lai aizstāvētu (izrādes gadījumā atriebtu) savu ģimeni. Hamlets vēlējās atriebt savu tēvu, un, manuprāt, daudzi arī mūsdienās to vēlētos darīt, taču ne tik vardarbīgi, kā tas notika izrādē.
Es esmu aizdomājies par to, ka mīlestība ir sarežģītā lieta. V. Šekspīra varoņi, tāpat kā mūsdienu sabiedrība, nespēj saprast, kur ir īstā mīlestība.
Es aizdomājos par to, ka mēs ikdienā sastopamies ar miglā tītiem meliem.
Es pēc izrādes daudz aizdomājos par katra cilvēka dzīves jēgu, kā katra cilvēka rīcība var ietekmēt apkārt esošos. Arī mūsdienās ir sastopami V. Šekspīra varoņi, piemēram, Hamlets, kas grib atriebt pāri darījumus, līdz ar ko ievaino pats sevi.
Teātra izrādē izceltās vērtības vieno mūsdienu sabiedrību, jo tās ir galvenās lietas, kuras ir nepieciešamas, lai pasaulē valdītu miers un sadarbība.

Izlasot skolēnu atsauksmes, var secināt, ka monoizrāde rosina domāt, salīdzināt, secināt. Luga “Hamlets” sarakstīta 1601. gadā, un tomēr tā ir tik aktuāla. Paldies Ērikam Vilsonam par mūsu ilggadējo sadarbību, par šo satikšanos, par sarunu ar mums un katra iekšējo monologu! Jā, ne visiem šī izrāde patika, bija arī vienaldzīga attieksme, taču vairākums to novērtēja kā teicamu un izcilu. Es uzskatu, ka visiem skolēniem ir jāpiedāvā ne tikai izklaides pasākumi, brīnišķīgi koncerti, bet arī ļoti nopietnas tēmas, problēmas, lai ielūkotos tajās dziļāk, lai izdarītu secinājumus, lai gan individuāli, gan visi kopā pasauli darītu labāku.

Iveta Āboliņa, programmas “Latvijas skolas soma” koordinatore, foto autore