Ģimnāzistu pārdomas pēc Ē. Vilsona monoizrādes “Pazudušais dēls”

I. Āboliņa: Ē. Vilsona monoizrādes ekrānšāviņš

24. un 25. novembrī Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas 10.-12. klašu skolēni digitālā formātā noskatījās režisora un aktiera Ērika Vilsona monoizrādi “Pazudušais dēls” pēc R. Blaumaņa darba motīviem. Pirms izrādes ierosināšanas posmā skolēni, izmantojot dažādus uzskates līdzekļus, tika iepazīstināti ar traģēdijas (“āža dziesmas”) žanru, bēdu lugu, kā R. Blaumanis nosaucis savu darbu, katastrofu u. c. jēdzieniem, lai sagatavotos izrādei. Ē. Vilsons pauda jauniešiem savu interpretāciju, lugas analīzi, rosinot viņus domāt, lai tvertu tās dziļumu. Pēc izrādes jauniešiem bija iespēja uzdot jautājumus aktierim un gūt uz tiem atbildes, kā arī sniegt rakstveida atgriezenisko saiti Google anketā.

            Ceru, ka refleksijas apkopojumu būs interesanti izlasīt ne tikai jauniešiem, kuri skatījās izrādi, bet arī māksliniekam, skolotājiem un vecākiem.

82% jauniešu ļoti atzinīgi novērtējuši redzēto monoizrādi. Tikai daži jaunieši atzīst, ka aktiera sniegums bijis izcils, tomēr pati luga neesot aizrāvusi. Uz jautājumu “Par ko Tu aktieri paslavētu, kas pārsteidza izrādē?” skolēni snieguši šādas atbildes:par profesionālismu; izteiksmīgo tēlu emociju parādīšanu; par savu stāstījumu un darba cēlienu attēlojumu; par atraktivitāti, ka darīja no sirds, iedziļinājās stāstā; par inovatīvo izrādes pasniegšanas veidu. Uzskaitījums sniedz tikai vispārēju priekšstatu, taču skolēnu “dzīvais vārds” noteikti ir daudz ietekmīgāks, tāpēc piedāvāju izlasīt vairāku skolēnu atbildes.

  • Man ir nepatīkama pieredze ar monoizrādēm un no tām izvairījos, cik iespējams, bet šī izrāde mainīja manas domas par šo izrāžu variantu.
  • Mani pārsteidz, ka visas lomas atveido viens cilvēks, un par to arī vēlētos paslavēt, jo bija sajūta, ka viņš pats izdzīvo katru lomu.
  • Es aktieri paslavētu par emocionālo tēlojumu. Apbrīnoju, kā vienā momentā aktieris nopietnu seju runā par lugas varoņu īpašībām un nākamajā jau asarām acīs citē darbu.
  • Bija interesanti, nevarēja pat just, ka skatāmies caur zoomu.
  • Es aktieri paslavētu par emocionālo un piesātināto iestudējumu. Monoizrādes ir samērā sarežģītas, un nespēju pat iedomāties, cik sarežģīti to izdarīt attālināti.
  • Ļoti laba dikcija, iznestas, nepārprotamas emocijas. Viegli uztverams, patīkams balss tembrs.
  • Jāsaka, ka mani pārsteidza viss. Monoizrādi nekad nebiju redzējusi, tāpēc nezināju, ko sagaidīt. Patika, kā tika izmantota apkārtējā vide, gaismas utt. Izrādes beigas bija iespaidīgas!
  • Aktieri paslavētu par to, kā pasniedza šo garo izrādi, ka viņš var atcerēties tik garu tekstu tik precīzi.
  • Man patika, kā izrādes laikā aktieris sāka dziedāt dažādas melodijas. Tas bija ļoti interesanti. Arī garās pauzes starp cēlieniem padarīja visu saturu daudz vieglāk uztveramu. Un dramatiskās beigas tāpat. Daudz no aktiera runas prasmēm man pašam turpmāk varētu noderēt.
  • Pārsteidza tas, ka aktieris noturēja manu uzmanību visu izrādes laiku, un man tiešām bija interesanti – tas ir pārsteidzoši, jo “Pazudušais dēls” nav mans mīļākais Blaumaņa darbs, tomēr man tiešām bija ļoti interesanti klausīties.
  • Man pārsteidza tas, ka aktieris ir ļoti labi izrādījis lugas ritmu, pakāpeniski ātrāk un ātrāk līdz traģēdijai.

               Domājot par lugā ietvertajām vērtībām, lielākoties tika minēta ģimene (vecāku un bērnu savstarpējās attiecības), godīgums, pašcieņa, mīlestība, atbildība, dzīvesgājums u. c. Kāds no skolēniem rakstījis: “Šī teātra izrāde izceļ izvēli kā vērtību. Krustiņam lugas gaitā tika dotas vairākas iespējas veikt pareizo izvēli, problēmas atrisināt un izbeigt traģēdiju. Šīm izvēlēm, kuras tajā momentā, iespējams, varonim nelikās tik nozīmīgas, nozīmīgi mainīja stāsta scenāriju.”

               Kāda tad ir mūsdienu situācija ar “pazudušajiem dēliem”? Lielākoties 10.-12. klašu skolēnu savā atsauksmē atbildējuši, ka viņi nepazīst kādu cilvēku, kuru varētu nosaukt par “pazudušo dēlu”, taču daži minējuši, ka tādu mūsu sabiedrībā netrūkstot. Kāds rakstījis: “Savā ziņā katrs no mums ir pazudušais dēls, jo mēs visi esam nedaudz apmaldījušies savās izvēlēs un domās… Arī es esmu pieļāvusi dažādas kļūdas un nepareizas izvēles.” Cits apgalvo, ka pazīstot, jo “jā, tāpēc, ka tas cilvēks arī ir tikpat ļoti apmaldījies savā dzīvē un viņam ir līdzīgas problēmas”.

               Pēc teātra izrādēm mēs katrs sev uzdodam jautājumu, par ko tā man lika aizdomāties, pie kādas atziņas nonācu. Aicinu ielūkoties skolēnu gūtajās atziņās, ko viņi ieguvuši no šīs izrādes, par ko aizdomājušies, dzīvojot 21. gadsimtā, un kas vieno R. Blaumaņa varoņus ar mūsdienu sabiedrību.

  • No šīs izrādes es ieguvu dziļākas zināšanas par psiholoģiju un iemesliem galveno varoņu rīcībai. Es aizdomājos par to, ka dažiem notikumiem, skaistiem vai neglītiem, ir lemts notikt. Manuprāt, mūsdienu sabiedrībā, tāpat kā R. Blaumaņa lugā, aktuāla tēma ir atkarība un tās ietekme uz cilvēku izvēlēm. Krustiņa atkarība no kroga un nespēja pateikt “nē” ietekmēja visas izvēles un galvenā varoņa rīcību. Šādi cilvēki ar šādām vai līdzīgām problēmām, manuprāt, dzīvo arī pašlaik.
  • Spēju racionāli domāt saspīlētās situācijās.
  • Nekas nav garantēts, pat mūsdienās. Ja rīt ir tava pēdējā diena, tad vai šī dzīve bija tas, ko Tu vēlējies? Daudzi mūsdienās aizmirst par šo aizdomāties.
  • Mūsdienu sabiedrībā netrūks pazudušo dēlu. Varbūt situācijas ir savādākas, bet scenārijs ir viens. Bet secinājums ir skaidrs: dzīvē ir jārod balanss starp darbu un baudu. Ģimene ir viena, un meli gluži burtiski var iedzīt kapā.
  • Manuprāt, R. Blaumaņa darbs cieši saistās ar mūsdienām, jo īpaši sabiedrības nepiepildāmo vēlmi kļūt bagātākiem un ar biezākām kabatām, kā arī spēja melot tik vienkārši.
  • Arī mūsdienās ir tādi cilvēki kā Krustiņš un visa pārējā ģimene. Tādas kļūdas ir cilvēcīgas, ne visi izvēlas pareizo ceļu. Reizēm apmaldīties ir vieglāk nekā iet, kur vajag. Šie cilvēki bieži neredz robežas.
  • Manuprāt, arī mūsdienu sabiedrībā ir daudz parādnieku un negodīgu cilvēku, kūdītāju.
  • Ja sanāk “savārīt ziepes”, tad tās jāsāk atrisināt laicīgi. Nevajag gaidīt, kad paliek vēl sliktāk, un tad mēģināt to atrisināt ar tikpat muļķīgu rīcību. Par to vienmēr ir jāuzņemas arī atbildība tam, kas situāciju izraisījis. Cilvēkiem tas pieklibo arī mūsdienās, jo vainīgs negrib būt neviens, vieglāk ir tad, kad atbildību uzņemas kāds cits un problēmu atrisina tā vietā.
  • No izrādes es secināju, ka alkohola lietošana nav ieteicama situācijās ar naudas lietām un ka kāršu spēles ir kas tāds, ko es nākotnē labāk neizmēģināšu, kad tiek runāts par naudas ieguvumu. Bagātība nav tikai veiksmes rezultāts.
  • Es aizdomājos par to, cik svarīgi ir “nenoiet no ceļa”, un, ja arī tas notiek, svarīgi ir pašam apzināties savas kļūdas un problēmu, jo neviens tās mūsu vietā nerisinās. Arī par to, ka mums nevajadzētu skatīties uz citu kļūdām un vainot citus mūsu nelaimēs, bet izsecināt – ko es varēju darīt savādāk.
  • Varoņus ar mūsdienu sabiedrību vieno šī citu vainošana un savu kļūdu “slēpšana”.
  • Aizdomājos par to, ka nevajag pazaudēt savu dzīvi, darot kaut kādas muļķības. Un, ka to darot, var pazaudēt daudz ko svarīgu.
  • Dzīvē ir viena, visus parādus u.tml. vajag atrisināt uzreiz, nenovēršot uzmanību uz izklaidēm utt., un darīt to, ko baidies (piemēram, atzīsties kādam mīlestībā), jo vēlāk, vecumā, žēlosi, ka to neesi izdarījis.
  • Esmu pateicīga, ka dzīvoju laikmetā, kad esmu brīva, nekas nav uzspiests un visu viegli var sarunāt. Mūsdienās ir ļoti daudzi nepateicīgi bērni, kuri neciena savu māti un viņas doto mīlestību. Daudzi cilvēki mūsdienās ir izrakuši savu bedri, no kuras netiek ārā.
  • R. Blaumaņa varoņi ataino mūsdienu sabiedrību. Katram no mums ir savas problēmas. Spēja mainīties nav vienas dienas darbs.
  • Pazudušie dēli ir aktuāli mūsdienās, jo arī mūsdienās ir aktuāla nepareiza bērnu audzināšana, akla mīlestība, kuras dēļ cilvēki nespēj saskatīt citu nepilnības, ļoti aktuāla ir azartspēļu atkarība un alkoholisms, naudas izšķērdēšana, nepatiesi draugi un tieksme pēc mantkārības. Arī šodien pasaulē ir tādi Krustiņi, kas nolaidības rezultātā izvēlējušies iet bezrūpīgu dzīves ceļu. Viņi nespēj tikt galā ar savām problēmām, varbūt viņiem nav pie kā vērsties pēc palīdzības, tāpēc alkohols un vienaldzīga izturēšanās sniedz viņiem vienīgo baudu. Ir daudz tādu pazudušo dēlu, kas dīkdienīgās izlaidības un baudkāres dēļ atraduši savu laimi krogā un citās izklaidēs; kas nokļuvuši nebeidzamā maratona skrējienā pēc mantas varas vai kas vienkārši vēlas izkļūt ārā no savas dzīves šaurībām, taču aizrautīgās dabas dēļ nekur tālāk par uzdzīves virpuli netiek.
  • Mūsdienās arvien vairāk cilvēku pazaudē savu mērķi dzīvē.
  • Es aizdomājos par vecāku mīlestību un to, kā tā ietekmē bērnus. R. Blaumaņa varoņus ar mūsdienām vieno ģimeniskās vērtības, to spēja mainīt bērna likteni, uzaugt bērnam kārtīgam vai palaidnīgam.

Refleksijā jaunieši tika rosināti aizdomāties par to, kādu padomu viņi dotu “pazudušajiem dēliem”, lai viņi neaizietu bojā, bet katrs spētu mainīties un piepildīt savu dzīvi jēgpilni. Daži atzinuši, ka pazudušajiem dēliem nav iespējams palīdzēt, tomēr lielākā daļa skolēnu ieteica tiekties pēc saviem sapņiem, apjēgt savu vietu pasaulē, atrast normālu kompāniju un vairāk komunicēt, domāt par sekām, pirms ko darīt, mainīt vidi, uzņemties atbildību par paveikto, lūgt vecākiem piedošanu u.c.

  • Mans padoms būtu censties dzīvē saskatīt vērtības, kuras spēj rast mieru sevī kā personībā, tādējādi pirms neapdomātiem gājieniem tiktu apdomāts sacītais citiem, it īpaši vecākiem. Cilvēks, novērtējot īstās vērtības, saprastu, ka rīkojas nepareizi.
  • Galvenais ir apjaust, ka vajadzīga palīdzība. Tālāk jau palīdzēs tuvinieki atbilstoši situācijai. Tas gan nenozīmē, ka tavas problēmas risinās kāds cits.
  • Atrodi savu atbalsta sistēmu, atrodi savu enkuru un turies pie tā! Dzīvē nevar tikai lidot pa gaisu. Galvenais atcerēties: patiesība vienmēr nāk gaismā, tāpēc meliem un blēņām tiešām nav nekādas jēgas.
  • Klausīt sirdsapziņai, nevis apkārtējam spiedienam.
  • Mēģināt sākt jaunu dzīvi, atteikties no ikdienas paradumiem.
  • Pagātni nevar mainīt, bet nākotni gan, un to var paveikt tikai darot, tavuprāt, nākamo labāko rīcību konkrētajā brīdī. Domā tikai uz priekšu!
  • Nedomāju, ka tam ir kāda īpaša recepte, jo katrs pats atbild par savu dzīvi un par savām izvēlēm. Tas arī būtu mans padoms – atcerēties, ka tava dzīve nevienam nebūs tik nozīmīga kā tev pašam, sevi ir jāizliek kā prioritāti, lai sev palīdzētu. Neviens cits nespēs palīdzēt. Pašam sev ir jābūt savam labākajam draugam.
  • Atrast nodarbi, kura neļauj ieslīkt atkarībās un sliktos paradumos.
  • Censties katru dienu spert soli uz priekšu izmaiņām. Nav vienas dienas laikā jāizlabo savas kļūdas, taču jāsaprot tās. Jāsaprot, kas ir jādara, lai izmainītu savu dzīvi uz labo pusi.
  • Mēs katrs pats esam savas dzīves, savu rīcību un seku veidotāji. Izdzīvotu dienu vēlreiz neizdzīvosim, nepareizas rīcības un vārdus atpakaļ nepaņemsim. Pirms mūsu darbībām ir jāapdomā sekas. Nekad nevar paredzēt, cik veiksmīga vai neveiksmīga būs mūsu dzīve, taču ir jācenšas izdzīvot to tik labi, cik veiksmīgi spējam. Dzīvē ir kalni un lejas, tā nesastāv tikai no labiem brīžiem, izklaidēm un laika pavadīšanas krogos, visi saskaras ar sliktiem laika posmiem un problēmām, taču ir jāmēģina tās risināt un atkal nokļūt virsotnē.

Paldies aktierim Ē. Vilsonam, kurš ar savu monoizrādi rosinājis jauniešus aizdomāties, iedziļināties, lai noformulētu savas domas! Lai mums izdodas atkal satikties klātienē ģimnāzijā kādā citā izrādē!

Projekta “Latvijas skolas soma” koordinatore Iveta Āboliņa

Categories: Citāti | Komentēt

Ziņu izvēlne

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Veidojiet bezmaksas vietni vai emuāru vietnē WordPress.com.

%d bloggers like this: