Mūsu absolventes Klintas Dzelmes Kolas pirmie panākumi literatūrā

2020.gada absolvente Klinta Dzelme Kola, literatūras skolotājas Ivetas Āboliņas rosināta, šajā vasarā piedalījās radošo darbu konkursā “Krasta ļaudis”, kas veltīts rakstnieka Egona Līva piemiņai. 18.09.2020. Liepājā – Egona Līva balvas pasniegšanas ceremonijā – Klinta tika apbalvota kā 3. vietas ieguvēja kategorijā “Labākais skolu jaunatnes literārais darbs 2019./2020. gadā” par stāstu “Erozija”. Viens no Klintas hobijiem ir arī dzejas rakstīšana. Turpinājumā piedāvājam izlasīt dažus dzejprozas darbus un stāstu “Erozija”.

Klinta Dzelme Kola

Erozija[1]

“Viņa gāja gar jū-ūras malu, un viņas… viņas soļi ir debesīs,” manā galvā dzied Marts Kristiāns Kalniņš. Šķiet, viņš pazina mani un pazina manas dienas, kas aizritēja kā laiks, lēni tikšķot nesteidzīgos pulksteņos. Gar mierīgām kāpām, gar kaiju trauksmainiem kliedzieniem pa zemi, kas par saviem līkumiem pateicīga gājējiem un tiem – kareivīgajiem, kuri, kā stāstījuši mani vecāki, cīnījušies par mums un dzimteni. Pulksteņa rādītājs atpakaļ neiet. Tāpat arī mans mūžs jūras malā gāja tikai uz priekšu. Atpakaļ spert soli neuzdrošinājās.

Pirms desmit gadiem es nezināju, ka te būšu. Pirms sešiem – nenojautu, ka palikšu. Viļņi nepaliek krastā, bet mēs… palikām.

  1. ATMOŠANĀS

Vēlīns jūnijs. Te, Klapkalnciemā, dzīvo spēcīgi cilvēki. Man mugurā bija balta kleita. No karstuma mēs nebaidāmies, bet es tomēr uzvilku baltu kleitu, lai saule nepievelk un neapdedzinu ādu. Māte atkal liks smērēt krējumu. Tēva dienišķais: “Dzīvosim taču taupīgāk!” šādos brīžos kļūst man par skaļu. Mans tēvs bija laipns un godīgs cilvēks, vien mūžīgi sūkstījās. Zvejnieks. Pazina dzīvi. Saules mīlēts. Iedegums, kāds raksturīgs tikai piejūrā dzīvojošajiem. Balts linu krekls un pelēcīgi brūnas bikses. Tāds viņš staigāja vienmēr – skaists un stalts, kamēr iekšā plosījās rūgtums.

Es zinu. Es zinu, ka smiltis visu gadu ir vienādi skaistas, tomēr gribu domāt, ka vasaras pirmajos mēnešos tās ir maigākas, neierasti gaišas un pakļāvīgas. Gaida vasarniekus. Grib sildīt mazu bērnu pēdas un lielu, saulē sakarsušu suņu ķepas.

Tēvam vienudien kļuva grūti. Viņš atkal sūkstījās un teica, ka “tas tikai, jo mums mūžīgi nav bijis naudas, man ir grūti visu laiku tā, bet es mīlu tevi, bērns, un tava mamma ir labs cilvēks. Sargā”, bet man bija citādas nojautas. Vakarā, kad viņš gāja jūrā ķert butes un neatgriezās, kad viņa kurpes nestāvēja iepretim lielās istabas durvīm un viņš nesēdēja man pretī pie vakariņu galda, tapa skaidrs, ka nu ar māti savās mājās esam palikušas divatā.

 Dienas ritēja. Bija pagājusi nedēļa. Mūsu mājās ar draugiem, radu bariem un dziedošiem kaimiņu lēveņiem ienāca Līgo svētki, taču dziesmas, skaļos smieklus un jampadraci, kas nāca līdz ar viņiem, pie paša pagalma zaļā dzīvžoga sliekšņa apturēja mūsu ziņa par tēva aiziešanu. Nē, viņi negāja prom, un mēs svinējām, tikai klusāk. Pieminot. Es gaidīju Līgo svētkus, jo man patīk reizi gadā redzēt gaismu ejam pāri visam. Tajās naktīs mēs – latvieši – paši kļūstam par gaismu – spīdam savā laimē kā tādi jāņtārpiņi un lecam pāri ugunij, kā izaicinot nāvi. Tovakar tur, blakus nāvei un ugunij, saulei tieši pa vidu esot, es ieraudzīju tevi. Tu sēdēji laivā, un viļņi nesa tevi uz krasta pusi.

“Kas tur?” mana māte, cenzdamās saskatīt atbraucēju, vaicāja. Vainags (kā vienmēr uzpīts mazliet par lielu) aizmigloja viņas skatu. Es devos atbraucējam pretī. Skriešus. Saviļņojums lauzās ārā kā sula no tikko plīsušām plūmēm. Manī bija sajūta, ka jebkurš negaidītais notikums spēs nojaukt to smalkiem vārdu akmentiņiem izbērto taku uz domu par manu mīļo tēti. Precīzāk – ka viņa vairs nav. Un uz tās takas es nevēlējos atgriezties. Es gribēju nedomāt.

 Viņš pietauvoja savu laivu (mums tam paredzēta speciāla vieta, arī tēva laiva vairs netraucēja) un nāca pie manis. Māte uz brīdi nodomāja, ka tēvs atgriezies mājās. Man uz brīdi kļuva viņas žēl.

“Sveicināta! Ciemiņus gaidījāt?” viņš, šķelmīgi iesmiedamies, prasīja. Vīrietis ar tumšiem matiem. Gadi, domāju, divdesmit pieci. Tumšas, brūnas acis un iedegums – kāds raksturīgs tikai piejūrā dzīvojošajiem. Balts linu krekls un pelēcīgi brūnas bikses. Kurpes. Rokās sarkana auduma ķesele ar zivīm. “Kurš gan negaida ciemiņus pašā svētku vakarā?” es atbildēju. Mēs apsēdāmies pie ugunskura. Viņš pastāstīja, ka jūra šovakar bijusi neparasti mierīga, viņš ķēris butes un ka liegais ūdens esot viņu ieaijājis. Tā viņš iemidzis un attapies vietā, kur neredz ne gala, ne malas, bet tālumā ugunis spīdējušas. Bijis skaidrs – jādodas vien turp. Viņš runāja un runāja, un visi klausījās. Viņā bija kaut kas no jūras spīta, mazliet no viļņu rotaļīguma, taču visvairāk mēs tovakar sajutām to mieru, kas līdz ar viņu bija ienācis mūsu pagalmā un nu lēni plūda pār mums, ienesot prieku un svētsvinīgumu.

Pagāja vairākas stundas. Viesi devās kur nu kurais. Pavadīju māti uz viņas istabu un atgriezos krastā;  ap ugunskuru bija salikti ozolkoka bluķi, uz kuriem sēdējām mēs – es un šīvakara viesis. Visu vakaru viņš netika teicis savu vārdu. “Andrievs,” viņš, skatoties tālumā, tad pēkšņi novēršot acis no mierīgā ūdens, paskatoties uz mani, paceļot, maigi noskūpstot manu roku, noteica. “Līna,” es, cenzdamās apslāpēt savu mulsumu, atbildēju. Mūsu acis mirguļoja kā spāres sakarsušos vasaras ūdeņos. Rīts jau tiecās uz saules pusi, bet es zināju, ka viņš neaizbrauks. Un viņa mazliet domīgos, kautros un mirklīgos acu skatienos es nolasīju arī viņa pārliecību.

Mēs sēdējam un runājām, un šķita, ka tā bijis vienmēr un vienmēr tā būs. Māte šovakar pirms gulētiešanas vēlreiz ieminējās: “Viņš ir kā tavs tēvs. Kā Augusts.” Lai kāds Augusts būtu bijis,  blakus viņam es jutos droši.

Tajā jūnijā mēs ieraudzījām viens otru, un tā bija atmošanās. Attapāmies sava mūža  plaukumā, pašā jaunības viducī, viens otra rokās un redzējām citādāk.

  1. PIETUVINĀŠANĀS

Cik tuvu tu vari pieiet krastam?

 “Latvietim ir trejādas dabas,” tā teica mana māte, kad es, maza nevarēdama izlemt, vai ēst pusdienās rabarberu vai zemeņu ķīseli, beigās neēdu nevienu un gāju prom, metos jūrā spēlēties. Es nekad nesapratu viņu.

Agrāk es te nedzīvoju. Pirms sešiem gadiem mans tēvs paņēma manu māti aiz rokas un teica: ”Braucam. Jūra mūs gaida. Brīvība. Brīvība mūs sauc.” Un mēs aizbraucām no mazā, necilā dzīvoklīša vienā no Rīgas lētajiem kvartāliem. Prom no burzmas un gurdās vienveidības. Prom no notekcaurulēm, kas izdala kanalizācijas smaku (lai kā arī es gribētu identificēties ar Čaku, mīlēt ideju par pilsētu tomēr nespēju). Tēvs par iekrātajiem līdzekļiem bija nopircis māju ciemiņā (tā mums patīk Klapkalnciemu saukt), un mēs sākām no jauna. Tolaik mūsu zeme bija tikko atkal tapusi brīva, un nu mēs bijām savai laimei un jūrai pavisam tuvu klāt.

Te, Klapkalnciemā, dzīvo spēcīgi cilvēki. Katrā trešajā mājā pa kādam zvejniekam. Iekšzemieši teic, ka vasarās mēs nepeldamies. Tā nav. Es jūrā eju rītos, kad saule vēl bāla un neiesilusi. Tad ūdens ir skaidrs, un tāds top arī prāts, jau pirmo soli pāri pašam plānākajam vilnim sperot. Šorīt Andrievs nāca ar mani.

“Vasarās vajag iet peldēt,” tā teica man vecmāmiņa. Mana māte viņai ir ļoti līdzīga, tikai daudz, daudz stiprāka. Viņa piebilstu, ka “vajag arī ziemās”.  Kopš tēva aiziešanas mēs runājam maz. Viņa mīlēja viņu un reizēm ieminas, ka gribējusi doties līdzi. Mans tēvs gan šādas runas negribētu dzirdēt, un to es viņai lieku saprast. Ar to es viņu mierinu.

Mēs ejam peldēt. Ūdens skar kājas, pirksti skar miesu, mēs ielienam ūdenī, un mūsu rokas satiekas. Auksts. Auksts ir ūdens vasaras rītos, un auksti kļuva man, kad viņš, negribēdams vārdus kā zušus caur tīklu pār lūpām laist, skatījās man acīs un teica, ka viņam nu ir jādodas. Viņš skaidrojās – palikšana krastā neesot viņa dabā. “Latvietim vajag jūru, man vajag to brīvību…”

Andrievs uzkavējās līdz pēcpusdienai un, kad pulkstenis sita vakara septīto stundu, aizbrauca. 

Pulksteņa rādītājs atpakaļ neiet. Pulksteņa rādītājs atpakaļ neiet. Es gribu būt pulkstenis un nemācēt iet atpakaļ. Baterija izbeigsies… Izbeigsies? Kāds nomainīs bateriju, un tie jau būs mani bērni. Dalīsies stundās un sekundēs, dienās, līdz izaugs par gadiem, pāraugs mūžībā. Mani bērni būs mazi, skaļi tikšķoši pulksteņi un gaidīs, kad kāds nomainīs viņu bateriju.

  1. PALIKŠANA 

Dzīvot savā savdabībā. Dzīvot jūras krastā.

Es atceros, kā Andrievs aizbrauca.

Mēs sēžam. Veramies horizontā. Ir viļņi. Mums ir grūti skatīties uz viļņiem, jo tie nekad neapstājas. Vienubrīd te, otru – tu redzi mierīgu krastu, bet patiesībā tie jau skrien un sitas citā pusē. Iepliķē citus vēderus. Apsedz svešas pēdas. Gremdē vientuļus krastus un sauc sevi par eroziju. Tev ir grūti skatīties uz viļņiem, jo tie nespēj pieķerties, bet tu skaudrā ticībā un vizmojošās gaidās joprojām par viņu domā. Par viņu un savu zemīti.

Viņš man tika vaicājis, pirms brauca, vai negribu doties līdzi. Viņš paņēma manu roku, tāpat kā mans tēvs pirms gadiem šaurajā, necilajā Rīgas dzīvoklītī saķēra manas mātes plaukstu, un teica: “Ejam! Jūra mūs gaida!” Es iedomājos par to, ka mums ir paaudzēs nodoti likteņi. “Brauc man līdzi, Līna!” viņš nebeidza atkārtot.  Es atteicu – nē. Te ir mana māja, mana māte, mana zeme, mana jūra, mana saule – tā kristāla lode mierīgos rītos, un te būšu arī es. Te ir mana vieta.

Ieeju mājā, nesot uz rokām klēpīti malkas. Māte sēž pie vecā, smagā virtuves galda. Māte nekad nesēž tur, kur sēdēja tēvs. Viņa neizmet viņa kreklus un zilās istabas čības, kas patiesībā būtu bijušas jāizmet jau tad, kad viņš vēl te bija. Rāmītī stāv glīta fotogrāfija: es uz viņas rokām, bet viņa – tēva apskāvienos. Mīļa bijusi mūsu dzīve. Grūtos brīžos mēs pratām sadzīvot. Es zinu, ka māte būtu gribējusi šo vasaru pavadīt citādāk. Izdzīvot labāk. “Sapināmies savos tīklos. Mēs, cilvēki, neesam labāki par zivīm. Tās vismaz zina savu vietu – ārpus ūdens nemēģina peldēt,” viņa noteica un turpināja sēdēt klusēdama. Mana māte gaidīja.

Es gaidīju, kad viņa vairs negaidīs. Andrieva pēkšņā došanās prom bija aptumšojusi debesis. Būs lietus. Es ienesu vēl vienu klēpīti malkas un sāku gatavot vakariņas. Ēdīsim viņa atvestās butes.

            Pēc vakariņām es eju laukā. Lai arī es tiešām mīlu savu māti, ir grūti būt blakus tādam sirds smagumam. Būt tik tuvu tai vietai, kur ilgas, iesprostotas starp diviem krastiem, lai aizmirst, lai neviens neaiztiek, izlaužas un kopā ar smagumu gāžas tev pāri, un tu esi jūra – niķīga, bet trausla, – un tu sit savus viļņus visiem saviem naidniekiem acīs. Un sabrūk piekrastes. Un tu met savas šļakatas – lai rij. Lai aizrijas. Visiem, kas cenšas tevi aizskart. Visiem, kas necenšas, bet aizskar. Pat tiem, kas ir tuvi. Tu esi kā jūra, un arī tā aprij savus jūrniekus. 

Es attopos ceturtdienā – sešas dienas ir pagājušas, kopš Andrievs lūdza mani, lai braucu ar viņu. Aizritējusi gandrīz nedēļa, kopš viņš iekāpa savā laivā un devās prom. Mana māte ierunājās: “Varbūt ne Rīga – tā gan ir dikti strauja, tur es jau esmu padzīvojusi. Bet… Ainiņas tante teica, ka mums jāiet pie viņas uz Tukumu, tur viņas dēlam esot  dzīvoklis – izremontēts, kārtīgs, sakopts. Tikai pats dēls ārzemēs,” viņa teica, atsaukdamās uz kādu sievieti, par kuru biju dzirdējusi tikai agrā bērnībā, kad tēvs meklēja man pieskatītāju. Viņa grib atgriezties pilsētā. Mātei bija grūti. Rokas bija kļuvušas pavisam vārgas, visu mūžu smagu darbu darot. Viņa runāja par to, ka es jau arī kādreiz pie vīra iziešot, viņa ar savu saimniecību palikšot viena.

Es negribu pamest mūsu ciemiņu, bet… mātei vajag kādu, kas palīdz. Arī pilsētā viņa nevarēs būt viena. Ja vien Ainiņa pati nedzīvos kopā ar viņu. Bet… cik tad ilgi tā dzīvos? Līdz saplēsīsies? Sastrīdēsies? Nē…nē.. Es nedrīkstu atstāt savu māti vienu. Viņa mani neatstātu.

Pēc nedēļas mēs kravājam somas. Ainiņa drīz būšot pakaļ. Es ilgošos pēc vakariem, kuros ar māti uz vecajiem koka beņķiem sēdējām mūsu mazajā virtuvītē ar klona grīdu un mizojām kartupeļus, kurus vēlāk vārījām un ēdām. Vienmēr nomizojām par daudz, tad nākamajā dienā cepām. Man pietrūks laiki, kuros nākamajā dienā pie ceptiem kartupeļiem mēs ēdām tēva svaigi zvejotās zivis. Sēdējām un smējāmies. Viņš allaž pieminēja to reizi, kad aizbraucām, un to, kad ieradāmies, un mamma vienmēr ķiķināja un teica: “August, nu beidz taču bērnam muļķības stāstīt…”, jo viņš, brīžiem būdams nepieklājīgi labs stāstnieks, katru reizi piedzejoja klāt ko jaunu. Cik sulīgi bija manas mātes smiekli!

Vakars. Mūsu vecajā Jāņu vietā es iekurinu ugunskuru. Kluss. Es ļāvu mātei aizbraukt. Es neaizbraucu.

 Tādi mierīgi vakari man patīk. Es domāju par to, kā nākas, ka jūra ir dziļa uz visām pusēm. Tālumā peld laiva. Laiva nav tukša, laivā sēž cilvēks. Sēž un airē uz krastu. Kaimiņi nereti izbrauc jūrā. Vecais Edmunds no Kaločiem bieži aizslīd gar mūsu sētu, gan tas būs viņš. Laiva brauc tuvāk.  Es apjūku. Vai tas ir mans tēvs? “Tēti? August!” Neatsaucas. Tā ir mana tēva laiva. Viņš noteikti ir dzīvs!

Stāvs maldinoši un šķietami noslēpumaini slīd aizvien tuvāk. Kādēļ mans tēvs man neatbild?! Baisi. Varbūt viņš ir ievainots? Sakropļots? Varbūt tāpēc uzreiz neieradās mājās? Laiva ir krastam pavisam tuvu. Krēsla mijas ar bailēm. Es nobraucu plaukstas gar trīsošajiem plakstiem, lai skaidrāk saskatītu, un ieraugu Andrievu, bet aiz viņa muguras laivā guļ mans tēvs. Nekustīgs. Nedzīvs.

Laiva piestāj krastā.

“Pirms es aizbraucu no tevis, tava māte man pienāca klāt un teica, ka tavs tēvs bijis smagi slims, viņš labprātīgi gājis jūrā. Viņš zinājis, ka neatgriezīsies. “Lai vieglāk. Lai nav tik smagi,” Augusts ir teicis. Kad mēs atvadījāmies, tu, nespēdama to grūtumu ciest, devies istabā. Aizgāji. Es biju tik apjucis, es nevarēju tev vēl vairāk nodarīt pāri, tamdēļ iekāpu laivā un braucu. Airēju, cik spēka. Man bija grūti pamest šo vietu. Man bija smagi aizbraukt no tevis, Līna…“

Es stāvu un raudu. Tad izdvešu: “Bet kād…” 

“Jūra bija viņu šķīstījusi un mazgājusi, līdz izlaidusi krastā. Atradu viņu šorīt pārsimts metrus no savas sētas. Ragaciemā. Tovakar pie Līgo uguns tu man stāstīji, cik ļoti tavs tēvs mīlējis šo vietu, mīlējis tavu māti un tevi. Es zināju, ka man viņš jāatved mājās.”

Es laikam nevarētu teikt, ka liktenīgajā dienā savu tēti būtu varējusi apskaut stiprāk, samīļot ciešāk, jo neilgi pirms viņš, mani nebrīdinājis, aizbrauca, mēs apskāvāmies. Viņš man pienāca klāt un apķēra mani. Un tā mans tēvs nebija darījis ļoti, ļoti ilgi. Dienā, kad viņš pazuda, abas ar māti jutām, ka Augusts ir miris, taču tikko manī neviļus bija iezagusies cerība. “Mans tēvs ir miris,” es klusītēm pie sevis nočukstu. Lai saprastu.

Mēs atrodam vietu zem kādas priedes, turpat pie mūsu mājas, es atnesu lāpstu, mēs sagatavojam palagus, nolaužu desmit mātes stādītā jasmīna zariņus un aizdedzu lāpu. Gaisma. Zeme. Balts. Balts. Balts. Krasts. Mēs aprokam. Mēs pašu rokām aprokam manu tēvu.

“Tagad es būšu tev blakus. Vai tu brauksi man līdzi?”


[1] Erozija. Pieejams: https://tezaurs.lv/#/sv/erozija

1. agr. Ārdoša (vēja, ūdeņu) iedarbība uz augsnes virskārtu.(..)

3. tehn. Lokāla (materiālu virsmas) sairšana

Categories: Citāti | Komentēt

Ziņu izvēlne

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: