Rakstu, lai būtu tuvāk mākslai

Nesen mūsu 12.c klases skolēns Krišs Grunte – jauna radoša personība un mūsu laikraksta “Strops” žurnālists – piedalījās interesantā pasākumā, kurā guva lieliskus rezultātus. Lai vairāk kaut ko uzzinātu par Kriša panākumiem, aicināju viņu uz interviju.

Pastāsti par pasākumu, kurā piedalījies?

-Es piedalījos Tukuma un Kurzemes prozas lasījumos. Kurzemes prozas lasījumi notika Ventspilī. Pasākumu Tukumā organizēja Guna Roze, Tukuma literātu apvienības vadītāja. Tukums ir vienīgā pilsēta, kurā ir prozas lasījumi. Ir tik fantastiski redzēt, ka mums tukumniekiem ir tik daudz literātu, kuri raksta.  Kurzemes konkursa kārta notika Ventspils rakstnieku mājā. Gala posmā, kas norisinās Rīgā, žūrijā ir piesaistīti tiešām zināmi autori, kā Gundega Repša, Māris Bērziņš, Inga Ābele, Inga Gaile u.c.Processed with VSCO with p5 preset

Kas Tevi motivēja piedalīties?

-Mani uzrunāja latviešu valodas un literatūras skolotāja Gunta Vērpēja. Motivācija? Tas vienkārši ir interesanti, jo nav jau ko zaudēt, tas ir veids kā sevi pārbaudīt, kā iemācīties pārkāpt pār robežām.

Par ko Tu rakstīji savā darbā, vai darba motīvs tapa jau pirms konkursa?

-Ar to fragmentu bija interesanti. Normatīvos bija rakstīts – “fragments no grāmatas, romāna, daiļdarba, kas jau ir sarakstīts ”. Tā kā man neviens romāns nav uzrakstīts (smejas), tam bija jātop no jauna. Man ir tāds, laikam, Regīnas Ezeras un Raiņa Sindroms, rakstīt uz lapiņām, un pēc tam izveidot prozas darbu, tā man bija arī šoreiz. Stāsts ir par cilvēku, 27 gadus vecu vīrieti, kuram ir ceturtās stadijas vēzis, smadzeņu audzējs. Esot slimnīcā, viņš stāsta savam ārstam  savu sapni, kas īstenībā ir viņa atmiņas. Robeža starp sapņiem un atmiņām viņam nav. Es par to rakstīju, jo man interesē tas, kas cilvēkiem ir svarīgs, varbūt, kādam tas ir nesvarīgi. Man vienkārši liekas, ka cilvēkam visbagātākās un vērtīgākās ir atmiņas. Cik tas ir bēdīgi, ka ir cilvēki, kas savas atmiņas nesaprot, jo tas īstenībā  ir diezgan sarežģīti. Mazs fragments man bija tapis jau agrāk, to savā darbā es izmantoju kā vēstuli, ko galvenais varonis raksta savai meitenei. Pēc konkursa daudzi man nāca klāt un jautāja, vai es pats ar to esmu saskāries, es neesmu, bet zinu, ka ir cilvēki, kas ir, tas arī iedvesmoja.

Tu arī ikdienā dalies ar īsiem, paša veidotiem jaundarbiem un atziņām, kur Tu gūsti iedvesmu?

-Tie noteikti ir notikumi, kas vienā vai vairākās dienās ir notikuši. Tie ir tādi kā iekšējie monologi, kurus es, tā kā pēc rakstura esmu haotisks un arī mana iekšiene ir haotiska, mēģinu pierakstīt, tādējādi saprotot un sakārtojot domas. Iedvesmu, kā kārtot un veidot tekstu es gūstu no grāmatām, tā noteikti arī nāk no norisēm. Neviena diena nav vienāda ar iepriekšējo, pat tad, ja katru dienu satiekam vienus un tos pašus cilvēkus, bet viņi katru reizi ir pilnīgi citādāki un atšķirīgi, to ir interesanti vērot, tas arī iedvesmo.

Kāpēc Tev ir svarīgi rakstīt?

-Es atbildēšu ar Kristīnes Ulbergas vārdiem, tieši vakar lasīju interviju ar viņu, viņa saka: “Kāpēc neizmantot to, ko Tev ir devusi daba”, es nezinu, vai man rakstniecība ir no dabas dota, laikam jau jāatzīst, ka jā. Es rakstu, lai būtu tuvāk mākslai, jo tā man ir ļoti tuva. Ir cilvēki, kuri savas emocijas izklāj uz audekla ar akrila krāsām, vai mūzikā agresīvi sitot bungas, tad es to visu izlieku uz papīra. Domas pierakstīšana ir arī veids, kā no tās atbrīvoties.

Tu bieži, arī tikko, atsaucies uz latviešu literatūrā ļoti svarīgiem cilvēkiem, kā Raini, Imantu Ziedoni, Ingu Ābeli. Vai viņi ietekmē Tavus darbus?   

-Jā, pavisam noteikti, īpaši Imants Ziedonis, sākot ar epifānijām, jo es sākumā domāju, ka rakstīšu tikai epifānijas, protams, tagad pārlasot man ir kauns, jo tās pavisam noteikti nav epifānijas. Es lasu un bagātinos. Ingas Ābeles darbus es neesmu lasījis, bet es saprotu, tā ir vērtīga literatūra, es to gribu lasīt. Ir tik svarīgi, lai rakstot, valoda būtu bagāta, tad arī darbs ir interesantāks.

Vai Tu savu nākotni gribi saistīt ar rakstniecību?

-Pašlaik domāju studēt dramaturģiju, jā.

Ko Tu ieteiktu tiem, kas grib rakstīt, bet nemāk “savu domu uzlikt uz papīra”?

-Jāraksta tikko nodomātais, uzreiz visu pieraksti. Sākumā domas ir jāpieraksta, un tad jāsakārto, kā skolotāja Anita Korfa saka: ”Sakārtot māju”. Ir svarīgi domu piefiksēt, pat tad, ja nav zināms, vai to izmantos, vai nē. Ventspilī es nepierakstīju domas, pēc tam, nācās to nožēlot. Ieteiktu visiem piedalīties prozas lasījumos. Konkurencē, lai arī konkurences sajūta nevienā brīdī neradās, ir pazīstami, jau atzīti rakstnieki. Ir iespējams veidot kontaktus, piemēram, Kristīne Ulberga man piedāvāja sūtīt viņai savus darbus, viņa tos pārlasīs un izanalizēs. Guna Roze man piedāvāja iestāties Tukuma literātu apvienībā. Visa pieredze kopumā bija lieliska, pat neaizdomājoties par vietām, tas ir kas tāds, kas ir jāizmēģina!

Paldies par interviju un lai Tev izdodas visas ieceres!

                        

                                                 Krišu Grunti uz sarunu aicināja Elza Anastasija Vasermane no 12.a

 

Advertisements
Categories: Citāti | Komentēt

Ziņu izvēlne

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: