Rakstu, lai būtu tuvāk mākslai

Nesen mūsu 12.c klases skolēns Krišs Grunte – jauna radoša personība un mūsu laikraksta “Strops” žurnālists – piedalījās interesantā pasākumā, kurā guva lieliskus rezultātus. Lai vairāk kaut ko uzzinātu par Kriša panākumiem, aicināju viņu uz interviju.

Pastāsti par pasākumu, kurā piedalījies?

-Es piedalījos Tukuma un Kurzemes prozas lasījumos. Kurzemes prozas lasījumi notika Ventspilī. Pasākumu Tukumā organizēja Guna Roze, Tukuma literātu apvienības vadītāja. Tukums ir vienīgā pilsēta, kurā ir prozas lasījumi. Ir tik fantastiski redzēt, ka mums tukumniekiem ir tik daudz literātu, kuri raksta.  Kurzemes konkursa kārta notika Ventspils rakstnieku mājā. Gala posmā, kas norisinās Rīgā, žūrijā ir piesaistīti tiešām zināmi autori, kā Gundega Repša, Māris Bērziņš, Inga Ābele, Inga Gaile u.c.Processed with VSCO with p5 preset

Kas Tevi motivēja piedalīties?

-Mani uzrunāja latviešu valodas un literatūras skolotāja Gunta Vērpēja. Motivācija? Tas vienkārši ir interesanti, jo nav jau ko zaudēt, tas ir veids kā sevi pārbaudīt, kā iemācīties pārkāpt pār robežām.

Par ko Tu rakstīji savā darbā, vai darba motīvs tapa jau pirms konkursa?

-Ar to fragmentu bija interesanti. Normatīvos bija rakstīts – “fragments no grāmatas, romāna, daiļdarba, kas jau ir sarakstīts ”. Tā kā man neviens romāns nav uzrakstīts (smejas), tam bija jātop no jauna. Man ir tāds, laikam, Regīnas Ezeras un Raiņa Sindroms, rakstīt uz lapiņām, un pēc tam izveidot prozas darbu, tā man bija arī šoreiz. Stāsts ir par cilvēku, 27 gadus vecu vīrieti, kuram ir ceturtās stadijas vēzis, smadzeņu audzējs. Esot slimnīcā, viņš stāsta savam ārstam  savu sapni, kas īstenībā ir viņa atmiņas. Robeža starp sapņiem un atmiņām viņam nav. Es par to rakstīju, jo man interesē tas, kas cilvēkiem ir svarīgs, varbūt, kādam tas ir nesvarīgi. Man vienkārši liekas, ka cilvēkam visbagātākās un vērtīgākās ir atmiņas. Cik tas ir bēdīgi, ka ir cilvēki, kas savas atmiņas nesaprot, jo tas īstenībā  ir diezgan sarežģīti. Mazs fragments man bija tapis jau agrāk, to savā darbā es izmantoju kā vēstuli, ko galvenais varonis raksta savai meitenei. Pēc konkursa daudzi man nāca klāt un jautāja, vai es pats ar to esmu saskāries, es neesmu, bet zinu, ka ir cilvēki, kas ir, tas arī iedvesmoja.

Tu arī ikdienā dalies ar īsiem, paša veidotiem jaundarbiem un atziņām, kur Tu gūsti iedvesmu?

-Tie noteikti ir notikumi, kas vienā vai vairākās dienās ir notikuši. Tie ir tādi kā iekšējie monologi, kurus es, tā kā pēc rakstura esmu haotisks un arī mana iekšiene ir haotiska, mēģinu pierakstīt, tādējādi saprotot un sakārtojot domas. Iedvesmu, kā kārtot un veidot tekstu es gūstu no grāmatām, tā noteikti arī nāk no norisēm. Neviena diena nav vienāda ar iepriekšējo, pat tad, ja katru dienu satiekam vienus un tos pašus cilvēkus, bet viņi katru reizi ir pilnīgi citādāki un atšķirīgi, to ir interesanti vērot, tas arī iedvesmo.

Kāpēc Tev ir svarīgi rakstīt?

-Es atbildēšu ar Kristīnes Ulbergas vārdiem, tieši vakar lasīju interviju ar viņu, viņa saka: “Kāpēc neizmantot to, ko Tev ir devusi daba”, es nezinu, vai man rakstniecība ir no dabas dota, laikam jau jāatzīst, ka jā. Es rakstu, lai būtu tuvāk mākslai, jo tā man ir ļoti tuva. Ir cilvēki, kuri savas emocijas izklāj uz audekla ar akrila krāsām, vai mūzikā agresīvi sitot bungas, tad es to visu izlieku uz papīra. Domas pierakstīšana ir arī veids, kā no tās atbrīvoties.

Tu bieži, arī tikko, atsaucies uz latviešu literatūrā ļoti svarīgiem cilvēkiem, kā Raini, Imantu Ziedoni, Ingu Ābeli. Vai viņi ietekmē Tavus darbus?   

-Jā, pavisam noteikti, īpaši Imants Ziedonis, sākot ar epifānijām, jo es sākumā domāju, ka rakstīšu tikai epifānijas, protams, tagad pārlasot man ir kauns, jo tās pavisam noteikti nav epifānijas. Es lasu un bagātinos. Ingas Ābeles darbus es neesmu lasījis, bet es saprotu, tā ir vērtīga literatūra, es to gribu lasīt. Ir tik svarīgi, lai rakstot, valoda būtu bagāta, tad arī darbs ir interesantāks.

Vai Tu savu nākotni gribi saistīt ar rakstniecību?

-Pašlaik domāju studēt dramaturģiju, jā.

Ko Tu ieteiktu tiem, kas grib rakstīt, bet nemāk “savu domu uzlikt uz papīra”?

-Jāraksta tikko nodomātais, uzreiz visu pieraksti. Sākumā domas ir jāpieraksta, un tad jāsakārto, kā skolotāja Anita Korfa saka: ”Sakārtot māju”. Ir svarīgi domu piefiksēt, pat tad, ja nav zināms, vai to izmantos, vai nē. Ventspilī es nepierakstīju domas, pēc tam, nācās to nožēlot. Ieteiktu visiem piedalīties prozas lasījumos. Konkurencē, lai arī konkurences sajūta nevienā brīdī neradās, ir pazīstami, jau atzīti rakstnieki. Ir iespējams veidot kontaktus, piemēram, Kristīne Ulberga man piedāvāja sūtīt viņai savus darbus, viņa tos pārlasīs un izanalizēs. Guna Roze man piedāvāja iestāties Tukuma literātu apvienībā. Visa pieredze kopumā bija lieliska, pat neaizdomājoties par vietām, tas ir kas tāds, kas ir jāizmēģina!

Paldies par interviju un lai Tev izdodas visas ieceres!

                        

                                                 Krišu Grunti uz sarunu aicināja Elza Anastasija Vasermane no 12.a

 

Advertisements
Categories: Citāti | Komentēt

Debija radio

Š.g. 6. decembrī mūsu skolas 12.a klases skolēns Matīss Ķiecis devās uz Latvijas Radio studiju, lai piedalītos savās pirmajās Radio debatēs. Debašu tēmu jaunieši neizvēlējas paši, to izvēlējās Debašu Līderu Skolas projekta vadītāji un jaunieši tika iedalīti divās nometnēs- propozīcijā un opozīcijā, respektīvi, piekrītot vai noliedzot tēmai, pamatojot savu viedokli ar argumentiem. Tēma bija: “ Vai Ziemassvētki ir zaudējuši savu sākotnējo nozīmi?” Matīss pārstāvēja propozīcijas nometni, piekrītot dotajai tēmai, proti, Ziemassvētki ir zaudējuši savu nozīmi un sākotnējo jēgu. Viedoklis tika pamatots tādiem argumentiem kā: Ziemassvētku komercializācija, valdības izdarītais spiediens uz patērātājsabiedrību šajā laikā, bērnu neziņu par svētku izcelsmi, u.c. Pretī Matīsam stājās Annija Tūja no Rīgas Centra Humanitārās vidusskolas. Kopumā debates aizritēja brīvā atmosfērā. Ikvienam ir iespēja šīs debates atkārtoti noklausīties pieci.lv radio arhīvā sadaļā “Pilnīgs Vakars”!

Latvijas_Radio_5_logo                       Matīss Ķiecis, 12.a klase, Debašu līderu skolas pārstāvis

 

Categories: Citāti | Komentēt

Mīts vai patiesība?

IMG-20181208-WA00056. decembrī iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ietvaros mēs – 10. b klase – piedalījāmies Tukuma muzeja rīkotajā programmā “Mīts vai patiesība?”.

Kopā ar klasi un audzinātāju devāmies uz Durbes pili, kurā notika nodarbības. Klasei lika sadalīties 5 grupās, un vienam tika iedota mape ar darba lapām, kuras “pieturās” bija jāizpilda.

Katra grupa atsevišķi devās pie kāda muzeja darbinieka, kurš mums stāstīja par Latvijas vēstures notikumiem. Mums pašiem bija loģiski jāizspriež, vai fakts ir patiesība vai mīts. Mums bija iespēja iet izmērīt Durbes pils akmens gājēju tilta augstumu ar daudziem mērīšanas paņēmieniem, kas mūsu klasei šķita visinteresantāk. Bija iespēja uzzināt par dažādiem vēstures mītiem, piemēram, ka Durbes pils pagrabā tika nogalināti cilvēki, ka pils īpašnieka meitas nogalināja cilvēkus, mītus par “melno sotņu” un dažādus citus nostāstus.IMG-20181208-WA0007

Visinteresantākais bija tas, ka katrā “pieturā” varējām darboties arī paši, justies kā izmeklētāji, pētot, kas ir mīts un kas patiesība. Sapratām to, ka nevar ticēt visam, kas rakstīts avīzē vai ko saka televīzijā. Ja informācija ir mums svarīga, arī mums pašiem vajag ieguldīt darbu un uzzināt informācijas patiesumu, jo ne vienmēr cilvēkiem ir labi nodomi.

Varējām uzzināt daudz jauna par Durbes pili un Latvijas vēsturi, ieskatoties latviešu tautas dzīvē pagātnē.

Par visu bija padomāts, jo nebija brīžu, kad mums būtu bijis garlaicīgi, visu laiku bijām nodarbināti. Mēs ar klasi uzskatām, ka muzeja piedāvātās nodarbības bija izdevušās un ļoti interesantas.

Fotogrāfijās aplūkojamas mūsu aktivitātes grupās. Ne visi paspējuši uz kopbildi, bet darboties prieks bija visiem.

Otto Henriete, 10. b

 

Categories: Citāti | Komentēt

Neparasto stundu ģimnāzijā vada stāstniece Līga Reitere

20181126_145822“Es vadu neparasto stundu, (..) cenšos ļoti labi strādāt, (..) es strādāju tik labi, lai būtu tikai labas atzīmes,” tā vairākkārt latviešu valodas stundā teica stāstniece Līga Reitere, kura vieslektora lomā ciemojās Tukuma Raiņa ģimnāzijā 26.novembrī un vadīja nodarbības 7.-10.klašu skolēniem, rosinot domāt par valodas bagātību un piesārņojumu, par valodas kultūru, kā mainās valoda atkarībā no situācijas, kurā tiek lietota. Pasākums tika organizēts valsts programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros.

Skolēniem bija vērīgi jāklausās un jāaizpilda darba lapa, atbildot uz jautājumiem, kas ir zemteksts, dialekti, apvidvārdi utt. Ļoti vērtīgi bija stāstnieces piemēri tāmnieku jeb lībiskajā dialektā. Taču runa nebija tikai par valodu, arī par dzīves prasmēm, par domāšanas dziļumu, kā dzīvesveids ietekmē mūsu valodu un otrādi. Kā skaisti dzintara graudi virknējās stāstnieces dzīves atziņas, mācīšanās prasmes, piemēram, “Kusties! Ceļo! Paplašini domāšanu! Turpini sevi nodarbināt pat tad, kad tev ir garlaicīgi! Garlaicība nogurdina un novecina. (..) Domā savlaicīgi! Priekšā teikšanas nebūs! (..) Par katru uzrakstīto vārdu tu nes atbildību” utt.

Vieslektorei ir bagāta dzīves pieredze, izkopjot latviešu valodu, tāmnieku dialektu, un savu vēstījumu viņa interesanti un aizrautīgi nodeva jauniešiem, kuri to pozitīvi novērtēja. Darba lapā skolēniem bija jāuzraksta savas atbildes, par kurām vērtībām rosināja domāt nodarbības tēma. Ieskatam dažas skolēnu atbildes.

    • “Stundā es sāku saprast, ka mana

20181126_094156

valoda nav ļoti kopta, un es centīšos savu dzimto valodu saglabāt un attīstīt.” (7.b)

  • “ Es sapratu, ka valoda ir jābagātina un jāmēģina nepiesārņot savu valodu ar svešu zemju valodām.” (7.b)
  • “Sapratu to, ka mūsu valoda neizmirs, tāpēc ka mums vēl ir daudz apvidvārdu.” (7.b)
  • “Ikdienā nebūtu aizdomājusies, ka skolas un veikala valoda ir kaut kas atšķirīgs.” (7.a)

Refleksijas daļā pēdējais jautājums bija par to, kādu dzīvei nozīmīgu atziņu skolēni guvuši, mācoties pie vieslektora. Šīs atbildes bija visinteresantākās un lika aizdomāties gan stāstniecei, gan pedagogiem.

  • “Vairāk lasīt grāmatas un maksimāli paplašināt vārdu krājumu, lai tu varētu būt cēls ar savu valodu.” (7.b)
  • “Mācoties pie vieslektora, es iemācījos domāt. Dzīvē ir jāmāk domāt, jo darītāju ir daudz.” (7.b)
  • “Es šajā stundā apjēdzu, ka ir jādomā visu laiku.” (7.b)
  • “Vieslektors māca citādā tempā un citā dabā.” (7.a)
  • “Es iemācījos strādāt ātrāk un uzreiz.” (8.a)
  • “Ieguvu pieredzi, kā mācīties arī pie skolotāja, kas nezina mani un kuru es nezinu. Manuprāt, šī nodarbība man bija pat ļoti noderīga, jo iemācījos mācīties citādāk un domāt daudz plašāk.” (8.a)
  • “Vairāk ieklausīties vārdos, ko cilvēki saka un ko tie nozīmē.”(8.b)
  • Pie nepazīstama cilvēka, kuru redzi pirmo reizi, ir ļoti interesanti mācīties.” (10.a)
  • “Mācoties pie vieslektora, cilvēks sarosās un pats cenšas atrast atbildes. Vieslektore mudina domāt, iedziļināties būtiskajā, ātri reaģēt, jo negaidīs mūžīgi.”(9.)
  • “Man šī stunda lika aizdomāties par to, cik izkopta ir mana valoda – vārdu krājums -, dzīvesveids. Guvu atziņu, ka viss ir manās rokās – kā pati sevi un valodu nostādu, tā arī uz mani skatās un vērtē apkārtējie. Paldies vieslektorei, jo viņa mani patiesi ieinteresēja savā stāstījumā savdabīgā veidā.”(10.a)20181126_152053

Mēs visi – skolēni un pedagogi – sakām lielu paldies stāstniecei Līgai Reiterei par nodarbībām un dāvinājumu (grāmatu) skolai un ceram vēl uz kādu tikšanos nākamajā gadā caur valodu un dzīvesziņu. Lai mums izkopta, raita un skanīga valodiņa!

 

Iveta Āboliņa, iniciatīvas “Latvijas skolas soma” koordinatore

 

Categories: Citāti | Komentēt

Parlamenta aktivitātes valsts svētku nedēļā

Parlaments patriotiskās nedēļas ietvaros darbojās  ļoti aktīvi . Pirmajā stāvā pie sienas varējām redzēt parlamenta izliktu valsts karti, uz kuras mums bija iespēja uzlikt vēlējumus valsts dzimšanas dienā. Arī turpmāk plānojam šo karti “apdzīvot”, gan ievietojot slavenāko sportistu dzimtās pilsētas nosaukumus, gan Latvijā lielāko koncertzāļu vietas un  citas aizraujošas vietas mūsu valstī. IMG-20181121-WA0012

12.novembrī parlaments sarīkoja pasākumu “Stipri un gudri Latvijai”, kurš norisinājās divās daļās- erudīcija un aktivitātes . Laurus ģimnāzijas klasēs  plūca 12. a klase ,bet starp proģimnāzistiem  – 9.klase. Pasākums, manuprāt, izdevās ļoti labs, parlaments bija padomājis gan par aktivitātēm, gan interesantajiem jautājumiem par Latviju. Gaidīsim ar nepacietību vēl dažādus pasākumus no parlamenta!
Parlaments uz avīze “Strops” Latvijai vēl saules mūžu!

Endija Krīgerte, parlamentāriete, 12.a klase

Categories: Citāti | Komentēt

Turpinām mācīties debatēt

  1. novembrī mūsu skolā norisinājās pirmā Debašu Kluba sanāksme. 12.a klases skolēns Matīss Ķiecis un 10.b klases skolniece Sofija Jakubovska mūsu skolas jauniešiem piedāvāja unikālu iespēju mācīties debatēt.IMG-20181114-WA0025 Abi jaunieši paši piedalījās Debašu Līderu skolas sesijās Rīgā, kur arī ieguva  zināšanas, kuras   nodeva tālāk ģimnāzijas jauniešiem. Mūsu skolēni izrādīja lielu atsaucību – uz pirmo sanāksmi ieradās 17 jaunieši un to skaits turpina pieaugt ar katru nodarbības reizi. Topošie līderi  Matīsa un Sofias vadībā tiks sagatavoti arī starpskolu, reģionu, nacionālajiem un internacionālajiem debašu turnīriem.  Vēlēsim viņiem veiksmi!

Matīss Ķiecis, 12. a klase

Categories: Citāti | Komentēt

Pārcelšanās laiktelpā pirms 100 gadiem, kad tapa Latvijas valsts

Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēni piedzīvojuši vienu no interaktīvākajām izrādēm valsts programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros 14. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī.

Ceļošana laiktelpā sākās jau vairākas dienas pirms izrādes, kad skolēni noklausījās Latvijas Nacionālā teātra sagatavotu audiofailu. Klausoties skolēniem bija jāpārdomā tādi jēdzieni kā “augstākā vara”, “demokrātija”, “autoritatīvais režīms”, “anarhija”, “diplomātija” u.c. , bija jāaizdomājas par to, kas vieno un atšķir dažādu paaudžu cilvēkus, kā vēsture ietekmē tagadni, kā varam atgriezties pagātnē, kā to iespējams atklāt mākslā.

Pirms brauciena uz Rīgu skolēni noskatījās videosižetus par Latvijas Nacionālā teātra vēsturi, kā arī interaktīvu materiālu (https://ieejaskarte.lv/) par to, kā 1918.gada 18.novembrī tapa Latvijas valsts. Daudzas atbildes bija pareizas, dažus faktus jaunieši vēl noskaidroja.

Kā rakstīts ielūgumā, caur Tārpeju bija sarūpēta iespēja nokļūt vēsturē – 1918.gada 18.novembrī, noskatoties Latvijas valsts proklamēšanas simulāciju režisora Valtera Sīļa interaktīvajā izrādē “Tikšanās vieta: 2. pilsētas teātris” un iesaistoties ar savu attieksmi.

20181114_110809Pirmās fotogrāfijas tapa pie Latvijas Nacionālā teātra ēkas un tās foajē, kura patriotiskais interjers radīja sajūtu, ka esam gaidīti. Pirms ieejas zālē katram skatītājam tika izdalītas speciālas konferenču austiņas. Izrādes laikā ikvienam bija izvēle – skatīties un klātienē klausīties Latvijas Tautas padomes locekļu –  valsts dibināšanas svinīgās sēdes dalībnieku – runas vai ieslēgt austiņas un pēc intereses klausīties kādu no trīs kanāliem, kuros skanēja atšķirīgu attieksmju (patriotisks, pesimistisks, ironisks…) komentārs par notiekošo.

Kā norādījis dramaturģiskā materiāla autors Kārlis Krūmiņš, šī izrāde ir par izvēlēm, jo mūsdienās informācijas telpa ir pārblīvēta, un “tās šķirošana kļūst par vitāli svarīgu izdzīvošanas sastāvdaļu”.

Pēc izrādes klašu audzinātāji savās klasēs pārrunāja redzēto un dzirdēto.

  1. klašu skolēnu viedoklis par klātienē piedzīvoto ir atšķirīgs, jo lielākajai daļai viss – komentāri austiņās, gan uz skatuves redzamais – paticis. Atmosfēra bijusi īpaša.

Dažiem šķita izrāde par īsu un nebija pieņemami, ka citu skolu zēni uzvedās neadekvāti. Dažiem runas un arī komentāri nogurdināja, ka pazuda noskaņa.

Arī 11. klašu  skolēnu viedokļi bija dažādi, lielākoties atsauksmēs tika lietoti tādi vārdi kā interesanti, savādi, atraktīvi. IMG-20181114-WA0015

“Ļoti patika, jo uzzināju daudz jauna par Latvijas proklamētāju dzīvi, likteņiem turpmākajos gados pēc Latvijas proklamēšanas.”(11.c)

„Bija iespēja iepazīt šādu interesantu veidu, kā pasniegt mākslu, savienojot vēsturisko situāciju ar mūsdienīgām tehnoloģijām. Tomēr es labāk izvēlētos 2-3 stundu garu tradicionālo teātra izrādi, jo īstās izjūtas un līdzpārdzīvojumu var iegūt, tikai klausoties un redzot brīnišķīgo latviešu aktieru spēli, nedomājot par to, ka austiņās kāds kaut ko komentē.” (11.a)

„Teātra apmeklējums bija lieliska, vērtīga pieredze. Izrāde bija citāda. Tas bija kas jauns un unikāls. Tādu to padarīja tieši 1.kanāls. Viss bija pārdomāti, pieeja – mūsdienīga, specefekti – iespaidīgi.” (11.a)

„Man patika, ka auditorija bija daļa no izrādes. Tas šķita ļoti neparasti un kaut kas jauns.” (11.a)

„Izrādi vērtētu 6 ballēs. Otru reizi es vairs nebrauktu. Visam dzīvē nav jābūt jautri, tāpēc šī jauniešu izklaidēšana, himnas laikā austiņās atskaņojot ko citu, bija ļoti muļķīgi.” (11.a)

„Pēc tās noskatīšanās jutos slikti, ka klausījos 1.kanālu, bet tobrīd tieši tas šķita visinteresantāk. Es īsti neizpratu, kāds bija šī kanāla mērķis. Pierādījās tas, cik viegli ir iet līdzi pūlim. Protams, izrāde bija oriģināla, bet joprojām nemāku teikt, vai man tā patika vai ne.” (11.a)

Jaunieši atklāti spriež par savām emocijām, analizē redzēto un mācās dzīvē izdarīt pareizās izvēles.

Iveta Āboliņa, projekta koordinatore

Categories: Citāti | Komentēt

Sveicam mūsu Latviju simtgadē!

IMG-20181112-WA0027

Categories: Citāti | Komentēt

Latvijai – 100

Sagaidot Latvijas simtgadi, Tukuma pilsētas vēstures muzejā “Pils tornis” vides objektā “Vārti no pagātnes uz nākotnes” apskatāmi mūsu skolas jauno mākslinieku darbi. Iedvesmojoši, koši un krāsaini, kā mūsu valsts simts gadi. Lūk, daži no zīmējumiem.

 

Categories: Citāti | Komentēt

Brīvība ir tā, kuru tu izjūti un pēc tam to gribi izjust vēlreiz.

Piektdienā, 19. oktobrī Tukuma bibliotēkā notika tikšanās ar literāti Ingu Ābeli . Protams, jāizmanto iespēja, ka kāds no sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts” rakstnieks atbrauc šeit pat klāt.

Ar rakstnieci, dramaturģi tiekos otro reizi, tomēr, katrā tikšanās reizē varu uzzināt, ko pilnīgi jaunu gan par prozu, gan par dzīvi rakstniecības pasaulē. Nezinu, kāpēc biju iedomājies, ka Ingas Ābeles runa būs kā lekcija par grāmatām, ka viņa būs tērpusies lietišķā apģērbā, bet bija gluži otrādāk. Tas, protams, man patīk neapšaubāmi labāk. Lai gan Ingas darbus neesmu lasījis, drīzāk redzējis (piemēram, “Aspazija. Personīgi” pat divreiz), taču daži darbi ir zināmi (“Klūgu mūks”, “Tumšie Brieži”). Pēc sarunas ar prozaiķi ir sajūta, ka gribas atlikt visu savu lasāmo literatūru un pievērsties Ingas Ābeles daiļradei. Reizēm gluži vienkārša saruna ļauj nojaust, cik vērtīgs ir materiāls.4695-Inga-Abele-foto-001

“Ir lieki runāt par grāmatu, ja tā runā pati,” rakstniece iesāk savu runu un vēro ainavu, kas plešas aiz loga. Var viņu saprast! Ja es nonāktu pietiekamā augstumā, kur var vērot pilsētu no augšas un to pārklāj zeltainā oktobra pēcpusdienas saule, tad noteikti arī mani skatieni tur būtu kā piesieti.  Cik interesanti ir dzirdēt radošu cilvēku ceļu uz viņu virsotnēm! Neapšaubāmi Ingas Ābeles ceļš nav rozēm kaisīts, tomēr viņas centieni ir atalgojušies. Domāju, ka daudziem tas nešķitīs  patīkami, bet sarunā ar auditoriju prozaiķe maz veido acu kontaktu, taču tas, manuprāt, parāda viņas noslēpumainību, distanci starp divām pasaulēm.

Pēc sarunas ar auditoriju, atļaujos aiziet patērzēt ar Ingu Ābeli. Gluži vienkārši kājas sāk pašas kustēt un gribas izmantot iespēju, kas ir tik tuvu.  Saruna ar vienu no mūsdienu latviešu rakstnieku autoritātēm rada neredzamu, neizsakāmu spēku, kas apvieno motivāciju, spēku un prieku. Un sarunas beigās viņa gluži vienkārši teica :”Paldies, ka atnāci, Kriš!” Un viņa nemeloja, jo tas skanēja tik dzīvi, ka gluži pareizi būtu pateikt “paldies”.

Man vienmēr ir fascinējušas sarunas ar cilvēkiem, kuri sarakstījuši grāmatas, jo tā ir tāda pulsējoša enerģija, no kuras es tālāk smeļos, dzīvoju un mācos.

“Brīvība ir tā, kuru tu izjūti un pēc tam to gribi izjust vēlreiz.” /Inga Ābele par to, kā ir rakstīt.

Krišs Grunte, 12. c klase

Categories: Citāti | Komentēt

Create a free website or blog at WordPress.com.