Ģimnāzistu pārdomas pēc Ē. Vilsona monoizrādes “Pazudušais dēls”

I. Āboliņa: Ē. Vilsona monoizrādes ekrānšāviņš

24. un 25. novembrī Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas 10.-12. klašu skolēni digitālā formātā noskatījās režisora un aktiera Ērika Vilsona monoizrādi “Pazudušais dēls” pēc R. Blaumaņa darba motīviem. Pirms izrādes ierosināšanas posmā skolēni, izmantojot dažādus uzskates līdzekļus, tika iepazīstināti ar traģēdijas (“āža dziesmas”) žanru, bēdu lugu, kā R. Blaumanis nosaucis savu darbu, katastrofu u. c. jēdzieniem, lai sagatavotos izrādei. Ē. Vilsons pauda jauniešiem savu interpretāciju, lugas analīzi, rosinot viņus domāt, lai tvertu tās dziļumu. Pēc izrādes jauniešiem bija iespēja uzdot jautājumus aktierim un gūt uz tiem atbildes, kā arī sniegt rakstveida atgriezenisko saiti Google anketā.

            Ceru, ka refleksijas apkopojumu būs interesanti izlasīt ne tikai jauniešiem, kuri skatījās izrādi, bet arī māksliniekam, skolotājiem un vecākiem.

82% jauniešu ļoti atzinīgi novērtējuši redzēto monoizrādi. Tikai daži jaunieši atzīst, ka aktiera sniegums bijis izcils, tomēr pati luga neesot aizrāvusi. Uz jautājumu “Par ko Tu aktieri paslavētu, kas pārsteidza izrādē?” skolēni snieguši šādas atbildes:par profesionālismu; izteiksmīgo tēlu emociju parādīšanu; par savu stāstījumu un darba cēlienu attēlojumu; par atraktivitāti, ka darīja no sirds, iedziļinājās stāstā; par inovatīvo izrādes pasniegšanas veidu. Uzskaitījums sniedz tikai vispārēju priekšstatu, taču skolēnu “dzīvais vārds” noteikti ir daudz ietekmīgāks, tāpēc piedāvāju izlasīt vairāku skolēnu atbildes.

  • Man ir nepatīkama pieredze ar monoizrādēm un no tām izvairījos, cik iespējams, bet šī izrāde mainīja manas domas par šo izrāžu variantu.
  • Mani pārsteidz, ka visas lomas atveido viens cilvēks, un par to arī vēlētos paslavēt, jo bija sajūta, ka viņš pats izdzīvo katru lomu.
  • Es aktieri paslavētu par emocionālo tēlojumu. Apbrīnoju, kā vienā momentā aktieris nopietnu seju runā par lugas varoņu īpašībām un nākamajā jau asarām acīs citē darbu.
  • Bija interesanti, nevarēja pat just, ka skatāmies caur zoomu.
  • Es aktieri paslavētu par emocionālo un piesātināto iestudējumu. Monoizrādes ir samērā sarežģītas, un nespēju pat iedomāties, cik sarežģīti to izdarīt attālināti.
  • Ļoti laba dikcija, iznestas, nepārprotamas emocijas. Viegli uztverams, patīkams balss tembrs.
  • Jāsaka, ka mani pārsteidza viss. Monoizrādi nekad nebiju redzējusi, tāpēc nezināju, ko sagaidīt. Patika, kā tika izmantota apkārtējā vide, gaismas utt. Izrādes beigas bija iespaidīgas!
  • Aktieri paslavētu par to, kā pasniedza šo garo izrādi, ka viņš var atcerēties tik garu tekstu tik precīzi.
  • Man patika, kā izrādes laikā aktieris sāka dziedāt dažādas melodijas. Tas bija ļoti interesanti. Arī garās pauzes starp cēlieniem padarīja visu saturu daudz vieglāk uztveramu. Un dramatiskās beigas tāpat. Daudz no aktiera runas prasmēm man pašam turpmāk varētu noderēt.
  • Pārsteidza tas, ka aktieris noturēja manu uzmanību visu izrādes laiku, un man tiešām bija interesanti – tas ir pārsteidzoši, jo “Pazudušais dēls” nav mans mīļākais Blaumaņa darbs, tomēr man tiešām bija ļoti interesanti klausīties.
  • Man pārsteidza tas, ka aktieris ir ļoti labi izrādījis lugas ritmu, pakāpeniski ātrāk un ātrāk līdz traģēdijai.

               Domājot par lugā ietvertajām vērtībām, lielākoties tika minēta ģimene (vecāku un bērnu savstarpējās attiecības), godīgums, pašcieņa, mīlestība, atbildība, dzīvesgājums u. c. Kāds no skolēniem rakstījis: “Šī teātra izrāde izceļ izvēli kā vērtību. Krustiņam lugas gaitā tika dotas vairākas iespējas veikt pareizo izvēli, problēmas atrisināt un izbeigt traģēdiju. Šīm izvēlēm, kuras tajā momentā, iespējams, varonim nelikās tik nozīmīgas, nozīmīgi mainīja stāsta scenāriju.”

               Kāda tad ir mūsdienu situācija ar “pazudušajiem dēliem”? Lielākoties 10.-12. klašu skolēnu savā atsauksmē atbildējuši, ka viņi nepazīst kādu cilvēku, kuru varētu nosaukt par “pazudušo dēlu”, taču daži minējuši, ka tādu mūsu sabiedrībā netrūkstot. Kāds rakstījis: “Savā ziņā katrs no mums ir pazudušais dēls, jo mēs visi esam nedaudz apmaldījušies savās izvēlēs un domās… Arī es esmu pieļāvusi dažādas kļūdas un nepareizas izvēles.” Cits apgalvo, ka pazīstot, jo “jā, tāpēc, ka tas cilvēks arī ir tikpat ļoti apmaldījies savā dzīvē un viņam ir līdzīgas problēmas”.

               Pēc teātra izrādēm mēs katrs sev uzdodam jautājumu, par ko tā man lika aizdomāties, pie kādas atziņas nonācu. Aicinu ielūkoties skolēnu gūtajās atziņās, ko viņi ieguvuši no šīs izrādes, par ko aizdomājušies, dzīvojot 21. gadsimtā, un kas vieno R. Blaumaņa varoņus ar mūsdienu sabiedrību.

  • No šīs izrādes es ieguvu dziļākas zināšanas par psiholoģiju un iemesliem galveno varoņu rīcībai. Es aizdomājos par to, ka dažiem notikumiem, skaistiem vai neglītiem, ir lemts notikt. Manuprāt, mūsdienu sabiedrībā, tāpat kā R. Blaumaņa lugā, aktuāla tēma ir atkarība un tās ietekme uz cilvēku izvēlēm. Krustiņa atkarība no kroga un nespēja pateikt “nē” ietekmēja visas izvēles un galvenā varoņa rīcību. Šādi cilvēki ar šādām vai līdzīgām problēmām, manuprāt, dzīvo arī pašlaik.
  • Spēju racionāli domāt saspīlētās situācijās.
  • Nekas nav garantēts, pat mūsdienās. Ja rīt ir tava pēdējā diena, tad vai šī dzīve bija tas, ko Tu vēlējies? Daudzi mūsdienās aizmirst par šo aizdomāties.
  • Mūsdienu sabiedrībā netrūks pazudušo dēlu. Varbūt situācijas ir savādākas, bet scenārijs ir viens. Bet secinājums ir skaidrs: dzīvē ir jārod balanss starp darbu un baudu. Ģimene ir viena, un meli gluži burtiski var iedzīt kapā.
  • Manuprāt, R. Blaumaņa darbs cieši saistās ar mūsdienām, jo īpaši sabiedrības nepiepildāmo vēlmi kļūt bagātākiem un ar biezākām kabatām, kā arī spēja melot tik vienkārši.
  • Arī mūsdienās ir tādi cilvēki kā Krustiņš un visa pārējā ģimene. Tādas kļūdas ir cilvēcīgas, ne visi izvēlas pareizo ceļu. Reizēm apmaldīties ir vieglāk nekā iet, kur vajag. Šie cilvēki bieži neredz robežas.
  • Manuprāt, arī mūsdienu sabiedrībā ir daudz parādnieku un negodīgu cilvēku, kūdītāju.
  • Ja sanāk “savārīt ziepes”, tad tās jāsāk atrisināt laicīgi. Nevajag gaidīt, kad paliek vēl sliktāk, un tad mēģināt to atrisināt ar tikpat muļķīgu rīcību. Par to vienmēr ir jāuzņemas arī atbildība tam, kas situāciju izraisījis. Cilvēkiem tas pieklibo arī mūsdienās, jo vainīgs negrib būt neviens, vieglāk ir tad, kad atbildību uzņemas kāds cits un problēmu atrisina tā vietā.
  • No izrādes es secināju, ka alkohola lietošana nav ieteicama situācijās ar naudas lietām un ka kāršu spēles ir kas tāds, ko es nākotnē labāk neizmēģināšu, kad tiek runāts par naudas ieguvumu. Bagātība nav tikai veiksmes rezultāts.
  • Es aizdomājos par to, cik svarīgi ir “nenoiet no ceļa”, un, ja arī tas notiek, svarīgi ir pašam apzināties savas kļūdas un problēmu, jo neviens tās mūsu vietā nerisinās. Arī par to, ka mums nevajadzētu skatīties uz citu kļūdām un vainot citus mūsu nelaimēs, bet izsecināt – ko es varēju darīt savādāk.
  • Varoņus ar mūsdienu sabiedrību vieno šī citu vainošana un savu kļūdu “slēpšana”.
  • Aizdomājos par to, ka nevajag pazaudēt savu dzīvi, darot kaut kādas muļķības. Un, ka to darot, var pazaudēt daudz ko svarīgu.
  • Dzīvē ir viena, visus parādus u.tml. vajag atrisināt uzreiz, nenovēršot uzmanību uz izklaidēm utt., un darīt to, ko baidies (piemēram, atzīsties kādam mīlestībā), jo vēlāk, vecumā, žēlosi, ka to neesi izdarījis.
  • Esmu pateicīga, ka dzīvoju laikmetā, kad esmu brīva, nekas nav uzspiests un visu viegli var sarunāt. Mūsdienās ir ļoti daudzi nepateicīgi bērni, kuri neciena savu māti un viņas doto mīlestību. Daudzi cilvēki mūsdienās ir izrakuši savu bedri, no kuras netiek ārā.
  • R. Blaumaņa varoņi ataino mūsdienu sabiedrību. Katram no mums ir savas problēmas. Spēja mainīties nav vienas dienas darbs.
  • Pazudušie dēli ir aktuāli mūsdienās, jo arī mūsdienās ir aktuāla nepareiza bērnu audzināšana, akla mīlestība, kuras dēļ cilvēki nespēj saskatīt citu nepilnības, ļoti aktuāla ir azartspēļu atkarība un alkoholisms, naudas izšķērdēšana, nepatiesi draugi un tieksme pēc mantkārības. Arī šodien pasaulē ir tādi Krustiņi, kas nolaidības rezultātā izvēlējušies iet bezrūpīgu dzīves ceļu. Viņi nespēj tikt galā ar savām problēmām, varbūt viņiem nav pie kā vērsties pēc palīdzības, tāpēc alkohols un vienaldzīga izturēšanās sniedz viņiem vienīgo baudu. Ir daudz tādu pazudušo dēlu, kas dīkdienīgās izlaidības un baudkāres dēļ atraduši savu laimi krogā un citās izklaidēs; kas nokļuvuši nebeidzamā maratona skrējienā pēc mantas varas vai kas vienkārši vēlas izkļūt ārā no savas dzīves šaurībām, taču aizrautīgās dabas dēļ nekur tālāk par uzdzīves virpuli netiek.
  • Mūsdienās arvien vairāk cilvēku pazaudē savu mērķi dzīvē.
  • Es aizdomājos par vecāku mīlestību un to, kā tā ietekmē bērnus. R. Blaumaņa varoņus ar mūsdienām vieno ģimeniskās vērtības, to spēja mainīt bērna likteni, uzaugt bērnam kārtīgam vai palaidnīgam.

Refleksijā jaunieši tika rosināti aizdomāties par to, kādu padomu viņi dotu “pazudušajiem dēliem”, lai viņi neaizietu bojā, bet katrs spētu mainīties un piepildīt savu dzīvi jēgpilni. Daži atzinuši, ka pazudušajiem dēliem nav iespējams palīdzēt, tomēr lielākā daļa skolēnu ieteica tiekties pēc saviem sapņiem, apjēgt savu vietu pasaulē, atrast normālu kompāniju un vairāk komunicēt, domāt par sekām, pirms ko darīt, mainīt vidi, uzņemties atbildību par paveikto, lūgt vecākiem piedošanu u.c.

  • Mans padoms būtu censties dzīvē saskatīt vērtības, kuras spēj rast mieru sevī kā personībā, tādējādi pirms neapdomātiem gājieniem tiktu apdomāts sacītais citiem, it īpaši vecākiem. Cilvēks, novērtējot īstās vērtības, saprastu, ka rīkojas nepareizi.
  • Galvenais ir apjaust, ka vajadzīga palīdzība. Tālāk jau palīdzēs tuvinieki atbilstoši situācijai. Tas gan nenozīmē, ka tavas problēmas risinās kāds cits.
  • Atrodi savu atbalsta sistēmu, atrodi savu enkuru un turies pie tā! Dzīvē nevar tikai lidot pa gaisu. Galvenais atcerēties: patiesība vienmēr nāk gaismā, tāpēc meliem un blēņām tiešām nav nekādas jēgas.
  • Klausīt sirdsapziņai, nevis apkārtējam spiedienam.
  • Mēģināt sākt jaunu dzīvi, atteikties no ikdienas paradumiem.
  • Pagātni nevar mainīt, bet nākotni gan, un to var paveikt tikai darot, tavuprāt, nākamo labāko rīcību konkrētajā brīdī. Domā tikai uz priekšu!
  • Nedomāju, ka tam ir kāda īpaša recepte, jo katrs pats atbild par savu dzīvi un par savām izvēlēm. Tas arī būtu mans padoms – atcerēties, ka tava dzīve nevienam nebūs tik nozīmīga kā tev pašam, sevi ir jāizliek kā prioritāti, lai sev palīdzētu. Neviens cits nespēs palīdzēt. Pašam sev ir jābūt savam labākajam draugam.
  • Atrast nodarbi, kura neļauj ieslīkt atkarībās un sliktos paradumos.
  • Censties katru dienu spert soli uz priekšu izmaiņām. Nav vienas dienas laikā jāizlabo savas kļūdas, taču jāsaprot tās. Jāsaprot, kas ir jādara, lai izmainītu savu dzīvi uz labo pusi.
  • Mēs katrs pats esam savas dzīves, savu rīcību un seku veidotāji. Izdzīvotu dienu vēlreiz neizdzīvosim, nepareizas rīcības un vārdus atpakaļ nepaņemsim. Pirms mūsu darbībām ir jāapdomā sekas. Nekad nevar paredzēt, cik veiksmīga vai neveiksmīga būs mūsu dzīve, taču ir jācenšas izdzīvot to tik labi, cik veiksmīgi spējam. Dzīvē ir kalni un lejas, tā nesastāv tikai no labiem brīžiem, izklaidēm un laika pavadīšanas krogos, visi saskaras ar sliktiem laika posmiem un problēmām, taču ir jāmēģina tās risināt un atkal nokļūt virsotnē.

Paldies aktierim Ē. Vilsonam, kurš ar savu monoizrādi rosinājis jauniešus aizdomāties, iedziļināties, lai noformulētu savas domas! Lai mums izdodas atkal satikties klātienē ģimnāzijā kādā citā izrādē!

Projekta “Latvijas skolas soma” koordinatore Iveta Āboliņa

Categories: Citāti | Komentēt

Dziesmas vienojošais un iedvesmojošais spēks vēstures griežos

2021. gada 11. novembrī, svinot Lāčplēša dienu, Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas 7.-9. klašu skolēni projekta “Latvijas skolas soma” ietvaros izbaudīja digitālo koncertlekciju “Atmodas dziesmas. Dziesmotā revolūcija”.

Tas ir muzikāls stāsts par Latvijas nesenās vēstures notikumiem – Trešo Atmodu, Dziesmoto revolūciju un Latvijas neatkarības atjaunošanu, par mūsu nācijas garu, spēku un vienotību. Programmas mērķis un uzdevumi bija vairot skolēnu izpratni par vienu no Latvijas vēstures svarīgākajiem notikumiem un palīdzēt iepazīt mūzikas klātbūtnes nozīmi vēsturiskajos notikumos, iepazīt stāstu par mazas tautas uzvaru vēstures griežos, par drosmi stāties pretī liktenim un par to, kā dziesma vieno un dod spēku nepadoties. Interaktīvā veidā skolēniem bija iespēja uzzināt gan jaunu informāciju, gan parādīt savas zināšanas un dziedāt visiem kopā.

Koncertlekciju vadīja dziedātājs Mikus Abaroniņš kopā ar multiinstrumentālisti Artu Abaroniņu, kuru stāstījumu papildināja gan vēsturiski kinokadri, gan īpaši veidoti videomateriāli. Tajā izskanēja nozīmīgākās un simboliskākās atmodas laika dziesmas, kas savijās ar stāstu par to, kā notika Latvijas neatkarības atgūšana. Skanēja Z. Liepiņa, I. Kalniņa, R. Paula un J. Kulakova radītā mūzika.

Pēc koncertlekcijas skolēni sniedza atgriezenisko saiti par pasākumu, kas bija ļoti pozitīva – 88% skolēnu novērtējuši koncertlekciju ar 8-10 ballēm.

Ar māksliniekiem jau sadarbojamies vairākkārt. Arī šoreiz skolēni māksliniekus paslavējuši par izveidoto koncertlekciju, par izjusto stāstījumu un lielisko izpildījumu, dziedājumu, par fantastisko dziesmu izvēli un balsi, viņu enerģiju. Koncertlekcija piesaistījusi ar formu un saturu, jo informācija bijusi konkrēta, īsa, saprotama. Kā raksta kāds no skolēniem: “Izskatījās, ka viņiem patika tur būt, un tas padarīja šo interesantāku un bija viegli skatīties.” Citu skolēnu novērtējums: “Abi ir ļoti talantīgi, un video kvalitāte ir brīnišķīga!”, “Jūs izveidojāt fantastisku koncertlekciju! Labprāt noskatītos vēl kādu koncertlekciju par Latviju! Patika tas, ka bija iekļautas dziesmas, kurām varēja dziedāt līdz!”

Aptaujājot skolēnus, kura dziesma patikusi vislabāk, TOP 5 iekļuvušas dziesmas: “Tikai tā”, “Dzimtā valoda”, “Virs galvas mūžīgs Piena ceļš”, “Atmostas Baltija” un “Atgriešanās”. Piedāvāju ielūkoties dažu skolēnu izvēles pamatojumā:

  • Man visvairāk patika dziesma “Tikai tā” tāpēc, ka šī dziesma atgādina manu bērnību un ir ļoti tuva man.
  • Vislabāk man patika dziesma, kas skanēja sākumā – “Dzimtā valoda”, jo man vispārīgi šī dziesma liekas patriotiska un ar spēcīgu raksturu, viņu izpildījums bija salīdzinoši mierīgs, tāpēc arī, manuprāt, oriģināls.
  • “Piena ceļš”, jo katru reizi, kad klausos, man metas zosāda.
  • Mana mīļākā dziesma bija ,,Atmostas Baltija”,, jo šī dziesma man raisīja prieku, un arī mani tuvinieki ir piedalījušies ,,Baltijas ceļā”; šī B. Rezņika dziesma apvieno trīs drosmīgas un stipras tautas.
  • Man vislabāk patika Z. Liepiņa dziesma ”Atgriešanās” (no rokoperas “Lāčplēsis”), jo dziesma ir ļoti spēcīga, tā ir ar savu nozīmi un liek aizdomāties.

Atbildes, par ko lika aizdomāties šī koncertlekcija, bija ļoti līdzīgas, uzsverot brīvības nozīmi, par neatkarīgas valsts veidošanās grūtībām un cilvēku neatlaidību, mērķtiecību, vienotību. Sava valsts ir jāciena. Ir jāpriecājas, ka var dzīvot bez bailēm. Ieskatam dažas no atziņām:

  • Man šī koncertlekcija lika aizdomāties, cik labi ir dzīvot brīvā valstī un ka mūsu latviešu mūzika un dziesmas ir ļoti skaistas un spēcīgiem vārdiem pilnas.
  • Lika aizdomāties par Latvijas pagātni, cik ļoti esam izauguši kopš Padomju Savienības laikiem.
  • Par to, ka mums ļoti paveicās, jo dzīvojam brīvā valstī. Mēs varam priecāties un runāt savā valodā brīvi.
  • Man šī koncertlekcija lika aizdomāties par to, kādas dziesmas turpmāk atskaņot valstiskos svētkos.
  • Aizdomājos, cik ļoti atšķirīga un dzīva bija tā laika mūzika.

Šī koncertlekcija man lika aizdomāties par to, cik lepni varam justies par to, ka mums ir sava valsts ar savu valodu un cilvēkiem, kas bija gatavi iet cauri nāvei, lai tikai mūsu Latvija būtu brīva.

Nobeigumā skolēni formulēja iegūtās atziņas par patriotisko noskaņu, vēstures zināšanām, akcentējot Latvijas Tautas frontes nozīmi, par labu garastāvokli utt.

  • Ikkatram ir jāturpina atzīmēt Latvijas vēsturei svarīgos notikumus un svētkus, tādējādi izrādot pateicību un dziļu cieņu tiem, kas par mūsu valsts brīvību ziedoja savas dzīvības.
  • Latvieši nekad nepadevās, tautai tikai vajadzēja iedvesmas avotu, kuru visiem deva mūzika.
  • Jādzīvo draudzīgi un jāpalīdz katram, lai nevajadzētu zaudēt dzīvību par brīvību.
  • Mēs esam stiprāki, kad esam apvienoti kā tauta.
  • Smagā cīņā izcīnītā brīvība ir jāsargā katram.

Skolēni mūzikas stundās pildīs mākslinieku sagatavoto darba lapu un krustvārdu mīklu, vēstures un klases stundās pārrunās piedzīvoto, saistot redzēto ar savas ģimenes pieredzi. Tā veidojas saruna par redzēto un piedzīvoto kultūras pasaulē, ko mums dāvā valsts finansētais projekts “Latvijas skolas soma”.

Skolēnu, pedagogu un arī vecāku vārdā sakām sirsnīgu paldies Artai un Mikum Abaroniņiem par patriotisko un izglītojošo koncertlekciju, lai arī attālināto mācību laikā varam bagātināt savu kultūrvēsturisko pieredzi, izbaudīt skaistās, nozīmīgās dziesmas, veltītas Latvijai un tās cilvēkiem!

Lai skaisti valsts svētki ikkatrā mājā, ģimenē!

Mīlēsim mūsu Latviju, mīļo, skaisto zemīti, un novērtēsim cilvēku radītās vērtības!

Iveta Āboliņa, projekta Latvijas skolas soma koordinatore

Categories: Citāti | Komentēt

Sagaidot Lāčplēša dienu, skolas pagalmā iedegas Ausekļa zīme.

Categories: Citāti | Komentēt

Iepazīstam Saeimu!

Vēl pirms došanās brīvlaikā klātienes mācību ietvaros mūsu skolas 9.c un 9.d klases piedalījās atvērto durvju dienās Saeimā. Kādreiz šādas ekskursijas notika klātienē pa Saeimas daudzajām telpām, plenārsēžu zālēm. Īsts piedzīvojums bija stingrā kontrole pirms ieiešanas svarīgajā ēkā. Taču līdz ar pandēmijas iestāšanos, mainījies arī Saeimas ēkas apmeklējuma formāts. Un tā 14.oktobrī noteiktā laikā notika pieslēgšanās tiešsaistei. Vispirms tapa kopbilde un pēc tam virtuālā ekskursija varēja sākties. Vēstījums par mūsu galvenās likumdevējinstances darbu, galvenajiem uzdevumiem, animācijas filmiņas noskatīšanās, dalība konkursā – tas viss 40 minūtēs un sociālo zinību stunda aizritējusi nemanot. Iegūtas zināšanas, kuras noteikti noderēs turpmākajā izglītošanās procesā. Par dalību pasākumā saņēmām arī apliecinājumu ar Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces parakstu!

Categories: Citāti | Komentēt

Kurš kuru? Pandēmija mūs, vai mēs – pandēmiju?

2021. gada pavasarī  skolēnu vidū tika veikta aptauja, kuras mērķis bija novērtēt  jauniešu psihoemocionālo stāvokli. Uzklausījām skolēnu viedokļus. 

Skaidrs ir viens, ka pandēmija ir mainījusi vidi apkārt mums. Balstoties uz aptaujas datiem, jaunieši ir kļuvuši depresīvi (33%), apātiski(41,7%), nomākti (35,9%), noguruši (81,9%), skumji (44,8%) un  ticis novērojams arī motivācijas trūkums (79,5%). No iegūtajiem aptaujas datiem varam secināt, ka jaunieši saskaras ar mentālās veselības problēmām pandēmijas laikā.

Tāpēc Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas 12.b klases skolnieces Elza Jomerte un Inta Kaušele, domājot par jauniešu labsajūtu skolā, realizēja projektu “Atrodi līderi sevī!”.

2021. gada 19. un 20. augustā norisinājās aktivitātes, kuras veicināja mentālās veselības uzlabošanu. 19. augustā aktīvi darbojāmies   nodarbībā ar pašizaugsmes treneri Reini Kristiānu Širokovu par tādām  tēmām kā “Būt motivētam un pārliecinātam par sevi”, “Prast izteikt savu viedokli un sadarboties”, kā arī “Rūpēties par savu mentālo veselību”. Savukārt skolotājas Unas Bērziņas vadībā tika vadīta nodarbība “Māla meistardarbnīca”, kas veicināja jauniešu radošumu un pašpārliecinātību par savām spējām.

20. augustā devāmies uz Sivēnezeru, lai sakoptu tā apkārtni. Noslēgumā tika rīkots pikniks.

Inta Kaušele un Elza Jomerte, 12.b klase

Categories: Citāti | Komentēt

Svinot Valsts valodas dienu

Mūsu valstī 15. oktobris ir īpaša diena, kas ierakstīta likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, proti, šodien svinam Valsts valodas dienu, uzsverot, ka Latvijā vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda.

Latviešu valodas aģentūra no septembra līdz 15. oktobrim aicinājusi ikvienu interesentu iesaistīties akcijā “Latviešu valoda man ir …”, turpinot domu. Arī mūsu skolas skolēni tika rosināti piedalīties šajā akcijā, tāpēc 11. oktobra latviešu valodas stundā 11. b klases skolēni uzrakstīja savas domas, atklājot, ko viņiem nozīmē latviešu valoda. Vairāki skolēni savu vēstījumu jau ierakstījuši digitālajā vidē:  vards.valoda.lv, kurā ikviens vēl šodien var paspēt ierakstīt savu tekstu, taču šajā rakstā esmu apkopojusi dažu jauniešu vēstījumus arī skolas elektroniskajam laikrakstam “Strops”.

  • Latviešu valoda man ir atmiņas par bērnību, nu jau pusaudža gadiem, kā arī nākotnē sniegs atmiņas par vecumdienām. Latviešu valodā es pirmoreiz sāku komunicēt ar saviem vecākiem, draugiem utt. Tagad to attīstu, pilnveidoju ar zinātniskiem terminiem, kā arī ar sarunvalodu, kas atmiņā paliks ilgu laiku, ja ne pat visu mūžu. Savukārt vecumdienās ar savas valodas palīdzību stāstīšu mazbērniem (ja paspēšu – mazmazbērniem)  visu savu dzīves ceļā apgūto un iemācīto. (L. Bišofa)
  • Latviešu valoda man ir mātes mīļie vārdi, kad vēl gulēju šūpulī. Latviešu valoda man ir tēva mierinājums, kad biju kritusi. Latviešu valoda man ir māsas joki, kad pat smaidīt nevēlējos. Latviešu valoda man ir kā tuvs un mīļš cilvēks, tā paceļ, mierina un iepriecina. (L. Rulle)
  • Latviešu valoda man ir DZIMTĀ VALODA. Latviešu valoda man ir SENČU VALODA. Latviešu valoda ir MANA VALODA. Tā man ir ļoti vērta. Katrs vārds ir kā dimants. Katrs vārds ir jāizsaka ar labu sajūtu. Latviešu valoda man ir kā aprakta dārgumu lāde, kurā glabājas visneparastākie dārgumi. (S. Moldners)
  • Latviešu valoda man ir visspēcīgākais ierocis. Tā ir mana dzimtā valoda, kuru brīvi pārvaldu un ar kuru jūtos pārliecinoši. Mana iespēju plūsma, ar kuru varu nokļūt līdz mērķim. Panākt vēlamo un grūti sasniedzamo. Tā ir kā mazais palīgs, ar kuras palīdzību izdodas labāk un vairāk. Mana pārliecība un drosme, ka ar dzimtās valodas spēku es varu vairāk. (S. Karpova)
  • Latviešu valoda man ir kā puzle, jo reizēm ir “jāpalauž” galva, lai saprastu domu. Manuprāt, mācīties latviešu valodu ir tas pats, kas celt māju (savā nozīmē), jo, lai saprast sarežģītus teikumus un tos kārtīgi izanalizētu, ir jāzina pamati, un māju bez pamatiem nav iespējams uzcelt. (T. Alksniņš)
  • Latviešu valoda man ir pirmā valoda. Latviešu valoda ir un būs MANA valoda. Lai arī cik valodu es zinātu, latviešu valoda būs nesalīdzināma ar citām, jo tā ir mana mātes valoda, kurā es mūžam domāšu, lasīšu, runāšu un dzīvošu. Latviešu valodā man ir arī dots vārds, ko es nēsāšu līdz mūža galam kā daļu no sevis. (M. Randoha)
  • Latviešu valoda man ir vislielākā vērtība. Jaunietei esot, es ļoti bieži saskaros ar anglicismiem. Tā runā lielākā daļa manu draugu, un arī es ik pa laikam to daru. Taču, jo vecāku kļūstu, jo vairāk es sāku novērtēt latviešu valodas nozīmīgumu un regulāri cenšos piekopt tīru runas veidu.
  • Latvieši ir maza tauta, nav vairs tik daudz cilvēku, kuri runātu latviski, tāpēc mums tas ir jādara un jāmāca to darīt nākamajām paaudzēm, lai mūsu senā valoda neizzustu. Ikdienā darbojoties skautos un gaidās, es sastopos ar cilvēkiem, kuri latviešu valodu novērtē tikpat cik es, un mēs cits citu motivējam piekopt īstu latviešu valodu. Kad dzirdu ģimenē kādu runājam nepareizi, viņu izlaboju.  Sākumā tas var šķist kaitinoši, taču zinu, ka šie cilvēki to vēlāk novērtēs. Gribu mudināt arī citus padomāt par savu runas veidu, painteresēties par latviešu valodas vēsturi, jo valoda mums tomēr ir tikai viena un tā jāsargā. (L. Vecvagara)

  • Latviešu valoda man ir svarīga dzīves recepte. Tā ir recepte, kuru es nekad neaizmirstu, kurā vissvarīgākā sastāvdaļa ir manas latviskās saknes. Bez tā  latviešu valoda nebūtu latviešu valoda. Man tā ir visiecienītākā recepte, kuru es zinu skaidrāk par lietus lāsi. (M. Amatniece)
  • Latviešu valoda man ir miers. Miers, ka varu brīvi komunicēt valodā, kuru saprotu un pārzinu. Ja kāds ar mani sāktu runāt norvēģu, itāļu vai krievu valodā, es nemaz nebūtu mierīga. Satrauktos par to, ko un kā atbildēt un varbūt pat bailēs nepateiktu neko. Katru dienu man pretī nāk cilvēki, kuri runā latviešu valodā – miera valodā. Atbildēt es varu uzreiz un plaši. Ja kāds jautās, kā man sokas, varēšu uzreiz pastāstīt par to trīs rindkopās, taču, ja kāds to jautātu citā valodā, ar grūtībām un galvas laušanu nonākšu pie teikuma vai pāris vārdiem. Mana valoda ir ne tikai mierīga, bet tā arī izklausās mierīga. Ir maz vārdu, kas izklausās dusmīgi vai draudīgi. Latviešu valoda ir miers kā lēni, skaisti plūstoša upe vai zīdaiņa smiekli – gribas smaidīt, to dzirdot. (R. P. Žakaite)
  • Latviešu valoda man ir dzimtā valoda, ar kuru reizē piedzimu Talsos (jau šūpulī likti vārdi “tā viš i”). Valoda – tas ir CEĻŠ no pirmā vārda “mamma”, no sarunvalodas bērnudārzā, vietējās mēles ģimenē un sētā līdz izkoptai literārajai valodai skolas solā un darba gaitās. Valoda – tā ir UPE – mainīga un dziļa ar spēka, iedvesmas un laimes strautiem, kā arī reizēm krāčaina un bīstama ar dzelošiem vārdiem, taču vienmēr plūstot uz jūru – uz lielākiem plašumiem. Riti raiti valodiņa. Valoda – tā ir SAULE, kas izgaismo, kas es patiesībā esmu, ko domāju klusībā un skaļi saku. Tā ir mana identitāte, manas tautas garīgā vērtība un arī mans darbs, strādājot skolā un mācot skolēniem izkopt un cienīt latviešu valodu. Valoda – tā ir RADĪŠANA, gandarījums un prieks. Ilgu mūžu latviešu valodai! (I. Āboliņa)
Categories: Citāti | Komentēt

Pārvērtības, pārsteigumi un izziņas prieks sākumskolas skolēniem

Septembra pirmajās nedēļās sākumskolas skolēni, pateicoties valsts iniciatīvai “Latvijas skolas soma”, devās interesantās mācību ekskursijās.

10.09. Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas 1.b klase apmeklēja Jaunpils pili. Pils mūks laipni sagaidīja mazos pirmklasniekus un aicināja tos ietērpties mūku tērpos.

Pēc pils apskates mazie mūciņi ievēlēja savu karali un karalieni, kā arī iemācījās to, cik paklausīgam un uzmanīgam ir jābūt kārtīgam galma iemītniekam.

Skolēniem bija iespēja apskatīt dažādos senos ieročus un, kā jau paklausīgiem galminiekiem piederas, kādu no tiem arī izmēģināt – izšaujot dažas lielgabala zalves.

Skolotāja Ilze Gabaliņa

16.09. Mūsu skolas 1.a klase devās uz pasaku valstību Džūkstē. Bērni uzzināja par senajiem virtuves piederumiem un galda kultūru. Tika atrotītas piedurknes, un, miltiem putot, kopā ar Luīzi Lerhu visi cītīgi mācījās gatavot ūdens kliņģerus pēc īpašās Džūkstes apriņķa receptes.

Kamēr cepās kliņģeri, bērni uzzināja par folkloristu A. Lerhi – Puškaiti, kurš savulaik dzīvojis un strādājis Lancenieku skolā. Bērni varēja sēsties vecajos skolas solos, minēt mīklas un iejusties senās skolas ikdienā.

Tikmēr muzeja darbinieces vadībā kā īpašs pārsteigums bērniem tika veidota  leļļu izrāde, kur aktieru lomās iejutās skolotājas un kāda skolēna māmiņa. Lieki piebilst, ka pārsteigums izdevās, jo skolēni sajūsmā pateicās.

Noslēgumā bija pašu gatavoto ūdens kliņģeru degustācija, dienas jubilāra sveikšana dārzā, kur  bērni nokļuva  īstā pasakā.

Skolotāja L. Mētra-Meijere

Kad rudens ietērpj kokus krāšņā lapu rotā, klāt ir skolēnu ekskursiju laiks. Šogad, pateicoties projektam ,,Skolas soma”, Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas 4. b klase devās mācību ekskursijā uz Dabas muzeju Rīgā, kur piedalījās tematiskā nodarbībā ,,Daudzveidīgā pasaules daba”. Skolēni izzināja likumsakarības, kas rodas, pateicoties tam, ka Zeme griežas ap savu asi un ap Sauli. Nodarbības laikā ar interaktīvu spēļu palīdzību skolēni pētīja norises dabā dažādās siltuma joslās un iepazina augu un dzīvnieku valsti dažādos kontinentos.

Īstu karstās tropu joslas klimatu skolēni izjuta ekskursijas noslēgumā, apmeklējot Tauriņu un Palmu māju Rīgas Botāniskajā dārzā, kur iepazina dažādus tropu augus un tauriņus.

Skolotāja Pārsla Ivane

Categories: Citāti | Komentēt

Viesošanās Līgatnes papīrfabrikā

Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas 8. c un 8. d klases skolēni un klases audzinātājas – U. Bērziņa un I. Silineviča – skaistā rudens piektdienā projekta Latvijas skolas soma ietvaros devās iepazīt Līgatni. Paldies Līgatnes Kultūras un tūrisma centram par piedāvāto izzinošo programmu skolēniem Līgatnes papīrfabrika un tās vēsturiskais mantojums ar orientēšanās spēli!

8. c klases skolniece Nikolīne Krista Tesļuka raksta: 8. oktobrī viesojāmies Līgatnē – apskatījām Līgatnes papīrfabriku. Bija ļoti interesanti – uzzinājām vēsturiskus faktus, piemēram, to, ka reiz Līgatnes papīrfabrikas darbinieku ciematiņi bija modernākie Eiropā. Caur gides stāstiem uzzinājām par papīrfabrikas pirmsākumiem, daudziem objektiem – “Brūzīti”, strādnieku dzīvokļiem, Rīgas kalnu un tā tiltiņiem, piemēram, tiltu “Eižens”, pa kuru ejot, jāiedomājas vēlēšanās, lai tā piepildītos.

Rīgas kalnā ir arī smilšakmens alas, no kurām vairākas apskatījām no iekšpuses. Dodoties tālāk, iepazinām arī Lustūzi – vienīgo smilšakmens klinti Līgatnē, kur pagrabi izbūvēti pa 2 stāviem. Lustūža galā vienmēr “mājo” dziesmas – katru gadu sanāk kori, lai sadziedātos katrs savā kalnā.

Turpinājumā iepazinām arī pašu papīrfabriku ar vēsturiskajiem objektiem, dokumentiem, senajām iekārtām, ar kurām gatavoja papīru.

Tālāk ceļš veda garām dzemdību namam – ambulancei. Tolaik nebija tādu saziņas līdzekļu, lai piezvanītu papīrfabrikai, tāpēc par bērnu piedzimšanu vēstīja karogs (rozā – meitenei; zils – zēnam).

Piedalījāmies foto orientēšanās un izziņas spēlē “Līgatnes detaļu medības”. Kopumā ekskursija bija lieliska,  izbaudījām arī skaistos Līgatnes skatus.

8. d klases skolnieces Tīnas Fišeres-Blumbergas atsauksme: Ekskursija bija ļoti interesanta. Divas spilgtākās vietas bija vecā papīrafabrika un smilšakmens alas. Fabrikā varēja redzēt vecās papīra ražošanas iekārtas. Alas izskatījās pamestas, bet bija interesanti tās izpētīt. Izrādās, ka kādreiz alās varēja daudz ko uzglabāt, jo alās visu gadu saglabājas vēsums.

Iveta Āboliņa, projekta koordinatore

Categories: Citāti | Komentēt

Piedalāmies jauniešu dienās Eiropas Parlamentā

8. un 9.oktobrī Eiropas Parlamentā Strasbūrā notiek Eiropas Jauniešu dienas (European YouthEvent EYE 2021). Viņu vidū ir jaunieši no Daces Melbārdes iniciētā projekta “Ar stiprām saknēm Latvijā un Eiropā” un arī mūsu Līva Elizabete Petrova (12.b klase).
Eiropas Jauniešu dienas ir labs impulss, lai arī katrs Latvijas jaunietis aktīvi iesaistītos, paustu savu viedokli un tiktu sadzirdēts ne vien Latvijas, bet arī visas Eiropas Savienības pilsoniskajā dzīvē.
Sekot līdzi Eiropas Jauniešu dienas programmai tiešsaistē iespējams:
https://european-youth-event.europarl.europa.eu/…/…

Categories: Citāti | Komentēt

Lai top svētki!

26.septembrī 4 mūsu skolas meitenes – Karīna, Katrīna, Evelīna un Reina – piedalījās jauniešu televīzijas dziesmu un deju spēlē “Lai top svētki!”. Šī spēle veidota ar mērķi noskaidrot, kurš kultūrvēsturiskais novads Latvijā ir zinošākais par Latvijas skolu un jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Kopumā plānoti 6 raidījumi, katrā no tiem sacenšas 3 novadu komandas, kuru sastāvā ir 4 jaunieši (dejotāji un/vai dziedātāji), kā arī kāda Latvijā atpazīstama personība. Mēs pārstāvējām Kurzemes novadu un talkā līdzi nāca mūziķis Ralfs Eilands. Rīgas apgabalu atbalstīja Kaspars Ozoliņš, bet komandu no Latgales – jaunā dziedātāja Katō. Raidījumu vadīja  aktieris Dainis Grūbe un “Radio Pieci.lv” balss Māra Sleja. Raidījumu skanīgāku iekrāsoja  mūziķi – Katrīna Dimanta ar savu grupu.

Kopumā bija 9 uzdevumi, kuros komandām nācās  aktīvi iesaistīties, pelnot punktus. Piemēram, jāzina konkrēti fakti, jāatpazīst tautas tērpi. Bija noderīgas arī ģeogrāfijas un vispārīgās zināšanas. Filmēšana ieilga līdz aptuveni piecām stundām, turklāt visu laiku bija jāstāv kājās. Tomēr noguruma nebija, jo visu laiku asinīs kūsāja adrenalīns, kā arī gaisotne bija ļoti jautra un aktīvu momentu piepildīta. Lai arī spēles rezultāts, protams, varēja būt labāks, mūsu komanda novērtē gūto pieredzi un visas atmiņas uztver ļoti pozitīvi. Starp citu, raidījums būs skatāms 9.oktobrī 21.05 kanālā LTV1.

Paldies arī skolotājai Dacei Perševicai par atbalstu!

                                                Reina Paula Kreicberga, 12.b klase

Categories: Citāti | Komentēt

WordPress.com blogs.