Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolas Zemgales reģiona skolu seminārs

26. novembrī ES Vēstnieku skola rīkoja tiešsaistes semināru Zemgales reģiona skolām, kurā piedalījāmies arī mēs, Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolnieces. Šis bija pirmais reģionālais seminārs Vēstnieku skolas programmā. Tēma šajā mācību gadā ir Parlamentārā demokrātija.

Diskusijas vadītājas bija  EP deputāte Briselē Inese Vaidere un  EP Vēstnieku skolas eksperte, politoloģe Žanete Ozoliņa.

Eiropas parlaments.

Eiropas Parlamenta misija ir Eiropas parlamentārās demokrātijas nodrošināšana. EP to aizsargā un veicina. Demokrātiskā procesa rezultāts ir EP lēmumi, kas attiecas uz visām dalībvalstīm, tādēļ ir leģitīmi. Eiropas Parlaments ir Eiropas pilsoņu varas īstenotājs.

Kā darbojas EP pandēmijas laikā?

Inese Vaidere apgalvoja, ka vairākums EP deputātu strādā savās dzimtajās valstīs attālināti kopš 10. marta, taču ir arī tādi, kuri nolēmuši palikt. Attālināti notiek sapulces, plenārsēdes, balsošana. Balsošana notiek konservatīvi- tiek atsūtītas balsošanas listes, aplūkota kopējā nostāja, analīze par balsojuma veikšanu. Katrai dalībvalstij ir savas intereses. Deputātu uzskati ir dažādi, tāpēc ir interesantāk balsot par, pret vai atturēties no balsošanas. Kopumā attālinātais darbs ir laikietilpīgāks, sastāv no vairākām balsošanām. Piemēram, šonedēļ balsošana notika vides aizsardzības, aprites ekonomikas un ārpolitikas jomā. EP nosoda Lukašenko agresīvās politiskās darbības pret baltkrievu tautu.

Latvijas deputāti ar savām balsīm izcīna mūsu sabiedrībai noderīgus finansējumus projektiem. 10. novembrī tika piešķirts finansējums studentu apmaiņas programmai “Erasmus+” no iepriekšējiem 14  uz 23 miljardiem Eiro. Līdz ar to arvien vairāk izglītojamie varēs dodies apmaiņas programmās. Finansēja arī programmu “ES Veselība”.

I.Vaidere parlamentā iestājas par atkritumu pārstrādāšanu “Domā zaļi”, par bioloģisko daudzveidību Latvijas un Eiropas lauksaimniecībā, lai līdz 2050. gadam panāktu klimata neitralitāti. Deputātei uzticēti Renovācijas vēstniecības pārstāves pienākumi, kas pašai ir viens no mīļākajiem projektiem. Aktuāla arī ir cīņa pret labas pārtikas nonākšanu atkritumos. 50% produktu tiek izmesti. Arī  šie atkritumi ir ES budžets. Darbs turpinās arī pie Brexit jautājumiem, ES un ASV attiecībām, demokrātijas nostiprināšanas  pasaulē. Deputāte ir panākusi finansējumu diviem emisijas novēršanas projektiem.

Seminārā jaunieši un skolotāji varēja uzdot savus jautājumus deputātei.

Vai vēlēšanu rezultāts uzskatāms par demokrātisku, ja piedalījusies tikai puse balstiesīgo vēlētāju?

Ja cilvēki nepiedalās vēlēšanās, tā ir viņu izvēle. Tādēļ šādas vēlēšanas var uzskatīt par demokrātiskām, jo tās pašas puses vēlētāju dalība ir demokrātisku vēlēšanu pamatprincips.

Kā varētu uzlabot demokrātiju Latvijā?

Ar informāciju, iesaisti, lai cilvēki katrs pārdomātu savas politiskās spējas, kā pats var aktīvi iesaistīties. Nevajag vainot politiķus, jo tas traucē jauniešiem veidot savu politisko attieksmi.

Tālāk diskusiju turpināja Žanete Ozoliņa, kura vairāk aplūkoja demokrātijas jēdzienu.

Kas ir parlamentāra demokrātija?

Demokrātija ir daudzveidīgs jēdziens. Demokrātijas vērtības ir brīvība, vienlīdzība un taisnīgums.

Seminārā rīkoja skolēnu diskusijas par tēmām “Pilsonība un līdzdalība”, “Tolerance”, “Politiskais plurālisms un parlamentārisms”, kurā jauniešiem vajadzēja paust viedokli, par ko viņi atbilstošajā tēmā lepojas un par ko nē, lai rīkojoties problēmu mainītu.

“Pilsonības un līdzdalības” grupā skolēni minēja kā pozitīvu lietu Latvijā iespēju piedalīties vēlēšanās, brīvos medijus, iedzīvotāju viedokļu uzklausīšanu, veidojot aptaujas. Pie negatīvajām lietām minēja zemo vēlētāju aktivitāti, jauniešu neiesaistīšanos politikā un citas lietas, kas būtu jāmaina.

Pie tēmas “Tolerance” jaunieši pozitīvi vērtēja Eiropas integrācijas projektus, iekļaujošu sabiedrību un citas  lietas, kas būtu jāuzlabo Latvijā – iecietība pret reliģiskajām konfesijām, padarīt pilsētas pieejamākas cilvēkiem ar kustību traucējumiem u.c.

“Politiskā plurālisma un parlamentārisma” pozitīvie piemēri Latvijā pēc skolēnu domām – partiju skaits un dažādība, iespēja piedalīties protestos un demonstrācijās, paužot savu nostāju, kompetenti mediji u.c. Lietas, kas jāmaina – laukos dzīvojošie cilvēki nav informēti par notiekošo, vecāka gadagājuma pārstāvju interese ir neliela.

                                                     

 Helēna Zaķe un Laura Elīna Šulca, 12. a klase

Categories: Citāti | Komentēt

Tiešsaiste ar exprezidentu Valdi Zatleru pirmssvētku laikā

17.novembrī Eiropas Parlamenta deputāte Dace Melbārde sadarbībā ar Mūžizglītības un kultūras institūtu “Vitae” īstenoja jauniešu līderībai un līdzdalībai veltītu iniciatīvu “Nākotnes līderu akadēmija”. Iniciatīvas mērķis  – veicināt jauniešu pilsonisko līdzdalību, attīstot jauniešu līderības prasmes. Arī Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēniem bija iespēja klausīties un uzdot jautājumus tiešsaistes sarunā ar Valdi Zatleru, kurš bija Latvijas Valsts prezidents no 2007.gada līdz 2011.gadam.

Piedāvājam nelielu ieskatu šajā sarunā.

Ko Jums nozīmē Latvijas valsts dzimšanas diena?

Tā ir diena pārdomām par valsti un mums pašiem, kāpēc tā mums ir nepieciešama. Jāpadomā par vēsturi, kas izdevās, kas – neizdevās.

Ko nozīmē būt Latvijas valsts prezidentam 18.novembrī?

Tā ir vissmagākā darba diena visa gada garumā.Viss sākas ar svētku brokastīm, pēc tam darbs –  dievkalpojums, kurā jāpasaka īsa lūgšana, ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, parāde, jāpateicas karavīriem, pēc tam  svētku koncerts, tad runa pie Brīvības pieminekļa, kas ir ļoti grūts uzdevums un pašā vakarā uguņošana.

Vai prezidents runas raksta pats?

Prezidents gada garumā pasaka kādas 250 – 300 runas, tāpēc tās iedalās dažādās kategorijās. Ir svarīgas politiskās runas, piemēram ANO runas, kuras tiek rakstītas kopā ar ārlietu ministriju, izdiskutētas un neviens vārds netiek mainīts. Lielākā runas daļa ir  jārunā no galvas, jo tad ir acu kontakts. Ir ļoti svarīgi, lai prezidenta runa būtu personīga.

Kuras rakstura īpašības profesionālajā ziņā ir ļoti nozīmīgas?

Patstāvība – pašam jāiemācās tikt galā ar lietām un pieņemt lēmumus. Mērķtiecība – tas arī nozīmē neatlaidību un pašapziņu, ka, ejot uz kādu mērķi, ir jābūt neatlaidīgam, nevajag baidīties no neveiksmēm un kritikas. Pazemība – nestādīt nevienu cilvēku augstāk par sevi un nedomāt, ka esi visgudrākais. Iesaku rakstīt dienasgrāmatu, katru dienu vismaz vienu teikumu par svarīgāko.

Kad Jūs sapratāt, ka varat būt līderis?

Neesmu vēl joprojām to sapratis, jo nevienu brīdi dzīvē neesmu centies būt par līderi. Bet dzīvē bija situācijas, kurās man bija jākļūst par to.

Kā var attīstīt līderības prasmes?

Galvenā ir pašanalīze, darbošanās sabiedriskajās organizācijās, pulciņos, kur rodas vajadzība strādāt komandā un vadīt komandu.

Kļūstot par vadītāju, kā var zināt,  kā jārīkojas? Galvenais vadītājam –  ir jāredz vīzija un mērķi, ko organizācija grib sasniegt. Pēc tam ir jāatrod cilvēki, kas būs ar tevi komandā un jāpastāsta savi mērķi. Vēlāk ir jāieklausās šo cilvēku idejās un  kritikā.

Ar ko Jūs ieteiktu sākt jaunam vadītājam, piemēram, klases vecākajam?

No sākuma jāieklausās savos klasesbiedros, ko viņi vēlas. Un pēc tam vadītājam jāpavēsta kā to varētu sasniegt,  un tad arī viņi tevi atbalstīs. Jāsaprot, ka visi cilvēki saprot daudz vairāk nekā viņi saka skaļi.

Kāds Jūs bijāt 18 gadu vecumā un redzējāt sevi nākotnē?

Bezbailīgs, mani interesēja sports un  mūzika. Taču jau tad es gribēju apprecēties, izveidot ģimeni un rūpēties par viņiem. 18 gados sāku studēt medicīnu, strādāju.

Kāda ir Jūsu veiksmes formula?

Veicās tiem, kas dara. Ja gadās kāda neveiksme, tad ir jācenšas tikt tam pāri un strādāt tālāk.

Par kurām savām izvēlēm Jūs esat lepns?

Lepnība nav laba īpašība. Neesmu īpaši lepns par kaut ko, ar manis pieņemtajiem lēmumiem lepnības garu esmu arī  iznīcinājis.

Vai jebkurš var kļūt par Latvijas prezidentu?

Galvenie nosacījumi – ir būt Latvijas pilsonim un 40 gadus vecam. Ļoti būtiski ir zināt latviešu valodu un literatūru, lai varētu labi izteikties. Jābūt vēstures zināšanām, jāpārzina citu valstu vēsture, lai izveidotos labāka komunikācija. Svešvalodas, lai būtu produktīvāka saziņa.

Vai Jūs uzskatāt,  ka Saeimas atlaišana 2011.gadā bija pareizs lēmums? Viennozīmīgi, jo tas bija viens no faktoriem izmaiņām politiskajā kultūrā.

Kurā brīdī kā Latvijas Valsts prezidents Jūs sajutāt vislielāko tautas mīlestību? Kad ieejot operas izrādē visi cilvēki piecēlās kājās un sāka aplaudēt.

Ko Jūs uzskatāt par vislielāko sasniegumu savas prezidentūras laikā?

Tas bija ļoti grūts laiks ar daudz izaicinājumiem. Tomēr 2010.gadā bija vislabākās attiecības ar kaimiņvalsti Krieviju un tās vēl joprojām ir saglabājušās stabilas. Un noteikti arī Rīkojums Nr.2 par Saeimas atlaišanu.

Cik liela vara ir prezidentam?

Prezidents ir atbildīgs par varas līdzsvaru. Kamēr valstī viss ir kārtībā,  prezidentam sava vara nav jāizmanto. Prezidenta vara astronomiski pieaug, kad ir valsts krīze.

Kā mainījās apkārtējo cilvēku attieksme,  kad Jūs gatavojāties kļūt par prezidentu, bijāt prezidenta lomā un pēc prezidentūras beigām?

 Īsti draugi nemainās, neatkarīgi no tā vai esi vai neesi prezidents, bet, protams, ir cilvēki, kas grib kļūt par taviem draugiem tikai titula dēļ. Cilvēki sagaida no prezidenta pareizus vārdus, tāpēc ir ļoti jāpiedomā pie sava sacītā, jāseko līdzi tam, ko drīkst sacīt un ko nē. Pēc prezidentūras var izteikties daudz brīvāk, izteikt savu personīgo viedokli, jo tavam vārdam vairs nav tik lielas nozīmes.

Kuras personības no prezidentūras laika jums bija iespēja satikt, un kuras  ir palikušas visspilgtāk atmiņā?

Prezidenta līmenī jebkura satikšanās ir notikums, ir grūti izcelt vienu personību. Visi cilvēki, kurus satiku bija ļoti gudri, un no katra esmu kaut ko iemācījies.

Kāds bija Jūsu skatījums uz Latviju un latviešiem pirms prezidentūras un vai tas mainījās prezidenta amata laikā?

Būt prezidentam ir unikāla iespēja apceļot un iepazīt Latviju, tās pilsētas un cilvēkus, un saprast, ka katrā mazpilsētā ir cita kopiena, cilvēki ar citādāku dzīves pieredzi. Man bija iespēja tikties ar cilvēkiem, un redzēt kādas pozitīvas pārmaiņas notiek Latvijā.

Kas ir tās īpašās personības, kas ir jūs iedvesmojušas, un kuri ir tie cilvēki, kam Jūs vēl joprojām vaicājat padomu?

 Katram jautājumam,  kad ir vajadzīgs padoms, ir vajadzīgs cits cilvēks. Tiem nav jābūt prominentiem, slaveniem cilvēkiem. Es augsti vērtēju cilvēku domas, kas dzīvo laukos, kopj zemi, jo viņu vērtējums ir ļoti tuvs dabiskajiem cikliem. Viņi visu vēro no malas un ir ļoti tieši.  Otra grupa ir gados veci cilvēki, jo viņi ir ļoti patiesi. Trešā grupa ir mākslinieki, jo viņi ir radoši un  viņiem vienmēr būs savādāks skatījums uz lietām.  Taču konkrētu personu nevarēšu minēt.

Ko nozīmē būt patriotam?

Domāt par Latvijas valsti, latviešu tautu un kaut ko darīt viņas labā. Patriotisms ir sajūta, kurai ir jārodas jūsos pašos.

Kā ir mainījusies Jūsu dzīve pēc prezidentūras? Kas ir jāturpina darīt arī pēc tās? Pirmkārt, jābūt izejas stratēģijai, ko jūs darīsiet nākošajā dienā. Tā ir jāizdomā jau pirms tam, lai pēc prezidentūras nejustos apjucis.  Otrkārt, man ir pienākumi, kas ir jādara cilvēku un Latvijas labā.  

Vai Jūs vēlētos atkal kļūt par prezidentu?

Katram laikam ir savas prasības pēc prezidenta personības. Ievēlot, mēs  vēl nezinām, vai personība kalpos šim laikam, vai būs piemērota. Tāpēc prezidenti ir ļoti dažādi, jo visu nosaka viņu dzīves pieredze.

Kā Jūs domājat, kāpēc skolēniem ir jāmācās tik daudz mācību priekšmetu? Manuprāt, mācību priekšmetu ir par maz. Katram mācību priekšmetam ir nozīme personības un prasmju veidošanā.  Cilvēki nav roboti, tāpēc viņiem ir jāpiepilda savs ķermenis un prāts ar saturu, un tieši saturs tiek ielikts skolā.

Kā, Jūsuprāt, turpināt Dziesmu svētku tradīciju Covid-19 pandēmijas laikā?

Ir jāizdomā veidi kā to saglabāt tīri praktiski. Vajadzētu pamēģināt citas formas, kuras strādātu arī Covid apstākļos. Dziesmu svētki ir viena no vērtīgākajām mūsu tradīcijām, tāpēc ir vērts padomāt, kā tos varētu realizēt. Es domāju, ka viss izdosies.

Kādu iespaidu uz Jums atstāja piedalīšanās Černobiļas avārijas seku likvidēšanā? Es iemācījos to, ka vienalga kādos apstākļos tu nonāktu, vienmēr ir kādi ieguvumi. Šādās situācijās tu iemācies pašsaglabāties, aizsargāt citus, iemācies lielāku atbildību par citiem.

Kurā Latvijas vietā Jūs vislabāk jūtaties?

Vislabāk es jūtos lauku mājās, pilnīgā dabā un zaļā filozofijā.

Kura, Jūsuprāt, ir visskaistākā Latvijas pilsēta?

Visas Latvijas pilsētas ir skaistas, bet es esmu piedzimis un uzaudzis Rīgā. Tāpēc Rīgas centrs man ir ļoti nozīmīga vieta, kurā es ļoti labi jūtos. Un es tiešām mīlu šo pilsētu.

Kura ir Jūsu iecienītākā opera?

Ir tādas lietas, ko var klausīties un klausīties. No operām tā ir „Traviata” un no baletiem –  „Gulbju ezers”.

Ko Jums visvairāk ir iemācījuši Jūsu bērni?

Es no saviem bērniem mācos visu laiku. Visvairāk viņi man ir iemācījuši to, kā tikt labi galā jau ar saviem bērniem.

Kā Jūs dēvē mazbērni?

Es saviem mazbērniem esmu opis. Tā viņi paši izlēma mani saukt.  Viņiem tā patika un man būs patīkami jebkurā gadījumā.

Kādas grāmatas Jūs ieteiktu, kuras jauniešiem noteikti vajadzētu izlasīt? Un kuras  ir tās grāmatas, kuras pats lasāt?

Man patīk tās grāmatas, kuras var lasīt jebkurā vietā un  kuras nav jāizlasa no sākuma līdz beigām.  Patīk grāmata Koelju Paulu „Alķīmiķis” un Mario Pjuzo „Krusttēvs”.  Iesaku lasīt grāmatas, kas atver pasaules uzskatus, kas ļauj dziļāk paskatīties sevī. Latviešu literatūra ir jālasa, lai izkoptu savu valodu.  Savukārt latviešu dzeja ir jālasa kā filozofijas pamats.

Situācijā, kad jāizvēlas no divām vienlīdz labām vai vienlīdz sliktām lietām, kā zināt, kuru izvēlēties?

Ir vienkārši jāuzticas savai intuīcijai, nekas cits nevar palīdzēt.

Kāds ir Jūsu novēlējums Latvijas iedzīvotājiem valsts svētkos?

Pavisam vienkārši –  sirsnīgs sveiciens jums visiem svētkos!

Paldies par iespēju piedalīties šajā interesantajā un pamācošajā sarunā ar bijušo Latvijas Valsts prezidentu Valdi Zatleru, kurā skolēni varēja uzdot jautājumus gan par prezidentūras laiku, gan par dzīvi pēc tās, gan arī  privātus jautājumus.

Paldies Valdim Zatleram par sniegtajām atbildēm!

                                                Ieva Bērzmārtiņa un Laura Rudzīte, 12.a klase

Categories: Citāti | Komentēt

Pirmais “Brīnumpodiņa” cepiens klāt!

Šajā rudenī Tukuma Raiņa ģimnāzijā  interešu izglītības piedāvājums papildinājās ar  jaunu pulciņu – ,,Brīnumpodiņš”, dodot iespēju skolēniem darboties keramikas jomā. Māla apstrāde var īstenoties tikai tad, ja ir pieejams apdedzināšānas krāsns.  Pateicoties mūsu skolas vadībai, šāda krāsniņa ir sarūpēta.

       Visu rudens periodu – septembrī un oktobrī, skolā darbojās čaklie meistari, lai iepazītu māla īpašības un palēnām sāktu darināt dažādus suvenīrus un trauciņus. Taču pulciņa dalībnieki ar nepacietību gaidīja pašu intriģējošāko un interesantāko brīdi katra keramiķa radošajā darbā – gatavo  izstrādājumu apdedzināšanas procesu, kas bija plānots novembrī. Diemžēl vīrusa izplatība ieviesa savus noteikumus. Cepļa atvēršana bija paredzēta ar svinīgu atklāšanu, bet šis notikums, tāpat kā patreizējais mācību process, drīkst norisināties  tikai attālināti. Tomēr var droši apgalvot, ka rezultāts ir lielisks. Par to liecina skaistie fotoattēli. Paldies čaklajiem darba darītājiem: 7. a klases meitenēm Paulai Zālmanei, Melisai Cinei, Kristiānai Zariņai, Nikolīnei Tesļukai, Esterei Bēniņai  un 10. klašu  meitenēm – Esterei Peipai un Sintijai Štromanei!

Uz tikšanos ,, Brīnumpodiņa” darbnīcā TRĢ 42. kabinetā!

                                             Una Bērziņa, mākslas un kulturoloģijas skolotāja

Categories: Citāti | Komentēt

Tukuma Raiņa ģimnāzijas gleznu galerijai 3 gadi!

        Tukuma Raiņa ģimnāzijā, atšķirībā no citām skolām, izveidota gleznu galerija, ar ko ļoti lepojamies! Galerijā eksponē dažādus Tukuma mākslinieku darbus kopš 2017. gada rudens.

        Galerijas atklāšana aizsākās ar ārstes Guntas Frīdenbergas fotoizstādi. Tā guva pozitīvas atsauksmes Tukuma ainavu daudzveidības un fotomākslinieces savdabīgā redzējuma dēļ.

       Pie mums viesojusies arī Tukuma Mākslas skola, galerijā prezentējot savu audzēkņu diplomandu veikumu. Izstādē tika eksponēti 7. kursa audzēkņu diplomdarbi – daži no diplomandiem taču bija mūsu skolēnu veidoti, kas izraisīja dubultprieku. Darbi tiešām bija ļoti izteiksmīgi un krāšņi.

       Ar smalki niansētām, tonāli pelēcīgi izjustiem lielformāta darbiem izstādes apmeklētājus  priecēja   Tukuma 2. vidusskolas vizuālās mākslas skolotāja Sņežana Tišlere. Arī ar savām ekspresīvajām ziedu kompozīcijām izstādē  piedalījās arī Tukuma 2. pamatskolas skolotāja Jolanta Balode. Tvert un ieraudzīt īpašas sajūtas mums palīdzēja Tukuma Mākslas skolas skolotāja Maija Matīsa, galerijā izstādot savas krāsainās abstrakcijas. Gan mūsu skolēnus, gan skolotājus, gan izstādes apmeklētājus pārsteidza Ilzes  Cērpiņas drosmīgi risinātās un enerģētiski uzlādētās gleznas, neatstājot vienaldzīgu nevienu izstādes apmeklētāju!

        Pašreiz ir atkal iekārtota jauna ekspozīcija- mūsu pensionētā  skolotāja Viļņa Reguta fotoizstāde “Latvijas ainava”.  Ekspozīciju var uzskatīt kā dāvanu Latvijas dzimšanas dienas svētkos mums, mūsu skolai, liekot aizdomāties par mūsu valsts skaistumu. Izstāde tapusi skolotājam Vilnim, apceļojot (gandrīz) kājām tuvākas, tālākas un pavisam tālas vietas Latvijā. Ceļojumi notikuši ne tikai vasarā, bet arī drēgnā rudenī un pat ziemas spelgonī. Neskatoties uz to, ka skolotājs ir izcils fiziķis, sirdī viņš ir MĀKSLINIEKS, spēdams saredzēt dabā tik daudz interesanta un aizraujoša. Gaidīsim interesentus un apmeklētājus mūsu TRĢ gleznu galerijā!

                        Una Bērziņa, kulturoloģijas un vizuālās mākslas skolotāja

Categories: Citāti | Komentēt

Žurnālistika vai blogošana?

“Kas kopīgs influencerim un žurnālistam?” – tiešsaites  lekciju ar šādu nosaukumu Latvijas Nacionālās bibliotēkas Facebook vietnē 5.novembrī vadīja Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja  un žurnāla “Annas Psiholoģija” galvenā redaktore Anna Peipiņa. Tiešsaites lekciju klausījāmies arī mēs – ģimnāzijas e-vīzes “Strops” žurnālistes. Piedāvājam nelielu ieskatu lekcijas saturā.

Mēs dzīvojam informācijas okeānā un slīkstam tajā, tāpēc ir svarīgi šo informāciju sadalīt un atšķirt. Tomēr no tās izbēgt un dzīvot bez informācijas ir grūti, jo tā šobrīd ir visur klātesoša.

Mūsdienās ļoti lielu popularitāti ir ieguvuši influenceri jeb ietekmētāji. Gan influenceri, gan žurnālisti strādā komunikācijas jomā. Abi dalās ar pieredzi, informāciju par kādu viedokli, uzņēmumu utt., tādēļ cilvēkiem ir grūti tos atšķirt. Daudziem influenceru popularitāte liek apšaubīt žurnālistikas nākotni, jo arvien vairāk cilvēku savā ikdienā izvēlas lasīt blogeru, nevis žurnālistu raksīto. Kas ir šie influenceri?

Internetā darbojošos cilvēkus var iedalīt 3 grupās :

  1. Blogeri – ietekmētāji, kas darbojas sociālajos medijos.
  2. Influenceri
    1. rada saturu sociālajos medijos;
    1. tiem ir liels sekotāju skaits(auditorija Latvijā ap 10 000, pasaulē miljoni);
    1. piesaista sekotājus kā personība;
    1. sociālajos tīklos dalās ar savu ikdienu;
    1. popularitāti ieguvuši izklaidējoša satura, vienkāršākas valodas, personiskuma dēļ.
  3. Viedokļu līderi
  4. var nedarboties sociālajos medijos;
  5. tie ir savas jomas profesionāļi;
  6. viņu viedoklī ieklausās un seko arī citi jomas pārstāvji ar ietekmi sabiedrībā.

Kas ir atšķirīgs žurnālistiem un sabiedrisko attiecību cilvēkiem, influenceriem?

  • Žurnālisti stāsta par to, ko vēlas, sabiedrisko attiecību cilvēki – pārstāv sava darba devēja viedokli, kas nav objektīva, sabiedriska ziņa;
  • Atšķirībā no blogeriem, žurnālistus visbiežāk atpazīst pēc vārda, nevis pēc sejas (izņemot TV žurnālistus);
  • Žurnālists : tā ir profesija, kurā strādājot nav obligāti jābūt žurnālista izglītībai, bet influenceris netiek uzskatīts par profesiju;
  • Žurnālists strādā pēc profesionāliem principiem, publicē pārbaudītu informāciju, savukārt, blogera informācija ne vienmēr ir ticama;
  • Žurnālistam svarīga ir objektivitāte, influencerim- subjektivitāte. Žurnālista rakstos aprakstīti vairāki viedokļi un avoti, blogā- tikai autora viedoklis;
  • Žurnālisti vadās pēc mediju ētikas kodeksa, savā rakstā vai sižetā parāda kas notiek, kā notiek un kāpēc tas notiek, ar ko blogeri nerēķinās;
  • Pēc Annas Peipiņas domām, žurnālistika ir misija, bet blogošana ir hobijs vai bizness. Tam pagaidām nav stingru profesionālu rāmju, jo blogeris raksta par to, ko jūt.  Blogošana ir pašizpausme;
  • Influenceri dalās ar vienkāršāku, vieglāku saturu, nekā žurnālists, tādēļ sekotājiem uzrunājošāka ir influenceru ikdiena, nevis žurnālistu objektīvie raksti;
  • Influenceri bieži no satura nenodala reklāmas. Tā, atšķirībā no žurnālisma, ir mērķauditorijas maldināšana, tirgus kropļošana.

Kas kopīgs žurnālistiem ar influenceriem?

  • Abi rada saturu, kas var būt dažāda daudzuma, publicēta dažādās vietnēs, bet saturs tiek radīts no jauna;
  • Abi strādā ar informāciju;
  • Abiem ir nepieciešama auditorija.

Kam no abiem pieder nākotne?

Uz jautājumu, kam pieder nākotne? – blogeriem vai žurnālistiem, Anna Peipiņa atbild, ka- “nākotne pieder labam saturam”.

Kopumā žurnālistika arī ir svarīgs darbs un bez tā cilvēki nevarētu dzīvot. Ja pazustu žurnālistika, cilvēki neuzzinātu jaunāko informāciju par apkārt notiekošo, piemēram, par pandēmiju. Blogeri nesniedz šādu informāciju, viņi sniedz izklaidi, skaistuma vai modes padomus u.c. Gan ziņas, gan izklaide ir cilvēkiem svarīga. Tādēļ abas šīs nodarbošanās ir un būs nozīmīgas sabiedrībā.

Tiešsaites lekciju pierakstīja Helēna Zaķe un Laura Elīna Šulca, 12.a klase

Categories: Citāti | Komentēt

Videi draudzīgs apģērbs

29. oktobrī no plkst. 18.00 līdz 19.30 Eiropas Savienības mājas Facebook vietnē notika tiešraides diskusija sadarbībā ar Pasaules Dabas Fondu “Vide un tekstils – kāds sakars?”.

Diskusijā piedalījās : apģērbu tehnoloģiju zinātniskā asistente Rīgas Tehniskajā universitātē Linda Austra Ārende, Rīgas Tehniskās universitātes uzņēmējdarbības un inovāciju studente Agne Ellere, ilgtspējīgas modes eksperte un biedrības “Zaļā brīvība” dalībniece Dace Akule, kā arī diskusijas vadītāja – jaunatnes organizācijas “Protests” aktīviste Selma Lavrence.

Diskusijas galvenā tēma bija ilgtspējīga mode un apģērbs, kā mūsu apģērbu pirkumi ir saistīti ar vides problēmām un kā mēs varam rūpēties par vidi, veicot gudrus pirkumus.

Kā interesantu faktu ievadam diskusijas vadītāja Selma Levrence minēja- mums, jaunajai paaudzei, ir četras reizes vairāk drēbju nekā mūsu vecākiem, tādējādi tekstils piesārņo vidi. A.Ellere iesāka diskusiju ar teikto, ka “mūsdienās pieaug nepieciešamība pēc ilgtspējīgiem apģērbiem, tomēr ne vienmēr šis apģērbs ir kvalitatīvs.”

Kā diskusijas dalībnieces ikdienā izvēlas apģērbu?

D.Akule valkā ilgtspēcīju apģērbu, kas tapis no lietotiem kokvilnas apģērbiem.

L.A.Ārende  pārdomā savus pirkumus un apģērbu iemaina ar draugiem. Pirms pērk apģērbu izvērtē, vai to vajag, dizainu un krāsu, etiķeti(neizvēlās sajaukumus, lai tos nākotnē būtu vieglāk pārstrādāt), izvairās no impulsīviem pirkumiem. Viņa neuzskata, ka kādreiz nopirkusi ilgtspējīgu apģērbu, jo nekas nav 100% ilgtspējīgs.

Kā var paļauties zīmolam?

Uz šo jautājumu D.Akule atbildēja tā: “Ja paveicas, katrs var izsekot cauri apģērba ražošanas procesam un  izprast, vai tiek izmantotas ne pārāk ķīmiskas vielas, standarta ūdens līmenis utt. Lai gan mūsdienu uzņēmumi spēj pircējus apvārdot, produkta birkā var meklēt sertifikātu”.

Ko mainīs modes industrija, kad klimata pārmaiņas būs kritiskas?

Modes industrija jau pielāgojas, jo pastāv likumi, kas nosaka dažādus kritērijus apģērba izstrādājumus, kā labu piemēru minot pārstrādājamus materiālus.

L.A.Ārende uzskata, ja dominēs modelis “nopērkam- patērējam- izmetam”, apmēram 73 % no industrijas saražotā produkta tiek sadedzināta enerģijas iegūšanai un mazākā daļa pārstrādāta, līdz ar to ražotnēm trūks resursu.

Kā mēs katrs varam izvairīties no neilgtspējīgiem pirkumiem?

  1. Izvairīties no emocionāliem pirkumiem.
  2. Pajautāt sev- “Vai man to vajag?”
  3. Jāskatās apģērba etiķetē – izvairīties no sajaukumiem.

Mūsdienās daudzi uzņēmumi ražo apģērbu no lietotiem materiāliem un pārdod tos tālāk, piemēram, Latvijas uzņēmums “Andele Mandele”. Kā arī no lietotiem materiāliem var veidot jaunas lietas.

Kas mūs sagaida nākotnē modes ziņā?

Nākotnē apģērbu veidos tehnoloģijas no pārstrādātiem materiāliem, kuras atvieglos dzīvi. Piemēram, sporta apģērbs ar monitoru, kurš pasargā no traumām, veste, kura neredzīgajiem palīdzēs sajust vidi. Šādus apģērbus jau izgudro.

Apkopojot diskusijā teikto, patērētājs nevar būt 100% pārliecināts, ka apģērbs patiešām ir radīts no ekoloģiskiem materiāliem, tāpēc ir vienkārši jāpaļaujas uz ražotāju un etiķetē rakstīto. 70% no mūsu pirktajiem apģērbiem aiziet apģērbu atkritumu izgāztuvēs, ko var risināt, pagarinot apģērba dzīvesciklu. Nākotnē apģērbs būs daudzfunkcionāls, līdz ar to lietderīgāks. Lai rūpētos par vidi un samazinātu apģērbu nonākšanu izgāztuvēs, jāizmanto pārstrādes materiāli vai no lietotām drēbēm veidot jaunas lietas.

Rakstu veidoja 12.a klases skolnieces Helēna Zaķe un Laura Elīna Šulca

Categories: Citāti | Komentēt

Ar pozitīvu skatu uz politiku

15. oktobrī skolotājas Intas Supes vadītā politikas pulciņa “Līdzdalība” ietvaros mūsu skolā ciemojās Tukuma domes deputāte un bijusī Tukuma Raiņa ģimnāzijas ķīmijas skolotāja Ludmila Reimate. Deputāte ar mums, pulciņa dalībniecēm, dalījās savā pieredzē par politisko līdzdalību, kā arī pastāstīja sīkāk par Tukuma novadā un pilsētā topošajiem un iecerētajiem projektiem.

L. Reimate jau 16 gadus darbojas politikā, partijā “Tukuma pilsētai un novadam”. Nolēmusi kandidēt deputāta amatā, jo cienījusi cilvēkus, kas uzrunāja, un zinājusi partijas peripetijas. Pēc gada novada domē jaunievēlētā deputāte sāka apzināties, kāds ir deputāta darbs. Tomēr pati,  būdama tukumniece, īsti nepārzināja visas ielas un adreses, par ko domē nācās apspriest un balsot. Tādēļ vakaros ar vīru izbraukājusi jaunbūves un  teritorijas, kur plānots kaut ko celt.

Kolēģu uzaicināta, L. Reimate darbojas Izglītības, kultūras un sporta komitejā un 2019. gadā ievelēta par tās priekšsēdētāju. Vēl  deputāte darbojas Sociālo lietu komitejā, jo arī šī  komiteja ir saistīta ar skolotājas darbu, ikdienu un pieredzi.

Deputāte minēja, ka savā darbā nācies pieņemt smagus lēmumus. Piemēram, saistībā ar izglītības reformām bija  jāpieņem lēmums, kuras novada skolas tiks slēgtas, kuras zaudēs vidusskolas titulu un kļūs par pamatskolām vai sākumskolām. Šobrīd aktuāls ir novadu reformas jautājums, jo jaunajā Tukuma novada domē būs apvienojušies deputāti no Tukuma, Engures, Kandavas un Jaunpils novadiem. L. Reimate atzīst, ka nākamais gads būs grūts tieši šīs novadu reformas dēļ, jo uz visu jauno Tukuma novadu būs tikai 19 deputāti, kas ir tikai par 2 vairāk nekā pašlaik.

Savukārt, sociālās lietas saistītas ar dzīvokļu jautājumu Tukumā, labklājību ģimenēs u.c. lēmumiem. Piemēram, ja kāds iedzīvotājs vēlas pašvaldības piešķirtu dzīvokli, komiteja izskata viņa finansiālo stāvokli, ģimenes situāciju un tikai tad nolemj  piešķirt dzīvesvietu.

Mēs L. Reimatei uzdevām jautājumu – vai nākotnē plānots celt kādu jauniešu atpūtas vietu pilsētā? Deputāte atbildēja, ka, neskatoties uz to, ka Tukumā jau ir ledus halle, kultūras nams un jaunā sporta skola, domē tiek izteiktas idejas par jaunu ēku Pauzera pļavās, kur darbotos Tukuma Mūzikas skola, Tukuma Mākslas skola un Tukuma Deju skola. Šo ideju L.Reimate īsti neatbalsta, jo uzskata, ka “centram ir jādzīvo”. Ja šīs iestādes tiks pārceltas uz pilsētas nomali, centrā paliks tikai baznīca. Šī iemesla dēļ top Tukuma kultūras nama pārbūves projekts, kurā plānots iestādi paplašināt un ierīkot tajā zāli, kurā rīkotu baletus un  liela formāta  izrādes, jo pagaidām pie kultūras nama nevar pievest paliela izmēra dekorācijas, tāpēc tukumniekiem nav dota iespēja skatīties un vērtēt daudzus kultūras pasākumus.

L. Reimate uzsvēra, ka apmēram 85% no Tukuma novada Domes budžeta nācās veltīt lauku ciemiem, tādēļ Tukuma pilsētai palika tikai 15%.  Daudzi iedzīvotāji ar šādu lēmumu bija neapmierināti.  Taču tas bija svarīgi, lai lauku ciemi kaut nedaudz pietuvotos līmenim, kāds ir pilsētā. Šī brīža situācija ir uzlabojusies un tiek pieliktas visas pūles, lai tā kļūtu vēl labāka.

Deputāte mums pierādīja, ka politika nemaz nav garlaicīga un neizprotama, un ka ikviens var piedalīties politikā – arī jaunieši. Politiķe aicina aktīvus jauniešus noteikti iesaistīties politikā un doties vēlēt. Mēs, politikas pulciņa dalībnieces, sakām lielu paldies deputātei Ludmilai Reimatei par atvēlēto laiku un interesanto stāstījumu, kas deva mums ieskatu politiķes dzīvē.

   Deputātē klausījās Laura Elīna Šulca, Helēna Zaķe,  Ieva Bērzmārtiņa un Laura Rudzīte

Categories: Citāti | Komentēt

Mūsu lielie un mazie darbi

Visā Latvijā no 5. – 10.oktobrim norisinājās akcija “Labo darbu nedēļa 2020!”

“Labo darbu nedēļa” ir laiks, kad izskan aicinājums palīdzēt gan līdzcilvēkiem, gan dzīvniekiem, gan Latvijas dabai, gan sabiedrībai kopumā. Tā ir  nedēļa, kad visa Latvijas sabiedrība tiek  aicināta paveikt lielus vai mazus darbus. Darbu, kas neprasa finansiālu ieguldījumu, tikai brīvo laiku un darbu. Darbu, kas ir pašu ierosināts, izplānots un īstenots.

Parlamentāriete un mūsu žurnāliste Reina Paula Kreicberga stāsta:  “Arī mēs, skolēnu parlaments, šogad piedalījāmies “Labo darbu nedēļā”, lai padarītu dzīvi pozitīvāku. Tiesa, labo darbu bijām izdarījuši jau septembrī, kad saliedēšanās pasākuma laikā sakopām jūras piekrasti 10 km garā  posmā. Tā kā labie darbi nenāk par ļaunu, nolēmām izdarīt vēl vienu.

Tā nu mēs, skolotājas Ineses Bērziņas iedvesmoti, izdomājām, kāpēc gan nepadarīt krāšņāku apkaimi. Tāpēc sējām kokus, izmantojot kastaņus un ozolzīles. Kopā bijām ap 10 cilvēkiem. No sākuma trauciņos iebērām melnzemi, tad iesējām sēklu un aplējām. Tas arī bija mūsu padarītais darbs. Šos podiņus gan nevienam neuzdāvinājām, taču laiks rādīs. Un galvenais, lai aug!”

Savukārt 12. a klase, audzinātājas Inas Užules pamudināta, devās sakopt bijušo skolas pedagogu atdusas vietas Tukuma Kalna kapos. Skolotājas Gaļinas Koroļovas kapa vieta jau bija sakopta, tāpēc ģimnāzisti, ilgi nedomājot, ķērās pie citu kapu kopiņu apkopšanas.

10. a klase nolēma palīdzēt Tukuma dzīvnieku patversmes ķepaiņiem, sagādājot viņiem dažādus kārumus. Skolēni vēlējās arī doties pastaigās ar suņiem, taču drošības apsvērumu dēļ, tas nebija atļauts. Pirmais pateicības vārdus par gardumiem steidzās izteikt vietējais visdraudzīgākais  iemītnieks – melnītis Vampīrs.  

11.a sagādāja lielisku pārsteigumu visiem, kuri ienāca pa ģimnāzijas durvīm. Rudenīgs sveiciens – ābols katram ģimnāzistam, pedagogam,  no pašu dārza.

Paldies visām klasēm par dalību akcijā!

Categories: Citāti | Komentēt

Par Tukuma Raiņa ģimnāzijas mākslas galerijas ekspozīciju

Jau gandrīz gadu mūsu skolas galerijā apskatāma tukumnieces Ilzes Cērpiņas dzīvespriecīgās, ekspresīvās krāsās risinātās kompozīcijas. Ilzes gleznas ir ļoti krāšņas, spilgtas un sievišķīgas, radot skatītājos patīkamas emocijas. Izstāde tika atklāta pagājušā gada skolas dzimšanas dienas pasākumā, kurā Ilze pastāstīja, ka  ikdienā vada izdevniecības “Zvaigzne” Tukuma grāmatnīcu, bet viņas hobijs – gleznošana ir aizsākusies,  mācoties Baltijas Starptautiskās akadēmijas Mākslas un vides dizaina nodaļā,  glezniecības pamatus mācoties pie Birutas Stafeckas un Agnijas Ģērmanes. 

Diemžēl izstāde tūlīt, tūlīt noslēgsies, dodot vietu jau nākamajam māksliniekam. Kas būs jaunajā izstādes ekspozīcijā – lai paliek intriga! Tomēr, nedaudz pačukstot priekšā – nākamais mākslinieks būs…. kāds Tukuma skolotājs! Uz tikšanos jaunajā izstādē Tukuma Raiņa ģimnāzijas gleznu galerijā! Informācija par jaunās izstādes atklāšanu sekos!

Vizuālās mākslas un kulturoloģijas skolotāja Una Bērziņa

Categories: Citāti | Komentēt

Mūsu absolventes Klintas Dzelmes Kolas pirmie panākumi literatūrā

2020.gada absolvente Klinta Dzelme Kola, literatūras skolotājas Ivetas Āboliņas rosināta, šajā vasarā piedalījās radošo darbu konkursā “Krasta ļaudis”, kas veltīts rakstnieka Egona Līva piemiņai. 18.09.2020. Liepājā – Egona Līva balvas pasniegšanas ceremonijā – Klinta tika apbalvota kā 3. vietas ieguvēja kategorijā “Labākais skolu jaunatnes literārais darbs 2019./2020. gadā” par stāstu “Erozija”. Viens no Klintas hobijiem ir arī dzejas rakstīšana. Turpinājumā piedāvājam izlasīt dažus dzejprozas darbus un stāstu “Erozija”.

Klinta Dzelme Kola

Erozija[1]

“Viņa gāja gar jū-ūras malu, un viņas… viņas soļi ir debesīs,” manā galvā dzied Marts Kristiāns Kalniņš. Šķiet, viņš pazina mani un pazina manas dienas, kas aizritēja kā laiks, lēni tikšķot nesteidzīgos pulksteņos. Gar mierīgām kāpām, gar kaiju trauksmainiem kliedzieniem pa zemi, kas par saviem līkumiem pateicīga gājējiem un tiem – kareivīgajiem, kuri, kā stāstījuši mani vecāki, cīnījušies par mums un dzimteni. Pulksteņa rādītājs atpakaļ neiet. Tāpat arī mans mūžs jūras malā gāja tikai uz priekšu. Atpakaļ spert soli neuzdrošinājās.

Pirms desmit gadiem es nezināju, ka te būšu. Pirms sešiem – nenojautu, ka palikšu. Viļņi nepaliek krastā, bet mēs… palikām.

  1. ATMOŠANĀS

Vēlīns jūnijs. Te, Klapkalnciemā, dzīvo spēcīgi cilvēki. Man mugurā bija balta kleita. No karstuma mēs nebaidāmies, bet es tomēr uzvilku baltu kleitu, lai saule nepievelk un neapdedzinu ādu. Māte atkal liks smērēt krējumu. Tēva dienišķais: “Dzīvosim taču taupīgāk!” šādos brīžos kļūst man par skaļu. Mans tēvs bija laipns un godīgs cilvēks, vien mūžīgi sūkstījās. Zvejnieks. Pazina dzīvi. Saules mīlēts. Iedegums, kāds raksturīgs tikai piejūrā dzīvojošajiem. Balts linu krekls un pelēcīgi brūnas bikses. Tāds viņš staigāja vienmēr – skaists un stalts, kamēr iekšā plosījās rūgtums.

Es zinu. Es zinu, ka smiltis visu gadu ir vienādi skaistas, tomēr gribu domāt, ka vasaras pirmajos mēnešos tās ir maigākas, neierasti gaišas un pakļāvīgas. Gaida vasarniekus. Grib sildīt mazu bērnu pēdas un lielu, saulē sakarsušu suņu ķepas.

Tēvam vienudien kļuva grūti. Viņš atkal sūkstījās un teica, ka “tas tikai, jo mums mūžīgi nav bijis naudas, man ir grūti visu laiku tā, bet es mīlu tevi, bērns, un tava mamma ir labs cilvēks. Sargā”, bet man bija citādas nojautas. Vakarā, kad viņš gāja jūrā ķert butes un neatgriezās, kad viņa kurpes nestāvēja iepretim lielās istabas durvīm un viņš nesēdēja man pretī pie vakariņu galda, tapa skaidrs, ka nu ar māti savās mājās esam palikušas divatā.

 Dienas ritēja. Bija pagājusi nedēļa. Mūsu mājās ar draugiem, radu bariem un dziedošiem kaimiņu lēveņiem ienāca Līgo svētki, taču dziesmas, skaļos smieklus un jampadraci, kas nāca līdz ar viņiem, pie paša pagalma zaļā dzīvžoga sliekšņa apturēja mūsu ziņa par tēva aiziešanu. Nē, viņi negāja prom, un mēs svinējām, tikai klusāk. Pieminot. Es gaidīju Līgo svētkus, jo man patīk reizi gadā redzēt gaismu ejam pāri visam. Tajās naktīs mēs – latvieši – paši kļūstam par gaismu – spīdam savā laimē kā tādi jāņtārpiņi un lecam pāri ugunij, kā izaicinot nāvi. Tovakar tur, blakus nāvei un ugunij, saulei tieši pa vidu esot, es ieraudzīju tevi. Tu sēdēji laivā, un viļņi nesa tevi uz krasta pusi.

“Kas tur?” mana māte, cenzdamās saskatīt atbraucēju, vaicāja. Vainags (kā vienmēr uzpīts mazliet par lielu) aizmigloja viņas skatu. Es devos atbraucējam pretī. Skriešus. Saviļņojums lauzās ārā kā sula no tikko plīsušām plūmēm. Manī bija sajūta, ka jebkurš negaidītais notikums spēs nojaukt to smalkiem vārdu akmentiņiem izbērto taku uz domu par manu mīļo tēti. Precīzāk – ka viņa vairs nav. Un uz tās takas es nevēlējos atgriezties. Es gribēju nedomāt.

 Viņš pietauvoja savu laivu (mums tam paredzēta speciāla vieta, arī tēva laiva vairs netraucēja) un nāca pie manis. Māte uz brīdi nodomāja, ka tēvs atgriezies mājās. Man uz brīdi kļuva viņas žēl.

“Sveicināta! Ciemiņus gaidījāt?” viņš, šķelmīgi iesmiedamies, prasīja. Vīrietis ar tumšiem matiem. Gadi, domāju, divdesmit pieci. Tumšas, brūnas acis un iedegums – kāds raksturīgs tikai piejūrā dzīvojošajiem. Balts linu krekls un pelēcīgi brūnas bikses. Kurpes. Rokās sarkana auduma ķesele ar zivīm. “Kurš gan negaida ciemiņus pašā svētku vakarā?” es atbildēju. Mēs apsēdāmies pie ugunskura. Viņš pastāstīja, ka jūra šovakar bijusi neparasti mierīga, viņš ķēris butes un ka liegais ūdens esot viņu ieaijājis. Tā viņš iemidzis un attapies vietā, kur neredz ne gala, ne malas, bet tālumā ugunis spīdējušas. Bijis skaidrs – jādodas vien turp. Viņš runāja un runāja, un visi klausījās. Viņā bija kaut kas no jūras spīta, mazliet no viļņu rotaļīguma, taču visvairāk mēs tovakar sajutām to mieru, kas līdz ar viņu bija ienācis mūsu pagalmā un nu lēni plūda pār mums, ienesot prieku un svētsvinīgumu.

Pagāja vairākas stundas. Viesi devās kur nu kurais. Pavadīju māti uz viņas istabu un atgriezos krastā;  ap ugunskuru bija salikti ozolkoka bluķi, uz kuriem sēdējām mēs – es un šīvakara viesis. Visu vakaru viņš netika teicis savu vārdu. “Andrievs,” viņš, skatoties tālumā, tad pēkšņi novēršot acis no mierīgā ūdens, paskatoties uz mani, paceļot, maigi noskūpstot manu roku, noteica. “Līna,” es, cenzdamās apslāpēt savu mulsumu, atbildēju. Mūsu acis mirguļoja kā spāres sakarsušos vasaras ūdeņos. Rīts jau tiecās uz saules pusi, bet es zināju, ka viņš neaizbrauks. Un viņa mazliet domīgos, kautros un mirklīgos acu skatienos es nolasīju arī viņa pārliecību.

Mēs sēdējam un runājām, un šķita, ka tā bijis vienmēr un vienmēr tā būs. Māte šovakar pirms gulētiešanas vēlreiz ieminējās: “Viņš ir kā tavs tēvs. Kā Augusts.” Lai kāds Augusts būtu bijis,  blakus viņam es jutos droši.

Tajā jūnijā mēs ieraudzījām viens otru, un tā bija atmošanās. Attapāmies sava mūža  plaukumā, pašā jaunības viducī, viens otra rokās un redzējām citādāk.

  1. PIETUVINĀŠANĀS

Cik tuvu tu vari pieiet krastam?

 “Latvietim ir trejādas dabas,” tā teica mana māte, kad es, maza nevarēdama izlemt, vai ēst pusdienās rabarberu vai zemeņu ķīseli, beigās neēdu nevienu un gāju prom, metos jūrā spēlēties. Es nekad nesapratu viņu.

Agrāk es te nedzīvoju. Pirms sešiem gadiem mans tēvs paņēma manu māti aiz rokas un teica: ”Braucam. Jūra mūs gaida. Brīvība. Brīvība mūs sauc.” Un mēs aizbraucām no mazā, necilā dzīvoklīša vienā no Rīgas lētajiem kvartāliem. Prom no burzmas un gurdās vienveidības. Prom no notekcaurulēm, kas izdala kanalizācijas smaku (lai kā arī es gribētu identificēties ar Čaku, mīlēt ideju par pilsētu tomēr nespēju). Tēvs par iekrātajiem līdzekļiem bija nopircis māju ciemiņā (tā mums patīk Klapkalnciemu saukt), un mēs sākām no jauna. Tolaik mūsu zeme bija tikko atkal tapusi brīva, un nu mēs bijām savai laimei un jūrai pavisam tuvu klāt.

Te, Klapkalnciemā, dzīvo spēcīgi cilvēki. Katrā trešajā mājā pa kādam zvejniekam. Iekšzemieši teic, ka vasarās mēs nepeldamies. Tā nav. Es jūrā eju rītos, kad saule vēl bāla un neiesilusi. Tad ūdens ir skaidrs, un tāds top arī prāts, jau pirmo soli pāri pašam plānākajam vilnim sperot. Šorīt Andrievs nāca ar mani.

“Vasarās vajag iet peldēt,” tā teica man vecmāmiņa. Mana māte viņai ir ļoti līdzīga, tikai daudz, daudz stiprāka. Viņa piebilstu, ka “vajag arī ziemās”.  Kopš tēva aiziešanas mēs runājam maz. Viņa mīlēja viņu un reizēm ieminas, ka gribējusi doties līdzi. Mans tēvs gan šādas runas negribētu dzirdēt, un to es viņai lieku saprast. Ar to es viņu mierinu.

Mēs ejam peldēt. Ūdens skar kājas, pirksti skar miesu, mēs ielienam ūdenī, un mūsu rokas satiekas. Auksts. Auksts ir ūdens vasaras rītos, un auksti kļuva man, kad viņš, negribēdams vārdus kā zušus caur tīklu pār lūpām laist, skatījās man acīs un teica, ka viņam nu ir jādodas. Viņš skaidrojās – palikšana krastā neesot viņa dabā. “Latvietim vajag jūru, man vajag to brīvību…”

Andrievs uzkavējās līdz pēcpusdienai un, kad pulkstenis sita vakara septīto stundu, aizbrauca. 

Pulksteņa rādītājs atpakaļ neiet. Pulksteņa rādītājs atpakaļ neiet. Es gribu būt pulkstenis un nemācēt iet atpakaļ. Baterija izbeigsies… Izbeigsies? Kāds nomainīs bateriju, un tie jau būs mani bērni. Dalīsies stundās un sekundēs, dienās, līdz izaugs par gadiem, pāraugs mūžībā. Mani bērni būs mazi, skaļi tikšķoši pulksteņi un gaidīs, kad kāds nomainīs viņu bateriju.

  1. PALIKŠANA 

Dzīvot savā savdabībā. Dzīvot jūras krastā.

Es atceros, kā Andrievs aizbrauca.

Mēs sēžam. Veramies horizontā. Ir viļņi. Mums ir grūti skatīties uz viļņiem, jo tie nekad neapstājas. Vienubrīd te, otru – tu redzi mierīgu krastu, bet patiesībā tie jau skrien un sitas citā pusē. Iepliķē citus vēderus. Apsedz svešas pēdas. Gremdē vientuļus krastus un sauc sevi par eroziju. Tev ir grūti skatīties uz viļņiem, jo tie nespēj pieķerties, bet tu skaudrā ticībā un vizmojošās gaidās joprojām par viņu domā. Par viņu un savu zemīti.

Viņš man tika vaicājis, pirms brauca, vai negribu doties līdzi. Viņš paņēma manu roku, tāpat kā mans tēvs pirms gadiem šaurajā, necilajā Rīgas dzīvoklītī saķēra manas mātes plaukstu, un teica: “Ejam! Jūra mūs gaida!” Es iedomājos par to, ka mums ir paaudzēs nodoti likteņi. “Brauc man līdzi, Līna!” viņš nebeidza atkārtot.  Es atteicu – nē. Te ir mana māja, mana māte, mana zeme, mana jūra, mana saule – tā kristāla lode mierīgos rītos, un te būšu arī es. Te ir mana vieta.

Ieeju mājā, nesot uz rokām klēpīti malkas. Māte sēž pie vecā, smagā virtuves galda. Māte nekad nesēž tur, kur sēdēja tēvs. Viņa neizmet viņa kreklus un zilās istabas čības, kas patiesībā būtu bijušas jāizmet jau tad, kad viņš vēl te bija. Rāmītī stāv glīta fotogrāfija: es uz viņas rokām, bet viņa – tēva apskāvienos. Mīļa bijusi mūsu dzīve. Grūtos brīžos mēs pratām sadzīvot. Es zinu, ka māte būtu gribējusi šo vasaru pavadīt citādāk. Izdzīvot labāk. “Sapināmies savos tīklos. Mēs, cilvēki, neesam labāki par zivīm. Tās vismaz zina savu vietu – ārpus ūdens nemēģina peldēt,” viņa noteica un turpināja sēdēt klusēdama. Mana māte gaidīja.

Es gaidīju, kad viņa vairs negaidīs. Andrieva pēkšņā došanās prom bija aptumšojusi debesis. Būs lietus. Es ienesu vēl vienu klēpīti malkas un sāku gatavot vakariņas. Ēdīsim viņa atvestās butes.

            Pēc vakariņām es eju laukā. Lai arī es tiešām mīlu savu māti, ir grūti būt blakus tādam sirds smagumam. Būt tik tuvu tai vietai, kur ilgas, iesprostotas starp diviem krastiem, lai aizmirst, lai neviens neaiztiek, izlaužas un kopā ar smagumu gāžas tev pāri, un tu esi jūra – niķīga, bet trausla, – un tu sit savus viļņus visiem saviem naidniekiem acīs. Un sabrūk piekrastes. Un tu met savas šļakatas – lai rij. Lai aizrijas. Visiem, kas cenšas tevi aizskart. Visiem, kas necenšas, bet aizskar. Pat tiem, kas ir tuvi. Tu esi kā jūra, un arī tā aprij savus jūrniekus. 

Es attopos ceturtdienā – sešas dienas ir pagājušas, kopš Andrievs lūdza mani, lai braucu ar viņu. Aizritējusi gandrīz nedēļa, kopš viņš iekāpa savā laivā un devās prom. Mana māte ierunājās: “Varbūt ne Rīga – tā gan ir dikti strauja, tur es jau esmu padzīvojusi. Bet… Ainiņas tante teica, ka mums jāiet pie viņas uz Tukumu, tur viņas dēlam esot  dzīvoklis – izremontēts, kārtīgs, sakopts. Tikai pats dēls ārzemēs,” viņa teica, atsaukdamās uz kādu sievieti, par kuru biju dzirdējusi tikai agrā bērnībā, kad tēvs meklēja man pieskatītāju. Viņa grib atgriezties pilsētā. Mātei bija grūti. Rokas bija kļuvušas pavisam vārgas, visu mūžu smagu darbu darot. Viņa runāja par to, ka es jau arī kādreiz pie vīra iziešot, viņa ar savu saimniecību palikšot viena.

Es negribu pamest mūsu ciemiņu, bet… mātei vajag kādu, kas palīdz. Arī pilsētā viņa nevarēs būt viena. Ja vien Ainiņa pati nedzīvos kopā ar viņu. Bet… cik tad ilgi tā dzīvos? Līdz saplēsīsies? Sastrīdēsies? Nē…nē.. Es nedrīkstu atstāt savu māti vienu. Viņa mani neatstātu.

Pēc nedēļas mēs kravājam somas. Ainiņa drīz būšot pakaļ. Es ilgošos pēc vakariem, kuros ar māti uz vecajiem koka beņķiem sēdējām mūsu mazajā virtuvītē ar klona grīdu un mizojām kartupeļus, kurus vēlāk vārījām un ēdām. Vienmēr nomizojām par daudz, tad nākamajā dienā cepām. Man pietrūks laiki, kuros nākamajā dienā pie ceptiem kartupeļiem mēs ēdām tēva svaigi zvejotās zivis. Sēdējām un smējāmies. Viņš allaž pieminēja to reizi, kad aizbraucām, un to, kad ieradāmies, un mamma vienmēr ķiķināja un teica: “August, nu beidz taču bērnam muļķības stāstīt…”, jo viņš, brīžiem būdams nepieklājīgi labs stāstnieks, katru reizi piedzejoja klāt ko jaunu. Cik sulīgi bija manas mātes smiekli!

Vakars. Mūsu vecajā Jāņu vietā es iekurinu ugunskuru. Kluss. Es ļāvu mātei aizbraukt. Es neaizbraucu.

 Tādi mierīgi vakari man patīk. Es domāju par to, kā nākas, ka jūra ir dziļa uz visām pusēm. Tālumā peld laiva. Laiva nav tukša, laivā sēž cilvēks. Sēž un airē uz krastu. Kaimiņi nereti izbrauc jūrā. Vecais Edmunds no Kaločiem bieži aizslīd gar mūsu sētu, gan tas būs viņš. Laiva brauc tuvāk.  Es apjūku. Vai tas ir mans tēvs? “Tēti? August!” Neatsaucas. Tā ir mana tēva laiva. Viņš noteikti ir dzīvs!

Stāvs maldinoši un šķietami noslēpumaini slīd aizvien tuvāk. Kādēļ mans tēvs man neatbild?! Baisi. Varbūt viņš ir ievainots? Sakropļots? Varbūt tāpēc uzreiz neieradās mājās? Laiva ir krastam pavisam tuvu. Krēsla mijas ar bailēm. Es nobraucu plaukstas gar trīsošajiem plakstiem, lai skaidrāk saskatītu, un ieraugu Andrievu, bet aiz viņa muguras laivā guļ mans tēvs. Nekustīgs. Nedzīvs.

Laiva piestāj krastā.

“Pirms es aizbraucu no tevis, tava māte man pienāca klāt un teica, ka tavs tēvs bijis smagi slims, viņš labprātīgi gājis jūrā. Viņš zinājis, ka neatgriezīsies. “Lai vieglāk. Lai nav tik smagi,” Augusts ir teicis. Kad mēs atvadījāmies, tu, nespēdama to grūtumu ciest, devies istabā. Aizgāji. Es biju tik apjucis, es nevarēju tev vēl vairāk nodarīt pāri, tamdēļ iekāpu laivā un braucu. Airēju, cik spēka. Man bija grūti pamest šo vietu. Man bija smagi aizbraukt no tevis, Līna…“

Es stāvu un raudu. Tad izdvešu: “Bet kād…” 

“Jūra bija viņu šķīstījusi un mazgājusi, līdz izlaidusi krastā. Atradu viņu šorīt pārsimts metrus no savas sētas. Ragaciemā. Tovakar pie Līgo uguns tu man stāstīji, cik ļoti tavs tēvs mīlējis šo vietu, mīlējis tavu māti un tevi. Es zināju, ka man viņš jāatved mājās.”

Es laikam nevarētu teikt, ka liktenīgajā dienā savu tēti būtu varējusi apskaut stiprāk, samīļot ciešāk, jo neilgi pirms viņš, mani nebrīdinājis, aizbrauca, mēs apskāvāmies. Viņš man pienāca klāt un apķēra mani. Un tā mans tēvs nebija darījis ļoti, ļoti ilgi. Dienā, kad viņš pazuda, abas ar māti jutām, ka Augusts ir miris, taču tikko manī neviļus bija iezagusies cerība. “Mans tēvs ir miris,” es klusītēm pie sevis nočukstu. Lai saprastu.

Mēs atrodam vietu zem kādas priedes, turpat pie mūsu mājas, es atnesu lāpstu, mēs sagatavojam palagus, nolaužu desmit mātes stādītā jasmīna zariņus un aizdedzu lāpu. Gaisma. Zeme. Balts. Balts. Balts. Krasts. Mēs aprokam. Mēs pašu rokām aprokam manu tēvu.

“Tagad es būšu tev blakus. Vai tu brauksi man līdzi?”


[1] Erozija. Pieejams: https://tezaurs.lv/#/sv/erozija

1. agr. Ārdoša (vēja, ūdeņu) iedarbība uz augsnes virskārtu.(..)

3. tehn. Lokāla (materiālu virsmas) sairšana

Categories: Citāti | Komentēt

Veidojiet bezmaksas vietni vai emuāru vietnē WordPress.com.