Sveiciens mūsu skolas 91.jubilejā!

Top jauns un skanīgs video sveiciens mūsu skolas jubilejā.

Categories: Citāti | Komentēt

Līdz barikādēm 60 km

Tas bija laiks, kad teiku tēli atmostas un sāk dzīvot.

Melnais bruņinieks nāca pār Daugavu un solīja visādas briesmas. Pār Rīgu brāzās viņa granātas, nolauzdamas dažu vecu koku, sagraudamas mājas, izraudamas sienās šausmu pilnus robus, nonāvēdamas cilvēkus. Jaunie krustnešu bari ielenca Rīgu. Vēsture atkārtojās. Latvijai draudēja jauna verdzība.

Šai brīdī atmodās vecā teika par Lāčplēsi. Laikrakstā, kas iznāca Iekšrīgā, ierakumu tuvumā, un uz kura redakcijas jumta dažreiz bira šrapneļu druskas, starp parastām dienas ziņām bija ievietots uzsaukums Lāčplēsim, ka ir pienācis laiks Melno bruņinieku salauzt un iesviest Daugavā.

Tas bija brīnišķīgs laiks, kad īstenība jaucās ar sapņiem un sapnis kļuva par īstenību.

Barikādes Rīgā Doma laukumā. 15.janvāris, 1991. Fotogrāfs V.Koršunovs. TMNM23791 3Šogad paiet 29 gadi kopš trauksmainā barikāžu laika. Arī daudzi tukumnieki  toreiz devās uz barikādēm, lai nosargātu mūsu valsts neatkarību. Neskaitot stundas un dienas, kaut gan mājās viņus gaidīja ģimenes, draugi un paziņas, darba kolēģi, neprasot – kas mums par to būs.  Mūsu tagadējā skolēnu paaudze pat nebija vēl dzimusi. Un par to dienu trauksmainajiem notikumiem mācāmies no vēstures grāmatām.

Kāds bija šis laiks? Nedaudz atcerēsimies to dienu notikumus.

Jaunievēlētā Augstākā Padome 1990.gada 4.maijā pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, nosakot pārejas periodu līdz Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanai, kura laikā jāatrisina jautājums par pilnīgu izstāšanos no PSRS. Šāds lēmums izsauca asus PSRS vadības protestus. Prezidents Mihails Gorbačovs izdeva dekrētu, kurā pasludināja Augstākās Padomes lēmumu par spēkā neesošu.

Sākās mēģinājumi ar iebiedēšanas un militārā spēka palīdzību apturēt Latvijas un pārējo Baltijas valstu neatkarības centienus. Latvijā aktivizējās speciālās nozīmes milicijas vienība – OMON, kura 1991.gada 2.janvārī ieņēma Preses namu. Tā tika paralizēta progresīvo preses izdevumu izdošana Latvijā. Aktivizējās Interfronte. Tika izteikti draudi par armijas iesaistīšanu.

Militārās akcijas sākās Lietuvā 12. -13.janvāra naktī. Padomju armijas daļas un speciālas nozīmes vienības uzbruka Lietuvas galvenajam TV tornim, nogalinot 14 cilvēkus un 110 ievainojot. Uz TV un parlamenta ēku Viļņā virzījās tanki un bruņutransportieri, bet aiz tiem “darbaļaudis” ar sarkanajiem karogiem.

TMNM_41957_barikades_riga_1991_Stolbova_fotoRīgā 13.janvārī 11.novembra krastmalā rajona ļaudis piedalījās LTF rīkotajā Vislatvijas protesta manifestācijā sakarā ar iespējamo bruņoto apvērsumu un padomju armijas bruņotajām akcijām Lietuvā. Rīgā sākās barikāžu celtniecība un LTF aicināja Latvijas iedzīvotājus apsargāt Augstāko Padomi, Ministru Padomi un TV centru, radionamu, telefona un telegrāfa centrāles, Rīgas tiltus. Daudzi manifestācijas dalībnieki pat nedevās uz mājām, bet palika Rīgā. Uz Rīgu plūda smagā tehnika no visiem republikas rajoniem, lai bloķētu pieeju svarīgākajiem galvaspilsētas objektiem. Padomju karaspēks vitāli svarīgos objektus būtu spējīgi ieņemt, taču tas prasītu lielu upuru skaitu un negatīvu attieksmi no pasaules sabiedrības puses. Sākās barikāžu dienas, kas ilga no 13. – 27.janvārim.

Tās bija neparastas saliedētības un vienotības dienas, kurās tauta parādīja visai pasaulei savu ciešo apņēmību nosargāt brīvību. Lai destabilizētu politisko situāciju un iedvestu bailes iedzīvotājiem un Rīgas aizstāvjiem, OMON kaujinieki laikā no 14. -16.janvārim izdarīja sešus bruņotus uzbrukumus Vecmīlgrāvja un Brasas tilta aizstāvjiem, kuri ar lieljaudas tehniku kontrolēja pieeju Rīgas centram.  Pie Brasas tilta toreiz atradās agrofirmas “Valgums” šoferi un traktoristi.  16.janvārī OMON pie Mangaļu tilta nošāva šoferi Robertu Mūrnieku, bet 20.janvārī OMON uzbrukuma laikā Iekšlietu ministrijai tika nogalināti  milicijas leitnanti Vladimirs Gomanovs un Sergejs Konoņenko, skolnieks  Edijs Riekstiņš, kino operatori – Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne. Vienīgi Igaunijā notikumu attīstība noritēja salīdzinoši mierīgi.

TMNM23791_5_barikazu_dienas_doma_laukuma_1991janvaris_v_korsunova_fotoSargāt svarīgus objektus uz Rīgu devās arī Tukuma rajona ļaudis. Vislabāk organizējās Latvijas Tautas frontes  grupas Engurē, Lestenē, Kandavā, Sēmē un Džūkstē.  Tehnikas sūtīšanu un cilvēku izvietojumu Rīgas ielās koordinēja Latvijas Tautas frontes koordinācijas štābi visā republikā. Mūsu rajonā koordinācijas štābs atradās “bišu mājā”. 15.janvārī vēl vienu koordinācijas centru tukumniekiem izveidoja Rīgas 99.vidusskolā. Gan pa rācijām, gan pa vietējo radio tika sniegta informācija, kas nepieciešams, kam zvanīt par dažādiem jautājumiem. Mūsu rajona cilvēki tika izvietoti pie radionama, Augstākās Padomes ēkas, telefoncentrāles, TV torņa un Vecrīgas ielās.

Ar pirmajām barikāžu dienām cilvēku atsaucība bija milzīga. No Tukuma rajona uz Rīgu aiztransportēja 41 traktoru, 73 smagās mašīnas. Dežūrēt pieteicās mediķi. Ēdināšanas uzņēmuma ļaudis ar divām lauku virtuvēm rūpējās, lai aukstajā laikā visiem pietiktu silta tēja. Daudzi lauku ļaudis Rīgā ieradās ar savu smago tehniku. Uzņēmums 29.ATU izkārtoja vairākus autobusus, lai uz barikādēm varētu aizbraukt tie, kuriem nav sava transporta.

Paju sabiedrības “Selga”kuģa komanda sazvejotās zivis nosūtīja uz Rīgu. Tukuma 2.vidusskolas latviešu plūsmas pedagogi un skolēni saziedoja naudu Rīgas aizstāvjiem. Tukuma poliklīnikā nodot asinis tikai vienā dienā 15.janvārī ieradās 177 cilvēki. Uz barikādēm devās no daudziem Tukuma uzņēmumiem – Tukuma izmēģinājumu paraugdārzniecības, CBR – 5, Tukuma PMK, “Agroķīmjas” un daudziem citiem. Uz Barikādēm brauca arī mūsu skolas pedagogi – toreiz J.Raiņa 1.vidusskolas skolotāji. Kopumā aizstāvju skaits varēja būt vairāki tūkstoši.  Uz LTF mītni nāca cilvēki, ziedojot gan naudu benzīna iegādei, gan pārtikas līdzekļus. Tāda atsaucība, tautas vienotība  un situācijas izpratne vēl nekad netika manīta.TMNM_41954_2_barikades_1991_Stolbova_foto

Šodien varam jums teikt – paldies par to. Paldies, ka dzīvojam brīvā valstī!  Visskaistākajā  zemē – mūsu Dievzemītē!

Latviešiem dziesma ir bijusi līdzās vienmēr – gan priekos, gan bēdās. Dziesma ir bijis gan protests, gan pateicība. Pirms  29 gadiem daudzi rajona pašdarbības kolektīvi devās iepriecināt Rīgas aizstāvjus. Pēc barikāžu laika beigām, Tukuma Kultūras namā notika Tukuma muzeja organizēts pasākums visiem, kuri piedalījās barikādēs.

Tukuma pilsētas vēstures muzejs “Pils tornis” Barikāžu atceres dienā noorganizēja  koncertu. Jāņa Strazda un Jāņa Petera koncertprogrammu “Lins” izpildīja mūsu skolas jauktais koris “Savējie”. Diriģentes Rasma Valdmane un Dace Perševica. Koncertmeistare Reina Paula Kreicberga.  Koncerts bija kolosāls! Paldies visiem “Savējiem”!

(Fotogrāfijas no Tukuma muzeja krājuma, fotogrāfi – V.Koršunovs un A.Stolbovs)

Categories: Citāti | Komentēt

“Iedod brīvdienu sev un savam telefonam! Izkāp no virtuālās pasaules!”.

bilde2Strauji attīstās modernās tehnoloģijas, datoru un viedtālruņu lietošana bērnu un pusaudžu vidū ir palielinājusies, tādēļ aizvien vairāk cilvēkiem izveidojas atkarība no dažādām viedierīcēm un interneta lietošanas.

Katru dienu bērni un pusaudži var pavadīt ļoti daudzas stundas, bezmērķīgi sērfojot un izklaidējoties internetā.

Joprojām notiek diskusijas par mobilo telefonu ietekmi uz cilvēka veselību un to kaitīgumu.  Sekas ikdienā – atmiņas pavājināšanās, nespēja koncentrēties, garīgo spēju samazināšanās, uzbudināmība, paaugstināts stress, bezmiegs. Sekas nākotnē – nopietnas saslimšanas.

Tāpēc ģimnāzijas skolēnu parlaments aicina  jauniešus piedalīties akcijā  “Iedod  brīvdienu sev un savam telefonam! Izkāp no virtuālās pasaules!”.

Pirmā akcijas aktivitāte – izkustēšanās spēle, kuru ikviens var izstaigāt vai izlēkāt starpbrīžos. Spēles  atrašanās vieta un spēļu laukumi skolā katru dienu tiks mainīti.

Lai mums izdodas!

Ģimnāzijas parlaments

 

Categories: Citāti | Komentēt

Kopā mēs varam!

Pirmajā semestrī skolas parlamentārieši izveidoja anketu skolēniem un skolotājiem, kurā tika uzdoti divi jautājumi – “Kādas problēmas, jūsuprāt, skolā būtu jāatrisina?” un “Kādas aktivitātes vēlētos sagaidīt no skolas parlamenta?’’ Kopumā tika iesniegtas 78 atbildes. Parlamentārieši tās apkopoja un analizēja, iezīmējot savas idejas problēmu un priekšlikumus risinājumiem.

Visvairāk skolēnus (25 anketās) interesē iespēja izvietot gaiteņos papildu sēdvietas, 8 jaunieši vēlētos mainīt skolas zvana signālu, 17 anketās ir izteikta neapmierinātība ar kompleksajām pusdienām, vairāki jaunieši  interesējas par skolēnu atpūtas telpas iekārtošanu, akcentē gaisa kvalitāti ķīmijas kabinetā un sporta zāles ģērbtuvēs.

Vairākas  problēmas saistītas ar mācību procesu: mājas darbu skaits, saziņas kvalitāte, konsultāciju grafiks,  u.c.

Decembrī skolēnu parlaments tikās ar ģimnāzijas direktori  S.Kūlu, lai pārrunātu aptaujas rezultātus un meklētu kopīgus sadarbības risinājumus. Direktore izklāstīja aktuālo jautājumu argumentus un iespējamos risinājumus. Vairāki   jautājumi jau ir atrisināti. Dažu jautājumu risinājumu ietekmē ierobežotais finansējums. Direktore uzslavēja jauniešus par iniciatīvu un sabiedrisko atbildību.

Paldies visiem skolēniem un skolotājiem, kuri piedalījās aptaujā,  par ieinteresētību skolas problēmu risināšanā.

Tukuma Raiņa ģimnāzijas parlaments

Categories: Citāti | Komentēt

Latvijā ir interesanti, bet šeit ir ļoti auksti!

Jau otro gadu Eiropas Savienības izglītības programmas “Erasmus+” ietvaros mūsu skolā mācās kāds skolēns no citas pasaules valsts. Pagājušā gadā tā bija meitene no Japānas, šogad – Schrihuea Khrongkwan jeb vienkārši Nam Wan no Taizemes.  Nolēmām aicināt mūsu vienaudzi uz nelielu sarunu par skolu, Latviju un ikdienišķām lietām.

Kāpēc Tu piedalies Erasmus apmaiņas programmā?
Es vēlējos būt apmaiņas students, jo es gribu uzzināt par jaunām kultūrām, iepazīt cilvēkus, iepazīt  visu, kas man ir jauns un man ir mazliet garlaicīgi savā valstī.

Vai drīkstu jautāt, no kurienes Tu esi?

Es esmu no Taizemes.

Kas iedrošināja Tevi piedalīties apmaiņas programmā un doties uz ārzemēm?

Mani iedrošināja mana mamma.  Viņa vēlējās, lai es mācos ārzemēs, bet vispirms es gribēju pieteikties apmaiņas programmā uz gadu, lai saprastu vai vēlos dzīvot tik ilgi un tik tālu prom no savām mājām, bet tagad domāju, ka es būtu gatava šeit palikt pavisam.

nam wanVai Tev patīk dzīvot Latvijā?

Jā, šeit ir jauki dzīvot.  Laiks ir jauks, cilvēki ir jauki, viss ir interesants un nav garlaicīgi. Latvija ir pirmā valsts, kuru esmu apmeklējusi Eiropā.

Kāda ir lielākā atšķirība starp Latviju un Tavu valsti?

Laika apstākļi – Latvijā ir ļoti auksts .


Kas, Tavuprāt, ir visgaršīgākais ēdiens Latvijā?

Manuprāt, visgaršīgākais latviešu ēdiens ir plovs.
Vai Tu varētu  pastāstīt par skolu savā valstī un kādas ir lielākās atšķirības ar Latvijas skolu?  

Manā skolā Taizemē katra stunda ilgst piecpadsmit minūtes un starp stundām nav pārtraukuma. Mums ir viena stunda pirms  pusdienas pārtraukuma, un mēs nevaram atstāt  skolas teritoriju visas  dienas garumā.
Vai Tev patīk mācīties Tukuma Raiņa ģimnāzijā?

Jā, man patīk te mācīties, šeit ir ļoti jauki, manuprāt, šī ir lieliska vieta.
 Kādas, Tavuprāt, ir labākās latviešu īpašības?

Man patīk, ka cilvēki šeit ļoti respektē citus, un arī tas, ka latvieši prot izteikt daudz labu komplimentu.
Kā Tu pavadi savas brīvdienas Latvijā?

Brīvdienās es bieži pavadu laiku kopā  ar citiem apmaiņas studentiem. Citreiz eju pastaigāties vienatnē vai arī iemācos kaut ko jaunu.
Ja Tev būtu otra iespēja atgriezties Latvijā, vai tu to darītu?

Jā, man ir doma iespējams nākotnē mācīties augstskolā Latvijā


Ar kādām problēmām  Tu sastopies, atrodoties Latvijā ?

Sākumā noteikti tie bija atšķirīgie laikapstākļi, bet tagad esmu jau pieradusi. Protams arī valoda ir ļoti grūta un sarežģīta. To izrunāt un iemācīties man ir ļoti grūti.

Novēlēsim Nam Van daudz jaunu interesantu atklājumu un piedzīvojumu mūsu valstī. Lai viņai veicas ar latviešu valodas apguvi un turpmāko plānu īstenošanu! Un līdz siltākam laikam, līdz pavasarim, nemaz jau vairs nav tik tālu!

Ieva Bērzmārtiņa un Anete Andersone, 11.a klase

 

Categories: Citāti | Komentēt

Ziemassvētku tradīcijas

Ziemassvētki ir īpaši svētki. Tos gaida katrā mājā, ikvienā ģimenē, visā pasaulē. Gads tuvojas beigām un  tumsas ceļš drīz pavērsīsies pret gaismu. Mīlestība un labestība sildīs daudzu sirdis.  Lai Ziemassvētki būtu godam sagaidīti,  nolēmām ieskatīties mūsu tautas tradīcijās, kā arī uzzināt, kā šie svētki tiek sagaidīti un godināti citās pasaules valstīs.

Mājas pušķošana

Ziemassvētkiem gatavojoties, tīrīja un uzkopa māju,  pēc tam to pušķoja. Mājā ienesa eglīti, kurai bija īpaša nozīme: vēsturiski tā nāk no senču dzīvības koka, ko ziemas saulgriežos ienesa namā. Pušķošanai izmantoja dažādus dabas elementus (egļu zarus, smilgas, salmus, spalvas utt.). Sevišķi populāra bija puzuru veidošana.

a

Ziemassvētku ēdieni

bZiemassvētkos neiztikt bez garda mielasta. Galdā cēla vairākus ēdienus un katram no tiem bija sava nozīme. Ziemassvētku ēdieni bija

* zirņi un pupas, lai nebūtu jāraud;
* pīrāgi, lai mūs vienmēr sagaida jauni pārsteigumi;
* bietes un burkāni, lai turētos veselība;
* piparkūkas, lai netrūkst mīlestības;
* apaļas formas mīklas cepumi,  lai mums apkārt būtu daudz saules;
* štovēti kāposti, lai pietiktu spēka;
* putnu gaļa, lai gūtu labus panākumus;
* zivis, lai vienmēr nauda turētos maciņos;
* cūkgaļa, lai neaptrūktos laime.

Ziemassvētku pēršanās

Ziemassvētku pirts rituāls bija paredzēts,  lai sagatavotu cilvēku gaismas uzvaras svētkiem.

 Budēļos,  ķekatās iešana

cŠim notikumam īpaši gatavojās. Ļaudis gatavoja maskas,  kas parasti līdzinājās tiem gariem,  kuriem gribēja pielabināties.  Masku gājiens devās cauri ciemiem no mājas uz māju,  dziedot un dejojot. Katram gājienam bija  savs vadonis,  ko dēvēja par Budēļu vecāko. Tam vienmēr līdzi bija rīkste,  ar ko nopērt māju ļaudis. Pēriens bija jāsaņem katram obligāti,  lai nākamajā vasarā to nenoēstu odi un dunduri. Budēļus visur laipni sagaidīja,  jo tas solīja svētību tam namam un ģimenei,  kurā budēļi ciemojās.

Bluķa vilkšana

Jau iepriekš bija sagatavots ozolkoka bluķis,  kura abos galos iestiprināja resnas virves. Ziemassvētku vakarā vīrieši ķērās pie virvēm un vilka bluķi gan pa savu sētu gan no vienas mājas uz otru cauri visam ciemam. Pēdējā no mājām bluķi ievēla degošos salmos un sadedzināja. Līdz ar bluķi sadega visas pērnā gada neveiksmes,  sliktās domas un darbi.

Senatnē bluķa vilkšana reprezentējusi Saules un gaismas augšupeju,  vēlāk kļūstot par “Ziemassvētku vilkšanu kalnā”,  kad bluķis vilkts kalnā.

Zīlēšana un laimes liešana

Izplatīta Ziemassvētkos bija nākotnes zīlēšana. Tas bija vēl viens veids cīņai ar ļaunajiem gariem un veiksmes piesaistīšanai.d

Uz labu ražu cerot,  senie latvieši skaitīja zvaigznes debesīs. Jo vairāk saskaitīja,  jo labāka raža gaidāma. Vēl viens veids kā tikt pie labas ražas  bija krustiņa izgatavošana no pīlādža,  kurš pēc tam bija jāaprok rudzu laukā zem sniega. Bet, ja gribēja pie lielas naudas tikt,  tad vajadzēja ņemt melnu kaķi un ar to klēpī apiet apkārt baznīcai.

Senlatvieši zīmēja baltu krustu uz durvīm,  lai mošķi un ļaunie gari nenāk mājā.

Kā Ziemassvētkus sagaida citās pasaules valstīs?

Ziemassvētki Krievijā

Jaunais gads ir svarīgs laiks, kad Salatētis atnes dāvanas bērniem. Krievijā Ziemassvētkus svin  janvāra sākumā. Šis datums ir pēc Krievu pareizticīgās baznīcas vecā  reliģisko svētku dienu kalendāra. Īpašā Ziemassvētku maltītē ietilpst kūkas, zirņi un pelmeņi.e

Kopš seniem laikiem Krievijā daudzi cilvēki, kuri ir ticīgi, līdz Ziemassvētkiem ievēro gavēni. Cilvēki līdz tam laikam neēd daudzus ēdienus, tajā skaitā zivis un gaļu. Pēc gavēņa beigām – Ziemassvētkos – galds tiek klāts ļoti bagātīgi un grezni ar visdažādākajiem zivju un gaļas ēdieniem. Galdā tiek celti pīļu, zosu, vistas, tītara, sivēna cepeši, dažādu meža dzīvnieku gaļa, pīrāgi un daudz kas cits. Protams, daudzi, kas neievēro gavēni, arī Jaunajā gadā uz galda liek visdažādākos  ēdienus.

 Ziemassvētki Japānā

No visiem japāņiem kristieši ir 1%. Ziemassvētku dekori  tiek izkarināti jau decembrī. Japāņiem Ziemassvētku vecīti dēvē par Hoteiosha vai arī Kurohsu. Hoteiosham acis ir arī pakausī, tā kā viņš novēro bērnus visa gada garumā. Tā vietā, lai novietotu egli mājās, japāņiem ir sabiedriskā egle, kas tiek dekorēta ar papīra lukturiem un ornamentiem, zvaniem un rotaļlietām. Ziemassvētkos japāņu bērni bieži mainās ar origami, miera simbolu – papīra baložiem.

Japāņu svētku galds un tradicionālais mielasts ievērojami atšķiras no Eiropai un Amerikai raksturīgajiem ēdieniem. Uz Ziemassvētku galda vienmēr būs aukstās uzkodas – pupiņas ar rīsiem, rīsu pīrādziņi, marinēti un svaigi dārzeņi. Papildus tiek pasniegti produkti, kuri pēc japāņu domām nes laimi: jūras kāposti sniedz prieku, cepti kastaņi – veiksmi darbos, zirņi un pupas – veselību, vārīta zivs – dzīvessparu, bet siļķes ikri – laimīgu ģimeni un daudz bērnu.

Japānā Ziemassvētkos nav nacionālie svētki . Tāpēc daudzi japāņi Ziemassvētkos iet uz darbu.Un svin tikai Ziemassvētku vakaru .

Ziemassvētki Spānijā

Spāņi apmeklē pusnakts misi un izbauda lepnas pusdienas ar Pavo trufado de Navidad (tītars ar trifelēm). Pēc pusdienām ģimenes dzied korāļus. Daudzās mājās dedzina nelielas eļļas lampas visu Ziemassvētku vakaru.

f

Ziemassvētku diena ir laiks, lai apciemotu radiniekus un draugus pēc Ziemassvētku mises.

Apdāvināšana notiek tikai 6. janvārī – Zvaigznes dienā, kas tiek sagaidīta ar parādēm. Pa dienu bērni izliek ārā apavus, lai Trīs Austrumu gudrie tos piepildītu.

Nacionālie Ziemassvētku ēdieni ir: aelju,gaspačo,tapas,sangrija.

 

Ziemassvētku tradīcijās ielūkojās Alise Andersone un Aurēlija Spunde, 8.b klase

 

 

 

Categories: Citāti | Komentēt

…Ieklausies Ziemassvētkos…
Ieklausies sirdī…
Ieklausies Mīlestībā un glabā šo dziesmu sevī..
Un tici…
Jo Mīlestība paliek pie tā, kas tai tic!
Gaišus Ziemassvētkus un skaistāko Ziemassvētku sapņu piepildījumu!
9e6b4bcabfe8efd9e07e49ede1b118af_XL
Categories: Citāti | Komentēt

Vēsturiskā drāma “Dvēseļu putenis” Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēnu vērtējumā

WhatsApp Image 2019-12-09 at 12.40.3709.12.2019. Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēniem projekta “Latvijas skolas soma” ietvaros bija iespēja noskatīties Dz.  Dreiberga vēsturisko kara drāmu “Dvēseļu putenis”. Pirms filmas demonstrēšanas ievadam vēstures skolotājas Inta Supe un Loana Šulca sniedza nelielu ieskatu 1. pasaules kara notikumos, lai skolēni labāk izprastu filmas sižetu un iejustos tā laika apstākļos (runa pieejama citā rakstā, skatīt avīzi “Strops”). Pēc filmas noskatīšanās visi skolēni aizpildīja atsauksmju lapu. Izlasot skolēnu rakstīto, var secināt, ka filma novērtēta ļoti augstu un ka tā ir bijusi vērtīga jauniešiem, lai izprastu latviešu strēlnieku drosmi, spēju upurēt savu dzīvību Tēvzemes brīvības dēļ, lai novērtētu dzīvi mūsdienās brīvā Latvijā. Turpinājumā piedāvāju lasīt skolēnu pārdomas. Tā kā daļa atbilžu bija ļoti līdzīgas, rakstā iekļauta tikai neliela izlase.

Par ko paslavētu filmas režisoru?

  • Izcili uzņemta, kvalitatīva filma, un tai nebija iespējams nejust līdzi. Tas panākts ar izciliem vizuālajiem efektiem un filmēšanu.
  • Par to, cik iespaidīga, kvalitatīva un konkurētspējīga ir šī filma.
  • Par patiesu emociju parādīšanu, sejas izteiksmēm.
  • Par uzdrošināšanos parādīt skarbo realitāti, dažādas detaļas, ievainoto ainas, asinis.
  • Par labi izstāstītu stāstu, dramatismu.
  • Par sižeta attēlošanu maksimāli tuvu patiesībai; pats esmu nakšņojis 5 gadus pēc kārtas, katru februāri, trīs dienas Ložmetējkalnā ārā -23 grādos, tas ir drausmīgi.
  • Par izglītojošo filmu, jo tā ir mākslasdarbs.
  • Par spēju iekļaut ilgā laika periodā notikušo vidēja garuma filmā.
  • Par lielo, grūto, neatlaidīgo darbu, kas ielikts filmas izveidošanā.
  • Par filmas ideju, par skaistu mūziku, noskaņu.
  • Par aktieru izvēli.

Kurš notikums (kura aina) Tev visspilgtāk paliks atmiņā? Kāpēc?

  • Aina, kurā nošāva suni un zēna māti.
  • Aina, kurā iedzīvotāji pameta savas mājas, apraka savas lietas.
  • Aina, kurā Miķelsons dziedāja Latvijas valsts himnu.
  • Aina, kurā jaunieši trenējās pirms kaujas, jo viņiem likās, ka tās ir mazas spēlītes.
  • Situācijas, kurās galvenais varonis atteicās atņemt citam dzīvību, jo es visdrīzāk rīkotos tāpat.
  • Artūra tēva un mātes nāve, jo tas man bija ļoti emocionāli.
  • Brīži, kad galvenais varonis zaudēja savus tuviniekus: mammu, brāli, tēvu.
  • Kad Artūrs atrod savu tēvu kaujas laukā mirušu, jo tas bija ļoti patiesi un aizkustinoši – tas man lika raudāt.
  • Aina, kurā nomira Artūra brālis Edgars.
  • Notikumi Nāves salā.
  • Sniegotās kara ainas, kas šķita ļoti īstas; Ziemassvētku kaujas ainas;
  • Aina, kurā radinieki pēc Ziemassvētku kaujām līķu kaudzēs meklē savus dēlus, vīrus, tēvus.
  • Kad Artūrs beigās saka : Tēmēt, šaut, pārlādēt.”
  • Cēsu kauja, kurā attēlota galvenā varoņa Artūra degsme karot savas valsts labā, kurā viņš pārņēma jauno zēnu vadību, mācīja, kā šaut. Tas ir neaptverami, ka mūsu vecuma bērni iet karā.
  • Pēdējā kauja, kurā piedalījās Cēsu jaunieši, jo viņi vēl dzīvē īsti neko nebija piedzīvojuši, bet drīz jau mira.
  • Aina, kurā kareivji pēc kaujas gulēja un murgoja, jo mans onkulis ir dienējis Afganistānā, un es esmu dzīvē redzējusi sekas, tāpēc es to atceros vislabāk un visemocionālāk.
  • Kritušā kareivja mātes vēstule, jo tā parādīja, cik daudzas ģimenes tika sagrautas, ka cieta ne tikai kareivji, bet arī viņu ģimenes.
  • Aina, kurā vajadzēja šaut uz savējiem – latviešiem.
  • Aina, kurā galvenais varonis knapi kustējās pa zemes virsu un aizlūdza par kritušajiem, jo tas bija svētīgs brīdis.
  • Kā Mirdza nodeva Artūru. Es izjutu Artura sāpes un pārdomas par šo notikumu.
  • Joku ainas, arī zēnu ciemošanās pie meitenēm, jautrība.
  • Tas, kā Artūrs paturēja sev mātes gredzenu un pēc tam uzvilka to Martai pirkstā.
  • Man visspilgtāk palika atmiņā tas, ka A.Vanags no puiša, kurš nekad nav gājis karā, kļuva par varoni.
  • Filmas beigas, kad Arturu slavēja un apbalvoja par Latvijas aizstāvēšanu, jo viņš sasniedza savu mērķi.

Kā Tu vērtē aktieru darbu? Kura loma visvairāk piesaistīja Tavu uzmanību? Kāpēc?

  • Aktieru darbs bija ļoti meistarīgs, unikāls, elpas aizraujošs.
  • Artūrs parādīja, kādi bija cilvēki pirms kara un tā laikā.
  • Artūra loma, jo viņš nav profesionāls aktieris, bet izcili tēloja. Bija sajūta, ka tas tagad notiek. No bailīga puišeļa pārtapa par īstu vīru, izturot kara šausmas un bezcerību.
  • Artūra lomai atbilstoši piemeklēts zēns Oto Brantevics. Viņš bija drosmīgs, neatlaidīgs, izdzīvoja dažādas emocijas.
  • Artūra tēls pārāk klišejisks, viņš domāts, lai iespaidotu bērnus, bet tas nav nopietni.
  • Artūra tēva lomas izpildītājs Mārtiņš Vilsons.
  • Miķelsona (Jēkabs Reinis) loma, jo bija bezbailīgs, nebaidījās izteikties, droši skatījās nāvei acīs, bija ar izteiktu humora izjūtu.
  • Marta (Grēta Trušiņa) aizstāvēja un nenodeva savējos. Spēlēja patiesi, ticami.
  • Mirdzas tēls, jo to spēlēja aktrise Ieva Florence.
  • Aktieri ļoti labi tēloja. Pieļauju, ka nebija viegli to darīt šādā filmā.
  • Aktieri ļoti labi pastrādājuši. Cepuri nost…

Kādu atziņu guvi pēc filmas noskatīšanās? Par ko filmā redzētais Tev lika aizdomāties?

  • Tēvzeme ir viena un vislabākā sirdī katram tautietim.
  • Filma man lika aizdomāties par to, kas mums katram ir svarīgs un kādas ir mūsu vērtības.
  • Filmā redzētais lika aizdomāties par dzīves nozīmīgumu, vērtību un to, cik viegli ir nomirt. Filmas laikā pārāk bieži nācās censties aizmirkšķināt asaras.
  • Kopā mēs varam paveikt jebko. Galvenais ir cīņasspars, ticība sev un citiem, jo atslēga slēpjas sadarbībā un kopā būšanā.
  • Jebkurš cilvēks var panākt to, ko vēlas, un nekad nevajag padoties, pat ja ir traumas.
  • Nevajag padoties, vajag cīnīties par to, kas tev ir svēts un dārgs.
  • Es sapratu, ka tās visas mazās lietiņas, par ko es bēdājos, nav salīdzināmas ar tiem cilvēkiem, kuri aizstāvēja savu ģimeni un Tēvzemi.
  • Es aizdomājos par to, cik ātri viss cilvēka dzīvē var mainīties pa 180 grādiem, par to, ka ārējie apstākļi dzīvi var tik viegli izmainīt uz mūžu.
  • Mūsu senči neapšaubāmi ir ieguldījuši ļoti lielas pūles valsts labā. Vai tiešām vardarbība ir vienīgā opcija miera sasniegšanai?
  • Filma lika aizdomāties par nenovērtējamu drosmi, cīņassparu, ko mūsu karavīri parādīja karalaukā.
  • Visi esam cilvēki, un nevajag diskriminēt tikai pēc tautības, reliģijas un ārējā izskata. Jābūt saprotošiem un līdzjūtīgiem, lai būtu miers virs zemes.
  • Cik nenovērtēta ir valsts brīvība mūsdienās.
  • Karam nav pozitīvās puses, jo tās ir tikai ciešanas. Tajā nav uzvarētāju, ir tikai tie, kas zaudē.
  • Ja man tagad būtu jāpamet savas mājas, tas būtu ļoti, ļoti sāpīgi.
  • Es nekad, nekad nevēlētos būt karā un nevienam citam to nenovēlētu, jo tas ir šausmīgi.
  • Nekas nenāk viegli, vienmēr nākas kaut ko upurēt.
  • Vecumam nav nozīmes.
  • Es sapratu, ka viss nav tik slikti, kā mums šķiet. Ir jāpriecājas par to, ka mēs dzīvojam brīvā valstī, jānovērtē karavīru devums mūsu valsts labā.

Kā Tu vērtē savu (kā jaunieša) dzīvi, salīdzinot to ar jaunajiem zēniem, kuri kļuva par strēlniekiem, devās kaujās un bija gatavi ziedot dzīvību tēvzemes brīvības dēļ?

  • Mana dzīve šķiet vienkāršāka, drošāka, taču tajā pašā laikā uzskatu, ka nevar salīdzināt, jo filmā attēloti pavisam citi laiki.
  • Vieglāka, jo nav jāatņem dzīvības. Nav tik grūta, jo mēs necīnāmies ar asinīm un ieročiem, bet gan ar prātu.
  • Šobrīd jaunieši pat neaptver, cik sarežģīti bija tolaik, un es novērtēju, cik jaunieši bija drosmīgi. Mums noteikti ir jāņem piemērs no viņiem un jānovērtē tas, ka šobrīd dzīvojam mierā un brīvībā.
  • Mūsdienās mēs esam garīgi vājāki, es tai skaitā. Filma bija fantastiska, tā aizrāva mani brīdī, kad sākās, neviena aina nelikās par ilgu; laiks pagāja nemanot; tādai ir jābūt katrai filmai, kad neskaties pulkstenī un nenovērsies no ekrāna.
  • Mūsdienu dzīve, protams, ir ļoti atvieglota salīdzinājumā ar strēlnieku zēniem, taču mūsu vietā tagad visvairāk cieš daba, tai skaitā dzīvnieki.
  • Mūsdienu jaunieši ir izlutināti un neaizdomājas par tiem laikiem, kad jauniešiem bija jādodas karā un jāziedo sava dzīvība dzimtenes dēļ.
  • Mūsdienās jaunieši nav tik gatavi ziedoties Latvijai un nav tik garīgi spēcīgi, lai spētu ko tādu piedzīvot.
  • Man dzīve ir mierpilna. Es apbrīnoju tā laika jauno puišu drosmi un neatlaidību.
  • Mana dzīve, salīdzinot ar karavīriem, ir kā karalim, jo viņiem bija jāriskē ar savu dzīvību, tikmēr es visu dienu spēlēju videospēles.
  • Salīdzinot ar viņiem, mana dzīve ir perfekta, jo man nav jādomā, ka mani var nošaut.
  • Ja mani ieliktu šādos apstākļos, kara situācijā, man būtu grūti izturēt spriedzi, bailes.
  • Man ir paveicies ar to, ka es dzīvoju valstī bez cenzūras, bez briesmām, valstī, kurā nekaro.
  • Esmu lepna par jauniešiem, kuri karoja un ziedoja savu dzīvību. Viņi ir cilvēki, kuri likuši pamatu manai dzīvei.
  • Nekas cits viņiem neatlika. Ja es būtu viņu vietā, darītu tieši to pašu.
  • Mana dzīve ir “rožu lauks”, salīdzinot ar tā laika jaunajiem puišiem, bet es, tāpat kā viņi, kaut šodien būtu gatavs iet un nolikt savu galvu par mūsu valsti.

Cik balles (10 ballu skalā) Tu dotu par šo filmu?

  • Es filmu novērtētu ar 10 ballēm, jo tik smagu filmu vēl nebiju redzējusi.
  • Es dotu 10 balles, jo filma mani ieinteresēja izlasīt arī grāmatu/tā ir kļuvusi par vienu no manām mīļākajām filmām/ man kā patriotam šī filma bija tikai manas nostājas un patriotiskuma pastiprinājums/ šī ir labākā filma, ko es jebkad esmu redzējis/ labākā filma 2019.gadā/ labākā kara filma vēsturē/ nepārspējama, iespaidīga, ne no pielikt, ne ko atņemt/ bija, par ko paraudāt un arī pasmieties.
  • 9 balles, jo filma varēja būt vēl garāka, piepildītāka notikumiem/ gaidīju iespaidīgāku kulmināciju.

          Jauniešu uzskatos atklāts gan patriotisms, gan sāpes un bailes, iedomājoties, ja pašiem nāktos ko līdzīgu piedzīvot. Bieži vien sevi vairāk izprotam tieši ekstremālos apstākļos, dramatiskās situācijās. Skatoties filmu “Dvēseļu putenis”, varēja iedziļināties gan vēsturiskajos notikumos, varoņu emocijās un pārdzīvojumos, gan ielūkoties sevī, kāds esmu un kā es rīkotos. Paldies par šo filmu visai tās veidošanas komandai!

             Paldies vēstures skolotājām par ievadrunu!

Foto: S.Kūla

WhatsApp Image 2019-12-09 at 12.40.37(1)

Iveta Āboliņa, projekta “Latvijas skolas soma” koordinatore

 

Categories: Citāti | Komentēt

Uzruna pirms filmas “Dvēseļu putenis”

1914.gada 1.augustā Vācija pieteica Krievijai karu. Tas drīz izvērtās par pasaules karu, kurā piedalījās lielākā daļa no pasaules tautām un valstīm. Vienā pusē bija Vācija, Austroungārija, Turcija un Bulgārija, bet otrā – tā saucamie “sabiedrotie” – Krievija, Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija, Japāna un ASV.

Atrazdamies krievu armijā,  latvieši gāja kaujās ar lielu sajūsmu, jo viņi cīnījās pret senajiem ienaidniekiem  – vāciešiem. Latvieši nojauta un saprata, ka  viņi cīnās ne tikai par Krieviju, bet arī par savu dzimteni – Latviju. Ja uzvarēs vācieši, tad latviešu tautai atkal būs grūtas dienas, bet, ja krievi – mūsējie cerēja, ka cara valdība pienācīgi novērtēs viņu uzticību un patriotismu un pēc kara varēs gaidīt labākus dzīves apstākļus.

Jau pašā sākumā Krievijai karā neveicās.  1915.gada pavasarī, krievu karaspēkam negaidot, vācieši ielauzās Kurzemē. Līdz augustam vāciešiem izdevās ieņemt visu Kurzemi un Zemgali, nonākot līdz Daugavai un Rīgas tuvumā. Frontes līnija šai vietā palika nemainīga divus gadus.  Latvija šajā laikā bija sašķelta divās daļās – Kurzeme un Zemgale atradās vācu okupācijas varā, bet Vidzeme un Latgale  bija kļuvušas par krievu armijas tiešo aizmuguri.

Šādos apstākļos no vācu okupētās Kurzemes un Zemgales sākās bēgļu kustība. Laikrakstos rakstīja un cilvēki baumoja par vācu nežēlībām. Liela daļa bēgļu savus īpašumus atstāja tāpēc, ka tā darīja kaimiņi. Kopumā bēgļu gaitās devās ap 800 000 civiliedzīvotāju, dodoties tālāk uz Krieviju.  Daži apriņķi pat palika bez iedzīvotājiem. Pilsētās sākās fabriku, valdības iestāžu un skolu evakuācija. Lielākā daļa bēgļu Latviju atstāja bez kādiem līdzekļiem. Daudzi garo ceļu neizturēja.

1915.gada jūlijā izskanēja ziņa, ka Krievijas valdība ir atļāvusi dibināt latviešu strēlnieku bataljonus. Tiem būs karogi ar latviskiem uzrakstiem un īpašas strēlnieku nozīmītes. Turklāt komandas drīkstēs teikt latviešu valodā. Valsts domnieki J.Goldmanis un J.Zālītis vērsās pie tautas ar dedzīgu uzsaukumu “Pulcējaties zem latviešu karogiem!” Uzaicinājumam bija lieli panākumi. Pieteicās gan brīvprātīgie, gan latviešu virsnieki un kareivji no citām krievu karaspēka daļām. Kā brīvprātīgie pieteicās  17 – 20 gadus veci jaunekļi. Starp viņiem daudz bija Kurzemes bēgļu.  Pavisam saformēja 8 aktīvos bataljonus un 9-tais  bija rezerves.  Tauta izvadīja savus bataljonus uz fronti ar lielām cerībām un sajūsmu. Ar savu cīņas varonību strēlnieki stipri pacēla latviešu tautas nacionālo pašapziņu un lepnumu, sagatavojot ceļu Latvijas valstij.

Pirmās latviešu cīņas ar vāciešiem iesākās 1915.gada oktobrī pie Slokas un Ķemeriem.  Daudzi no strēlnieki frontē nonāca pēc minimālas apmācības pēc iestāšanās bataljonos. Daudzi no viņiem karu uztvēra kā piedzīvojumu, nenojaušot, ka karš ir kā gaļas mašīna.

1916.gada vasarā latviešu strēlnieki varonīgi cīnījās t.s. Nāves salā –  nelielā zemes gabalā Daugavas kreisajā krastā iepretim Ikšķilei. Par Nāves salu to iesauca strēlnieki, kuri jau pirmajās dienās pēc ierašanās saprata – te būs elle, jo priekšā bija vācieši, bet aizmugurē – Daugava. Krievu un vāciešu pozīcijas atradās ļoti tuvu. Reizēm abas puses šķīra nieka 60 metri. Salas aizstāvju rindās katru dienu bija zaudējumi. Nocietinājumi tika intensīvi apšaudīti dienu un nakti. Taču šo vietu vajadzēja noturēt, lai no tās varētu veikt uzbrukumu vācu frontei. Vācieši šajās kaujās izmantoja indīgo fosgēna gāzi. Saindējās ~ 1,4 tūkst. karavīru, jo nebija gāzmasku. Uz latviešu strēlnieku pozīcijām tika raidīti 300-600 artilērijas lādiņu dienā.  Bumbas sprādzienu vietās vēl mūsdienās redzamas 3 metru dziļas bedres.  Gaismai austot, karavīri uzelpoja vieglāk. Bet to, ko viņi ieraudzīja savu acu priekšā, viņi savā mūžā nekad neaizmirsīs. Ierakumi, satiksmes ejas, ceļi un Daugavas mala – viss bija piepildīts krampju sarautiem līķiem. [..] It viss bija beigts: putniņi, krūmi, zāle un ļaudis. [..] Viss bija apklāts ar zaļo nāvekli: šautenes, katliņi, pogas, apģērbs, zābaki un bārdainās, izķēmotās sejas. Tā kā Nāves sala tika kontrolēta, kritušos biedrus no Nāves salas bija iespējams izvest tikai naktī.  Krievu armija Nāves salu noturēja līdz 1917.gada vasarai, bet tad to labprātīgi atstāja.

Un tad nāca Ziemassvētku kaujās, kurās latviešu strēlnieki nodemonstrēja savu varonību un dzimtenes mīlestību. Tās norisinājās 1916.gada nogalē un 1917.gada sākumā pie Babītes ezera un Tīreļpurvā ar mērķi dot vāciešiem tādu triecienu, ka tiek atbrīvota Jelgava un pēc tam visa Kurzeme. Bija nolemts izmantot kaujas taktiku – uzbrukt ienaidniekam bez artilērijas sagatavošanas, cenšoties to pārsteigt. Trakoja sniegputenis un bargs sals, sasniedzot -35 grādu atzīmi. Ar strauju triecienu latviešu strēlnieki ieņēma vācu nocietinājumus, saņemdami daudz gūstekņu. Taču krievu armija nedeva apsolītos papildspēkus un jau pirmajās kauju dienās nācās atstāt daļu no iekarotajām teritorijām. Sīvas kaujas notika pie Ložmetējkalna.

Ziemassvētku kaujas kļuva par slavenākajām un leģendārākajām latviešu strēlnieku kaujām. Tās bija lielākās, traģiskākās un asiņainākās kaujas Pierīgas frontē.  Latvieši strēlniekiem izdevās paveikt to, ko nebija spējusi neviena krievu vienība Rīgas frontē – pārraut vācu nocietinājumus un ieņemt aptuveni 30 km2 plašu teritoriju. Tā bija pirmā reize, kad visi latviešu strēlnieki cīnījās vienkopus plecu pie pleca. Strēlnieku pulki Ziemassvētku kaujā devās tik stipri kā vēl nekad un arī kā vairs nekad vēlāk. Ziemassvētku kaujām bija tālejošas sekas Latvijas vēsturē. Tās apliecināja faktu, ka Krievijas armijas virspavēlniecībai  strēlnieki ir vienaldzīgi un tai nevar uzticēties. Ir jādomā  pašiem par savas armijas izveidošanu un savu valsti.  Ziemassvētku kaujās strēlnieki zaudēja ap 38%  kopējā sastāva (vairāk nekā 4000 kritušo un bezvēsts pazudušo).

1917.gada februārī un oktobrī Krievijā notika revolūcijas. Cara lielvaras vairs nebija, un varu pārņēma boļševiki. Sākās arī Krievijas armijas sabrukums. Pēc Brestļitovskas miera līguma 1918.gada 3.martā vācu armija drīz vien okupēja visu Vidzemi un Latgali. Daudzi strēlnieki atkāpās uz Krieviju. Daži no viņiem vēlāk pat atbalstīja padomju varu, apsargājot Ļeņinu. Vēsturē viņus sauc par latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Bet visi tādi nebija. Daudzi saprata, ka boļševiku vara tāda pati cara vara vien ir. Ir nomainītas tikai dekorācijas. Tos, kuri nepakļāvās padomju varas diktātam, sauca par kontrrevolucionāriem un vienkārši nošāva. Viņu vidū bija arī latviešu strēlnieki.

1918.gada 11. novembrī beidzās Pirmais pasaules karš. Pēc nedēļas – 18.novembrī – dzima Latvijas valsts.  Tas bija laiks, kad par varu Latvijā cīnījās trīs politiskie spēki – Latvijas neatkarības piekritēji, lielinieki, kas gribēja Latviju saistīt ar padomju Krieviju, un provāciskie spēki, kuri gribēja Latviju saistīt ar Vāciju. Vienas no spilgtākajām mūsu vēstures epizodēm bija Cēsu kaujas 1919.gadā no  19. līdz 22.jūnijam. Skaitliskajā ziņā latviešu karavīri no vienas puses, vācu landesvērs un Dzelzs divīzija no otras puses,  bija apmēram vienādi, tikai vācieši bija labāk apbruņoti, īpaši artilērija.  Cēsu kaujās piedalījās 108 Valmieras un Cēsu skolēni, kuri  bija no 12 līdz 18 gadus veci. Lielākā daļa šo skolnieku devās uz fronti cīņai pilnīgi nesagatavoti un arī palika kaujas laukā.

1919.gada rudenī Latvijā iebruka krievu – vācu apvienotais karaspēks, tā sauktie bermontieši.  Latviešu karavīriem atkal nācās cīnīties mazākumā un gandrīz bez militārās tehnikas.  11.novembrī notika cīņas par Rīgu (mēs to saucam par Lāčplēša dienu) un pēc tam bermontieši sāka atkāpties. Šajās cīņās palīdzēja angļi un franči.

Par varonību Neatkarības karā latviešu karavīrus apbalvoja ar Lāčplēša kara ordeni. Uzvara šajās kaujās nostiprināja jaunās Latvijas valsts neatkarību.

Loana Šulca, Inta Supe, Tukuma Raiņa ģimnāzijas vēstures skolotājas

 

Categories: Citāti | Komentēt

Mūsu labie darbi patriotu mēnesī

Patriotu mēnesī novembrī, sagaidot mūsu valsts nu jau 101.jubileju, iesaistījāmies akcijā “Mūsu labie darbi”. Katrai klasei bija jāizdomā un jārealizē kāds labs darbiņš. Ne visas klases atsaucās šim aicinājumam, taču tās, kuras atbalstīja akciju, jūtas ļoti gandarītas par paveikto. Un tā, akciju atbalstīja

8.b klase – Valsts svētkos sveica Tukuma novada Sociālā dienesta vecāko biedru,

11.a klase – palīdzība Slokas dzīvnieku patversmei, dāvinot siltas segas, suņu un kaķu barību, kā arī dodoties ar suņiem pastaigā,

9. klases – dāvina grāmatas pansionātam “Rauda”, lai sirmgalvjiem būtuko lasīt,

12.a klase – sveica tukumniekus Tukuma tirgū ar sirsnīgām un saldām dāvaniņām,

12.c klase – dalījās mīlestībā kopā ar Slokas dzīvnieku patversmes iemītniekiem.

Ģimnāzijas parlaments – sasveica Raudas pansionāta vecos cilvēkus un uzdāvināja konfektes.

Labos darbus centīsimies veikt arī turpmāk un katru dienu!

Categories: Citāti | Komentēt

Create a free website or blog at WordPress.com.