Skaistu, saulainu un prieka pilnu brīvlaiku!

Categories: Citāti | Komentēt

Kā vērtējam šo mācību gadu?

2020./2021.m.g. ir noslēdzies. Šis savādais mācību gads…, kuru vēl ilgi atcerēsimies un vēlāk kaut kad “labākos laikos” pārrunāsim  ar dažādām emocijām. Tas bija interesants, grūts, panākumiem pilns, paskrēja kā viens mirklis – tāds ir vērtējums no skolēnu puses. Lai labāk uzzinātu jūsu domas par šo pandēmijas mācību gadu, šeit ir apkopotas 8., 9. un 11.klašu  skolēnu atbildes uz dažādiem jautājumiem.   Ielūkosimies tajās!

  • Kā es vērtēju šo mācību gadu kopumā? Kā mainījušās manas sekmes un  zināšanas?
  • Es šo mācību gadu vērtēju slikti, jo ļoti maz ko varēja iemācīties. Manas sekmes lielākoties ir palikušas uz vietas, bet zināšanas  trūkst, jo, piemēram, krievu valodā mums zoom notiek 1 reizi mēnesī un ļoti maz var iemācīties.
  • Šo mācību gadu kopumā uzskatīju par smagu, grūtu un ļoti izaicinošu. Manas sekmes dažos no priekšmetiem ir uzlabojušās, taču dažos ir mazliet pazeminājušās. 
  • Šis mācību gads ir kā amerikāņu kalniņi, proti, vienā brīdī tu saņem tādu motivācijas devu, ka viss iet tikai augšup, tad seko pauze augšpusē un tad seko negaidīts straujš lejup kritiens. Tā šis cikls gāja uz riņķi visa gada garumā…
  • Kopumā šo mācību gadu vērtēju viduvēji. Manas sekmes ir uzlabojušās dažos priekšmetos, piemēram, angļu valodā, bet nokritušās  ķīmijā. Manas zināšanas klātienē tās būtu daudz labākas.
  • Sekmju un zināšanu ziņā man jāsaka, ka šis gads ir bijis ļoti progresīvs, jo, mācoties vienatnē, ir bijis diezgan daudz laika savu uzdevumu izpildei. Vienīgais mīnuss bija tas, ka mācību dēļ ir pazaudētas gandrīz visas sociālās prasmes un kontakti ar cilvēkiem, kas varētu būt ļoti problemātiski nākotnē.
  • Tagad man liekas, ka mācību gads paskrēja diezgan ātri, tomēr dažus mēnešus atpakaļ es noteikti teiktu, ka tas velkas lēnāk kā jebkad. Šajā mācību gadā man jau sāka ļoti nepatikt mācības mājās. Tas varbūt ir interesants uz kādu laiciņu, bet ne jau otro gadu. Es jau sāku šaubīties, vai vispār kaut ko iemācos un ko es darīšu, kad būs jāliek eksāmens nākamajā gadā. Sekmes jau it kā nav mainījušās, bet jāatzīst, ka mācoties mājās neviens jau mani nekontrolē, tāpēc ir pieejami dažādi resursi, kas palīdzēs atrast vajadzīgo atbildi. Vai es to zinātu atbildēt arī klātienē – nezinu, varbūt. Uz savām ‘iegūtajām’ zināšanām es arī nepaļautos, jo noteikti daudzas tēmas es pat neatceros, kaut vai tā tikai nesen tika pabeigta.
  • Sajūtas ir ļoti dažādas. Ir priekšmeti, kuros atzīmes ir uzlabojušās un zināšanas esmu ieguvusi vairāk, piemēram, bioloģija. Mācoties pati savā laikā, es tematu iemācos, turpretī klasē man ir ļoti grūti koncentrēties uz vielu, kas man neinteresē. Tomēr matemātikā atzīmes ir krietni pasliktinājušās. Es personīgi matemātiku nespēju mācīties attālināti.
  • Attālinātās mācīšanās dēļ es zinu mazāk nekā varētu zināt, ja mācības būtu klātienē, taču kopumā viss ir labi.
  • Protams, šajā mācību gadā uzzināju un iemācījos ļoti daudz, ne tikai runājot par skolas priekšmetiem. Sekmes, protams, varētu vienmēr būt labākas, šogad trūka motivācijas, kā arī, domāju, ka būtu vairāk iemācījusies, ja mācības būtu klātienē.
  • Es vērtēju slikti, jo man nepatīk attālinātās mācības un uzskatu, ka šādi nevar neko iemācīties. Manas sekmes ir pasliktinājušās. Un zināšanas ir tādas kādas bija, kad attālinātās mācības tika uzsāktas.
  • Šis mācību gads ļoti ātri paskrēja. Vispār nemanīju, kur tas palika. Diezgan neierasts laiks mums visiem. Man īsti nepatika šis gads, jo nācās visu laiku sēdēt mājās, nogurums, rutīna, nomāktība.  Manas sekmes ir uzlabojušās. Tas, protams, priecē. Manas zināšanas es uzskatu, ka nedaudz labākas par pagājušo mācību gadu, bet nekas diži daudz nav.
  • Kopumā šis mācību gads ir bijis veiksmīgs un radošs. Manas sekmes ir uzlabojušās līdz līmenim, ka es skatos uz tām un esmu lielā sajūsmā. Zināšanas ir uzlabojušās, esmu ieguvusi daudz ko jaunu, bet tomēr klātienē es iegūtu vēl vairāk.
  • Es šo mācību gadu kopumā vērtēju labi. Manas sekmes ir palikušas nedaudz labākas. Manas zināšanas ir noteikti papildinājušās.
  • Kopumā uzskatu, ka gads bijis pelēks bez ierastajiem notikumiem, taču vienalga šajā laikā tika piedzīvotas dažādas emocijas – gan pozitīvas, gan negatīvas. Manas sekmes kopumā ir tādas pašas vai nedaudz, nedaudz sliktākas, taču dažos priekšmetos bija labāk.
  • Kopumā vidēji, jo nav ne tik slikti, ne arī tik labi. Manas sekmes ir izmainījušās uz labo pusi, jo mājās sēžot ir iespēja vairāk mācīties. Taču zināšanas ne pārāk augstu, jo daudz, kas palika neskaidrs un dažreiz pat neizdarīts.
  • Tiešām dīvains mācību gads. Personīgi man bija brīži, kad patika šis mācību gads, bet bija arī brīži, kad nepatika. Sekmes šķiet tādas pašas varbūt kaut kur nedaudz labāk un citur varbūt nedaudz sliktāk. Zināšanas šķiet paplašinājušās.
  • Šis mācību gads ir bijis diezgan grūts. Manas sekmes ir nedaudz pasliktinājušās. Atzīstu, ka, manuprāt, arī manas zināšanas nav tādas, kādām tām būtu jābūt, jo, attālināti mācoties, tomēr ir grūtāk uzņemt informāciju.
  • Man šis mācību gads patika, jo ir tāda sajūta, ka tas pagāja daudz ātrāk nekā citi gadi. Manas sekmes daudzās mācībās ir uzlabojušās, bet dažās ir arī pasliktinājušās. Es esmu iemācījusies un apguvusi visu, kas šogad bija jāmācās.
  • Manas sekmes īsti nemanījās. Uzzināju daudz ko jauna, bet domāju ka klātienes procesā būtu uzzinājis vēl vairāk ko jauna.
  • Mācību gads bija normāls, bija savi plusi un mīnusi, bet pagāja ļoti ātri. Nu atzīmes man ir palikušas zemākas, zināšanas arī nedaudz pasliktinājušās.
  • Šis mācību gads bija visatšķirīgākais no citiem. Gada iesākums bija labs, bet kad uzzināju, ka būs attālinātās mācības, tad mazliet saskumu. Visu laiku cerēju, ka pavasarī varēsim tikties klātienē vismaz 2x nedēļā, bet manas cerības bija veltīgas. Manas sekmes ir labākas nekā klātienē. Taču tam nav īsti jēgas, jo mājās nav motivācijas un prieka mācīties. Skolā vismaz apgūsti saziņas prasmes ar klasesbiedriem, tas piedod prieka dzirksti. Es domāju, ka manas zināšanas un atmiņa ir pasliktinājušās, jo skolas laikā bija vairāk jāmācās no galvas.
  • Gads nebija pārāk slikts, jo dabūju vairāk atpūtas, bet ar to arī negribējās darīt darbus un izpildīju tikai pēdējās minūtēs. Dēļ tā arī vidējā atzīme samazinājusies uz pusi.
  • Šis mācību gads kopumā ir bijis sarežģīts.  Manas sekmes šajā gadā ir bijušas vidējas.  Manas zināšanas ir mainījušās uz slikto pusi, jo no mājām mācīties ir grūtāk..
  • Gads pagāja ļoti ātri, manas sekmes gan nav uzlabojušās, ir arī daudz stresa no uzdoto darbu apjoma, it īpaši maijā. Zināšanas ir uzlabojušās, varu pievērst vairāk uzmanības tam, kas nav skaidrs un to iemācīties.
  • Kopumā man šis mācību gads patika un nesagādāja lielas grūtības. Manas sekmes nav būtiski mainījušās. Es domāju, ka manas zināšanas ir uzlabojušās, jo esmu mācījusies un uzzinājusi daudz jaunu, taču domāju, ka tās varētu būt vēl labākas.
  • Šo mācību gadu vērtēju  labi. Mājsēde devusi dažādas alternatīvas iespējas izglītoties, kas, manuprāt, ir labi. Manas sekmes īpaši nav mainījušās, jo savlaicīgi iemācījos labi organizēt laiku un darbu. Zināšanās varbūt manāmi daži robi, bet viss ir labojams.
  • Vai es varu teikt, ka šis mācību gads ir bijis “pa tukšo “?
  • Es neteiktu, ka šis mācību gads ir bijis pa tukšo, bet tas nav bijis pilnvērtīgs.
  • Nē, tā nevar teikt, jo tomēr mēs un skolotāji cenšamies strādāt šādos apstākļos, turpinām darīt un nepadoties.
  • Noteikti ka nē.
  • Nē! Mācības tomēr notika un 11.klases liecība tomēr tiks iegūta. Kaut kādas jaunas zināšanas ir iegūtas. Šis gads viennozīmīgi bija grūtāks un nepatīkamāks, bet noteikti ne “pa tukšo”.
  • Es varētu tā teikt, jo mācību gads nenozīmē tikai pliku mācīšanos, bet gan kopīga pasākumi ar klasesbiedriem, ekskursijas, ballītes, dalīšanās ar savām emocijām.
  • Nē, nevaru tā apgalvot. Manuprāt, viss ir atkarīgs no katra paša. Ja ieguldi laiku un darbu, tad rezultāts nevar būt pa “tukšo”. Jau tas vien, ka šis gads tika pieveikts pa lielam tikai no mājām, ir daudz. Tas nav viegli ne skolotājiem, ne skolēniem.
  • Ja skatās uz lielajiem notikumiem, kas tika gaidīti, tad tā varētu teikt, bet tomēr bija arī kas vērtīgs.
  • Nē, tāpēc, ka šajā gadā man ir bijusi milzīga personīgā izaugsme, ko ieguvu no laika vienatnē.
  • Mācoties mājās bieži vien zūd motivācija. Labi, es izlasu tēmu, teoriju, uzdevumus utt. un uz konkrēto brīdi kaut ko atceros. Vai tas ir pietiekami un vai to atcerēšos arī nākamajā nedēļā – kas to lai zina? Bieži vien jau arī pats nemaz nedomā, kas varētu būt pareizi un kas nē, bet paļaujies uz citu atbildēm vai nez kādiem rakstiem interneta dziļumos. Es uzskatu, ka mācīšanās mājās nu jau sāk palikt diezgan bezjēdzīga, tā ‘pa tukšo’. Lielākā daļa noteikti nemaz nemācās, nekādas zināšanas netiek iegūtas. Jo ilgāk šis turpinās, jo vairāk negribas neko mācīties.
  • Nē, es jebkurā gadījumā uzzināju daudz ko jaunu.
  • It kā nē, ir arī apgūtas daudzas jaunas lietas, taču nezinu, cik labi tās ir apgūtas.
  • Man šķiet, ka nē. Manuprāt, visiem bija vajadzīgs laiks sev, saprast, cik patiesībā labi ir, ka ejam uz skolu un kontaktējamies ar citiem. Bet, ja būtu mācījušies klātienē, būtu iemācīts daudz vairāk.
  • Nē, nebūt ne, tas deva iespēju mācīties savādāk nekā ierasts. Manuprāt, tas ir labi. Kā jau teicu, izglītības kvalitāte varbūt nav tik laba kā klātienes stundās, bet ikvienam jāmācās pielāgoties.
  • Man nepatīk tas ,ka ir daudz zoom un tad ir stress, ka nepaspēs izdarīt visu, un tad zoom laikā nevar koncentrēties.
  • Es tā nevarētu teikt, jo, ja katrs vēlas kaut ko iemācīties un tiešām pilda uzdotos uzdevumus tad to var izdarīt un tēmas var apgūt. Kā jau iepriekš sacīju, man patika šis mācību gads. Es noteikti esmu daudz, ko iemācījusies, taču tajā pašā laikā šis gads likās daudz vieglāks un brīvāks kā citi līdz šim.
  • Manuprāt, ka nē, jo tomēr arī šī ir pieredze, kurā mēs apgūstam ko jaunu, ne tikai skolā, bet arī ārpus tās ir nozīmīgi un noteikti dzīvē noderēs.
  • Ne gluži, bija nedaudz tukšāks kā parasti, bet ne “pa tukšo”.
  • Nē, jo mācību viela jau ir apgūta, vienkārši tas uzņemtais informācijas daudzums nav tik liels kā vajadzētu.
  • Es tā nevaru teikt, jo es uzzināju daudz ko jauna.
  • Gads nebija pa visam “pa tukšo”, bet ir daudz grūtāk mācīties.
  • Manuprāt šis mācību gads ir bijis “pa tukšo”, jo no mājām mācīties ir sarežģītāk nekā skolā uz vietas!
  • “Pa tukšo” es gluži neteiktu, protams, būtu labāk,  ja būtu klātienē.
  • Kas man šajā attālinātajā mācību procesā patīk? Mani ieguvumi …
  • Man patīk, ka skolotāji ir jebkurā laikā sasniedzami.
  • Man patīk, ka var labāk un produktīvāk sakārtot savas dienas. Uzdoto var izpildīt ātrāk un tad dienu var pavadīt svaigā gaisā. Ir atvieglots mācību process, kurš motivē bērnus mācīties, jo, redzot kāpumus atzīmēs, mums ir liela motivācija kaut ko darīt.
  • Man patīk, ka nav tik agri jāceļas. Varu gulēt stundu ilgāk, dažkārt pat vairāk. Vai varbūt piecelties tajā pašā laikā kā kādreiz, bet padarīt kaut ko citu, ko pašai gribas.
  • Mans galvenais ieguvums nepārprotami ir pieredze un sevis iepazīšana. Šis noteikti ir laiks, kas atstās pēdas ne tikai vēsturē, bet arī mūsu katra dzīvēs, ar kuru mums nākotnē nāksies strādāt.
  • Tagad vismaz beidzot var pa īstam redzēt savas stiprās un vājās puses.
  • Patīk tas, ka daudziem darbiem ir garāki nodošanas termiņi, var mierīgāk strādāt.
  • Man patīk, ka es varu izvēlēties pati savu laiku mācībām un to, cik ilgi es mācīšos konkrēto priekšmetu. Mācībām, kuras nav manas mīļākās, šis ir ļoti labi. Tad es varu izvēlēties īsto brīdi tās apgūt sev nepieciešamajā laikā, neatkarīgi, vai tas ir vairāk vai mazāk par 40 minūtēm.
  • Pilnīgi nekas. Pagājušajā gadā vēl varēja ilgāk pagulēt, šajā gadā pat tas izpaliek. Kā jau teicu, jo ilgāk mācības mājās turpinās, jo vairāk motivācija un interese zūd, neko negribas mācīties.
  • Man patīk tas, ka režīms nav tik strikts kā skolas laikā. Var pats plānot savu laiku, pagulēt ilgāk, vairāk iziet svaigā gaisā, no rīta paskriet. Nav jātērē laiks, braucot uz skolu un no skolas uz mājām.
  • Brīvāks darba grafiks, iespēja pašam plānot laiku, iespēja izgulēties, brīvība no saspringtās skolas ikdienas.
  • Man patika tas, ka pati varēju organizēt un plānot savu laiku un darba slodzi, jo pati skatījos, cik daudz gribu darīt, cik ilgi un kad.  Es ieguvu brīvāku režīmu mācībām un arī vairāk brīvā laika.
  • Esmu kļuvis patstāvīgāks, esmu apguvis laika plānošanu, varu mācīties jebkur, kur ir interneta pieslēgums un vēlme to darīt. Nav jāsēž piesmakušā klasē, bieži nositot laiku, gaidot nākamo stundu. Kad gribu, varu iziet ārā paelpot svaigu gaisu un atpūsties no mācībām.
  • Man patīk, ka es pati varu organizēt darbus un pildīt savā tempā.
  • Man patīk tas, ka var sēdēt mājās. Ieskaites bieži vien ir vieglākas nekā būtu klātienē. Mani ieguvumi ir, ka šī bija laba iespēja iemācīties strādāt patstāvīgi, mācīties plānot savu laiku.
  • Man patīk, ka attālinātajā mācību procesā ir mazāk stresa, ir arī brīvākas dienas. Es varu labāk izgulēties.
  • Noteikti tas, kas man patīk, ir darbu darīšana savā laikā, bet tas arī man nepatīk, jo citiem ar laika sastādīšanu vai motivāciju nepaveicas. Ir vairāk laika ar sevi, lai gan esi iesprostots četrās sienās ar ģimeni, un viens otram krīt uz nerviem, nekad neesmu pavadījusi tik daudz laika ar brāli, allaž atnācām mājās 18:00 vai 19:00 un pat nebija iespēja parunāties, jo atkal bija jāmācās. Lai gan darbu ir daudz, kaut arī esam attālināti, šis ir laiks, lai daudz ko saprastu un novērtētu.
  • Man patīk, ka var vēlāk celties, ka nav jāpošas uz skolu (var arī vienkārši būt pa māju pidžamā vai treniņtērpā).
  • Kas man nepatika? Mani zaudējumi šogad …
  • Vienīgais mīnuss ir tas, ka nevar satikt skolotājus un klasesbiedrus, komunicēt ar tiem. Pietrūkst starpbrīžu.
  • Man nepatīk, ka citreiz ir daudz zoomi + vēl darbi. Pēc tam sāp acis.
  • Ka no aptuveni plkst. 8.30- 15.00 jāsēž pie datora un dažreiz nav pat laika iziet ārā vai pat paēst.
  • Eksaktās zinības neiet tik raiti kā gribētos. Bet tas tā vienkārši ir. Arī klātienē grūti.
  • Man nepatīk mācīties matemātiku attālināti. Tā ir sarežģīta mācība un man ir nepieciešams, lai skolotāja būtu blakus un pārbaudītu/palīdzētu un rādītu uz tāfeles. Mani zaudējumi ir skaista matemātikas atzīme un motivācija.
  • Man pietrūkst visu cilvēku, skolotāju, pasākumu, koncertu. Vēl arī negatīvs ir pavadītais laiks pie elektroierīcēm..
  • Man nepatīk, ka ir pazudusi jebkāda socializēšanās un ikdienas ritma  nevis rutīnas izjūta. Arī vidusskolas gadu pieredzei varēšu pateikties Zoom’am.
  • Ekskursijas ar klasi, Ziemassvētku balle, otro gadu iet secen „Kustība mūzikas ritmā”, jautri atgadījumi ar klasesbiedriem, kora mēģinājumi, Dziesmu Svētki.
  • Domāju, ka mācīšanās mājās vispār ir diezgan lieki iztērēts laiks. Es ļoti šaubos, ka mācoties mājās var iemācīties tikpat daudz, cik klātienē. Vismaz ne tādā pašā līmenī. Šobrīd es vairāk saprotu pašas pamata lietas, bet dziļāk īsti neko. Īpaši eksaktajos priekšmetos, kur labāk lietas var saprast darbojoties tieši praktiski. Mājās jau ķīmijā praktiski īsti neko neizdarīsi, tāpēc daudzus procesus arī neizpratīsi.
  • Man šķiet,  es zaudēju iespēju iepazīt klasesbiedrus, jo mācījos šeit tikai 1. gadu.
  • Vislielākais zaudējums ir acu veselība. Ilgstoša sēdēšana pie datora ekrāna dara savu. Zaudējums ir arī nevarēšana piedalīties skolas pulciņos.
  • Man nepatika tas, ka daži no skolotājiem lika pārāk sarežģītus, daudz apjomīgus un sarežģītus darbus, kas ir jāizpilda mazā laika posmā. Mani zaudējumi šogad ir tādi, ka man ar katru dienu ir mazāka motivācija un gribas spēks kaut ko pildīt, kā arī mana acu redze ir pasliktinājusies.
  • Tas kad skolotāji bieži vien ieliek stundas uzdevumus pārāk vēlu, un tas, ka zoomi ir konkrētos laikos, piemēram dažreiz pabeidzu darbus ātrāk un tagad ir jāgaida zooms.
  • Pašai man bija grūtāk piespiest sevi strādāt. Bija dažkārt problēmas ar sportu, jo īsti nebija vietas, kur pildīt uzdevumus. Kā zaudējumu var skaitīt to, ka es zinu mazāk nekā varētu zināt.
  • Nepatīk tas, ka brīžiem bija neskaidrības uzdevumos un gribējās tos labāk pildīt dzīvē, kur viegli ar skolotāju to var izrunāt. Kā arī neiepriecina tas , ka devītā klase netika sajusta vai izbaudīta kā devītā klase, jo nebūs īsti izlaidums, pēdējais zvans, nebija eksāmeni un arī tas , ka citi klasesbiedri vairs netiks satikti. Es  mainīšu skolu un nebija iespēja izbaudīt šo skolas ikdienas dzīvi kopā ar klasesbiedriem.
  • Mani zaudējumi šogad … komunikācija ar apkārtējiem cilvēkiem, pasākumi, dzīvesprieks, smaids.
  • Man nepatīk, ka ir grūtāk uzņemt informāciju, saprast konkrēto mācību vielu. Ja rodas kādi jautājumi, uz tiem nav iespējams tik ātri saņemt atbildes, kā tas būtu klātienē.
  • Grūtāk koncentrēties uz mācībām, jo tieši blakus ir viss, ko vajag, lai atpūstos/izklaidētos/ un lietas, kuras liek mazāk gribēt mācīties.
  • Man nepatīk, ka šajā mācību procesā ir ļoti grūti sevi piespiest darīt uzdoto, ir slikta pašsajūta un nav motivācijas nekam.
  • Vai šajā laikā man ir parādījušās kādas jaunas nodarbes, hobiji un aizraušanās?
  • Šajā laikā es esmu sācis uzlabot savu veselības pašsajūtu.
  • Mans hobijs ir joprojām dejošana, pat šajā grūtajā laika perioda es mājās dejoju cik vien vēlos.
  • Es nekad no rītiem neskrēju, man nepatika skriet. Tagad tā ir neatņemama rīta rutīnas sastāvdaļa.
  • Jā, beidzot varu atļauties vairāk fotografēt, rakstīt un doties pastaigās svaigā gaisā.
  • Jā, es esmu vairāk pieķērusies grāmatu lasīšanai un gleznošanai.
  • Jā. Esmu daudz vairāk sācis nodarboties ar dziedāšanu, garo distanču skriešanu un grāmatu lasīšanu.
  • Man vienmēr ir paticis gatavot, bet šajā laikā es oficiāli esmu kļuvusi par ģimenes pavāru. Esmu arī nopietnāk pievērsusies psiholoģijai, mācoties arī no saviem materiāliem.
  • Jā! Interesējos vairāk par ādas kopšanu, sastāvdaļām, kā tās strādā, ko nevajadzētu salikt kopā u.c. Vēlējos vairāk nodarboties ar mākslu, bet tam nav sanācis laika, lai gan  esmu daudz ko jaunu izmēģinājusi.
  • Nekas konkrēts īsti nav, bet esmu vairāk zīmējusi vai darījusi radošas lietas, jo tām bija laiks, kā arī esmu vairāk klausījusies un iepazinusi mūziku, jo to paralēli klausos, kad mācos. Ziemā bija vairāk laika ziemas priekiem.
  • Esmu vairāk sācis lasīt, ko kādreiz uzskatīju par garlaicīgu un nogurdinošu nodarbi. Vairāk dodos pastaigās, lai atietu no darba pie datora. Esmu uzsācis vairākus radošos projektus.
  • Vairāk esmu sācis nodarboties ar basketbolu.
  • Nē, man nav parādījies kāds jauns hobijs.
  • Šajā laikā vairāk nekā iepriekš, esmu pievērsusies zīmēšanai un vingrošanai.
  • Nav nekā jauna, bet šķiet esmu mājās sācis vairāk sportot.
  • Jauni hobiji īsti nav, taču esmu sākusi veltīt vairāk laika saviem jau agrākajiem hobijiem- ģitāras un ukuleles spēlēšanai, aktivitātēm svaigā gaisā un dejošanai.
  • Jā, šajā laikā es esmu sākusi skriet un trenēties katru vai katru otro dienu.
  • Šajā laikā vairāk sāka patikt zīmēt.
  • Vairāk sāku spēlēt florbolu un iemācījos jaunu programmēšanas valodu.
  • Mani hobiji attālinātajā mācīšanās laikā ir sportot.
  • Jā, skriešana un datorspēles.
  • Es esmu sācis rakstīt kodu C# aplikācijā Unity un pašlaik taisu savu spēli.
  • Vai arī nākamo gadu es vēlētos mācīties tāpat  kā tagad?
  • Protams, ka nē, jo nesatiek draugus  un nav tiešais kontakts ar skolotāju.
  • Iespējams, ka  vēlētos kādu laiciņu, bet noteikti ne visu gadu, jo attālinātajā mācībā ir daudz vairāk brīvā laika, kuru var lietderīgi izmantot.
  • Ja vajadzēs,  es neiebildīšu, jo man nav pretenzijas.
  • Nē.
  • Pat nezinu, jo attālināti mācoties ir vairāk laika citām lietām un nodarbēm, taču reizēm gribas arī izjust kādreizējo skolas burzmu un satikt cilvēkus.
  • Nevaru izlemt, jo šim mācību gadam bija gan plusi, gan mīnusi.
  • Nākamo gadu es vairāk vēlētos mācīties klātienē.
  • Savā ziņā jā, bet gribās arī labākas atzīmes un iet uz skolu ar citiem.
  • Nākamo gadu es vēlētos mācīties klātienē!
  • Es nezinu, grūti atbildēt.
  • Nezinu. Domāju, ka vismaz pirmo semestri man gribētos mācīties klātienē vai daļēji klātienē, tomēr skola nedaudz pietrūkst.
  • Varbūt labāk nē. Varētu varbūt sagatavot dažas stundas nedēļā attālināti, bet ne visu gadu. Man patiesībā ļoti patiktu, ja būtu gan tiešajā, gan attālināti, bet tas būs jāvērtē pēc pandēmijas stāvokļa.
  • Nezinu, nevaru pateikt. No vienas puses, jā , gribētu, jo man patika brīvais laiks un pašas plānota diena, taču  no otras puses  – nē, jo apzinos, ka es negūstu tik daudz kā kādreiz, vai vismaz nepietiekami, jo zinu, ka klātienē  tomēr varu iemācīties nedaudz vairāk.
  • Noteikti, nē. Kaut arī ejot uz skolu ir daudz mājas darbu, vēli mācīšanās vakari un nogurums, taču vismaz var satikties ar draugiem, labāk apgūt mācību vielu, notiek ekskursijas, koncerti, teātra izrādes, sporta nodarbības un daudz kas cits…
  • Dažiem priekšmetiem skolā tomēr vajadzētu klātienes stundas, bet citus var mācīties attālināti. Vēlētos daļu no brīvības, ko sniedz mājmācība, bet arī dažreiz klātienes stundas. Nevarētu teikt, ka pilnībā vēlētos mācīties tāpat kā tagad.
  • Nē. Es neteiktu, ka man agrāk jebkad ir paticis mācīties, tomēr pašlaik nākas vairāk domāt arī par nākotni. Šādi turpinoties, es nezinu, kas varētu notikt nākotnē un vai tā ir diez cik spīdoša.
  • Noteikti nē, ceru tikai un vienīgi uz klātieni, jo būs pēdējais gads vidusskolā, kurš noteikti ir jāizbauda.
  • Jā, es vēlētos. Man labāk patīk mācīties attālināti.
  • 50/50. Dažus priekšmetus  jā, citus nē. Matemātiku, latviešu valodu un angļu valodu noteikti vēlētos klātienē, tur eksāmeni.
  • Nē, jo tā būs 12.klase, kura ir ļoti svarīga mūsu nākotnei. Ideālākais būtu daļēji mācīties skolā, daļēji mājās. Piemēram, 2-3 skolā, pārējo mājās vai ik pa nedēļu mainās.
  • Domāju būtu labāk, ja viena diena nedēļā tomēr būtu klātienē, bet viss pārējais nemainītos.
  • Absolūti NĒ! Mani māc bažas, ka šādi mācoties, nākamgad es matemātikas eksāmenu nenokārtošu.

Atbildes apkopoja skolotāja Loana Šulca

Categories: Citāti | Komentēt

Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolas projekta “Kā tu izstāstītu saviem vienaudžiem, kas ir parlamentārā demokrātija?” izveide

Aprīļa mēnesis mums, 12.a klases skolniecēm Laurai Elīnai Šulcai, Anetei Andersonei, Helēnai Zaķei un Ievai Bērzmārtiņai, bija ļoti saspringts. Paralēli pēdējām ieskaitēm mēs veidojām projektu “Kā tu izstāstītu saviem vienaudžiem, kas ir parlamentārā demokrātija?” Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolas ietvaros.

Par projektu uzzinājām marta beigās no skolotājas Intas Supes. Uzrunājot pulciņu Līdzdalība,  atsaucāmies mēs četras. Sākumā bija skaidrs tikai izpildes termiņš- 30. aprīlis, tādēļ Vēstnieku skolas vadītājas rīkoja Zoom sapulci, kurā par projektu pastāstīja sīkāk. No prezentācijas noskaidrojām, ka projekts jāveido kā paliekošs un informatīvs materiāls mūsu skolai un, iespējams, izmantojams arī citur. Projekts sastāvēja no teorētiskās daļas un praktiskās, kuru veidoja video, aptauju un interviju analīzes, infografikas, plakāti, partiju programmu analīzes un Kahoot spēles.

Darbu regulāri sadalījām. Teorētiskajā daļā parlamentāro demokrātiju un tās izpausmes Latvijā izvēlējāmies pasniegt, aprakstot valsts varas iestāžu darbību. To papildināja Ralfa Bauera, 12.c klases skolnieka, izveidotā inforgrafika, kas ir  vizuāls Šarla Luija de Monteskjē varas dalīšanas principa modelis. Demokrātiju Latvijā veido Saeima, Ministru kabinets, Tiesu vara, Satversmes tiesa, Valsts prezidents, Tiesībsargs un pašvaldības.

Pētījuma daļa bija vislaikietilpīgākā, jo mazāk kā pusmēneša laikā mums bija jāpaspēj veikt un analizēt aptauju, intervēt Tukuma novada domes deputātus vai kandidātus, izveidot interaktīvu spēli, izstrādāt divus plakātus, izveidot video.

Interaktīvo Kahoot spēli veidoja Laura Elīna Šulca. Ideja radās Zoom sapulces laikā, kad politoloģe Žanete Ozoliņa akcentēja praktiskajā daļā minētajos variantos izvēles punktu, kas parādītu autoru radošumu. Kahoot spēle Parlamentārā demokrātija veidota ar mērķi interaktīvā veidā palīdzēt skolēniem saprast Latvijas Valsts demokrātisko varas sistēmu un pārvaldi. 36 jautājumos aprakstīti parlamentārās demokrātijas pamatprincipi, to izpausme Latvijā, Latvijas varas institūcijas un likumi. Iesakām spēli 9.- 12. klases skolēniem un, protams, arī vecākiem interesentiem. Links uz spēli: https://create.kahoot.it/details/b6336734-b11a-48cc-85fc-7adc492bd96e

Intervijas ar Tukuma novada domes deputātiem un kandidātiem veica Anete Andersone, Laura Elīna Šulca un Helēna Zaķe. Mūsu intervējamie bija Tukuma novada Nacionālās apvienības Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK kandidāts Mārtiņš Tīss,  Jaunās Vienotības partiju apvienības kandidāts un deputāts Mārtiņš Limanskis, Tukuma novada domes un partijas Tukuma pilsētai un novadam deputāte Ludmila Reimate,  partijas Tukuma pilsētai un novadam deputāte Linda Zemīte,  Tukuma novada domes deputāte un Latvijas Reģionu apvienības saraksta kandidāte Agnese Ritene. Atbildot uz mūsu jautājumiem par jauniešu līdzdalību partijās, iemesliem kandidēt un darboties politikā, demokrātiju pašvaldības darbā, secinājumi ir pozitīvi un politiķi vēlas iesaistīt jauniešus pašvaldības un savas partijas darbībā. Šīs intervijas mums pašām sniedza iespēju iepazīties ar partiju kandidātiem, mērķiem un varbūt pašām izlemt, par ko balsosim savās pirmajās vēlēšanās.

Savukārt partiju programmu analīze liecināja, ka programmās partiju sludinātās idejas nesakrita ar intervijā pausto attieksmi pret jauniešiem. Projekta ietvaros Helēna Zaķe izpētīja visas deviņu partiju programmas un kandidātu sarakstus 5. jūnija pašvaldību vēlēšanām. Mērķis bija uzzināt, vai un cik partijas kā vienu no savām prioritātēm izvirza ar jauniešiem saistītu problemātiku. Secinājām, ka no deviņām partijām tikai divas jauniešus īpaši izceļ kā atsevišķu sociālu grupu. Taču visu partiju programmās ir iekļautas jauniešiem saistošas tēmas (interešu izglītības pieejamība visā novadā, kvalitatīva izglītība, atbalsts jaunrades veicināšanai u.c.), tāpēc var secināt, ka visas partijas savos plānos iekļauj jauniešu intereses. 

Līdz šim bijām ļoti aizņemtas ar intervijām, tādēļ informatīva video veidošanai aicinājām Tukuma Raiņa ģimnāzijas absolventu, bijušo Jauniešu Saeimas deputātu Matīsu Ķieci. Video mērķis bija sniegt iespēju jauniešiem uzklausīt vienaudžu viedokli par demokrātijas lomu mūsu dzīvē, lai viņi novērtētu demokrātiju un izmantotu tās dotās  iespējas. Saite uz video:  https://youtu.be/UvJiSWXIBPU

Visapjomīgākā bija Ievas Bērzmārtiņas veiktā aptauja ar mērķi noskaidrot dažādu vecumu un Latvijas novadu iedzīvotāju attieksmi pret parlamentārās demokrātijas vērtību- vēlēšanām. Aptaujā piedalījās 76 respondenti: no Tukuma novada 61, no Rīgas 6, no Zemgales novada 2, no  Kurzemes novada 2, no Latgales novada 3. Aptaujā piedalījās 44 respondenti vecuma grupā no 18 – 26 gadiem un 32 respondenti vecumā no 26 gadiem un vairāk. Kopumā no intervijām un aptauju rezultātiem secinājām, ka sabiedrība vēlēšanas atzīst par svarīgu demokrātijas sastāvdaļu, bet pastāv pretruna starp uzskatiem par vēlēšanu vērtību un reālu piedalīšanos tajās.

 Pēdējais solis bija izveidot plakātus, kas viegli uztveramā veidā palīdzētu izglītot un informēt skolēnus par demokrātijas vērtībām. Plakātu par vēlēšanām veidoja Laura Elīna Šulca un Anete Andersone, bet plakātu par dalību politiskajās partijās- Ieva Bērzmārtiņa un Helēna Zaķe. Lai kompozīcija būtu krāšņāka, izmantojām internetā atrastus, neitrālus png failus un aptaujas diagrammas.

Vēlamies pateikties skolēniem, kas iesaistījās projekta tapšanā un palīdzēja mums, bet vislielāko paldies teiksim politikas pulciņa Līdzdalība vadītājai Intai Supei, kura mūs visu mēnesi disciplinēja un motivēja darīt pēc iespējas vairāk katru dienu. Kopumā šis projekts mūs pašas izglītoja, kā arī iemācīja ātri, kvalitatīvi apkopot informāciju, strādāt kopā, cienot  otras idejas un ieteikumus. Nedaudz žēl, ka jau 25. maijā notiks Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolas izlaidums, kas iezīmēs beigas dalībai šīs skolas pasākumos un iespējām tikties ar Latvijā pazīstamām personībām. Kā absolventēm mums skolotāja Inta un Līdzdalības pasākumi paliks atmiņā, jo šī dalība ir dāvājusi plašas zināšanas un iespēju saprast, orientēties un nebaidīties izteikties politikā. Šis projekts atspoguļo mūsu centību, tādēļ to kā izglītojošu materiālu dāvinām jums, Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēni!

Rakstu veidoja: 12.a klases skolniece Laura Elīna Šulca

Categories: Citāti | Komentēt

Piederības izjūta savai skolai manā sirdī un darbos

Šoreiz piedāvājam interviju ar mūsu skolas 2002. gada absolventu Ediju Pogu, kurš jau vairākus gadus, atsaucoties K. Ulmaņa atjaunotajam Draudzīgajam aicinājumam, Tukuma Raiņa ģimnāzijai dāvinājis vairāk nekā 100 grāmatu. Dāvinājumos iesaistījies ne tikai viņš pats, bet visa Pogu ģimene – arī tētis Ainārs Poga  un māsa Andra Zāģere.


Edijs Poga advokāta tērpā. Foto no personīgā arhīva.

Pastāstiet par sevi, kāda ir Jūsu ikdiena un dzīves vērtības!

Esmu daudzbērnu ģimenes galva, savukārt profesionālā plāksnē esmu zvērināts advokāts, kas specializējies dažādās Latvijas, Eiropas Savienības un starptautisko biznesa tiesību jomās (sevišķi konkurences tiesībās), kā arī komercdarījumos un komercstrīdu risināšanā. Līdz ar to mana ikdiena ir saistīta ar biznesa advokāta darbu, kas ir samērā smags un prasa vērā ņemamu intelektuālu piepūli, kā arī aizņem ļoti daudz mana laika. Darbojos arī biedrībā „Latvijas tiesību institūts”, kas ir bezpeļņas organizācija, kuras mērķis ir sniegt savu ieguldījumu Latvijas tiesību sistēmas tālākā attīstībā. Mans tēvs  un māsa, kas arī ir Tukuma Raiņa ģimnāzijas atbalstītāju lokā, darbojas reklāmas jomā.

Kā veidojusies piederības izjūta mūsu skolai?

Ikvienu cilvēku veido vide, kurā tas atrodas, un citi cilvēki, kuri ir tam apkārt, sevišķi agrīnā un pusaudžu vecumā. Šajā ziņā skolai un skolotājiem, paralēli ģimenei, ir milzīga loma katra jaunā cilvēka izaugsmē. Raiņa ģimnāzija ir mana pirmā un vienīgā skola, kur mācījos no otrās līdz pat divpadsmitajai klasei. Neapšaubāmi tā ir atstājusi lielu iespaidu uz mani un veidojusi mani. Deviņdesmitajos gados un šī gadsimta pašā sākumā tā bija iedvesmojoša, bet vienlaicīgi samērā stingra un disciplinēta vide, kurā ik dienu mācījāmies. Bija daudzi iedvesmojoši pedagogi, sevišķi man šajā sakarā jāpiemin manas klases ilggadējs audzinātājs Edvīns Bandenieks, kurš nu jau diemžēl devies viņsaulē. Viņš bija skolotājs ar lielo burtu visā savā būtībā, stingrs, bet taisnīgs, uz lielām idejām iedvesmojošs, vienlaicīgi par praktisko realitāti atgādinošs. Līdz ar to Raiņa skola manā izaugsmē ir spēlējusi milzīgu lomu, tādēļ tās nozīmi man ir grūti pārvērtēt. Kad es uzsāku studijas universitātē, es nevarēju nepamanīt, ka Raiņa skola ir paveikusi patiešām labu darbu manis audzināšanā, jo man šķiet, ka daudzās jomās biju daudz labāk sagatavots un motivēts nekā daudzi mani vienaudži, tostarp no dažādām Latvijas galvaspilsētas skolām un citu valstu skolām nākušie. Raiņa skolā savulaik ir mācījusies arī mana māsa un tēvs.


 Latvijas tiesību institūta organizētās Londonas Karaliskās koledžas prof. Takis Tridimas (pa labi) vieslekcijas laikā 2019. gadā. Fotogrāfija no  žurnāla  “Jurista Vārds”.

Ko Jums nozīmē ieguldījums mūsu skolas attīstībā? 

Es un mana ģimene daudzu gadu garumā katra janvāra beigās dāvinām skolas bibliotēkai grāmatas, sekojot Kārļa Ulmaņa 1935. gadā iedibinātajam Draudzīgajam aicinājumam. Domāju, ka skolas bibliotēkā nu sanāk neliels plaukts ar mūsu dāvinātajām grāmatām. Dāvinām gan jaunas, gan arī senas grāmatas, es vairāk koncentrējos uz vēstures un politikas tēmām. Manuprāt, šī ir lieliska tradīcija, kas saglabājusies cauri okupāciju gadiem, sevišķi tā bija populāra trimdas latviešu starpā, tomēr mūsdienās, šķiet, pašā Latvijā tā ir nedaudz piemirsta, vairs nav tik populāra. Varētu vēlēties, lai arī pašas skolas to vairāk popularizētu un veidotu dialogu ar absolventiem, piemēram, darot absolventiem pieejamus konkrētus iztrūkstošo grāmatu un citu svarīgu lietu sarakstus. Esmu pārliecināts, ka liela daļa, kam tādas iespējas ir, labprāt atsauksies un palīdzēs savai skolai ar dāvinājumiem. Var dažādi vērtēt K. Ulmaņa personību un viņa ietekmi uz mūsu valsti un tās dzīves ceļu, tomēr katram ir skaidrs, ka Draudzīgā aicinājuma ideja ir pareiza un tā būs vienmēr aktuāla. Savā ziņā arī mēs mēģinām popularizēt šo iniciatīvu, katrā dāvinātajā grāmatā ielīmējot sevišķu uzlīmi pēc Draudzīgā aicinājuma trīsdesmito gadu oriģinālā parauga, lai katrs skolēns, kas dāvināto grāmatu lasa, pamana šo uzlīmi un nākotnē, pēc skolas pabeigšanas, varbūt atceras par savu skolu un atbalsta to.

Ļoti iespējams, ka nākotnē radīsies arī citas skolas atbalsta idejas un iespējas. Pašlaik nekas konkrēts nav padomā. Kā jau minēju, es aicinātu skolu būt skaļākai un aktīvākai savu vajadzību publiskošanā, sevišķi ar atbalsta aicinājumiem absolventiem.

Kas Jums ļoti patīk ģimnāzijas darbā?


Atpūtā….    Fotogrāfija no personīgā arhīva

Ar ģimnāzijas ikdienas darbu neesmu tik ļoti pazīstams, lai varētu sniegt kādus noderīgus ieteikumus. Vēroju no malas kā absolvents. Mani priecē tas, ka skola ieņem augstas vietas ikgadējos skolu reitingos, kas attiecīgi nozīmē arī, piemēram, labus panākumus olimpiādēs un citos konkursos. Cik saprotu, skola varēs iegūt valsts ģimnāzijas statusu, par ko esmu ļoti gandarīts un priecīgs, jo tas savā ziņā ir skaidrs kvalitatīvas izglītības apliecinājums, kas, cerams, dos stingru impulsu skolas tālākā attīstībā, tostarp atļaujot piesaistīt spējīgākos Tukuma un tā apkārtnes skolēnus. Savukārt Tukumam un jaunajiem tukumniekiem tas radīs daudz papildu iespēju.  

Kāds būtu Jūsu novēlējums Tukuma Raiņa ģimnāzijai?

Vēlos novēlēt Raiņa ģimnāzijai jaudīgus un iedvesmojošus pedagogus, kā arī mērķtiecīgus un centīgus ģimnāzistus un aicinu visus paturēt prātā, ka, piemēram, Oksfordas universitāte, Londonas Karaliskā koledža un citas prestižas pasaules līmeņa universitātes ir tikai viena vai divu soļu attālumā. To ar savu piemēru ir apliecinājis neviens vien Raiņa skolas absolvents. Novēlu Raiņa ģimnāzijai arī turpmāk sekmīgi kalpot par tiltu uz kvalitatīvu augstāko izglītību gan Latvijā, gan ārpus tās un līdz ar to par tiltu uz vadošajiem amatiem un sasniegumiem dažādās jomās!  

Un, protams, novēlu skolai arī daudz atbalstītāju, sevišķi absolventu vidū, jo kurš gan cits palīdzēs mūsu skolai, ja ne mēs paši.

Interviju veidoja Anete Andersone, 12. a

Categories: Citāti | Komentēt

Aizraujošā un iedvesmojošā koncertlekcija “Sprādziens mūzikā”

08.05.2021. Tukuma Raiņa ģimnāzijas 7.-12. klašu skolēni projekta “Latvijas skolas soma” ietvaros izbaudīja koncertprogrammu “Sprādziens mūzikā”, kuras mērķis bija iepazīt, kā populārā mūzika attīstījusies no 1920. līdz 2020. gadam: džeza, blūza ēra, svinga laiks, revolucionārie rock’n’roll gadi, hipiju plūsma, disko spožums, astoņdesmitie, 90. gadu popkultūra un mūsdienas; izzināt, kā mūzika iet roku rokā ar 20. gadsimta vēstures lielākajiem notikumiem un atspoguļo savu laikmetu, kā Latvijā izpaudās katrs no šiem žanriem, lai varētu gūt iespaidu par spilgtākajiem mūzikas šedevriem.

Attālināti šogad skatījāmies ne tikai filmas, teātra izrādes, bet arī koncertprogrammu. Koncertlekciju vadīja multiinstrumentāliste Arta Abaroniņa un dziedātājs Mikus Abaroniņš, par kuriem skolēni izteicās ļoti atzinīgi. 88% skolēnu koncertlekciju novērtējuši ar 8-10 ballēm.

Programma bija gan izzinoša, gan izklaidējoša. Koncertlekcijā iekļauts vēstījums par populārās mūzikas attīstību pasaulē un Latvijā, tajā skanēja arī populārākās dziesmas no Elvisa Preslija, The Queen, Maikla Džeksona, The Beatles, AC/DC, ABBA, Frenka Sinatras, The Rolling Stones u. c. repertuāra. Bija iespēja dziedāt un dejot līdzi!

Skolēni mūzikas stundās strādāja ar sagatavotajām darba lapām par koncertlekcijas saturu, latviešu valodā analizēja vēstījuma saturu un izmantotos valodas līdzekļus, piemēram, “sprādziens mūzikā”, “popularitātes virsotne”, “glamūrīgā mūzika”, “rokenrola karalis”, “jaunas vēsmas mūzikā” u. tml.

Tradicionāli skolēniem pēc pasākuma jāsniedz atgriezeniskā saite, lai izzinātu viņu atsauksmes. Atbildot uz jautājumu, par ko paslavētu radošo grupu, īpaši koncertlekcijas vadītājus, skolēni bija dāsni, rakstot, ka paslavētu par radošumu, centību, savienojot lekciju ar koncertu, par interesanto, raito un izteiksmīgo, enerģisko un viegli uztveramo stāstījumu un dažādu mūzikas žanru raksturojumu, lielisko mūziku (brīnišķīgajiem skaņdarbiem, to izvēli), par skaisto dziedājumu, par video labo kvalitāti un skaņu. Turpinājumā piedāvāju ieskatu skolēnu atbildēs.

  • Mākslinieki ļoti labi mācēja iejusties mūzikā, visi arī bija ļoti smaidīgi.
  • Koncertlekcijas vadītāji runāja skaidri, ieinteresēja, spēja noturēt manu uzmanību.
  • Māksliniekiem un koncertlekcijas vadītājiem Artai un Mikum lieliski padevās ieinteresēt un izmantot skaistu literāru valodu, protams, burvīgi izpildīt priekšnesumus.
  • Fascinēja tas, ka Arta Abaroniņa spēlēja vairākus instrumentus.
  • Vēlos paslavēt par īsu un kodolīgu mūzikas vēstures izklāstu ar piemēriem.
  • Ļoti interesants stāstījums par mūziku. Nebija garlaicīgi klausīties.
  • Paslavētu par viņu lielisko talantu radīt mūziku, par pozitīvo gaisotni.
  • Man patika izpildījums un tas, ka tika iekļautas populāras dziesmas, kurām patiešām varēja dziedāt līdzi.
  • Paslavētu par iekļauto dziesmu “Dynamite”.
  • No visām koncertlekcijām šī bija vislabākā. Ļoti labi izvēlētas populāras un jau zināmas dziesmas, pie kurām varēja dziedāt līdzi. Tiešām pacēla garīgo.
  • Paldies par lielo apņēmību rīkot koncertlekciju attālināti.
  • Abiem vadītājiem ir ļoti skaidra balss un saprotama runa. Un, protams, mākslinieki ir ļoti talantīgi, solista balss – spēcīga, jo varēja labi nodziedāt dažādu žanru mūziku.
  • Piesaistīja un spēja noturēt uzmanību, interesi ar žestu palīdzību. Ļoti skaista balss Mikum.
  • Es viņus paslavētu par ļoti radošu pieeju šim darbam.
  • Es slavēju viņus par harismu un muzikālo talantu.
  • Ļoti azartisks stāstījums, ļoti labs balanss starp mūziku un informatīvo materiālu.
  • Šī koncertlekcija bija ļoti uzmundrinoša, tā mani tiešām ieinteresēja, klausoties elektroniski. Varēju vairāk uzzināt par mūzikas vēsturi, un paši izpildījumi arī bija ļoti patīkami.
  • Paslavētu par to, ka šī koncertlekcija bija ļoti piesaistoša man kā cilvēkam, kuru īsti mūzikas vēsture neienteresē.

Katrs skolēns atsauksmē norādīja, kurš izpildītājs/grupa un dziesma patika vislabāk. Slavas virsotnē iekļuva The Queen “Don’t Stop Me Now”, ABBA  “Mamma Mia”, BTS “Dynamite” u. c.

Skolēnu izvēlēto vārdu, ar ko asociējas šī koncertlekcija, iespējams aplūkot vārdu mākonī, taču populārākie vārdi bija šādi: aizraujoša, jautra, izcila, skaista, baudāma, lieliska, pozitīva.

            Kādi ir skolēnu secinājumi pēc koncertprogrammas izbaudīšanas? Lūk, dažas atziņas!

  • Mūzikas jomā pastāv plaša žanru daudzveidība, kas apbur ikvienu tās klausītāju.
  • Es no šīs koncertlekcijas ieguvu saprašanu par to, kā mūzika attīstījās laika gaitā un kādas bija katras desmitgades populārākās mūzikas grupas un dziesmas. Es ieguvu prieku un laimi, jo man pašam ļoti patīk muzicēt grupā, un es tik ļoti iedziļinājos, ka likās, ka es pats tur spēlēju.
  • Manuprāt, ideāla dziesmu izvēle, pārsvarā priecīgas dziesmas, kuras šajā laikā ļoti nepieciešams klausīties.
  • Lai arī vēstures posms ir bijis smags un tumšs, mūzika centās padarīt šos laika posmus spilgtus un patīkamākus.
  • Mūzika ir ļoti strauji attīstījusies un turpina attīstīties.
  • Uzzināju, kādas mūzikas bija katrā desmitgadē 20. gs. un 21. gs., iepazinos vairāk ar tā laika māksliniekiem un to dziesmām, tā paplašinot savu redzesloku. Kā arī interesanti, ka tika skaidroti notikumi, kādus pasaulē skāra konkrētajā laika posmā, piemēram, 2. pasaules karš un ASV depresija, tad tik un tā mūzika turpināja attīstīties, par ko es esmu priecīga, jo tā ir atstājusi daudz skaistu darbu mūsdienām, un tās ir kā atmiņas.
  • Mūzika ir daļa no cilvēkiem un to hobijiem, priekiem u. c.
  • Mūzika ir svarīga mūsu dzīves daļa, un bez tās cilvēki ne tagad, ne senāk nevar un nevarēs iztikt.
  • Secinu, ka, lai arī mūzika, gadiem ejot, mainās, leģendāru grupu/ dziedātāju dziesmas vienmēr ir bijušas un būs populāras, kā arī tās nekad “nenovecos”.
  • Es varu secināt kā gadsimta laikā ir mainījusies mūzika, bet vienmēr zem katras dziesmas ir kāds vēstījums klausītājiem.
  • Mūzikai ir senas saknes, un mūsdienās tā ir tik attīstīta, jo gājusi cauri laikam kopā ar cilvēku.
  • Ātri izejot cauri mūzikas vēsturei, pamanīju, kā pamazām mūzika attīstās un sapratu, ka 2000. gadu sākumā žanri visvairāk sazarojās.
  • Īsti mākslas darbi nenoveco. Daudzas dziesmas nav zaudējušas savu popularitāti desmitgadēm ilgi, un, manuprāt, tās skanēs pa radio vēl paaudzēm ilgi.
  • Nonācu pie secinājuma, ka es tiešām esmu melomāns.
  • Uzzināju, ka dziesmas, kuras dažreiz ikdienā klausāmies, ir no 20.gs. nākušas un ir vēl populāras mūsdienās.
  • Secinu to, ka mūzika attīstās nepārtraukti, ir liela daļa no mūsu dzīves. Mūzika, manuprāt, bija vislabākā māksla, kāda tika radīta.
  • Es no šīs koncertlekcijas ieguvu interesi par vairākiem mūzikas žanriem, piemēram, džezu.
  • Katrs laikmets ir īpašs savā ziņā. Noklausoties šo koncertlekciju, sapratu, cik mūzika ir bagāta un atšķirīga.
  • Uzzināju jaunu informāciju un atcerējos dziesmas, kuras sen nebiju dzirdējusi.
  • Uzzināju dažus faktus par mūziku, dzirdēju skaistas dziesmas.
  • Iemīlēju mūziku vēl vairāk.
  • Pat šādā laikā varam pavadīt laiku, klausoties jauku mūziku.
  • Katrs var atrast sev piesaistošu mūzikas žanru.
  • Vienmēr ir izeja tam, lai parādītu savu talantu citiem.
  • Mūzikas attīstība neapstāsies. Pateicoties ierakstiem, ko varam klausīties un baudīt no jebkuras vietas jebkurā laikā, mūzikai vienmēr būs iespēja augt un uzlabot cilvēku dzīves.
  • Pēc šīs koncertlekcijas es sapratu, ka lietas, kuras nav saistošas, var būt aizraujošas. Viss ir atkarīgs no tā, kā to pasniedz.
  • Laba mūzika dzīvo mūžīgi.

Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēni un pedagogi pateicas SIA “Dzīvā skaņa” par brīnišķīgo iespēju veldzēties mūzikas pasaulē! Paldies Artai Abaroniņai un Mikum Abaroniņam par azartisko vēstījumu un visai radošajai komandai par izcilo sniegumu, jo dāvājāt pozitīvisma devu ziedošajā maijā, lai veiksmīgi noslēgtu mācību gadu!

Attēls: ieraksta ekrānšāviņš

Iveta Āboliņa, projekta “Latvijas skolas soma” koordinatore

Categories: Citāti | Komentēt

Skola ir kā manas mājas

Daudzi no mums lepojas ar savu skolu. Bet šis būs stāsts, kurā skola lepojas ar saviem absolventiem. Viens no viņiem ir Ģirts Rūda – toreiz 1991.gada Tukuma Raiņa 1.vidusskolas absolvents. Ģirts ir viens no mūsu skolas mecenātiem un sadarbības partneriem. Ar Ģirta dāsnu atbalstu pirms vairākiem gadiem tika realizēts skolēnu ideju konkurss “Inceptum”, kura ietveros skolēni varēja īstenot savas radošās idejas un iegūt naudas balvas. Naudiņa skolēniem, bet skolas pagalmā parādījās jauna rožu dobe sarkanbaltsarkanās krāsās un atkritumu šķirošanas urnas, parlamentāriešiem vienādi džemperīši ar ģimnāzijas logo un katrā klasē pie sienas – plakāti ar ģimnāzijas pamatvērtībām. Un vēl … Katru mēnesi  nu jau veselus piecus gadus skolas bibliotēka papildinās ar jauniem žurnāla “IR” numuriem, bet pedagogiem jauka un neaprakstāma dāvana katru gadu – teātra vai operas apmeklējums. Klusi un nemanāmi, bet tas viss notiek ar Ģirta Rūdas atbalstu. Lūk, Ģirta stāsts.

Mani sauc Ģirts Rūda. Vairāk nekā 25 gadus esmu strādājis kā jurists un advokāts lielās organizācijās un advokātu birojos. Pašlaik esmu Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes loceklis – FKTK uzrauga finanšu institūciju (banku, apdrošinātāju, maksājuma iestāžu) darbību Latvijā.

Covid laikā ikdiena ir kā daudziem – darbs no mājām, retu reizi iegriežoties birojā Rīgas centrā.

Hobiji nu jau vairākus gadus ir nemainīgi – aktīvs dzīvesveids (spēlēju golfu), fotografēšana un dažreiz uzspēlēju mūziku kā DJ. Diemžēl Covid apstākļos ir apstājusies ceļošana, bet gan jau kādreiz tā atsāksies. 😊

Tukuma Raiņa ģimnāzija ir mana skola, kurā pavadīti 9 gadi. Pirmos divus vidusskolas gadus nomācījos 2.vidusskolā, tajā laikā inovatīvajā humanitārajā novirzienā.  Skolu pabeidzu 1991.gadā vēl PSRS sastāvā. Mācības LU iesāku jau neatkarīgajā Latvijas valstī.

Piederību skolai rada sajūtas, ka esi atgriezies mājās. Tā ir vieta, uz kuru mani uzaicina un manis teiktajā ieklausās. Daži no skolotājiem, kuri patlaban vēl strādā skolā,  ir mācījuši arī mani. 😊 Prieks, ka redzi skolu attīstoties un ieviešot jaunas idejas, kas palīdz mūsdienu jauniešiem.

Uz jautājumu – “kā izpaužas Jūsu atbalsts  un sadarbība ar ģimnāziju” – Ģirts Rūda atbild: “Nekas īpašs – esmu atbalstījis dažādus projektus. Joprojām liekas, ka par maz. Sadarbība ilgst  no 1990.gadu beigām. Vēlos atbalstīt skolu, skolotājus un skolēnus, jo šī pati skola savukārt deva pamatus manai tālākai dzīvei un darba karjerai.

1980.gada 1.septembris zem skolas vecajiem ozoliem. Mikrofonā runā pirmklasnieks Ģirts Rūda. Foto no personīgā arhīva.

Atceros Latvijas TV raidījumu par iepriekšējo ģimnāzijas direktori Guntu Aumali, kuru sagatavoja, pirms viņa devās pensijā. Man radās šī ideja par raidījumu, jo domāju, ka direktore un visa ģimnāzija bija pelnījusi, lai izceltu šo grūto skolotāja darbu. Daži zvani paziņām un draugiem, un, skat, raidījums izdevās. Skolotāja Aumale man iemācīja rakstīt sacerējumus un izteikt savas domas rakstveidā, par ko esmu viņai pateicīgs vēl tagad.

Bet citas labas idejas noteikti vēl ir priekšā. Jebkurā gadījumā – lielākais prieks ir tad, ja esmu iedevis kaut ko noderīgu kādam. Gaidīšu nākamo zvanu no direktores Sigitas Kūlas vai citiem ar idejām, kuras varētu kopīgi īstenot.   

Ģimnāzijas darbā man patīk neapstāšanās, iešana uz priekšu, jaunu ideju ieviešana dzīvē, jaunu skolotāju piesaiste. Ieteikums turpmākajam darbam?  Nenolaist rokas arī šajos trakajos apstākļos.

Esiet labākie pilsētā, novadā, valstī! Neapstāties ar sasniegto, jo priekšā ir vēl lielākas virsotnes!”

Paldies Ģirtam Rūdam!

                                                Ģirta Rūdas teiktajā ieklausījās Ieva Bērzmārtiņa, 12. a klase

Ģirts Rūda (1. no kreisās) Eiropas Komisijas izpildprezidenta un Eiropas Savienības komisāra eiro un sociālā dialoga jomā Valda Dombrovska (4.no kreisās) vizītes laikā Rīgā 2020.gada 6.jūlijā. Foto no personīgā arhīva.
Valda Dombrovska vizītes laikā. Foto no personīgā arhīva.
Ciemos pie savējiem – kopā ar skolotāju Rasmu Valdmani un ģimnāzijas direktori Sigitu Kūlu. Foto no laikraksta “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”.
Categories: Citāti | Komentēt

Prieks par katru izdevušos darbu!

Jau vairāku gadu garumā Tukuma Raiņa ģimnāzijā darbojas atbalsta biedrība « Personības kalve », kuras misija ir veidot jauniešus izglītotai, mērķtiecīgai, konkurētspējīgai, drosmīgai, pārliecinātai, veiksmīgai, atbildīgai un stiprai Latvijas sabiedrībai. Biedrība atbalsta un popularizē izglītojamo kultūras un sporta pasākumus, kā arī citas ārpusstundu aktivitātes, veicina kulturālu un veselīgu dzīvesveidu, nodrošina sakārtotu un aprīkotu vidi izglītojamo un novada jauniešu interešu grupu nodarbībām.  Biedrības koordinatore ir Kristīne Fišere  –  Blumberga. Kādas ir Kristīnes dzīves vērtības un ko viņai nozīmē Tukuma Raiņa ģimnāzija, to vaicājām Kristīnei pašai.

« Dzīvoju Engurē, un ikdienā man ir tā privilēģija nestrādāt algotu darbu. Tāpēc varu  darīt to, ko patiesi tai brīdī vēlos. Liela vērtība manai ikdienai ir brīvība, ko varu izmantot sevis pilnveidošanai kādos kursos vai semināros.  Lasu daudz grāmatu, un, protams, arī rūpes par ģimeni un mājām aizņem lielu daļu mana laika.

Vasaras tiek pavadītas Engures ostā. Biedrība “Jahtklubs Engure”, kuru vada mans vīrs Ģirts, apmāca jauniešus burāšanā, un es palīdzu viņam visos organizēšanas darbos. Arī ģimnāzijas skolēni vairākus gadus ir piedalījušies konkursā « Enkurs », un sagatavoties veiksmīgam startam palīdzēja tieši Ģirts. Ļoti ceru, ka drīzumā šāda veida nodarbības atkal varēs atsākties. Man patīk dažādi izaicinājumi, kuri manu ikdienu padara jēgpilnu un bieži liek izkāpt no tik ērtās komforta zonas. Tieši tā bija arī ar Tukuma Raiņa ģimnāziju, kurā sāka mācīties mans dēls Toms. Tas bija pirms  septiņiem gadiem. Informācijas par skolu bija visai maz, tikai pāris pozitīvu ieteikumu no paziņām. Es  pat nojaust nevarēju, cik daudz pozitīvu un augstas klases profesionāļu satikšu, ka man pat būs iespēja ar viņiem cieši sadarboties mūsu jauniešu izaugsmes veicināšanā. Vienmēr esmu intuitīvi sajutusi cilvēkus, kuri strādā pēc labākās sirdsapziņas un daudz vairāk, nekā darba līgums to paredz. Es cienu un apbrīnoju viņu skaidros mērķus, vērtības un darbaspējas. Tieši tādus cilvēkus es satiku Tukuma Raiņa ģimnāzijā.

Pirms sešiem gadiem tika dibināta Tukuma Raiņa ģimnāzijas atbalsta biedrība ar mērķi visos iespējamos veidos atbalstīt ģimnāzijas skolēnus un pedagogus viņu ikdienā un svētkos. Es  labprāt piekritu darboties šajā komandā, kurā darbojas ģimnāzijas jauniešu vecāki un atbalstītāji. Ciešā sadarbībā ar ģimnāzijas direktori Sigitu Kūlu, jauniešiem un pedagogiem esam īstenojuši vairākus projektus. Protams, tie nav lielie Eiropas projekti par miljoniem, bet gan mazie – Tukuma novada Domes iniciatīvu konkursi un dažu uzņēmumu konkursi. Pa maziem solīšiem virzāmies un meklējam jaunas iespējas piesaistīt resursus attīstībai. Biedrības sapulces mums vienmēr ievelkas daudzu stundu garumā. Tur valda prāta vētras gars, ideju un iespēju samērošana ar realitāti, sapņi tiek izsapņoti visnereālākie, bet, kā saka, pasapņot jau vienmēr var! Milzīgu prieku sagādā katra ziņa par kādu apstiprinātu projektu, jo arī projektu pieteikumu rakstīšana man bija pilnīgi jauna un nezināma joma. Pēc profesionālā diploma esmu kažokādu šūšanas meistare- modiste. Piekritīsiet – nu pilnīgi cits lauciņš! Bet pastāvēs, kas pārmainīsies, un nekļūdās tikai tie, kas neko nedara. Gan ģimnāzijas, gan biedrības komandas gars dara brīnumus un iedrošina uz jauniem izaicinājumiem.

Tukuma Raiņa ģimnāzijai un tās kolektīvam novēlu arī turpmāk turēt augstā godā savas vērtības – izaugsmi, mērķtiecību un atbildību, saskatīt katrā jaunietī viņa potenciālu un to palīdzēt spodrināt līdz izcilībai, jo mūsu jauniešos ir mūsu nākotne! »

                                                                Interviju veidoja Laura Elīna Šulca, 12. a klase

Categories: Citāti | Komentēt

Mecenātisms – mans atbalsts jauniešiem

Turpmākās  “Stropa” publikācijas gribam veltīt cilvēkiem, ar kuriem mūsu ģimnāzijai ir izveidojusies cieša sadarbības saikne, veidojot kopīgus projektus, atbalstot skolas mācību procesu, stimulējot materiāli centīgākos skolēnus. Ar šo rakstu sēriju sakām lielu paldies visiem mūsu sadarbības partneriem un atbalstītājiem, absolventiem, kuri uztur kontaktus ar savu mīļo skolu ilgākā laika posmā, kā arī vienkārši – domubiedriem.

Jau vairākus gadus starp ģimnāzijas mecenātiem  droši var ierindot uzņēmumu “Skrīne”.  Katru mēnesi  labākais skolēns sekmju un olimpiāžu startos saņem stipendiju, kuru piešķir SIA “Skrīnes” valdes locekle Gunita Fogele. Tā pie “Skrīnes balvas” ir tikuši jau vairāki desmiti jauniešu.

Pastāstiet,  kāda ir Jūsu ikdiena un dzīves vērtības!

Man pieder uzņēmums „SIA SKRĪNE”, kur esmu valdes locekle. Uzņēmums nodarbojas ar gaļas tirdzniecību un tās pārstrādi. Veikals atrodas Tukuma tirgū J.Raiņa ielā 7/5.  Uzņēmumā  strādā 35 darbinieki.  Darbiņa netrūkst. Katru darba dienu ceļos plkst.5.00. Agri no rītiem augšā, saimniecības darbi, rūpes par diviem Tibetas mastifa suņiem,  maniem mīluļiem, un, protams, diviem kaķiem. Tad seko brokastis, došanās uz darbu, vēlāk mājas, laiks ar ģimeni un pēc iespējas ātrāk doties pie miera.

Pirmajā vietā man ir ģimenes tradīcijas, kopā būšana ar visiem. Tā ir mana galvenā dzīves vērtība. Hobijs ir ceļošana. Patīk aizceļot uz citām pasaules malām, lai redzētu kaut ko citu, bet iknedēļas hobiji ir pastaigas pa mežu vai jūras malu ar maniem suņiem – Bellu un Zidānu.

Ko Jums nozīmē  Tukuma Raiņa ģimnāzija?

Atzīšos godīgi, ar Tukuma Raiņa ģimnāziju man nav nekādas personīgas atmiņas, jo es mācījos citur. Vienīgi lielākā daļa no manas ģimenes ir TRĢ absolventi. Mans vīrs 1985. gadā pabeidza Tukuma Raiņa 1.vidusskolu, vēlāk krustmeitas Madara un Baiba, pēc tam arī  abi bērni – Ieva un Kārlis. Teiksim tā, manai ģimenei vienmēr ir bijis ciešs kontakts ar šo skolu.





Kas Jums veido piederības sajūtu mūsu skolai?

 Spēja atbalstīt, spēja palīdzēt, un ģimenes vēsture ar skolas sienām un ozoliem tiem blakus. Es atbalstu jauniešus finansiālā veidā.

Sadarbība notiek jau otro gadu, tomēr ideja domu līmenī bija krietni agrāk. Man mecenāta loma sniedz gandarījumu  un  prieku, ka varu palīdzēt skolēniem, motivēt viņus censties mācīties labāk un redzēt pateicību viņu acīs.  Zinu, ka skolu atbalstīšu tik ilgi, cik ilgi  vien varēšu.

Vai arī nākotnē Jums ir kādas  ieceres, kuras vēlētos realizēt  Raiņa ģimnāzijā?

Pagaidām es gribu palikt kā ikmēneša mecenāte un atbalstīt jauniešus, kā to daru pašlaik. Bet, kas to zina, varbūt pēc laika man būs jaunas idejas vai citi plāni, kā atbalstīt  skolu.

Kas Jums ļoti patīk ģimnāzijas darbā?

Izglītoti skolotāji, viņu neatlaidība, darba prieks un kapacitāte. Pašlaik es varu skolotājiem novēlēt izturību Covid-19 laikā – izturību pārciest šos attālinātos laikus, lai pēc iespējas ātrāk skolotāji un skolēni varētu atgriezties īstajā darba vidē.

Kāds būtu Jūsu novēlējums mūsu skolai?

Gribu novēlēt, lai skolēni pieturas pie Raiņa rakstītajiem vārdiem, teiciena, kas simbolizē skolu “Sevi pilnīgu darīt,/ Sevi citiem ziedot,/ Lauzt gaismai ceļu…”

Paldies mecenātei Gunitai Fogelei!

Cerot uz turpmāku sadarbību,  Helēna Zaķe, 12. a klase              

Categories: Citāti | Komentēt

Tikai trīs aktieri nospēlē tik daudz lomu!

2021. gada 11. martā Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēniem bija iecerēta kultūras baudīšana valsts iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ietvaros. Piecas klases bija izvēlējušās noskatīties Latvijas Nacionālā teātra izrādes “Bille” ierakstu (izrāde veidota pēc V. Belševicas darba “Bille” motīviem). Skolēni tika rosināti skatīties izrādi ģimenes lokā, lai pēc tam pārrunātu piedzīvoto, izjusto. Pēc izrādes skolēni sniedza rakstveida atgriezenisko saiti Google aptaujas formātā. Arī literatūras, vēstures vai audzināšanas stundā skolotāji veidoja vai veidos sarunu ar skolēniem par dažādiem aspektiem: laikmeta iezīmēm, vērtībām, valodas lietojumu teātra izrādē un mūsdienās.

Paldies Latvijas Nacionālā teātra kolektīvam (arī SIA Biļešu Paradīzei) par šo iespēju noskatīties izrādi attālinātajā mācību procesā, jo kultūras norises arī digitālā formātā bagātina mūsu gara pasauli, rosina domāt par patieso vērtību – cilvēcības, mīlestības, pienākuma un atbildības – nozīmi.

Tā kā skolā skolēni saņem vērtējumus par savu veikumu, arī izrādes radošās komandas (īpaši režisora Valda Lūriņa) darbs skolēnu skatījumā novērtēts 10 ballu skalā: 73% skolēnu izrādi novērtējuši 8-10 ballēm.

Uz jautājumu, kas pozitīvi pārsteidzis šajā izrādē, skolēni snieguši dažādas atbildes, taču visvairāk norādījuši talantīgo aktieru spēli, minot Daces Bonātes, Mārča Maņjakova un Līgas Zeļģes daudzveidīgo tēlojumu, spilgtās emocijas, žestus, mīmiku, sadarbošanos savā starpā, dziedāšanu. Daļa skolēnu izcēluši arī mūzikas izvēli, par ko izrādē rūpējies Valdis Zilveris, un skatuves tēlu – dekorācijas (scenogrāfs Mārtiņš Milbrets).

Daži skolēnu citāti:

  • Pozitīvi pārsteidza formāts – tas, kā varēja izšķirt tēlus no balss toņa vai žestiem. Agrāk domāju, ka, spēlējot teātri, skatuvei jābūt pilnai ar tēliem vai aktieriem, bet šī izrāde manu skatījumu uz teātri krasi izmainīja.
  • Mani pozitīvi pārsteidza tas, cik daudz tēlu aktieris var notēlot vienā izrādē, sevišķi Billes lomas atveidotāja Dace Bonāte, viņai tas izdevās lieliski.
  • Man patika, ka jauniešiem ļoti atpazīstami aktieri atveidoja lomas.
  • Pārsteidza tas, ka aktieriem bija tik ļoti liela enerģija un ka trīs aktieri varēja tik daudz lomu nospēlēt.
  • Man ļoti patika, ka visus varoņus atainoja tikai 3 aktieri un arī ka aktieri runāja ne tikai dialogā, bet arī stāstīja paši šo stāstu.
  • Mani pārsteidza tas, ka bija laba aktierspēle un ka tika precīzi attēloti vairāki notikumi no V. Belševicas grāmatas “Bille”.
  • Šajā izrādē mani pārsteidza tas, ka bija muzikāla noskaņa viscaur teātra izrādē.
  • Mani izrādē pozitīvi pārsteidza tas, ka katram dzīvē ir savi mērķi un, iespējams, tieši vide, kurā mēs augam, attīsta mūsu iekšējo spēku un liek mums dzīvē vēlēties sasniegt vairāk un pierādīt citiem, ka esam stipri, lai arī neviens no mums neko negaida un pat nenovērtē mūsu spēkus un iespējas.

Tā kā izrādē attēlotais laiks ir atšķirīgs no mūsdienām, viens no uzdevumiem skolēniem bija vērīgi skatīties izrādi un atzīmēt, kuras laikmeta iezīmes atklātas darbā, jo viegli to izdarīt laikabiedriem, pieaugušajiem, kuri piedzīvojuši režīmu maiņu, bet kuras detaļas ievēro 21. gadsimta pusaudži/ jaunieši, piemēram, 7. vai 12. klases skolēni?Par laikmeta iezīmēm skolēni lielākoties minējuši vēsturiskos notikumus (Ulmaņa laikus, valsts svētku svinēšanu, okupāciju, cilvēku emigrēšanu;  ierobežojumu sevišķi brīvi, skaļi izteikt savas domas un viedokli, jo bija jādzīvo pēc režīmā noteiktiem “pareiziem principiem”), kā arī tradīcijas, nodarbošanās, cilvēku uzvedību, ģērbšanās (arī frizūru) un varoņu runas stilu, dziesmu un deju izvēli atbilstoši attēlotajam laikmetam. Daži iedziļinājušies detaļās, piemēram, minot lupatu lelli, melnbaltās fotogrāfijas albumā, naudu, ka tolaik diviem latiem bijusi liela vērtība. Bija aizkustinoši lasīt komentārus, piemēram, kāds skolēns min šādas laikmeta iezīmes –  “basas kājas, trūkums, melna maize”.  Vai cita atbilde: “Galvenās laikmeta zīmes bija trūkums, brīvības apspiestība, sapņi par laimi, pārticību, brīvību.”

Katrs mākslas darbs izceļ kādas vērtības, par kurām liek domāt mākslas baudītājam. Skolēni minēja tādas vērtības kā ģimeni, mīlestību, draudzību, atbildību, drosmi, patriotismu, brīvību. Skolēni norādīja uz to, ka Bille no mammuča bieži saņēma asus vārdus, skarbu attieksmi, ka papucis bija Billes mierinātājs.

Daži komentāri: “Svarīgas nav finansiālās vērtības, bet gan apkārtējie cilvēki, un, lai cik grūti klātos, ja māk uz dzīvi paskatīties no gaišās puses un ja apkārt ir kaut viens labs draugs vai kāds, ar kuru dalīt savu bēdu, tad dzīve ir pat ne tikai paciešama, bet arī baudāma, kādai tai lemts būt.”

Raksta turpinājumā atspoguļoti dažu skolēnu secinājumi, ko viņi ieguvuši no šīs izrādes, par ko aizdomājušies, dzīvojot 21. gadsimtā.

  • Es aizdomājos par to, kā cilvēki bija jutušies tajos laikos, kā bija jutusies pati Bille (jeb V. Belševica, jo “Billē” ir aprakstīta viņas bērnība) un ar kādām grūtībām bija jārēķinās katru dienu (parādi, nevarēja atļauties maizi utt.).
  • Pat ja Bille dzīvoja tādā laika posmā un ar tādiem vecākiem, viņa turpināja būt stipra. Viņa vēlējās sevi pierādīt. Es aizdomājos par visām lietām, ko dara savādāk 21.gs.
  • Ir jānovērtē viss, kas man tiek sniegts, kaut vai es to nevēlos, man tas ir jānovērtē. Es aizdomājos par to, ka man nevajag uztraukties par naudas trūkumu, par izmešanu no mājām utt., bet Billei bija, un es sāku domāt, kā tas bija, kā viņa jutās par šiem notikumiem un par to, ka šie notikumi viņai var palikt gan kā bailes, gan kā mācība.
  • No šīs izrādes ieguvu to, ka 21. gadsimtā mēs brīvi katrs varam būt mēs pats, iedzīvoties savā jūtu pasaulē, pasaule tagad šajos laikos nav tik skarba, cik bija jūtama teātra izrādē.
  • Aizdomājos par to, kā man ir paveicies ar ģimeni un dzīvošanas apstākļiem. Jūtos pateicīga par to, ka mamma un tētis mīl mani un manas māsas, par to, ka mums nav jāuztraucas, ko mēs ēdīsim rīt vai parīt.
  • Jūtos pateicīga par to, ka man nekad nav sanācis piedzīvot karu.
  • Šī izrāde lika aizdomāties, ka mūsdienās, salīdzinot ar iepriekšējo gadsimtu, ir tik daudz iespēju, priekšrocību, kuras ir jāizmanto, jo citiem nebija tādu iespēju kā mūsu gadsimta sabiedrībai. Izrāde arī lika saprast, kā kādreiz dzīvoja cilvēki, kādas bija viņu laika galvenās vērtības.
  • Skatoties šo izrādi, es aizdomājos, cik ekskluzīva un moderna dzīve ir mums šodien, un sapratu, ka vienmēr ir jānovērtē, kas mums ir dots.
  • Es aizdomājos par to, cik mūsdienās visiem viss ir daudz vieglāk nekā tad, jo ir jādara daudz mazāk, par daudz ko ir parūpējusies tehnoloģija, pat visvienkāršākās lietas var paveikt, piespiežot pāris podziņu, un vairāk nekas cilvēkam pašam nav jādara. Kādreiz cilvēkiem tik maz pietika īstai laimei un bērni mācēja izbaudīt bērnību, nevis to pavadīt viedierīcēs, kas īsti neatklājot neko jaunu, un tas savā dzīvē maz ko radīs, jo viss jau ir pasniegts uz paplātes, neieguldot nekādas pūles un darba.
  • Aizdomājos, ka mūsdienās cilvēkiem, patiesībā, ir ļoti laba dzīve, nevis kā senāk, kad nebija pietiekami naudas pat iztikai, lai nomaksātu rēķinus, vajadzēja izdomāt dažādus risinājumus. Kā viens no risinājumiem, kas bija minēts arī izrādē, bija izdot gultas vietu.
  • Dzīve tad ļoti atšķīrās. Ja maza meitenīte tad priecājās par lelli, tad mūsdienās reti kurš bērns spētu novērtēt to, jo tehnoloģijas ir pārņēmušas viņu smadzenes. Vecāku sniegtā mīlestība un uzmanība ir svarīga cilvēka bērnībā, jo bērnībā gūtās traumas cilvēka smadzenēs ir ieprogrammētas uz visu atlikušo mūžu, lai arī cik sliktas un traumatizējošas tās ir. Cilvēku vērtības no mūsdienām ļoti atšķiras.
  • Bērnība gan agrāk, gan šobrīd ir fantāzijas bagāta. Bērna dzīvē svarīga loma bija/ir vecākiem.

Daudz domu savirknēts šajā rakstā. Protams, bija arī daži skolēni, kuriem izrāde ne visai piesaistīja uzmanību. Kāds rakstīja, ka grāmata patikusi vairāk nekā izrāde, un tā tas var būt. Daļa skolēnu redzējuši arī filmu “Bille”, bet tieši daudzveidībā jau ir mākslas skaistums un brīnums, kā katrs režisors interpretē daiļdarbā atklātās vērtības un problēmas, caur kādu skatpunktu palūkojas un liek iedziļināties skatītājam. Un katru reizi skatoties izrādi vai filmu, mūsu uzmanības centrā jau nonāk citas detaļas un emociju, attieksmju nianses. Taču der atcerēties, ka mazā Bille, piedzīvojot savā bērnībā gan cildeno, gan zemisko, kļuva par populāru latviešu dzejnieci un rakstnieci Vizmu Belševicu (1931-2005), kuras darbi iekļauti Latvijas kultūras kanonā, kura saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni (1994) un Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu literatūrā (2002).

Paldies Latvijas Nacionālā teātra radošajai komandai par izrādi un skolēniem par kultūras baudīšanu un uzrakstītajiem komentāriem! Vēlējums jauniešiem – lai jums skaista jaunība un skaisti sapņi, lai stipras ģimenes, lai apņēmība un drosme konstruktīvi risināt problēmas, lai izdodas īstenot iecerēto, veidojot savu ģimeni, savu pilsētu vai ciemu, savu Latviju labāku!

Iveta Āboliņa, projekta “Latvijas skolas soma” koordinatore (15.03.2021.)

Categories: Citāti | Komentēt

Teātra izrādes “Svina garša” emocijas sajūtamas arī “caur ekrānu”

Valsts iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ietvaros 2021. gada 11. martā Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēniem bija iespēja izvēlēties, kuru no Latvijas Nacionālā teātra izrāžu ierakstiem noskatīties – “Bille” vai “Svina garša”. Deviņas klases izvēlējās piedzīvot izrādē “Svina garša” atainoto. Darbs veidots pēc latviešu rakstnieka Māra Bērziņa romāna “Svina garša” motīviem. Par abām izrādēm skolēni sniedza rakstveida atgriezenisko saiti Google aptaujas formātā un spriedīs vēl mācību stundās par laikmeta iezīmēm, vērtībām, valodas lietojumu teātra izrādē un mūsdienās.

            Skatītāju simpātijas novērtējums par filmu vai teātra izrādēm savulaik izteikts ar 5 zvaigznēm vai acīm, šobrīd arī teātra mājas lapā ir iespējams izlasīt teātra kritiķu recenzijas un ierakstīt skatītāju komentārus – atsauksmes. Šoreiz rakstā minēta skolēniem saprotama vērtēšanas sistēma 10 ballu skalā, respektīvi,  85% Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēnu izrādes radošajai komandai (īpaši režisoram Valteram Sīlim) par izrādi “Svina garša” piešķīruši 8-10 balles, kas nozīmē ļoti labi/teicami/izcili. Dažus izrāde īpaši nav aizkustinājusi, tāpēc arī zemāks vērtējums, bet par estētisko gaumi nestrīdas.

Skolēni komentāros tika aicināti atbildēt uz jautājumiem, kas visdziļāk ietekmējis, kuras laikmeta vērtības un iezīmes saskatījuši teātra izrādē un pie kādiem secinājumiem nonākuši, par ko aizdomājušies, dzīvojot 21. gadsimtā!  Turpinājumā aicinu Tevi, lasītāj, ielūkoties skolēnu komentāros, jo viņi ir patiesi, raksta, ko domā.

  • Mani visdziļāk ietekmēja spilgtais un profesionālais latviešu aktieru tēlojums,  kā viņi parādīja emocijas, kā attēloja satraukumu un neziņu par notiekošo.
  • Galvenā aktiera (Raimonda Celma) lieliski nospēlētā loma patiešām aizkustināja.
  • Pats stāsts jau, manuprāt, ir pietiekams, lai cilvēku ietekmētu un aizkustinātu, taču aktieru sniegums un izrādes noformējums visu vēl vairāk padziļina.
  • Ietekmēja ļoti laba aktieru profesionālā spēle un pats “Svina garša” sižets. Notikumi parāda, cik ātri un negaidīti var mainīties cilvēka dzīve, pat īsti nenojaušot, kā viss var izvērsties.
  • Pozitīvi pārsteidza tas, kā tika pasniegta šī grāmata un stāsts.
  • Man laikam visvairāk ietekmēja beigas, bija grūti saprast, kas notiek, bet visvairāk pārsteidza grāmatā sarakstītais par cilvēkiem, cik bija nogalināto. Bija tik sāpīgi skatīties, arī asaras nobira. Matīss bija ļoti stiprs puisis, un ļoti patika skatīties šo izrādi.
  • Mani visdziļāk ietekmēja izrādē parādītā netaisnība par to, ka Matīsam bija jādodas uz geto, lai gan viņš nebija ebrejs. Izrādē nebija momentu, kad es nejutu līdzi galvenā varoņa pārdzīvojumam.
  • Pārsteidza, kā pret cilvēkiem izturējās tikai viņu etniskās izcelsmes dēļ.
  • Izrāde parāda, ka pat nevainīgi cilvēki, kuri vēlējās tikai labu, tiek pakļauti šādām šausmām.
  • Izrādes sižets bija satraucošs, visdziļāk ietekmēja mirklis, kad cilvēkus izveda lopu vilcienos no Latvijas.
  • Mani visdziļāk ietekmēja tas, ka visu teātra izrādi pavada viens pārpratums pēc otra, piemēram, tas, ka Matīss ir ebrejs vai Nikolaja vaina pie krāsu sajaukšanas. Varoņu centienus paskaidrot taisnību neviens nevēlējās dzirdēt, jo “taisnība” jau tika izlemta viņu vietā. Un par to cieta tie, kas bija vismazāk vainīgi.
  • Mani visvairāk ietekmēja 1. daļas beigas, kurā Matīsam iešāva, jo tādu pavērsienu es nebiju gaidījusi.
  • Pašas izrādes beigu notikumi, kad Matīss jau bija šausmīgā stāvoklī, kas skatītājam deva arī tādu iespaidu, kad nācās padomāt, kas ir realitāte un kas iedomas. Beigu moments jau bija tas pats nopietnākais brīdis, kas parādīja viņa traģisko likteni visspilgtāk. Tā vien liekas, ka tajos laikos izvairīties no traģiska likteņa un piedzīvot laimīgas beigas bija gluži vai neiespējami.
  • Nogalināto cilvēku skaits, ko parādīja no grāmatas izrādes beigās; fakts, ka Matīss nekad nesatiks savu bērnu.
  • Visvairāk mani ietekmēja vizuālais iespaids, kas tika veidots, lai sajustu dzīvi kara laikos, kur cilvēcības līnija bija ļoti plāna.
  • Mani visdziļāk izrādē ietekmēja sniegtā un lasītā informācija par ebrejiem un viņu smagajiem pārdzīvojumiem. Man tas likās ļoti emocionāli, jo šīs bailes, nespēks, izmisums un neziņa ebrejus mocīja visu to šausmīgo laika posmu.
  • Visdziļāk ietekmēja jūtamās emocijas, šķiet apbrīnojami, cik spēcīgi tās bija sajūtamas kaut arī “caur ekrānu”.
  • Visdziļāk mani ietekmēja brīži, kad cilvēki, baiļu sajūtas dzīti, bija ar mieru darīt visu, lai izdzīvotu. Protams, šādos brīžos cilvēkus pārņem panika, bet, manuprāt, jācenšas nomierināties un jāpadomā arī par citiem, jārīkojas tā, lai visu dzīvi nebūtu jācīnās ar sirdsapziņas pārmetumiem.
  • Man lika apdomāties brīdis, kad Matīsa vecāki un draudzene devās prom, viņš palika viens pats un nebija neviena tuvinieka, tas man lika sajusties bēdīgi, jo es viņa vietā iedomājos sevi, ka pēkšņi esmu viena.
  • Mani visdziļāk ietekmēja tas, kā izrādē tika atspoguļota svina garša mutē, kā arī Latvijas valstī.
  • Tikai cilvēki, kuriem patiesi rūpi, palīdzēs jebkurā dzīves situācijā, nedomājot par sevi vai savu likteni. Es aizdomājos par to, ka 21. gadsimta ikdienas dzīvi nevar salīdzināt ar to, kam cilvēki gāja cauri kara gados. Stereotipi cilvēka ikdienu var ļoti ietekmēt.
  • Dzīvojot šajā laikā, jācer, ka mūsu dzīves nevar tik ļoti izmainīties daudzu gadu laikā nekontrolējamu iemeslu dēļ kā Matīsa, kurš vienu brīdi bija laimīgs jaunietis ar cerībām uz nākotni. Karam sākoties, viņam viss tika atņemts, un beigās arī viņa dzīvība.
  • Protams, esmu laimīga, ka dzīvoju brīvā un miera pilnā Latvijā. Taču izrāde vēl lika aizdomāties, cik gan ļoti cilvēki var būt nežēlīgi viens pret otru.
  • Aizdomājos par to, kā tajā laikā dzīvoja cilvēki, nevarēja zināt, kas notiks, kuram uzticēties. Vienu dienu tu varēji būt pārticis un dzīvot labu dzīvi, bet jau nākamajā dienā tev vajadzēja bēguļot.
  • Vēsture nekad nekur nepazudīs. Tikai tāpēc, ka mēs dzīvojam citā laikmetā, nenozīmē, ka mums nav nepieciešams zināt vēsturi. Mēs esam ārkārtīgi privileģēti.
  • Manuprāt, jābūt pateicīgiem, ka mūsdienās vairāk vai mazāk (kā kurā valstī un reģionā) dominē rasu vienlīdzība, ka nav kara apstākļu. Mūsdienu jaunatnei būtu neiespējami izdzīvot tādos apstākļos.
  • Dzīvojot 21. gadsimtā, vārda brīvība un jušanās droši savās mājās vai uz ielas ir pašsaprotama lieta. Tomēr pirms gandrīz gadsimta tā nebija, un par savu dzīvību bija jābaidās pat no valsts un valstsvīriem. Tomēr vislielākais absurds ir tāds, ka arī mūsdienās cilvēkiem nākas ciest savas tautības dēļ – tā ir problēma, kuru sen vajadzēja atstāt pagātnē, diemžēl tāda vēl pastāv un izraisa asas diskusijas sabiedrībā.
  • Man patika, ka vēsturiski jau ļoti nozīmīga un drūma tēma latviešiem, ko būtu svarīgi atcerēties un padomāt, nebija pilnīgi visa izklāstīta tikai nopietnībā un sāpēs, bet diezgan piemērots daudzums humoristisku mirkļu, kas noteikti lika pasmieties, kas arī brīžiem nedaudz pacēla pašu noskaņu.
  • Šausmīgi grūti pašam iejusties tajos laikos, kad Latvijā mainījās vairākas varas. Cilvēkam, kurš nekad nav personīgi piedzīvojis to un emocionāli izgājis tam cauri, ir ļoti grūti arī īsti to izprast. Protams, ir pieejami ļoti daudz šāda veida mākslas darbu, kas ļoti veiksmīgi un tiešām emocionāli izved cauri Latvijas vēsturei un liek padomāt un aizdomāties par pašu dzīvi, vērtībām un visu, kas mums ir dots.
Šim attēlam ir tukšs alt atribūts; faila nosaukums ir svina_garsa_1-2.jpg
  • Cilvēki mūsdienās vairāk ir kopā viens ar otru nekā 1940. gadā. Tomēr, kad mūsdienās plosās vīruss, tad baiļu sajūta ir līdzīga tāpat kā agrāk.
  • Katrā gadsimtā ir savs pagrimums – 20. gs. tie bija kari, 21. gs. – pandēmija. Lai arī kā mums negribētos dzīvot pandēmijā, mums ir paveicies, ka nedzīvojam kara apstākļos, bet brīvā Latvijā, demokrātiskā valstī.
  • Pēc izrādes noskatīšanās saglabājas smeldzīga sajūta un pateicība par laiku, kurā dzīvojam. Lai arī bija cilvēki, kuru acīs šis laiks bija citāds, tam pielāgojās, tomēr tik daudz cilvēku cieta, gāja bojā vai izdzīvoja ar rētām – gan ārējām, gan iekšējām.
  • Šī izrāde deva iespēju ”izlasīt” Māra Bērziņa darbu ”Svina garša”, ielūkoties 20. gs. 40. gados un ieraudzīt ar savām acīm, kāda bija dzīves realitāte tajā laikā. Mūsdienu jaunietim pat ir grūti iedomāties, kāda bija to laiku dzīve, bet viens ir skaidrs, tas bija briesmīgi. Tas, kā viena vara nomainīja otru un iedzīvotājiem nekas cits neatliek, kā pieņemt jauno varu, dzīves apstākļi un baidīšanās par savu dzīvību, ir neapskaužami.
  • Pēc izrādes noskatīšanās es sapratu, cik viegli ir mums tagad dzīvot bez kariem un tik lielām nesaskaņām, kuras aizved līdz nāvei. Cik labi ir dzīvot saskaņotā un draudzīgā valstī. Cik svarīgi ir rūpēties par citiem, ja tas ir nepieciešams. Šī teātra izrāde parādīja, ka mūžs nav nemaz tik ilgs, kā liekas, tie gadi paskries nemanot. Es aizdomājos par saviem vistuvākajiem cilvēkiem, kuri arī varētu būt sāpināti, bet ne fiziski, kā tas bija izrādē, bet tieši emocionāli, un to, cik ļoti iespējams vecvecākiem ir nepieciešams mans atbalsts.
  • Aizdomājos, cik latvieši ir stipra tauta. Lai kam mēs ietu cauri, vienmēr nostājamies atpakaļ uz abām kājām.
  • Par varoņiem nepiedzimst, bet gadās, ka par tādiem kļūst visikdienišķākie ļaudis.
  • Es aizdomājos par to, cik patiesībā karš ir bijis bezjēdzīgs. Visiem tiem cilvēkiem, kuri ne pie kā nebija vainīgi, viņiem nebija jāmirst, nebija jāiznīdē vesela tauta kaut kādu principu dēļ. Es sapratu to, cik cilvēka daba spēj būt nežēlīga, ļauna un vienaldzīga. Aizdomājos arī par to, cik lieli varoņi bija tie cilvēki, kas cīnījās ne tikai savas ģimenes, bet arī dzimtenes labā, jo es nezinu, vai 21. gadsimta cilvēks, spētu izciest kaut pusi no tā, ko izcieta cilvēki Otrā pasaules kara un Holokausta laikā.
  • Noskatoties šo izrādi, ieguvu lielāku priekšstatu par Latvijas vēsturi. Tā lika aizdomāties par to, cik labā laikā patiesībā dzīvoju, jo man nav ikdienā jāuztraucas par savu dzīvību, man ir brīvas tiesības izteikties un netikt par to sodītai. Šobrīd arī dzīvojam ierobežojumos, taču tie nav ne tuvi vēsturē palikušajam vājprātam, nevaru iedomāties, kā tas ir, kad pat uz ielas ir bail iziet. Varu vienīgi apbrīnot tajā laikā dzīvojošos cilvēkus.
  • Šī izrāde lika aizdomāties par parastā cilvēka nespēju cīnīties pret okupantu ieviestajiem noteikumiem un nežēlību, par dažu cilvēku lētticību jeb aklu ticēšanu propagandai un avīžu rakstiem.
  • Visos laikos būs cilvēki, kuri mācēs izmantot jebkuru situāciju savā labā, kuri vienmēr centīsies glābt savu ādu, tomēr būs arī tādi, kuri centīsies palīdzēt līdzcilvēkiem, neskatoties ne uz ko.
  • Man ļoti patika šī izrāde. Novērtēju, ka man bija iespēja to skatīties un paplašināt savu redzesloku. Brīdī, kad tika izsludināts, ka Latvija vairs nav brīva, bija cilvēki, kuri tam neticēja. Tas man liek aizdomāties par to, ka nekad nevar zināt, kas nākotnei ir padomā. Dzīvojot 21. gadsimtā, to es varu sasaistīt ar Corona vīrusa izsludināšanu. Bija ļoti daudz cilvēku, kuri šī vīrusa esamībai neticēja. Tomēr tā izrādījās taisnība, nu mums ir ciešanas, gluži kā „Svina garša” izrādē attēlotajā laikmetā. Šobrīd mēs piedzīvojam bakteriālo karu, ir grūti, bet mums ir jānovērtē, ka pa ielām nestaigā cilvēki, kuri var nogalināt nevainīgus cilvēkus. Jānovērtē tas, ka, tīši vai netīši neievērojot komandantstundu, uz mums netēmē ar ieročiem.
  • Noteikti, mums jānovērtē, ka mums ir mājas un miers virs zemes. Manuprāt, nu jau 21.gadsimtā šādi notikumi vairs nebūtu iespējami, jo mūsdienu pasaule un civilizācija ir attīstījusies, pilnveidojusies un palikusi gudrāka. Skatoties šo izrādi, es aizdomājos, kā man pietrūkst kultūras dzīves un skatīties šo izrādi klātienē …

Domāju, ka šie skolēnu vārdi apliecina mākslinieku un viņu radīto kultūras norišu patieso vērtību. Sakām paldies Latvijas Nacionālā teātra kolektīvam, izrādes ieraksta veidotājiem un SIA Biļešu paradīzei par iespēju šobrīd piedzīvot teātri katrā mājā (pilsētā vai laukos). Lai protam jēgpilni izmantot digitālās ierīces sevis pilnveidei arī turpmāk! Uz tikšanos klātienē kādā teātra izrādē!

Iveta Āboliņa, projekta “Latvijas skolas soma” koordinatore (15.03.2021.)

Categories: Citāti | Komentēt

Veidojiet bezmaksas vietni vai emuāru vietnē WordPress.com.