Piederības izjūta savai skolai manā sirdī un darbos

Šoreiz piedāvājam interviju ar mūsu skolas 2002. gada absolventu Ediju Pogu, kurš jau vairākus gadus, atsaucoties K. Ulmaņa atjaunotajam Draudzīgajam aicinājumam, Tukuma Raiņa ģimnāzijai dāvinājis vairāk nekā 100 grāmatu. Dāvinājumos iesaistījies ne tikai viņš pats, bet visa Pogu ģimene – arī tētis Ainārs Poga  un māsa Andra Zāģere.


Edijs Poga advokāta tērpā. Foto no personīgā arhīva.

Pastāstiet par sevi, kāda ir Jūsu ikdiena un dzīves vērtības!

Esmu daudzbērnu ģimenes galva, savukārt profesionālā plāksnē esmu zvērināts advokāts, kas specializējies dažādās Latvijas, Eiropas Savienības un starptautisko biznesa tiesību jomās (sevišķi konkurences tiesībās), kā arī komercdarījumos un komercstrīdu risināšanā. Līdz ar to mana ikdiena ir saistīta ar biznesa advokāta darbu, kas ir samērā smags un prasa vērā ņemamu intelektuālu piepūli, kā arī aizņem ļoti daudz mana laika. Darbojos arī biedrībā „Latvijas tiesību institūts”, kas ir bezpeļņas organizācija, kuras mērķis ir sniegt savu ieguldījumu Latvijas tiesību sistēmas tālākā attīstībā. Mans tēvs  un māsa, kas arī ir Tukuma Raiņa ģimnāzijas atbalstītāju lokā, darbojas reklāmas jomā.

Kā veidojusies piederības izjūta mūsu skolai?

Ikvienu cilvēku veido vide, kurā tas atrodas, un citi cilvēki, kuri ir tam apkārt, sevišķi agrīnā un pusaudžu vecumā. Šajā ziņā skolai un skolotājiem, paralēli ģimenei, ir milzīga loma katra jaunā cilvēka izaugsmē. Raiņa ģimnāzija ir mana pirmā un vienīgā skola, kur mācījos no otrās līdz pat divpadsmitajai klasei. Neapšaubāmi tā ir atstājusi lielu iespaidu uz mani un veidojusi mani. Deviņdesmitajos gados un šī gadsimta pašā sākumā tā bija iedvesmojoša, bet vienlaicīgi samērā stingra un disciplinēta vide, kurā ik dienu mācījāmies. Bija daudzi iedvesmojoši pedagogi, sevišķi man šajā sakarā jāpiemin manas klases ilggadējs audzinātājs Edvīns Bandenieks, kurš nu jau diemžēl devies viņsaulē. Viņš bija skolotājs ar lielo burtu visā savā būtībā, stingrs, bet taisnīgs, uz lielām idejām iedvesmojošs, vienlaicīgi par praktisko realitāti atgādinošs. Līdz ar to Raiņa skola manā izaugsmē ir spēlējusi milzīgu lomu, tādēļ tās nozīmi man ir grūti pārvērtēt. Kad es uzsāku studijas universitātē, es nevarēju nepamanīt, ka Raiņa skola ir paveikusi patiešām labu darbu manis audzināšanā, jo man šķiet, ka daudzās jomās biju daudz labāk sagatavots un motivēts nekā daudzi mani vienaudži, tostarp no dažādām Latvijas galvaspilsētas skolām un citu valstu skolām nākušie. Raiņa skolā savulaik ir mācījusies arī mana māsa un tēvs.


 Latvijas tiesību institūta organizētās Londonas Karaliskās koledžas prof. Takis Tridimas (pa labi) vieslekcijas laikā 2019. gadā. Fotogrāfija no  žurnāla  “Jurista Vārds”.

Ko Jums nozīmē ieguldījums mūsu skolas attīstībā? 

Es un mana ģimene daudzu gadu garumā katra janvāra beigās dāvinām skolas bibliotēkai grāmatas, sekojot Kārļa Ulmaņa 1935. gadā iedibinātajam Draudzīgajam aicinājumam. Domāju, ka skolas bibliotēkā nu sanāk neliels plaukts ar mūsu dāvinātajām grāmatām. Dāvinām gan jaunas, gan arī senas grāmatas, es vairāk koncentrējos uz vēstures un politikas tēmām. Manuprāt, šī ir lieliska tradīcija, kas saglabājusies cauri okupāciju gadiem, sevišķi tā bija populāra trimdas latviešu starpā, tomēr mūsdienās, šķiet, pašā Latvijā tā ir nedaudz piemirsta, vairs nav tik populāra. Varētu vēlēties, lai arī pašas skolas to vairāk popularizētu un veidotu dialogu ar absolventiem, piemēram, darot absolventiem pieejamus konkrētus iztrūkstošo grāmatu un citu svarīgu lietu sarakstus. Esmu pārliecināts, ka liela daļa, kam tādas iespējas ir, labprāt atsauksies un palīdzēs savai skolai ar dāvinājumiem. Var dažādi vērtēt K. Ulmaņa personību un viņa ietekmi uz mūsu valsti un tās dzīves ceļu, tomēr katram ir skaidrs, ka Draudzīgā aicinājuma ideja ir pareiza un tā būs vienmēr aktuāla. Savā ziņā arī mēs mēģinām popularizēt šo iniciatīvu, katrā dāvinātajā grāmatā ielīmējot sevišķu uzlīmi pēc Draudzīgā aicinājuma trīsdesmito gadu oriģinālā parauga, lai katrs skolēns, kas dāvināto grāmatu lasa, pamana šo uzlīmi un nākotnē, pēc skolas pabeigšanas, varbūt atceras par savu skolu un atbalsta to.

Ļoti iespējams, ka nākotnē radīsies arī citas skolas atbalsta idejas un iespējas. Pašlaik nekas konkrēts nav padomā. Kā jau minēju, es aicinātu skolu būt skaļākai un aktīvākai savu vajadzību publiskošanā, sevišķi ar atbalsta aicinājumiem absolventiem.

Kas Jums ļoti patīk ģimnāzijas darbā?


Atpūtā….    Fotogrāfija no personīgā arhīva

Ar ģimnāzijas ikdienas darbu neesmu tik ļoti pazīstams, lai varētu sniegt kādus noderīgus ieteikumus. Vēroju no malas kā absolvents. Mani priecē tas, ka skola ieņem augstas vietas ikgadējos skolu reitingos, kas attiecīgi nozīmē arī, piemēram, labus panākumus olimpiādēs un citos konkursos. Cik saprotu, skola varēs iegūt valsts ģimnāzijas statusu, par ko esmu ļoti gandarīts un priecīgs, jo tas savā ziņā ir skaidrs kvalitatīvas izglītības apliecinājums, kas, cerams, dos stingru impulsu skolas tālākā attīstībā, tostarp atļaujot piesaistīt spējīgākos Tukuma un tā apkārtnes skolēnus. Savukārt Tukumam un jaunajiem tukumniekiem tas radīs daudz papildu iespēju.  

Kāds būtu Jūsu novēlējums Tukuma Raiņa ģimnāzijai?

Vēlos novēlēt Raiņa ģimnāzijai jaudīgus un iedvesmojošus pedagogus, kā arī mērķtiecīgus un centīgus ģimnāzistus un aicinu visus paturēt prātā, ka, piemēram, Oksfordas universitāte, Londonas Karaliskā koledža un citas prestižas pasaules līmeņa universitātes ir tikai viena vai divu soļu attālumā. To ar savu piemēru ir apliecinājis neviens vien Raiņa skolas absolvents. Novēlu Raiņa ģimnāzijai arī turpmāk sekmīgi kalpot par tiltu uz kvalitatīvu augstāko izglītību gan Latvijā, gan ārpus tās un līdz ar to par tiltu uz vadošajiem amatiem un sasniegumiem dažādās jomās!  

Un, protams, novēlu skolai arī daudz atbalstītāju, sevišķi absolventu vidū, jo kurš gan cits palīdzēs mūsu skolai, ja ne mēs paši.

Interviju veidoja Anete Andersone, 12. a

Categories: Citāti | Komentēt

Aizraujošā un iedvesmojošā koncertlekcija “Sprādziens mūzikā”

08.05.2021. Tukuma Raiņa ģimnāzijas 7.-12. klašu skolēni projekta “Latvijas skolas soma” ietvaros izbaudīja koncertprogrammu “Sprādziens mūzikā”, kuras mērķis bija iepazīt, kā populārā mūzika attīstījusies no 1920. līdz 2020. gadam: džeza, blūza ēra, svinga laiks, revolucionārie rock’n’roll gadi, hipiju plūsma, disko spožums, astoņdesmitie, 90. gadu popkultūra un mūsdienas; izzināt, kā mūzika iet roku rokā ar 20. gadsimta vēstures lielākajiem notikumiem un atspoguļo savu laikmetu, kā Latvijā izpaudās katrs no šiem žanriem, lai varētu gūt iespaidu par spilgtākajiem mūzikas šedevriem.

Attālināti šogad skatījāmies ne tikai filmas, teātra izrādes, bet arī koncertprogrammu. Koncertlekciju vadīja multiinstrumentāliste Arta Abaroniņa un dziedātājs Mikus Abaroniņš, par kuriem skolēni izteicās ļoti atzinīgi. 88% skolēnu koncertlekciju novērtējuši ar 8-10 ballēm.

Programma bija gan izzinoša, gan izklaidējoša. Koncertlekcijā iekļauts vēstījums par populārās mūzikas attīstību pasaulē un Latvijā, tajā skanēja arī populārākās dziesmas no Elvisa Preslija, The Queen, Maikla Džeksona, The Beatles, AC/DC, ABBA, Frenka Sinatras, The Rolling Stones u. c. repertuāra. Bija iespēja dziedāt un dejot līdzi!

Skolēni mūzikas stundās strādāja ar sagatavotajām darba lapām par koncertlekcijas saturu, latviešu valodā analizēja vēstījuma saturu un izmantotos valodas līdzekļus, piemēram, “sprādziens mūzikā”, “popularitātes virsotne”, “glamūrīgā mūzika”, “rokenrola karalis”, “jaunas vēsmas mūzikā” u. tml.

Tradicionāli skolēniem pēc pasākuma jāsniedz atgriezeniskā saite, lai izzinātu viņu atsauksmes. Atbildot uz jautājumu, par ko paslavētu radošo grupu, īpaši koncertlekcijas vadītājus, skolēni bija dāsni, rakstot, ka paslavētu par radošumu, centību, savienojot lekciju ar koncertu, par interesanto, raito un izteiksmīgo, enerģisko un viegli uztveramo stāstījumu un dažādu mūzikas žanru raksturojumu, lielisko mūziku (brīnišķīgajiem skaņdarbiem, to izvēli), par skaisto dziedājumu, par video labo kvalitāti un skaņu. Turpinājumā piedāvāju ieskatu skolēnu atbildēs.

  • Mākslinieki ļoti labi mācēja iejusties mūzikā, visi arī bija ļoti smaidīgi.
  • Koncertlekcijas vadītāji runāja skaidri, ieinteresēja, spēja noturēt manu uzmanību.
  • Māksliniekiem un koncertlekcijas vadītājiem Artai un Mikum lieliski padevās ieinteresēt un izmantot skaistu literāru valodu, protams, burvīgi izpildīt priekšnesumus.
  • Fascinēja tas, ka Arta Abaroniņa spēlēja vairākus instrumentus.
  • Vēlos paslavēt par īsu un kodolīgu mūzikas vēstures izklāstu ar piemēriem.
  • Ļoti interesants stāstījums par mūziku. Nebija garlaicīgi klausīties.
  • Paslavētu par viņu lielisko talantu radīt mūziku, par pozitīvo gaisotni.
  • Man patika izpildījums un tas, ka tika iekļautas populāras dziesmas, kurām patiešām varēja dziedāt līdzi.
  • Paslavētu par iekļauto dziesmu “Dynamite”.
  • No visām koncertlekcijām šī bija vislabākā. Ļoti labi izvēlētas populāras un jau zināmas dziesmas, pie kurām varēja dziedāt līdzi. Tiešām pacēla garīgo.
  • Paldies par lielo apņēmību rīkot koncertlekciju attālināti.
  • Abiem vadītājiem ir ļoti skaidra balss un saprotama runa. Un, protams, mākslinieki ir ļoti talantīgi, solista balss – spēcīga, jo varēja labi nodziedāt dažādu žanru mūziku.
  • Piesaistīja un spēja noturēt uzmanību, interesi ar žestu palīdzību. Ļoti skaista balss Mikum.
  • Es viņus paslavētu par ļoti radošu pieeju šim darbam.
  • Es slavēju viņus par harismu un muzikālo talantu.
  • Ļoti azartisks stāstījums, ļoti labs balanss starp mūziku un informatīvo materiālu.
  • Šī koncertlekcija bija ļoti uzmundrinoša, tā mani tiešām ieinteresēja, klausoties elektroniski. Varēju vairāk uzzināt par mūzikas vēsturi, un paši izpildījumi arī bija ļoti patīkami.
  • Paslavētu par to, ka šī koncertlekcija bija ļoti piesaistoša man kā cilvēkam, kuru īsti mūzikas vēsture neienteresē.

Katrs skolēns atsauksmē norādīja, kurš izpildītājs/grupa un dziesma patika vislabāk. Slavas virsotnē iekļuva The Queen “Don’t Stop Me Now”, ABBA  “Mamma Mia”, BTS “Dynamite” u. c.

Skolēnu izvēlēto vārdu, ar ko asociējas šī koncertlekcija, iespējams aplūkot vārdu mākonī, taču populārākie vārdi bija šādi: aizraujoša, jautra, izcila, skaista, baudāma, lieliska, pozitīva.

            Kādi ir skolēnu secinājumi pēc koncertprogrammas izbaudīšanas? Lūk, dažas atziņas!

  • Mūzikas jomā pastāv plaša žanru daudzveidība, kas apbur ikvienu tās klausītāju.
  • Es no šīs koncertlekcijas ieguvu saprašanu par to, kā mūzika attīstījās laika gaitā un kādas bija katras desmitgades populārākās mūzikas grupas un dziesmas. Es ieguvu prieku un laimi, jo man pašam ļoti patīk muzicēt grupā, un es tik ļoti iedziļinājos, ka likās, ka es pats tur spēlēju.
  • Manuprāt, ideāla dziesmu izvēle, pārsvarā priecīgas dziesmas, kuras šajā laikā ļoti nepieciešams klausīties.
  • Lai arī vēstures posms ir bijis smags un tumšs, mūzika centās padarīt šos laika posmus spilgtus un patīkamākus.
  • Mūzika ir ļoti strauji attīstījusies un turpina attīstīties.
  • Uzzināju, kādas mūzikas bija katrā desmitgadē 20. gs. un 21. gs., iepazinos vairāk ar tā laika māksliniekiem un to dziesmām, tā paplašinot savu redzesloku. Kā arī interesanti, ka tika skaidroti notikumi, kādus pasaulē skāra konkrētajā laika posmā, piemēram, 2. pasaules karš un ASV depresija, tad tik un tā mūzika turpināja attīstīties, par ko es esmu priecīga, jo tā ir atstājusi daudz skaistu darbu mūsdienām, un tās ir kā atmiņas.
  • Mūzika ir daļa no cilvēkiem un to hobijiem, priekiem u. c.
  • Mūzika ir svarīga mūsu dzīves daļa, un bez tās cilvēki ne tagad, ne senāk nevar un nevarēs iztikt.
  • Secinu, ka, lai arī mūzika, gadiem ejot, mainās, leģendāru grupu/ dziedātāju dziesmas vienmēr ir bijušas un būs populāras, kā arī tās nekad “nenovecos”.
  • Es varu secināt kā gadsimta laikā ir mainījusies mūzika, bet vienmēr zem katras dziesmas ir kāds vēstījums klausītājiem.
  • Mūzikai ir senas saknes, un mūsdienās tā ir tik attīstīta, jo gājusi cauri laikam kopā ar cilvēku.
  • Ātri izejot cauri mūzikas vēsturei, pamanīju, kā pamazām mūzika attīstās un sapratu, ka 2000. gadu sākumā žanri visvairāk sazarojās.
  • Īsti mākslas darbi nenoveco. Daudzas dziesmas nav zaudējušas savu popularitāti desmitgadēm ilgi, un, manuprāt, tās skanēs pa radio vēl paaudzēm ilgi.
  • Nonācu pie secinājuma, ka es tiešām esmu melomāns.
  • Uzzināju, ka dziesmas, kuras dažreiz ikdienā klausāmies, ir no 20.gs. nākušas un ir vēl populāras mūsdienās.
  • Secinu to, ka mūzika attīstās nepārtraukti, ir liela daļa no mūsu dzīves. Mūzika, manuprāt, bija vislabākā māksla, kāda tika radīta.
  • Es no šīs koncertlekcijas ieguvu interesi par vairākiem mūzikas žanriem, piemēram, džezu.
  • Katrs laikmets ir īpašs savā ziņā. Noklausoties šo koncertlekciju, sapratu, cik mūzika ir bagāta un atšķirīga.
  • Uzzināju jaunu informāciju un atcerējos dziesmas, kuras sen nebiju dzirdējusi.
  • Uzzināju dažus faktus par mūziku, dzirdēju skaistas dziesmas.
  • Iemīlēju mūziku vēl vairāk.
  • Pat šādā laikā varam pavadīt laiku, klausoties jauku mūziku.
  • Katrs var atrast sev piesaistošu mūzikas žanru.
  • Vienmēr ir izeja tam, lai parādītu savu talantu citiem.
  • Mūzikas attīstība neapstāsies. Pateicoties ierakstiem, ko varam klausīties un baudīt no jebkuras vietas jebkurā laikā, mūzikai vienmēr būs iespēja augt un uzlabot cilvēku dzīves.
  • Pēc šīs koncertlekcijas es sapratu, ka lietas, kuras nav saistošas, var būt aizraujošas. Viss ir atkarīgs no tā, kā to pasniedz.
  • Laba mūzika dzīvo mūžīgi.

Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēni un pedagogi pateicas SIA “Dzīvā skaņa” par brīnišķīgo iespēju veldzēties mūzikas pasaulē! Paldies Artai Abaroniņai un Mikum Abaroniņam par azartisko vēstījumu un visai radošajai komandai par izcilo sniegumu, jo dāvājāt pozitīvisma devu ziedošajā maijā, lai veiksmīgi noslēgtu mācību gadu!

Attēls: ieraksta ekrānšāviņš

Iveta Āboliņa, projekta “Latvijas skolas soma” koordinatore

Categories: Citāti | Komentēt

Skola ir kā manas mājas

Daudzi no mums lepojas ar savu skolu. Bet šis būs stāsts, kurā skola lepojas ar saviem absolventiem. Viens no viņiem ir Ģirts Rūda – toreiz 1991.gada Tukuma Raiņa 1.vidusskolas absolvents. Ģirts ir viens no mūsu skolas mecenātiem un sadarbības partneriem. Ar Ģirta dāsnu atbalstu pirms vairākiem gadiem tika realizēts skolēnu ideju konkurss “Inceptum”, kura ietveros skolēni varēja īstenot savas radošās idejas un iegūt naudas balvas. Naudiņa skolēniem, bet skolas pagalmā parādījās jauna rožu dobe sarkanbaltsarkanās krāsās un atkritumu šķirošanas urnas, parlamentāriešiem vienādi džemperīši ar ģimnāzijas logo un katrā klasē pie sienas – plakāti ar ģimnāzijas pamatvērtībām. Un vēl … Katru mēnesi  nu jau veselus piecus gadus skolas bibliotēka papildinās ar jauniem žurnāla “IR” numuriem, bet pedagogiem jauka un neaprakstāma dāvana katru gadu – teātra vai operas apmeklējums. Klusi un nemanāmi, bet tas viss notiek ar Ģirta Rūdas atbalstu. Lūk, Ģirta stāsts.

Mani sauc Ģirts Rūda. Vairāk nekā 25 gadus esmu strādājis kā jurists un advokāts lielās organizācijās un advokātu birojos. Pašlaik esmu Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes loceklis – FKTK uzrauga finanšu institūciju (banku, apdrošinātāju, maksājuma iestāžu) darbību Latvijā.

Covid laikā ikdiena ir kā daudziem – darbs no mājām, retu reizi iegriežoties birojā Rīgas centrā.

Hobiji nu jau vairākus gadus ir nemainīgi – aktīvs dzīvesveids (spēlēju golfu), fotografēšana un dažreiz uzspēlēju mūziku kā DJ. Diemžēl Covid apstākļos ir apstājusies ceļošana, bet gan jau kādreiz tā atsāksies. 😊

Tukuma Raiņa ģimnāzija ir mana skola, kurā pavadīti 9 gadi. Pirmos divus vidusskolas gadus nomācījos 2.vidusskolā, tajā laikā inovatīvajā humanitārajā novirzienā.  Skolu pabeidzu 1991.gadā vēl PSRS sastāvā. Mācības LU iesāku jau neatkarīgajā Latvijas valstī.

Piederību skolai rada sajūtas, ka esi atgriezies mājās. Tā ir vieta, uz kuru mani uzaicina un manis teiktajā ieklausās. Daži no skolotājiem, kuri patlaban vēl strādā skolā,  ir mācījuši arī mani. 😊 Prieks, ka redzi skolu attīstoties un ieviešot jaunas idejas, kas palīdz mūsdienu jauniešiem.

Uz jautājumu – “kā izpaužas Jūsu atbalsts  un sadarbība ar ģimnāziju” – Ģirts Rūda atbild: “Nekas īpašs – esmu atbalstījis dažādus projektus. Joprojām liekas, ka par maz. Sadarbība ilgst  no 1990.gadu beigām. Vēlos atbalstīt skolu, skolotājus un skolēnus, jo šī pati skola savukārt deva pamatus manai tālākai dzīvei un darba karjerai.

1980.gada 1.septembris zem skolas vecajiem ozoliem. Mikrofonā runā pirmklasnieks Ģirts Rūda. Foto no personīgā arhīva.

Atceros Latvijas TV raidījumu par iepriekšējo ģimnāzijas direktori Guntu Aumali, kuru sagatavoja, pirms viņa devās pensijā. Man radās šī ideja par raidījumu, jo domāju, ka direktore un visa ģimnāzija bija pelnījusi, lai izceltu šo grūto skolotāja darbu. Daži zvani paziņām un draugiem, un, skat, raidījums izdevās. Skolotāja Aumale man iemācīja rakstīt sacerējumus un izteikt savas domas rakstveidā, par ko esmu viņai pateicīgs vēl tagad.

Bet citas labas idejas noteikti vēl ir priekšā. Jebkurā gadījumā – lielākais prieks ir tad, ja esmu iedevis kaut ko noderīgu kādam. Gaidīšu nākamo zvanu no direktores Sigitas Kūlas vai citiem ar idejām, kuras varētu kopīgi īstenot.   

Ģimnāzijas darbā man patīk neapstāšanās, iešana uz priekšu, jaunu ideju ieviešana dzīvē, jaunu skolotāju piesaiste. Ieteikums turpmākajam darbam?  Nenolaist rokas arī šajos trakajos apstākļos.

Esiet labākie pilsētā, novadā, valstī! Neapstāties ar sasniegto, jo priekšā ir vēl lielākas virsotnes!”

Paldies Ģirtam Rūdam!

                                                Ģirta Rūdas teiktajā ieklausījās Ieva Bērzmārtiņa, 12. a klase

Ģirts Rūda (1. no kreisās) Eiropas Komisijas izpildprezidenta un Eiropas Savienības komisāra eiro un sociālā dialoga jomā Valda Dombrovska (4.no kreisās) vizītes laikā Rīgā 2020.gada 6.jūlijā. Foto no personīgā arhīva.
Valda Dombrovska vizītes laikā. Foto no personīgā arhīva.
Ciemos pie savējiem – kopā ar skolotāju Rasmu Valdmani un ģimnāzijas direktori Sigitu Kūlu. Foto no laikraksta “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”.
Categories: Citāti | Komentēt

Prieks par katru izdevušos darbu!

Jau vairāku gadu garumā Tukuma Raiņa ģimnāzijā darbojas atbalsta biedrība « Personības kalve », kuras misija ir veidot jauniešus izglītotai, mērķtiecīgai, konkurētspējīgai, drosmīgai, pārliecinātai, veiksmīgai, atbildīgai un stiprai Latvijas sabiedrībai. Biedrība atbalsta un popularizē izglītojamo kultūras un sporta pasākumus, kā arī citas ārpusstundu aktivitātes, veicina kulturālu un veselīgu dzīvesveidu, nodrošina sakārtotu un aprīkotu vidi izglītojamo un novada jauniešu interešu grupu nodarbībām.  Biedrības koordinatore ir Kristīne Fišere  –  Blumberga. Kādas ir Kristīnes dzīves vērtības un ko viņai nozīmē Tukuma Raiņa ģimnāzija, to vaicājām Kristīnei pašai.

« Dzīvoju Engurē, un ikdienā man ir tā privilēģija nestrādāt algotu darbu. Tāpēc varu  darīt to, ko patiesi tai brīdī vēlos. Liela vērtība manai ikdienai ir brīvība, ko varu izmantot sevis pilnveidošanai kādos kursos vai semināros.  Lasu daudz grāmatu, un, protams, arī rūpes par ģimeni un mājām aizņem lielu daļu mana laika.

Vasaras tiek pavadītas Engures ostā. Biedrība “Jahtklubs Engure”, kuru vada mans vīrs Ģirts, apmāca jauniešus burāšanā, un es palīdzu viņam visos organizēšanas darbos. Arī ģimnāzijas skolēni vairākus gadus ir piedalījušies konkursā « Enkurs », un sagatavoties veiksmīgam startam palīdzēja tieši Ģirts. Ļoti ceru, ka drīzumā šāda veida nodarbības atkal varēs atsākties. Man patīk dažādi izaicinājumi, kuri manu ikdienu padara jēgpilnu un bieži liek izkāpt no tik ērtās komforta zonas. Tieši tā bija arī ar Tukuma Raiņa ģimnāziju, kurā sāka mācīties mans dēls Toms. Tas bija pirms  septiņiem gadiem. Informācijas par skolu bija visai maz, tikai pāris pozitīvu ieteikumu no paziņām. Es  pat nojaust nevarēju, cik daudz pozitīvu un augstas klases profesionāļu satikšu, ka man pat būs iespēja ar viņiem cieši sadarboties mūsu jauniešu izaugsmes veicināšanā. Vienmēr esmu intuitīvi sajutusi cilvēkus, kuri strādā pēc labākās sirdsapziņas un daudz vairāk, nekā darba līgums to paredz. Es cienu un apbrīnoju viņu skaidros mērķus, vērtības un darbaspējas. Tieši tādus cilvēkus es satiku Tukuma Raiņa ģimnāzijā.

Pirms sešiem gadiem tika dibināta Tukuma Raiņa ģimnāzijas atbalsta biedrība ar mērķi visos iespējamos veidos atbalstīt ģimnāzijas skolēnus un pedagogus viņu ikdienā un svētkos. Es  labprāt piekritu darboties šajā komandā, kurā darbojas ģimnāzijas jauniešu vecāki un atbalstītāji. Ciešā sadarbībā ar ģimnāzijas direktori Sigitu Kūlu, jauniešiem un pedagogiem esam īstenojuši vairākus projektus. Protams, tie nav lielie Eiropas projekti par miljoniem, bet gan mazie – Tukuma novada Domes iniciatīvu konkursi un dažu uzņēmumu konkursi. Pa maziem solīšiem virzāmies un meklējam jaunas iespējas piesaistīt resursus attīstībai. Biedrības sapulces mums vienmēr ievelkas daudzu stundu garumā. Tur valda prāta vētras gars, ideju un iespēju samērošana ar realitāti, sapņi tiek izsapņoti visnereālākie, bet, kā saka, pasapņot jau vienmēr var! Milzīgu prieku sagādā katra ziņa par kādu apstiprinātu projektu, jo arī projektu pieteikumu rakstīšana man bija pilnīgi jauna un nezināma joma. Pēc profesionālā diploma esmu kažokādu šūšanas meistare- modiste. Piekritīsiet – nu pilnīgi cits lauciņš! Bet pastāvēs, kas pārmainīsies, un nekļūdās tikai tie, kas neko nedara. Gan ģimnāzijas, gan biedrības komandas gars dara brīnumus un iedrošina uz jauniem izaicinājumiem.

Tukuma Raiņa ģimnāzijai un tās kolektīvam novēlu arī turpmāk turēt augstā godā savas vērtības – izaugsmi, mērķtiecību un atbildību, saskatīt katrā jaunietī viņa potenciālu un to palīdzēt spodrināt līdz izcilībai, jo mūsu jauniešos ir mūsu nākotne! »

                                                                Interviju veidoja Laura Elīna Šulca, 12. a klase

Categories: Citāti | Komentēt

Mecenātisms – mans atbalsts jauniešiem

Turpmākās  “Stropa” publikācijas gribam veltīt cilvēkiem, ar kuriem mūsu ģimnāzijai ir izveidojusies cieša sadarbības saikne, veidojot kopīgus projektus, atbalstot skolas mācību procesu, stimulējot materiāli centīgākos skolēnus. Ar šo rakstu sēriju sakām lielu paldies visiem mūsu sadarbības partneriem un atbalstītājiem, absolventiem, kuri uztur kontaktus ar savu mīļo skolu ilgākā laika posmā, kā arī vienkārši – domubiedriem.

Jau vairākus gadus starp ģimnāzijas mecenātiem  droši var ierindot uzņēmumu “Skrīne”.  Katru mēnesi  labākais skolēns sekmju un olimpiāžu startos saņem stipendiju, kuru piešķir SIA “Skrīnes” valdes locekle Gunita Fogele. Tā pie “Skrīnes balvas” ir tikuši jau vairāki desmiti jauniešu.

Pastāstiet,  kāda ir Jūsu ikdiena un dzīves vērtības!

Man pieder uzņēmums „SIA SKRĪNE”, kur esmu valdes locekle. Uzņēmums nodarbojas ar gaļas tirdzniecību un tās pārstrādi. Veikals atrodas Tukuma tirgū J.Raiņa ielā 7/5.  Uzņēmumā  strādā 35 darbinieki.  Darbiņa netrūkst. Katru darba dienu ceļos plkst.5.00. Agri no rītiem augšā, saimniecības darbi, rūpes par diviem Tibetas mastifa suņiem,  maniem mīluļiem, un, protams, diviem kaķiem. Tad seko brokastis, došanās uz darbu, vēlāk mājas, laiks ar ģimeni un pēc iespējas ātrāk doties pie miera.

Pirmajā vietā man ir ģimenes tradīcijas, kopā būšana ar visiem. Tā ir mana galvenā dzīves vērtība. Hobijs ir ceļošana. Patīk aizceļot uz citām pasaules malām, lai redzētu kaut ko citu, bet iknedēļas hobiji ir pastaigas pa mežu vai jūras malu ar maniem suņiem – Bellu un Zidānu.

Ko Jums nozīmē  Tukuma Raiņa ģimnāzija?

Atzīšos godīgi, ar Tukuma Raiņa ģimnāziju man nav nekādas personīgas atmiņas, jo es mācījos citur. Vienīgi lielākā daļa no manas ģimenes ir TRĢ absolventi. Mans vīrs 1985. gadā pabeidza Tukuma Raiņa 1.vidusskolu, vēlāk krustmeitas Madara un Baiba, pēc tam arī  abi bērni – Ieva un Kārlis. Teiksim tā, manai ģimenei vienmēr ir bijis ciešs kontakts ar šo skolu.





Kas Jums veido piederības sajūtu mūsu skolai?

 Spēja atbalstīt, spēja palīdzēt, un ģimenes vēsture ar skolas sienām un ozoliem tiem blakus. Es atbalstu jauniešus finansiālā veidā.

Sadarbība notiek jau otro gadu, tomēr ideja domu līmenī bija krietni agrāk. Man mecenāta loma sniedz gandarījumu  un  prieku, ka varu palīdzēt skolēniem, motivēt viņus censties mācīties labāk un redzēt pateicību viņu acīs.  Zinu, ka skolu atbalstīšu tik ilgi, cik ilgi  vien varēšu.

Vai arī nākotnē Jums ir kādas  ieceres, kuras vēlētos realizēt  Raiņa ģimnāzijā?

Pagaidām es gribu palikt kā ikmēneša mecenāte un atbalstīt jauniešus, kā to daru pašlaik. Bet, kas to zina, varbūt pēc laika man būs jaunas idejas vai citi plāni, kā atbalstīt  skolu.

Kas Jums ļoti patīk ģimnāzijas darbā?

Izglītoti skolotāji, viņu neatlaidība, darba prieks un kapacitāte. Pašlaik es varu skolotājiem novēlēt izturību Covid-19 laikā – izturību pārciest šos attālinātos laikus, lai pēc iespējas ātrāk skolotāji un skolēni varētu atgriezties īstajā darba vidē.

Kāds būtu Jūsu novēlējums mūsu skolai?

Gribu novēlēt, lai skolēni pieturas pie Raiņa rakstītajiem vārdiem, teiciena, kas simbolizē skolu “Sevi pilnīgu darīt,/ Sevi citiem ziedot,/ Lauzt gaismai ceļu…”

Paldies mecenātei Gunitai Fogelei!

Cerot uz turpmāku sadarbību,  Helēna Zaķe, 12. a klase              

Categories: Citāti | Komentēt

Tikai trīs aktieri nospēlē tik daudz lomu!

2021. gada 11. martā Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēniem bija iecerēta kultūras baudīšana valsts iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ietvaros. Piecas klases bija izvēlējušās noskatīties Latvijas Nacionālā teātra izrādes “Bille” ierakstu (izrāde veidota pēc V. Belševicas darba “Bille” motīviem). Skolēni tika rosināti skatīties izrādi ģimenes lokā, lai pēc tam pārrunātu piedzīvoto, izjusto. Pēc izrādes skolēni sniedza rakstveida atgriezenisko saiti Google aptaujas formātā. Arī literatūras, vēstures vai audzināšanas stundā skolotāji veidoja vai veidos sarunu ar skolēniem par dažādiem aspektiem: laikmeta iezīmēm, vērtībām, valodas lietojumu teātra izrādē un mūsdienās.

Paldies Latvijas Nacionālā teātra kolektīvam (arī SIA Biļešu Paradīzei) par šo iespēju noskatīties izrādi attālinātajā mācību procesā, jo kultūras norises arī digitālā formātā bagātina mūsu gara pasauli, rosina domāt par patieso vērtību – cilvēcības, mīlestības, pienākuma un atbildības – nozīmi.

Tā kā skolā skolēni saņem vērtējumus par savu veikumu, arī izrādes radošās komandas (īpaši režisora Valda Lūriņa) darbs skolēnu skatījumā novērtēts 10 ballu skalā: 73% skolēnu izrādi novērtējuši 8-10 ballēm.

Uz jautājumu, kas pozitīvi pārsteidzis šajā izrādē, skolēni snieguši dažādas atbildes, taču visvairāk norādījuši talantīgo aktieru spēli, minot Daces Bonātes, Mārča Maņjakova un Līgas Zeļģes daudzveidīgo tēlojumu, spilgtās emocijas, žestus, mīmiku, sadarbošanos savā starpā, dziedāšanu. Daļa skolēnu izcēluši arī mūzikas izvēli, par ko izrādē rūpējies Valdis Zilveris, un skatuves tēlu – dekorācijas (scenogrāfs Mārtiņš Milbrets).

Daži skolēnu citāti:

  • Pozitīvi pārsteidza formāts – tas, kā varēja izšķirt tēlus no balss toņa vai žestiem. Agrāk domāju, ka, spēlējot teātri, skatuvei jābūt pilnai ar tēliem vai aktieriem, bet šī izrāde manu skatījumu uz teātri krasi izmainīja.
  • Mani pozitīvi pārsteidza tas, cik daudz tēlu aktieris var notēlot vienā izrādē, sevišķi Billes lomas atveidotāja Dace Bonāte, viņai tas izdevās lieliski.
  • Man patika, ka jauniešiem ļoti atpazīstami aktieri atveidoja lomas.
  • Pārsteidza tas, ka aktieriem bija tik ļoti liela enerģija un ka trīs aktieri varēja tik daudz lomu nospēlēt.
  • Man ļoti patika, ka visus varoņus atainoja tikai 3 aktieri un arī ka aktieri runāja ne tikai dialogā, bet arī stāstīja paši šo stāstu.
  • Mani pārsteidza tas, ka bija laba aktierspēle un ka tika precīzi attēloti vairāki notikumi no V. Belševicas grāmatas “Bille”.
  • Šajā izrādē mani pārsteidza tas, ka bija muzikāla noskaņa viscaur teātra izrādē.
  • Mani izrādē pozitīvi pārsteidza tas, ka katram dzīvē ir savi mērķi un, iespējams, tieši vide, kurā mēs augam, attīsta mūsu iekšējo spēku un liek mums dzīvē vēlēties sasniegt vairāk un pierādīt citiem, ka esam stipri, lai arī neviens no mums neko negaida un pat nenovērtē mūsu spēkus un iespējas.

Tā kā izrādē attēlotais laiks ir atšķirīgs no mūsdienām, viens no uzdevumiem skolēniem bija vērīgi skatīties izrādi un atzīmēt, kuras laikmeta iezīmes atklātas darbā, jo viegli to izdarīt laikabiedriem, pieaugušajiem, kuri piedzīvojuši režīmu maiņu, bet kuras detaļas ievēro 21. gadsimta pusaudži/ jaunieši, piemēram, 7. vai 12. klases skolēni?Par laikmeta iezīmēm skolēni lielākoties minējuši vēsturiskos notikumus (Ulmaņa laikus, valsts svētku svinēšanu, okupāciju, cilvēku emigrēšanu;  ierobežojumu sevišķi brīvi, skaļi izteikt savas domas un viedokli, jo bija jādzīvo pēc režīmā noteiktiem “pareiziem principiem”), kā arī tradīcijas, nodarbošanās, cilvēku uzvedību, ģērbšanās (arī frizūru) un varoņu runas stilu, dziesmu un deju izvēli atbilstoši attēlotajam laikmetam. Daži iedziļinājušies detaļās, piemēram, minot lupatu lelli, melnbaltās fotogrāfijas albumā, naudu, ka tolaik diviem latiem bijusi liela vērtība. Bija aizkustinoši lasīt komentārus, piemēram, kāds skolēns min šādas laikmeta iezīmes –  “basas kājas, trūkums, melna maize”.  Vai cita atbilde: “Galvenās laikmeta zīmes bija trūkums, brīvības apspiestība, sapņi par laimi, pārticību, brīvību.”

Katrs mākslas darbs izceļ kādas vērtības, par kurām liek domāt mākslas baudītājam. Skolēni minēja tādas vērtības kā ģimeni, mīlestību, draudzību, atbildību, drosmi, patriotismu, brīvību. Skolēni norādīja uz to, ka Bille no mammuča bieži saņēma asus vārdus, skarbu attieksmi, ka papucis bija Billes mierinātājs.

Daži komentāri: “Svarīgas nav finansiālās vērtības, bet gan apkārtējie cilvēki, un, lai cik grūti klātos, ja māk uz dzīvi paskatīties no gaišās puses un ja apkārt ir kaut viens labs draugs vai kāds, ar kuru dalīt savu bēdu, tad dzīve ir pat ne tikai paciešama, bet arī baudāma, kādai tai lemts būt.”

Raksta turpinājumā atspoguļoti dažu skolēnu secinājumi, ko viņi ieguvuši no šīs izrādes, par ko aizdomājušies, dzīvojot 21. gadsimtā.

  • Es aizdomājos par to, kā cilvēki bija jutušies tajos laikos, kā bija jutusies pati Bille (jeb V. Belševica, jo “Billē” ir aprakstīta viņas bērnība) un ar kādām grūtībām bija jārēķinās katru dienu (parādi, nevarēja atļauties maizi utt.).
  • Pat ja Bille dzīvoja tādā laika posmā un ar tādiem vecākiem, viņa turpināja būt stipra. Viņa vēlējās sevi pierādīt. Es aizdomājos par visām lietām, ko dara savādāk 21.gs.
  • Ir jānovērtē viss, kas man tiek sniegts, kaut vai es to nevēlos, man tas ir jānovērtē. Es aizdomājos par to, ka man nevajag uztraukties par naudas trūkumu, par izmešanu no mājām utt., bet Billei bija, un es sāku domāt, kā tas bija, kā viņa jutās par šiem notikumiem un par to, ka šie notikumi viņai var palikt gan kā bailes, gan kā mācība.
  • No šīs izrādes ieguvu to, ka 21. gadsimtā mēs brīvi katrs varam būt mēs pats, iedzīvoties savā jūtu pasaulē, pasaule tagad šajos laikos nav tik skarba, cik bija jūtama teātra izrādē.
  • Aizdomājos par to, kā man ir paveicies ar ģimeni un dzīvošanas apstākļiem. Jūtos pateicīga par to, ka mamma un tētis mīl mani un manas māsas, par to, ka mums nav jāuztraucas, ko mēs ēdīsim rīt vai parīt.
  • Jūtos pateicīga par to, ka man nekad nav sanācis piedzīvot karu.
  • Šī izrāde lika aizdomāties, ka mūsdienās, salīdzinot ar iepriekšējo gadsimtu, ir tik daudz iespēju, priekšrocību, kuras ir jāizmanto, jo citiem nebija tādu iespēju kā mūsu gadsimta sabiedrībai. Izrāde arī lika saprast, kā kādreiz dzīvoja cilvēki, kādas bija viņu laika galvenās vērtības.
  • Skatoties šo izrādi, es aizdomājos, cik ekskluzīva un moderna dzīve ir mums šodien, un sapratu, ka vienmēr ir jānovērtē, kas mums ir dots.
  • Es aizdomājos par to, cik mūsdienās visiem viss ir daudz vieglāk nekā tad, jo ir jādara daudz mazāk, par daudz ko ir parūpējusies tehnoloģija, pat visvienkāršākās lietas var paveikt, piespiežot pāris podziņu, un vairāk nekas cilvēkam pašam nav jādara. Kādreiz cilvēkiem tik maz pietika īstai laimei un bērni mācēja izbaudīt bērnību, nevis to pavadīt viedierīcēs, kas īsti neatklājot neko jaunu, un tas savā dzīvē maz ko radīs, jo viss jau ir pasniegts uz paplātes, neieguldot nekādas pūles un darba.
  • Aizdomājos, ka mūsdienās cilvēkiem, patiesībā, ir ļoti laba dzīve, nevis kā senāk, kad nebija pietiekami naudas pat iztikai, lai nomaksātu rēķinus, vajadzēja izdomāt dažādus risinājumus. Kā viens no risinājumiem, kas bija minēts arī izrādē, bija izdot gultas vietu.
  • Dzīve tad ļoti atšķīrās. Ja maza meitenīte tad priecājās par lelli, tad mūsdienās reti kurš bērns spētu novērtēt to, jo tehnoloģijas ir pārņēmušas viņu smadzenes. Vecāku sniegtā mīlestība un uzmanība ir svarīga cilvēka bērnībā, jo bērnībā gūtās traumas cilvēka smadzenēs ir ieprogrammētas uz visu atlikušo mūžu, lai arī cik sliktas un traumatizējošas tās ir. Cilvēku vērtības no mūsdienām ļoti atšķiras.
  • Bērnība gan agrāk, gan šobrīd ir fantāzijas bagāta. Bērna dzīvē svarīga loma bija/ir vecākiem.

Daudz domu savirknēts šajā rakstā. Protams, bija arī daži skolēni, kuriem izrāde ne visai piesaistīja uzmanību. Kāds rakstīja, ka grāmata patikusi vairāk nekā izrāde, un tā tas var būt. Daļa skolēnu redzējuši arī filmu “Bille”, bet tieši daudzveidībā jau ir mākslas skaistums un brīnums, kā katrs režisors interpretē daiļdarbā atklātās vērtības un problēmas, caur kādu skatpunktu palūkojas un liek iedziļināties skatītājam. Un katru reizi skatoties izrādi vai filmu, mūsu uzmanības centrā jau nonāk citas detaļas un emociju, attieksmju nianses. Taču der atcerēties, ka mazā Bille, piedzīvojot savā bērnībā gan cildeno, gan zemisko, kļuva par populāru latviešu dzejnieci un rakstnieci Vizmu Belševicu (1931-2005), kuras darbi iekļauti Latvijas kultūras kanonā, kura saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni (1994) un Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu literatūrā (2002).

Paldies Latvijas Nacionālā teātra radošajai komandai par izrādi un skolēniem par kultūras baudīšanu un uzrakstītajiem komentāriem! Vēlējums jauniešiem – lai jums skaista jaunība un skaisti sapņi, lai stipras ģimenes, lai apņēmība un drosme konstruktīvi risināt problēmas, lai izdodas īstenot iecerēto, veidojot savu ģimeni, savu pilsētu vai ciemu, savu Latviju labāku!

Iveta Āboliņa, projekta “Latvijas skolas soma” koordinatore (15.03.2021.)

Categories: Citāti | Komentēt

Teātra izrādes “Svina garša” emocijas sajūtamas arī “caur ekrānu”

Valsts iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ietvaros 2021. gada 11. martā Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēniem bija iespēja izvēlēties, kuru no Latvijas Nacionālā teātra izrāžu ierakstiem noskatīties – “Bille” vai “Svina garša”. Deviņas klases izvēlējās piedzīvot izrādē “Svina garša” atainoto. Darbs veidots pēc latviešu rakstnieka Māra Bērziņa romāna “Svina garša” motīviem. Par abām izrādēm skolēni sniedza rakstveida atgriezenisko saiti Google aptaujas formātā un spriedīs vēl mācību stundās par laikmeta iezīmēm, vērtībām, valodas lietojumu teātra izrādē un mūsdienās.

            Skatītāju simpātijas novērtējums par filmu vai teātra izrādēm savulaik izteikts ar 5 zvaigznēm vai acīm, šobrīd arī teātra mājas lapā ir iespējams izlasīt teātra kritiķu recenzijas un ierakstīt skatītāju komentārus – atsauksmes. Šoreiz rakstā minēta skolēniem saprotama vērtēšanas sistēma 10 ballu skalā, respektīvi,  85% Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēnu izrādes radošajai komandai (īpaši režisoram Valteram Sīlim) par izrādi “Svina garša” piešķīruši 8-10 balles, kas nozīmē ļoti labi/teicami/izcili. Dažus izrāde īpaši nav aizkustinājusi, tāpēc arī zemāks vērtējums, bet par estētisko gaumi nestrīdas.

Skolēni komentāros tika aicināti atbildēt uz jautājumiem, kas visdziļāk ietekmējis, kuras laikmeta vērtības un iezīmes saskatījuši teātra izrādē un pie kādiem secinājumiem nonākuši, par ko aizdomājušies, dzīvojot 21. gadsimtā!  Turpinājumā aicinu Tevi, lasītāj, ielūkoties skolēnu komentāros, jo viņi ir patiesi, raksta, ko domā.

  • Mani visdziļāk ietekmēja spilgtais un profesionālais latviešu aktieru tēlojums,  kā viņi parādīja emocijas, kā attēloja satraukumu un neziņu par notiekošo.
  • Galvenā aktiera (Raimonda Celma) lieliski nospēlētā loma patiešām aizkustināja.
  • Pats stāsts jau, manuprāt, ir pietiekams, lai cilvēku ietekmētu un aizkustinātu, taču aktieru sniegums un izrādes noformējums visu vēl vairāk padziļina.
  • Ietekmēja ļoti laba aktieru profesionālā spēle un pats “Svina garša” sižets. Notikumi parāda, cik ātri un negaidīti var mainīties cilvēka dzīve, pat īsti nenojaušot, kā viss var izvērsties.
  • Pozitīvi pārsteidza tas, kā tika pasniegta šī grāmata un stāsts.
  • Man laikam visvairāk ietekmēja beigas, bija grūti saprast, kas notiek, bet visvairāk pārsteidza grāmatā sarakstītais par cilvēkiem, cik bija nogalināto. Bija tik sāpīgi skatīties, arī asaras nobira. Matīss bija ļoti stiprs puisis, un ļoti patika skatīties šo izrādi.
  • Mani visdziļāk ietekmēja izrādē parādītā netaisnība par to, ka Matīsam bija jādodas uz geto, lai gan viņš nebija ebrejs. Izrādē nebija momentu, kad es nejutu līdzi galvenā varoņa pārdzīvojumam.
  • Pārsteidza, kā pret cilvēkiem izturējās tikai viņu etniskās izcelsmes dēļ.
  • Izrāde parāda, ka pat nevainīgi cilvēki, kuri vēlējās tikai labu, tiek pakļauti šādām šausmām.
  • Izrādes sižets bija satraucošs, visdziļāk ietekmēja mirklis, kad cilvēkus izveda lopu vilcienos no Latvijas.
  • Mani visdziļāk ietekmēja tas, ka visu teātra izrādi pavada viens pārpratums pēc otra, piemēram, tas, ka Matīss ir ebrejs vai Nikolaja vaina pie krāsu sajaukšanas. Varoņu centienus paskaidrot taisnību neviens nevēlējās dzirdēt, jo “taisnība” jau tika izlemta viņu vietā. Un par to cieta tie, kas bija vismazāk vainīgi.
  • Mani visvairāk ietekmēja 1. daļas beigas, kurā Matīsam iešāva, jo tādu pavērsienu es nebiju gaidījusi.
  • Pašas izrādes beigu notikumi, kad Matīss jau bija šausmīgā stāvoklī, kas skatītājam deva arī tādu iespaidu, kad nācās padomāt, kas ir realitāte un kas iedomas. Beigu moments jau bija tas pats nopietnākais brīdis, kas parādīja viņa traģisko likteni visspilgtāk. Tā vien liekas, ka tajos laikos izvairīties no traģiska likteņa un piedzīvot laimīgas beigas bija gluži vai neiespējami.
  • Nogalināto cilvēku skaits, ko parādīja no grāmatas izrādes beigās; fakts, ka Matīss nekad nesatiks savu bērnu.
  • Visvairāk mani ietekmēja vizuālais iespaids, kas tika veidots, lai sajustu dzīvi kara laikos, kur cilvēcības līnija bija ļoti plāna.
  • Mani visdziļāk izrādē ietekmēja sniegtā un lasītā informācija par ebrejiem un viņu smagajiem pārdzīvojumiem. Man tas likās ļoti emocionāli, jo šīs bailes, nespēks, izmisums un neziņa ebrejus mocīja visu to šausmīgo laika posmu.
  • Visdziļāk ietekmēja jūtamās emocijas, šķiet apbrīnojami, cik spēcīgi tās bija sajūtamas kaut arī “caur ekrānu”.
  • Visdziļāk mani ietekmēja brīži, kad cilvēki, baiļu sajūtas dzīti, bija ar mieru darīt visu, lai izdzīvotu. Protams, šādos brīžos cilvēkus pārņem panika, bet, manuprāt, jācenšas nomierināties un jāpadomā arī par citiem, jārīkojas tā, lai visu dzīvi nebūtu jācīnās ar sirdsapziņas pārmetumiem.
  • Man lika apdomāties brīdis, kad Matīsa vecāki un draudzene devās prom, viņš palika viens pats un nebija neviena tuvinieka, tas man lika sajusties bēdīgi, jo es viņa vietā iedomājos sevi, ka pēkšņi esmu viena.
  • Mani visdziļāk ietekmēja tas, kā izrādē tika atspoguļota svina garša mutē, kā arī Latvijas valstī.
  • Tikai cilvēki, kuriem patiesi rūpi, palīdzēs jebkurā dzīves situācijā, nedomājot par sevi vai savu likteni. Es aizdomājos par to, ka 21. gadsimta ikdienas dzīvi nevar salīdzināt ar to, kam cilvēki gāja cauri kara gados. Stereotipi cilvēka ikdienu var ļoti ietekmēt.
  • Dzīvojot šajā laikā, jācer, ka mūsu dzīves nevar tik ļoti izmainīties daudzu gadu laikā nekontrolējamu iemeslu dēļ kā Matīsa, kurš vienu brīdi bija laimīgs jaunietis ar cerībām uz nākotni. Karam sākoties, viņam viss tika atņemts, un beigās arī viņa dzīvība.
  • Protams, esmu laimīga, ka dzīvoju brīvā un miera pilnā Latvijā. Taču izrāde vēl lika aizdomāties, cik gan ļoti cilvēki var būt nežēlīgi viens pret otru.
  • Aizdomājos par to, kā tajā laikā dzīvoja cilvēki, nevarēja zināt, kas notiks, kuram uzticēties. Vienu dienu tu varēji būt pārticis un dzīvot labu dzīvi, bet jau nākamajā dienā tev vajadzēja bēguļot.
  • Vēsture nekad nekur nepazudīs. Tikai tāpēc, ka mēs dzīvojam citā laikmetā, nenozīmē, ka mums nav nepieciešams zināt vēsturi. Mēs esam ārkārtīgi privileģēti.
  • Manuprāt, jābūt pateicīgiem, ka mūsdienās vairāk vai mazāk (kā kurā valstī un reģionā) dominē rasu vienlīdzība, ka nav kara apstākļu. Mūsdienu jaunatnei būtu neiespējami izdzīvot tādos apstākļos.
  • Dzīvojot 21. gadsimtā, vārda brīvība un jušanās droši savās mājās vai uz ielas ir pašsaprotama lieta. Tomēr pirms gandrīz gadsimta tā nebija, un par savu dzīvību bija jābaidās pat no valsts un valstsvīriem. Tomēr vislielākais absurds ir tāds, ka arī mūsdienās cilvēkiem nākas ciest savas tautības dēļ – tā ir problēma, kuru sen vajadzēja atstāt pagātnē, diemžēl tāda vēl pastāv un izraisa asas diskusijas sabiedrībā.
  • Man patika, ka vēsturiski jau ļoti nozīmīga un drūma tēma latviešiem, ko būtu svarīgi atcerēties un padomāt, nebija pilnīgi visa izklāstīta tikai nopietnībā un sāpēs, bet diezgan piemērots daudzums humoristisku mirkļu, kas noteikti lika pasmieties, kas arī brīžiem nedaudz pacēla pašu noskaņu.
  • Šausmīgi grūti pašam iejusties tajos laikos, kad Latvijā mainījās vairākas varas. Cilvēkam, kurš nekad nav personīgi piedzīvojis to un emocionāli izgājis tam cauri, ir ļoti grūti arī īsti to izprast. Protams, ir pieejami ļoti daudz šāda veida mākslas darbu, kas ļoti veiksmīgi un tiešām emocionāli izved cauri Latvijas vēsturei un liek padomāt un aizdomāties par pašu dzīvi, vērtībām un visu, kas mums ir dots.
Šim attēlam ir tukšs alt atribūts; faila nosaukums ir svina_garsa_1-2.jpg
  • Cilvēki mūsdienās vairāk ir kopā viens ar otru nekā 1940. gadā. Tomēr, kad mūsdienās plosās vīruss, tad baiļu sajūta ir līdzīga tāpat kā agrāk.
  • Katrā gadsimtā ir savs pagrimums – 20. gs. tie bija kari, 21. gs. – pandēmija. Lai arī kā mums negribētos dzīvot pandēmijā, mums ir paveicies, ka nedzīvojam kara apstākļos, bet brīvā Latvijā, demokrātiskā valstī.
  • Pēc izrādes noskatīšanās saglabājas smeldzīga sajūta un pateicība par laiku, kurā dzīvojam. Lai arī bija cilvēki, kuru acīs šis laiks bija citāds, tam pielāgojās, tomēr tik daudz cilvēku cieta, gāja bojā vai izdzīvoja ar rētām – gan ārējām, gan iekšējām.
  • Šī izrāde deva iespēju ”izlasīt” Māra Bērziņa darbu ”Svina garša”, ielūkoties 20. gs. 40. gados un ieraudzīt ar savām acīm, kāda bija dzīves realitāte tajā laikā. Mūsdienu jaunietim pat ir grūti iedomāties, kāda bija to laiku dzīve, bet viens ir skaidrs, tas bija briesmīgi. Tas, kā viena vara nomainīja otru un iedzīvotājiem nekas cits neatliek, kā pieņemt jauno varu, dzīves apstākļi un baidīšanās par savu dzīvību, ir neapskaužami.
  • Pēc izrādes noskatīšanās es sapratu, cik viegli ir mums tagad dzīvot bez kariem un tik lielām nesaskaņām, kuras aizved līdz nāvei. Cik labi ir dzīvot saskaņotā un draudzīgā valstī. Cik svarīgi ir rūpēties par citiem, ja tas ir nepieciešams. Šī teātra izrāde parādīja, ka mūžs nav nemaz tik ilgs, kā liekas, tie gadi paskries nemanot. Es aizdomājos par saviem vistuvākajiem cilvēkiem, kuri arī varētu būt sāpināti, bet ne fiziski, kā tas bija izrādē, bet tieši emocionāli, un to, cik ļoti iespējams vecvecākiem ir nepieciešams mans atbalsts.
  • Aizdomājos, cik latvieši ir stipra tauta. Lai kam mēs ietu cauri, vienmēr nostājamies atpakaļ uz abām kājām.
  • Par varoņiem nepiedzimst, bet gadās, ka par tādiem kļūst visikdienišķākie ļaudis.
  • Es aizdomājos par to, cik patiesībā karš ir bijis bezjēdzīgs. Visiem tiem cilvēkiem, kuri ne pie kā nebija vainīgi, viņiem nebija jāmirst, nebija jāiznīdē vesela tauta kaut kādu principu dēļ. Es sapratu to, cik cilvēka daba spēj būt nežēlīga, ļauna un vienaldzīga. Aizdomājos arī par to, cik lieli varoņi bija tie cilvēki, kas cīnījās ne tikai savas ģimenes, bet arī dzimtenes labā, jo es nezinu, vai 21. gadsimta cilvēks, spētu izciest kaut pusi no tā, ko izcieta cilvēki Otrā pasaules kara un Holokausta laikā.
  • Noskatoties šo izrādi, ieguvu lielāku priekšstatu par Latvijas vēsturi. Tā lika aizdomāties par to, cik labā laikā patiesībā dzīvoju, jo man nav ikdienā jāuztraucas par savu dzīvību, man ir brīvas tiesības izteikties un netikt par to sodītai. Šobrīd arī dzīvojam ierobežojumos, taču tie nav ne tuvi vēsturē palikušajam vājprātam, nevaru iedomāties, kā tas ir, kad pat uz ielas ir bail iziet. Varu vienīgi apbrīnot tajā laikā dzīvojošos cilvēkus.
  • Šī izrāde lika aizdomāties par parastā cilvēka nespēju cīnīties pret okupantu ieviestajiem noteikumiem un nežēlību, par dažu cilvēku lētticību jeb aklu ticēšanu propagandai un avīžu rakstiem.
  • Visos laikos būs cilvēki, kuri mācēs izmantot jebkuru situāciju savā labā, kuri vienmēr centīsies glābt savu ādu, tomēr būs arī tādi, kuri centīsies palīdzēt līdzcilvēkiem, neskatoties ne uz ko.
  • Man ļoti patika šī izrāde. Novērtēju, ka man bija iespēja to skatīties un paplašināt savu redzesloku. Brīdī, kad tika izsludināts, ka Latvija vairs nav brīva, bija cilvēki, kuri tam neticēja. Tas man liek aizdomāties par to, ka nekad nevar zināt, kas nākotnei ir padomā. Dzīvojot 21. gadsimtā, to es varu sasaistīt ar Corona vīrusa izsludināšanu. Bija ļoti daudz cilvēku, kuri šī vīrusa esamībai neticēja. Tomēr tā izrādījās taisnība, nu mums ir ciešanas, gluži kā „Svina garša” izrādē attēlotajā laikmetā. Šobrīd mēs piedzīvojam bakteriālo karu, ir grūti, bet mums ir jānovērtē, ka pa ielām nestaigā cilvēki, kuri var nogalināt nevainīgus cilvēkus. Jānovērtē tas, ka, tīši vai netīši neievērojot komandantstundu, uz mums netēmē ar ieročiem.
  • Noteikti, mums jānovērtē, ka mums ir mājas un miers virs zemes. Manuprāt, nu jau 21.gadsimtā šādi notikumi vairs nebūtu iespējami, jo mūsdienu pasaule un civilizācija ir attīstījusies, pilnveidojusies un palikusi gudrāka. Skatoties šo izrādi, es aizdomājos, kā man pietrūkst kultūras dzīves un skatīties šo izrādi klātienē …

Domāju, ka šie skolēnu vārdi apliecina mākslinieku un viņu radīto kultūras norišu patieso vērtību. Sakām paldies Latvijas Nacionālā teātra kolektīvam, izrādes ieraksta veidotājiem un SIA Biļešu paradīzei par iespēju šobrīd piedzīvot teātri katrā mājā (pilsētā vai laukos). Lai protam jēgpilni izmantot digitālās ierīces sevis pilnveidei arī turpmāk! Uz tikšanos klātienē kādā teātra izrādē!

Iveta Āboliņa, projekta “Latvijas skolas soma” koordinatore (15.03.2021.)

Categories: Citāti | Komentēt

Iekāpt notāra kurpēs

2021.gada 3.martā  notika tiešsaistes vieslekcija “Iekāp notāra kurpēs”, kurā piedalījās 12.a klases skolēni.  Lekcijas galvenais mērķis bija iepazīstināt skolēnus un jauniešus ar notāra profesiju.

Lekcijas vadītājs – radio “Pieci.lv” ētera balss  Magnuss Eriņš, piedalījās notāre Anta Maldupe-Krūmiņa un notāra palīgs Harijs Rubenis.

Ko dara notārs?
Notārs sastāda testamentus, apliecina dokumentus, izdod apostilu, pilnvaru, slēdz līgumus (piemēram, dāvinājuma līgums, uztura līgums, laulību līgums) u.c.

Uz vadītāja jautājumu, kāda ir Latvijas sabiedrības attieksme pret laulību līgumiem, notāre Anta Maldupe-Krūmiņa atbildēja, ka mūsdienās cilvēki sāk domāt savādāk, tāpēc arvien vairāk cilvēku Latvijā slēdz šos līgumus. To galvenais mērķis ir regulēt mantiskās attiecības.

Kas notāram ir jāmāk?
Jāpiemīt spējai risināt strīdus.
Spēja paturēt prātā lielu informācijas daudzumu.
Atbildība.

Kāpēc ir vajadzīgi tieši šādi eksāmeni?
Latviešu valoda – tekstu rakstīšana, viedokļa rakstīšana, argumentācija u.c.
Angļu valoda – jo vairāk svešvalodu pārvalda, jo plašāks klientu loks.
Vēsture – tiesību pamati.
Matemātika – procentu aprēķināsana u.c.
Ekonomikas pamati – piemēram, aprēķināt biroja peļņu.
Informātika – digitālās prasmes.


Ekrānšāviņš no lekcijas


Ekrānšāviņš no lekcijas


Ekrānšāviņs no lekcijas

Valsts prezidenta Egila Levita un tieslietu ministra Jāna Bordāna atbildes uz skolēnu jautājumiem

  1. Jautājums valsts prezidentam Egilam Levitam:“12. Saeima grozīja Satversmi un noteica, ka valsts prezidenu jāievēlē atklātās vēlēšanās. Vai uzskatāt, ka atklāts balsojums ir labāks par aizklātu, un kāpēc?”

       Ir jāskatās, kas tā ir par amatpersonu, valsts prezidents ir politiska amatpersona, kuru deputāti ievēl pēc politiskiem kritērijiem, un tas ir citādāk, nekā ,piemēram, ar tiesneša apstiprināšanu, jo tiesneši nav politiskas amatperonas un viņiem ir nepieciešams profesionāls novērtējums. Attiecībā uz politskām amatpersonam, ir jābūt skaidrs, kāda ir attiecīgo frakciju un deputātu politiskā nostāja par noteikto amatpersonas kandidātu, tāpēc tas ir tikai loģiski, ka politiskas amatpersonas ir jāievēl atklāti nevis aizklāti.

  • Jautājums tieslietu ministra Jānim Bordānam: “Kas un kāpēc jums savā darbā patīk vislabāk, un ar ko un kāpēc no sava paveiktā esat vislepnākais?”

     Šis ir ļoti būtisks jautājums katram cilvēkam viņa darbā, it īpaši jauniešiem, jo tieši tā mēs varam atrast sev labāko nodarbošanos. Man vislabāk manā darba patīk tas, ka es šajā dzīves posmā varu īstenot visas savas ieceres, kuras es savā citā dzīves darba gājumā biju atklājis, ka tās ir nepiciešamas sabiedrībai un Latvijai, un šis darbs, man kā juristam, dod visplašākas iespējas šis ieceres paveikt.  Arī tas, ka es esmu paveicis kādu darbu, un es redzu šī darba augļus un rezultātus. Esmu lepns par to, ka savā Tieslietu ministru profesijā man ir izdevies apstiprināt svarīgos valsts posteņos labus, profesionālus un godprātīgus cilvēkus. Vēl es esmu lepns, ka mums ar komandu izdevās īstenot vienu mūsu kopējo ieceri, kas bija paveikt tieslietu auditu Valsts prokorotūrā un tieslietu sistēmā, kas notika pusotra gada laikā.

  • Jautājums valsts prezidentam Egilam Levitam:“Kāda ir jūsu nostāja par valsts aizsardzības mācības nepieciešamību Latvijā?”

       Šis ir ļoti svarīgs jautājums.  Valsts aizsardzības mācība dod iespēju un prasmes cilvēkam rīkoties ārkārtas situācijā, aizsargājot savu valsti. Es uzskatu, ka šīs pamatprasmes ir jāprot un jāapgūst jau vecākajās klasēs skolā. Vienlaikus valsts aizsardzības mācība arī nozīmē to, ka mums ir jāiepazīst tuvāk, kas ir mūsu valsts, kā tā funkcionē, un kāda ir mana konkrētā cilvēka loma valstī, un es domāju, ka tas ir ļoti būtiski, ka tad, kad jūst kļūstat par pilntiesīgiem pilsoņiem, sasniedzot 18 gadus, lai jūs jau zinātu gan jūsu tiesības, gan pienākumus, gan arī uzdevumus valstī. Viens no pilsoņu pienākumiem ir aizsargāt valsti, jo valsts ir tikai tad, ja visi pilsoņi aizsargā to un attiecas pozitīvi pret to. Aizsardzības mācība ir tā, kur var var apgūt visas šīs prasmes, gan poltiskās iemaņas militārajā dienestā, gan visu šo ideju un mācības par valsti kā tādu, tāpēc es domāju, ka tas ir ļoti būtiski, ka šī aizardzības mācība beidzot tiek ieviesta skolās.

  • Jautājums tieslietu ministra Jānim Bordānam: “Vai jūs neuzskatāt, ka tiesneša amats nebūtu jāpiešķir uz mūžu,ņemot vērā bieši vien pamatotos sabiedrībā  valdošo  neapmierinātību ar tiesnešu lēmumiem un rīcību?”

     Es uzskatu, ka šī sistēma, kas ir pieņemta, ka tiesnesis vispirms ir apstiprināts uz 5 gadiem un tad tiek apstiprināts uz mūžu nav nepareiza, tā ir laba sistēma, jo tā sniedz tiesnesim neatkarības garantijas, un tas ir ļoti svarīgi, lai tiesnesi nevarētu ietekmēt viņa spriedumu lemšanā, bet tas ar ko sabiedrība ir neapmierināta ir objektīvs rādītājs, ka tiesu sistēma varbūt nefunkcionē tā, kā sabiedrība saredz, kas būt pareizākais un labākais rezultāts, taču tas, kas patiesībā ir jālabo, ir tas, ka ir jāuzlabo tiesnešu darba kvalitāte un tiesnešu kvalifikācija, un tas ir virziens pie kura mēs strādājam, tas varbūt prasa laiku, bet tas pamazām notiks.

  • Jautājums valsts prezidentam Egilam Levitam: “Izstāstiet kādu profesionālu notikumu, kur jums vajadzēja visu savu drosmi!”

     Kad es kļuvu par tiesnesi Eiropas cilvēktiesību tiesā, un man pirmo reizi bija jāvada tiesas sēdes, kur nav pārstāvēti tikai pilsoņi, bet arī visa valsts,  man bija zināmi jāsaņemas, lai izietu priekšā un sākt vadīt šo procesu, bet pirmā reize uzstājoties vienmēr rada zināmu stresu ikvienam. Tagad man stresu un uztraukumu izraisītu tas, ja man negaidīti liktu iet uz skatuves un nodziedāt kaut ko, tad man būtu jāsaņem visa drosme un es pat nezinu, vai man tik daudz drosmes pietiktu, lai sāktu dziedāt mikrofonā skatītāju priekšā.

Helēna Zaķe  un Ieva Bērzmārtiņa, 12.a

Categories: Citāti | Komentēt

Valsts prezidents, pandēmija un jaunieši

26. februārī Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolu programmas “Parlamentārā demokrātija” skaidrošanas ciklā notika pēdējā tiešsaistes lekcija “Kāda ir prezidenta loma?”. Mērķis ir izskaidrot skolēniem parlamentārās demokrātijas varas iestāžu būtību, šoreiz- par prezidenta lomu tajā. Lekcijā piedalījās Eiropas parlamenta biroja Latvijā vadītāja Marta Rībele, Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolu programmas eksperte Žaneta Ozoliņa, Vēstnieku skolas absolventi- Elīza Kalva, Sabīne Strautiņa, Mihaels Korčevskis un pats galvenais viesis- Latvijas Valsts prezidents Egils Levits.

Kā E.Levits raksturo parlamentāro demokrātiju?

Parlamentāra demokrātija ir forma, veids, kā mēs paši sevi pārvaldām. Tā kā mūsu tauta nevar visa vienlaikus sanākt kopā un lemt par valsti, tā ir izvelējusies profesionālus pārstāvjus, kas katru dienu sava darba ietvaros strādā parlamentā un veic šīs pārvaldes funkcijas. Tautas uzdevums ir apdomāti ievēlēt šos pārstāvjus, sekot līdzi viņu darbam, bet parlamentāriešu uzdevums- veikt savu darbu tautas interesēs. Parlamentārās demokrātijas politikas centrs ir parlaments un valdība, bet prezidentālā republikā- prezidents. Latvijā politika tiek veidota Saeimā, prezidentam ir parlamentu papildinoši uzdevumi.

Kāda ir prezidenta loma parlamentārā demokrātijā?

Valsts prezidentam ir papildinoša loma un specifiski uzdevumi trīs nozarēs:

Ārpolitikā:

  • tikties ar citu valstu prezidentiem;
  • piedalīties pasākumos, kur tiek pārstāvētas valsts intereses;
  • pieņemt ārvalstu pārstāvjus.

Nacionālajā drošībā:

  • prezidents ir bruņoto spēku augstākais vadītājs- viņa vadībā notiek Nacionālās drošības padomes sēdes, kas lemj par augstākā līmeņa drošības jautājumiem, saistībā ar iekšējo drošību.

Iekšpolitikā:

  • prezidents izsaka viedokli par valdības, Saeimas darbu, bet šis viedoklis nav lēmums. Valsts prezidentam ir tiesības tikai argumentēt.

Kā prezidents strādā pandēmijas laikā?

Šī “jaunā realitāte” ir reducējusi ārpolitikas darbību. Vislabākajā gadījumā ārpolitiskie pasākumi notiek klātienē, tomēr šobrīd bieži vien nav citas iespējas, kā sarunas rīkot tiešsaistē. Situācija nav vairs tik kritiska, jo ir sākusies vakcinācija un atjaunojas diplomātiskā darbība. Piemēram, 25. februārī Ministru prezidents aizbrauca uz Briseles Eiropas parlamentu, lai publiskā sēdē pārstāvētu valsts intereses.

Kādas saskatāmas problēmas ir Latvijas demokrātijā?

Latvija ir neierobežoti demokrātiska valsts, arī tiesiska, bet, tāpat kā citas valstis, nav ideāla un nekad tāda nevarētu būt. Mūsu demokrātijas traktu varētu uzlabot vairākos veidos:

  • uzlabojot pilsoņu līdzdalību, lai arvien vairāk cilvēku piedalītos pašvaldību, Saeimas velēšanās un kopīgi risinātu politiskus jautājumus;
  • pilsoņi varētu iesaistīties partijās, organizācijās, jo šī iesaiste ir nepietiekama.

Vai pandēmijas situācija padarīja Latvijas iedzīvotājus vienotākus?

Latvijas sabiedrība ir pilnīgi visi iedzīvotāji, kas sastopas ar vienu problēmu, kopēju izaicinājumu, kur izpaužas šī vienotība. Kā tas notiek, par to cilvēku kopumā rodas pretēji viedokļi, piemēram, par ierobežojumu pastiprināšanu vai pamīkstināšanu utt. Mēs visi esam vienas problēmas priekšā, un atbildes ir dažādas, bet problēmu mēs vienoti risinām kopā.

Vai pandēmija ietekmē demokrātiskās vērtības?

Demokrātijas vērtības tiek ietekmētas neatkarīgi no pandēmijas, jo 21.gs. vērtību sistēma mainās ļoti strauji. To ietekmē dažādi notikumi un viens no tiem ir pandēmija. Viena no šīm vērtībām ir globālā solidaritāte, kas atvieglo globālo jautājumu risināšanu, jo pandēmija ir uzlabojusi globālo stāvokli. Vērtības pašas par sevi ir samērā daudz, bet izšķirošais ir šo vērtību izkārtojums zināmā secībā. Grūti pateikt, kura vērtība zaudēs savu nozīmi pēc pandēmijas, bet būs vērtības, kas šajā hierarhijā mainīs savu pozīciju.

Vai pandēmijas sekas ir ietekmējušas politisko struktūru Eiropā vai Latvijā?

Pandēmija pierādīja, ka pastāv jautājumi, uz kuriem mums nav sagatavotas atbildes. Runājot par valsts aizsardzību, politiķi domā, kā aizsargāt valsti, domā par to, kāda būs reakcija apdraudējuma gadījumā. Pandēmijas jautājums šokēja mūs visus, jo tas bija neparedzams “uzbrukums” no “ neredzama ienaidnieka”, kurš mūs ir ļoti ietekmējis. Neviena valsts nebija tam gatava. Tikai zinātnieki minēja, ka pastāv globālas pandēmijas iespēja, tomēr tam neviens īsti negatavojās. Nebija motivācijas pirms 2 gadiem gatavot pandēmijas plānu, jo tas nebija aktuāli. Covid- 19 ietekmēja struktūru tā, ka turpmāk politikā tiks plānotas aizsardzībspējīgas struktūras pret šāda veida krīzēm.

 Kāpēc krīzes situācijā valsts nevar atbalstīt visus uzņēmumus?

Visi cieš no krīzes, bet daļa uzņēmumu cieš vairāk, un tie uzņēmumi arī  jāatbalsta. Valsts atbalsta tos, kuri tagad nedrīkst strādāt, dodot dīkstāves pabalstus, pabalstus ģimenēm ar bērniem, senjoru pabalstus. Tie visi ir krīzes risinājumi, lai mēs “iznāktu” no krīzes vienmērīgi, ne pārmērīgi cietuši. Tomēr jāatceras, ka pabalsts ir aizņēmums, kas būs jāatdod. Mēs šobrīd aizņemamies, lai kādam palīdzētu, bet jādomā ari par to, kā to vēlāk atdot.

Kuri Eiropas Savienības  un pasaules dienas kārtības jautājumi ir būtiskākie Latvijai?

Pandēmijas jautājums ir aktuālākais, bet ir virkne citu jautājumu. Piemēram, jautājums par informatīvo telpu: Latvija pieder pie valstīm ar lielu pieredzi hibrīdkarā, un mūsu sabiedrības apziņa ir pieaugusi vairāk nekā citam valstīm. Tādējādi mēs varam sniegt pieredzi citiem. Tieši Latvija izsludināja paziņojumu pret viltus zinām, kas ir būtiski visam valstīm. Drošības jautājums: mēs esam pasaules varenākās drošības organizācijas NATO dalībvalsts un mums ir jārūpējas, lai NATO attīstītos līdz ar mainīgo situāciju un nodrošinātu dalībvalstīm augstu drošības līmeni. Eiropas Savienības jautājums: mēs esam apzinīga, aktīva ES dalībvalsts. Jāskatās, lai ES intereses pasaulē tiek uztvertas nopietni, lai šis būtu svarīgs viedoklis pasaules līmenī.

Kā E.Levits uzklausa jauniešu viedokļus?

Es tiekos ar jauniešiem, lai pats ņemtu vērā jūsu domas, veidotu ar jums dialogu, jo jauniešu domas man šķiet ļoti svarīgas. Manas dienas kartībā ir diezgan daudz tikšanās ar jauniešiem kopš pirmās amata dienas. Agrāk tas notika Rīgas pilī, reģionālajās vizītēs, šobrīd notiek attālināti.

Kādu padomu E.Levits sniegtu jauniešiem, lai viņi vairāk varētu izprast poliskos notikumus un procesus ES un Latvijā?

Ja jūs gribat izprast to, kas notiek sabiedrībā un politikā, jums ir jāinteresējas par to ticamos mediju portālos. Jums jāiemācas atšķirt jēdzīgu no mazjēdzīgas informācijas. Sākumā uzzināt, sekot līdzi, tad kritiski veidot savu viedokli, izvērtēt  politisko notikumu.

Kādu E.Levits redz Latviju pēc 10 gadiem?

Līdz ar 2020.-2025. gadu Latvijas sabiedrībā būs ienākusi jauna paaudze, kas skatīsies uz pasauli globālāk, līdz ar to notiks ātrāka attīstībā visās jomās. 2030. gadā mēs būtu modernāko Eiropas valstu vidū, jo mēs būsim pārņēmuši latviskus, praktiskus, pārdomātus jauninājumus, kur valdīs visu iekļaujošs modelis.

Kā iedvesmot jauniešus , kuriem pandēmijas laikā ir depresija?

Es saprotu, ka ir psiholoģiska spriedze, ja socializējies jaunietis pēkšņi vairs nevar satikties ar saviem draugiem. Tomēr jāatceras, ka šis viss beigsies, cerams šovasar. Ja mēs būsim aktīvi, šis viss beigsies ātrāk. Iesaku strādāt ar sevi, runāt par to ar vecākiem, draugiem, kā izturēt šo grūto situāciju.

Bieži vien parlamentārā demokrātijā parlaments pieņem likumus nozarēs, kur paši politiķi nav kompetenti. Kādas ir E.Levita domas par šo?

Ir nozaru eksperti, kuri pārzin kādas nozares darbību, visbiežāk cilvēki ar augstāko izglītību. Politiķu kompetence ir savādāka- politiķim nav jābūt speciālistam, piemēram, būvniecības nozarē. Veselības ministram arī nav jābūt ārstam. Viņš var būt, bet viņa uzdevums ir izsvērt dažādas intereses attiecīgajā nozarē. Piemēram, ir būvētāju intereses un sabiedrības intereses. Labs un kompetents politiķis spēj sabiedrības intereses vislabāk sabalansēt, argumentēt, kritiski izvērtēt šos argumentus. Viņš ir kompetents politiķis, kurš nav ne ārsts, ne būvnieks, ne kaut kas cits. Politiķim nav jābūt savas nozares speciālistam, lai viņš būtu kompetents politiķis.

Vai Latvijas prezidents var atlaist Ministru prezidentu?

Satversme to neparedz. Prezidents var tikai izteikt neuzticību kā viedokli par Ministru prezidenta atlaišanu. Tādā veidā Ministru prezidenta atlaišanu ļauj izskatīt Saeimai. Savādāk ir prezidentālā demokrātijā, piemēram, Francijā, kur prezidentam ir šādas tiesības atlaist valdības vadītāju.

Vai vajadzētu paplašināt prezidenta pilnvaras?

Ja Latvija ir izvelējusies parlamentāru iekārtu, mums pie tās vajadzētu palikt. Nevar teikt, ka kāda no iekārtām ir labākā, jo katrā ir plusi un mīnusi. Levits uzskata, ka prezidenta kompetences varētu uzlabot krīzes situācijā. Prezidents varētu atlaist Saeimu krīzes stāvoklī un divu mēnešu laikā noorganizēt jaunas parlamenta velēšanas.  Tā kā E.Levits pats ir strādājis par tiesnesi, šajā idejā prezidents darbotos kā tiesnesis, sakot- ja parlaments nevar glābt krīzes situāciju, jādod vārds tautai.

Vai tautas balsošanas rezultātā var mainīt Latvijas varu uz monarhiju?

Demokrātijā augstākā vara pieder tautai, bet kamēr pastāv konstitūcija- Satversme, vara nevar darboties pret to. Tauta, ierosinot likumus, nevar pārkāpt konstitūciju. Ārpus tiesībām to var mainīt revolucionārā ceļā. Tauta var mainīt Satversmi, arī ierosinot likumprojektu par Satversmes grozījumu.

Vai skolēniem pēc skolas būtu jābrauc uz ārzemēm?

Noteikti aizbrauciet, bet noteikti atgriezieties! Ir noderīgi bagātināt savu pieredzi, kultūras, valodu, komunikācijas zināšanas, labi mācīties un pēc tam atgriezties no ārzemēm ar bagātinātu redzesloku.

Kāds ir E.Levita viedoklis par pandēmijas laikā tapušajiem jaunvārdiem?

Ir labi, ka mēs katrs varam attiecīgi pasaules situācijai ienest kaut ko latviešu valodas paplašināšanai.

Šīs izglītojošais cikls ir iemācījis, ka demokrātijas patiesais spēks ir līdzdalība. Tādēļ nākamgad Eiropas parlamenta Vēstnieku skolas cikls balstīsies uz līdzdalības nozīmi. Mēs dzīvojam sarežģītā laikā, kas no mums visiem prasa zināšanas, toleranci, izturību, un parlamentārā demokrātija ir tā ir pārvaldes forma, kas nodrošina iespēju šīs vērtības attīstīt. Tādēļ ir jāpiedalās un jāattīsta vide, kurā gribam dzīvot šodien un rīt. Mums jāstiprina parlamentārā demokrātija gan Latvijā, gan Eiropā un cerot, ka šis darbs nesīs augļus. Tiekamies nākamgad!

Eiropas parlamenta Vēstnieku skolas lekcijas klausījās 12. a klases skolniece Laura Elīna Šulca

Categories: Citāti | Komentēt

AR PIRMO MĪLESTĪBU SIRDĪ

Aiz princešu vārdiem slēpjas ģimnāzijas skolotāji.  Atmiņu stāsti par pirmo mīlestību.

Sniegbaltīte

© Kā Jūs iepazināties? Ar savu pirmo mīlestību iepazinos skolas Žetonvakarā. Viņš uzaicināja mani uz deju ballē. Nodejojām visu vakaru.

© Cik Jums bija gadu, kad iepazināties? 17 gadu.

© Vai Jums ir kādas interesantas atmiņas par šo cilvēku? Tolaik viņš mācījās 11. klasē (bija gadu jaunāks par mani), spēlēja ģitāru skolas ansamblī. Mūsu mīlestība uzplauka no pirmā acu skatiena. Tā kā mācījāmies dažādās klasēs, ar nepacietību gaidījām starpbrīžus, kad varējām satikties, lai runātu par visu, ko vēlējāmies. Sirsnīgs atmiņu laiks ar garām pastaigām pa pilsētu, diskotēkām.

© Kas Jūs šajā cilvēkā piesaistīja? Man simpatizēja viņa radošums, sirsnība, godīgums. Viņš man “iemācīja” klausīties mūziku.

Bella

© Kā Jūs iepazināties? Iepazināmies 3.klasē. Mēs sēdējām vienā skolas solā.

© Cik Jums bija gadu, kad iepazināties? Man bija 9 gadi.

© Vai Jums ir kādas interesantas atmiņas par šo cilvēku? Man bērnībā uz rokām bija ļoti daudz kārpu. Es tās centos vienmēr slēpt no citiem. Starpbrīžos rokas turēju zem priekšauta, bet stundās – zem sola, par ko nepārtraukti saņēmu skolotājas aizrādījumus un sarku, un dusmojos…Viņš man vienkārši reiz tādā brīdī noglāstīja roku… Pēc tam viņš šķita visjaukākais puika pasaulē.

© Kas Jūs šajā cilvēkā piesaistīja? Laikam jau tas, ka viņš vienkārši bija jauks.

Aurora

©Kā Jūs iepazināties? Drauga dzimšanas dienā.

© Cik Jums bija gadu, kad iepazināties? Man bija 18 gadu.

© Vai Jums ir kādas interesantas atmiņas par šo cilvēku? Tik daudz ziedu man nav dāvinājis neviens!

© Kas Jūs šajā cilvēkā piesaistīja? Joprojām piesaista. Drīz apritēs 39 gadi, kopš esam precēti, bet kopā – jau 41 gadu.

Moana

© Kā Jūs iepazināties? Iepazināmies ļoti vienkārši, viņš bija mans klasesbiedrs.

© Cik Jums bija gadu, kad iepazināties? Iepazināmies 14 gadu vecumā, kad sāku mācīties vidusskolā.

© Vai Jums ir kādas interesantas atmiņas par šo cilvēku? Atmiņu ir daudz. Viena no tām, kā es 8.martā saņēmu pilnu somu ar tulpēm. Mēs vēl tobrīd nedraudzējāmies. Skolas kopmītnēs zem gultas, manā somā, bija ielikts skaists klēpis ar tulpēm, meitenes meklēja autoru, un noskaidrojās, ka tas bija viņš.

© Kas Jūs šajā cilvēkā piesaistīja? Man šķita, ka viņš patika gandrīz visām klasesbiedrenēm un daudzām citu klašu meitenēm. Viņš bija ļoti nepaklausīgs, mācībās “izbrauca” ar savu šarmu gan pie skolotājām, gan lai „nospiestu” uzdoto. Viņš izcēlās ar savdabīgo ģērbšanās stilu, labu humora izjūtu un prasmi romantiski iekarot manu sirdi.

Jasmīna

© Kā Jūs iepazināties? Atklāti sakot, nemaz nezinu, kad īsti sastapos ar savu pirmo mīlestību. Šķiet, mācījos pēdējā pamatskolas klasē.

© Cik Jums bija gadu, kad iepazināties? Kā jau minēju, man varēja būt 16, varbūt 15 gadu, bet puisim, kura vārds bija Artūrs, četri gadi vairāk, tātad 19 vai 20 gadu.

© Vai Jums ir kādas interesantas atmiņas par šo cilvēku? Interesantas atmiņas, ka mana latviešu valodas skolotāja bija viņa mamma, un es viņai ļoti nepatiku, tādēļ ka nekad viņas stundās neklausījos un vienmēr daudz runāju. Man vairāk patika izklaidēties un smieties, nevis mācīties, tāpēc bija amizanti, kad viņa uzzināja, ka mēs tiekamies. Atmiņā vēl palicis ceļojums uz Parīzi, precīzāk, par viņa paniskajām bailēm no augstuma un manām dusmām, ka Eifelī jābrauc vienai.

© Kas Jūs šajā cilvēkā piesaistīja? Iemīlējos, jo viņš man lika justies ļoti labi. Vienmēr jutos kā viskaistākā un labākā.

Sarkangalvīte

Ar pirmo mīlestību ir tā kā ar vējbakām-jo ātrāk, jo labāk!

© Principā tāda ir, tikai jāatšķir, vai tā ir mīlestība vai aizraušanās. Pirmā mīlestība neatstāj vienaldzīgu pat pēc daudziem, daudziem gadiem…reizēm šķiet, ka tas cilvēks ir tā sauktās divas ābola pusītes. Pusaudžu gados veidojusies mīlestība bija drīzāk instinktīva nekā apzināta – tā tomēr bija aizraušanās. Tad astoņpadsmit gados neapzināti atnāca īstā un pirmā – tas ļoti spilgti ierakstīts manā emocionālā atmiņā, un dzīves laikā katru dienu pieķeru sevi pie domas, ka atkal esmu atgriezusies pagātnē, atcerēdamās to cilvēku, ar kuru šīs izjūtas ir piedzīvotas pirmo reizi.

Pelnrušķīte.

© Savu pirmo mīlestību satiku skolā. Es mācījos 2.klasē, bet viņš – zēns ar zilajām acīm un vēja izbalinātiem matiem – 3.klasē. Galvenais – viņš dzīvoja kaimiņu mājā. Viņš patika visām meitenēm, bet mani neievēroja… Ko darīt? Saulrietā nosēdos uz mājas sliekšņa un skaļi dziedāju viņam pašsacerētas dziesmas… Viņš aizgāja pie citas. Pie Ilzes. Ceru, ka tagad nožēlo!

Ariela.

© Kā Jūs iepazināties? Mēs dzīvojām vienā mājā. Es 4.stāvā, bet viņš – 2.stāvā. Vienā kāpņu telpā.

© Cik Jums bija gadu, kad iepazināties? Man bija 7 gadi. Mums abiem bija jāsāk iet skolā – 1.klasē. Tā nu gadījās, ka mēs pat trāpījāmies vienā klasē. Ar šodienas pieredzi droši varu teikt, ka tā nebija īsti mīlestība, tā vārda nozīmē, kā to saprotu šodien, bet toreiz man tas puika ļoti patika, un mēs spēlējāmies kopā smilšu kastē un spēlējām “mājās” zem 1.stāva balkoniem.

© Vai Jums ir kādas interesantas atmiņas par šo cilvēku? Tātad kopā spēlējāmies, gājām viens pie otra ciemos – kas tur ko neaiziet – pa trepēm augšā un lejā. Tad, kad spēlējām “mājās” (jūs, visticamāk, nezināt, kas tā par spēli), es biju mamma, viņš – tētis. Dažreiz mēs aizgājām uz mūsu dārzu, ēdām ogas, un es atceros, kā rādīju viņam milzīgus ķirbjus, kas mums bija izauguši. Uz skolu gājām kopā. Reiz viņš aiz dusmām, ka jāiet uz skolu, skolas solu nevis nesa uz muguras, bet atspēra ar kājām pa ietvi līdz pašām mājām (no 2.vidusskolas līdz mājām – pie degvielas uzpildes stacijas “Circle K”).

© Kas Jūs šajā cilvēkā piesaistīja? Pat īsti neatceros. Atmiņā palikušas ļoti „smukas” garās bikses – tādas koši zaļas kā salātlapas. Ar tām viņš gāja arī uz skolu, un man ļoti patika tā krāsa.

Zeltīte.

Ar savu pirmo lielo mīlestību jau esam kopā vairāk nekā 9 gadus. Iepazināmies lauku ballē 2011.gada oktobrī, apsēdos nejauši pie cita galdiņa, pie kura sēdēja arī viņš. Tā sākās saruna, kura noveda pie dejas un ceļojuma jau 9 gadu garumā.

© Kad iepazināmies, man tikko bija palikuši 17 gadi un beigušās neveiksmīgas attiecības, kurās tā arī savu mīlestību neieraudzīju. Par šo cilvēku atmiņas ir un vēl joprojām veidojas, jo tās īsti nekur nav pazudušas, tikai turpinās. Šajā cilvēkā mani piesaistīja un vēl joprojām piesaista neatkarība, brīvības sajūta, tieksme pēc jaunā un radošā, spēja runāt un uzrunāt, būt laikā un vietā vienmēr.

Skolotāju atbildes apkopoja ģimnāzijas skolēnu parlaments

Categories: Citāti | Komentēt

Veidojiet bezmaksas vietni vai emuāru vietnē WordPress.com.