Kad doma ir pilna

27858366_1685711024828580_2656668877478924259_nKo darīt, ja prātā iesēdusies kāda ideja, problēma vai priekšlikums? Ja doma ir pilna, un par ko citu nespējam domāt?  Ja doma ir pilna, tā ir jāatbrīvo, jālaiž brīvībā. Doma jāizliek uz papīra un jāraksta par to, jārada video sižets un jāpublicē sociālajos tīklos, vai arī – jāatbrīvo prāts un skaļi jārunā. Pilna doma….27971975_1685710214828661_4999186365869217687_n

Ar šādiem un līdzīgiem ieteikumiem 13.februārī mūsu skolā viesojās TV 3 žurnāliste Monta Jakovela un  žurnālistikas konkursa “Pilna doma” organizatore Evita Puriņa. Montas ieteikumos kā atšķirt viltus ziņas no patiesām, kā piesaistīt sabiedrības uzmanību, klausījās skolēnu komandas no mūsu skolas – avīzes “Strops” un TV pulciņa jaunieši, kā arī no Ventspils, Saldus un Brocēnu vidusskolām. Visas jauniešu komandas iepriekš bija iesūtījušas savu pieteikumu dalībai konkursā “Pilna doma” par kādu sabiedrībā aktuālu un sasāpējušu problēmu.  Piemēram, ventspilnieki vēstīja par govju sērgu Ventspilī, jo daudziem šīs pilsētas viesiem Ventspils asociējas tieši ar daudzajām govju statujām pilsētā.  27858779_1685709898162026_1727961851944510196_nSaldus jaunieši aktualizēja saldenieku sāpi, jo pilsētā kultūra ir palikusi bez nama. Brocēnos līdzīga situācija – vietā, kur pirms vairākiem gadu desmitiem bijusi skaista brīvdabas estrāde, tagad paveras tikai nobetonēts laukums.  Avīzes “Strops” komanda prezentēja pilno domu par pamestajiem dzīvniekiem pilsētas patversmē, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šai problēmai un aicinātu iedzīvotājus dot mājas ķepaiņiem. Savukārt TV pulciņa komanda meklēs smukumu Tukumā, jo daudziem tukumniekiem un pilsētas viesiem diemžēl ikdienā jāskatās uz graustiem, kur no smukuma nav ne vēsts. 27971688_1685709428162073_3137726951901228_nKomandām līdz 26.martam jāiesūta jau gatavs video sižets, infografika vai publikācija.  TV pulciņš turpmākajā dalībā saņēma Montas Jakovelas  kā mentora palīdzību, savukārt avīzes komanda darbosies patstāvīgi.  Lai veicas mūsējiem!

Foto – Nauris Brūniņš

Advertisements
Categories: Citāti | Komentēt

“Žēl, ka nesāku darbu laicīgi”,

šāda atziņa izskan katru gadu  no 11.-tajiem, izvērtējot savu  zinātniski pētnieciskā darba rakstīšanu.   Tikai žēl, ka  10. – tie neieklausās un nemācās no vecāko klašu kļūdām. Un tā jau kuro gadu…..

Skolas ZPD konference jau aizvadīta un tajā  tika prezentēti 47 darbi. No tiem 22  ieguva ceļa zīmi uz novada skolēnu ZPD konferenci.

Lai uzzinātu, ko 11.klases domā par saviem darbiem, veicām aptauju jauniešu vidū.

11.a klasē no 17 jauniešiem 6 ir  neapmierināti ar savu ZPD. Neapmierina gan darba rakstīšanas process un rezultāts, gan atzīme bijusi pārsteigums. Lielākais ieguvums noteikti bija prasme uzstāties publikas priekšā. Ieteikums – noteikti darbs jāsāk  rakstīt jau vasarā.  Daudz ko jaunu izdevās uzzināt par savu tēmu, bija interesanti. Galvenais, ka katram pašam ir prieks par padarīto darbu. Viss jādara ar prieku un jāieklausās darba vadītāja ieteikumos. Daži no skolēniem atzina, ka labāk iemācījušies  strādāt ar WORD programmu.20180209_080059

No 17  11. b skolēniem tikai divi nav apmierināti ar savu ZPD izstrādi. Galvenais iemesls – darbs uzsākts pēdējā brīdī un pietrūka laika. Tas varēja būt arī daudz labāks.  Pārējo atziņas – iegūtas praktiskas pētījuma rakstīšanas iemaņas un tas bija daudz labāk nekā 10.klases stundās, gūta pieredze uzstāties publikas priekšā. Darba aizstāvēšanu daudzi uzskaitījuši kā patīkamāko visā šajā procesā. Daži atzina, ka iemācījušies sastrādāties ar komandas biedru, kaut arī sapratuši, ka labāk un veiksmīgāk izdotos vienam. Pavīd arī atziņa, ka iemācījos plānot savu laiku, tā lai paspētu izdarīt visu. Ir arī atzinums, ka tieši neprasme plānot laiku bija lielākais klupšanas akmens. Žēl negulētās naktis un pazaudētie nervi.

Ieteikums 10.klasēm – izvēlieties tādu tēmu, kuru paši gribētu pētīt. Darba jāsāk laicīgi un, protams, jāsaprot, vai es gribu darbu taisīt viens vai kopā ar kādu, vai pratīšu ar šo cilvēku sadarboties.20180209_100247

11.c klasē no 17 skolēniem 6 atzina, ka īsti nav apmierināti ar savu ZPD. Lielākais mīnuss – materiālu trūkums, nespēja sadarboties ar darba vadītāju. Rakstīšanas laikā pabojātas acis, sēžot pie datora, zaudētas  nervu šūnas stresa dēļ. Bet tā bijusi arī iespēja pārbaudīt, cik daudz es patiesībā varu.  Lielākais ieguvums – kolosāla pieredze, iegūtas  zināšanas pētījumu izstrādē, kas  noteikti noderēs  augstskolā. Veicot pētījumu,  uzzināts daudz kas jauns par  tēmu un kopumā pētījuma tapšanas  process bijis interesants.

Ieteikums 10. tajiem – darbu sākt rakstīt jau aprīlī, maijā, turpināt vasarā līdz pat galīgai izstrādei. Sāciet laicīgi! Ja jums teiks, ka var paspēt nedēļā vai pāris dienās, neticiet! Ja gribat naktīs gulēt un iet uz skolu, tad sāciet laicīgi!

Novada skolēnu ZPD konference notiks mūsu skolā 19.februārī.

Turam īkšķus par mūsējiem!

Categories: Citāti | Komentēt

Konkurss “Inceptum” ir klāt!

Konkurss “Inceptum”ir klāt!

20180209_092420Tieši pirms gada  skolas 1991.gada absolvents,  tagad AS “RB Rail” vecākais jurists un mūsu mecenāts Ģirts Rūda nāca klajā ar priekšlikumu organizēt konkursu “Inceptum”. Tajā  skolēni varētu īstenot dažādas idejas ar mērķi nest labumu skolai un pašiem ģimnāzistiem. Jau pagājušajā gadā atsaucība bija liela. Galveno balvu ieguva Alvis Sala, toreiz 11.c klases skolēns, ar ideju skolai iegādāties nepieciešamo aparatūru pasākumu tiešsaites nodrošināšanai. Kā teica pats Alvis, šāda doma viņam jau bijusi sen un “Inceptum” ļāvis viņam šo sapni īstenot. Veiksmīgi realizētas arī pārējo konkursa dalībnieku idejas – iekārtota parlamenta telpa, izdots mūzikas CD ar kora “Savējie” dziesmām, katrā klasē redzamas plāksnītes ar ģimnāzijas vērtībām.

Arī šogad Ģirts Rūda aicina īstenot savus sapņus. Konkursa devīze, sagaidot Latvijas 100.gadi, ir  – “Iededzies Latvijai”.

Katram, kurš nolēmis piedalīties konkursā, jāpadomā, kāds būs labums (mērķis) no realizētās idejas, kas būs labuma ieguvēji, kāda būtu projekta realizācija soli pa solim un kurš to īstenos? Darīsim labus darbus, realizēsim projektus, domājot par mūsu otrajām mājām – ģimnāziju un mūsu valsti – Latviju, sagaidot apaļo jubileju. Projekta finansētāji mecenāts Ģirts Rūda un Tukuma novada dome sniegs finansējumu projekta realizācijai, kā arī labāko ideju autoriem pasniegs  naudas balvas.

Priecē fakts, ka  11.klašu skolēniem, izstrādājot zinātniski pētnieciskos darbus, dažas idejas jau padomā. Aicinām visus aktīvi piedalīties konkursā! Šogad ideju konsultante ir vācu valodas skolotāja Inita Rudenko.  20180209_095118

Un tā, uzmanību!

Pieteikšanās konkursam līdz 23.februārim vietnē ej.uz/TRGiniciativa2017

Projektu iesniegšana līdz 8.martam.

Projektu prezentēšana līdz 23.martam.

Projekta realizācija līdz 31. maijam.

 

Categories: Citāti | Komentēt

Ģimnāzijas parlamenta aktivitātes

Mūsu skolas jauniešu parlaments  aktīvi  turpina   savu darbu.

Šajā semestrī esam plānojuši iesaistīt skolēnus vēl līdz šim nebijušos pasākumos. Piemēram viens no tādiem būs filmu vakars, kurā rādīsim dažādas filmas, ēdīsim našķus un pabūsim kopā.

Protams, šajā semestrī šis nebūs vienīgais pasākums, taču vēlos piebilst, ka aktivitāšu nebūs tik daudz kā iepriekšējā semestrī. Jautāsiet kāpēc? Jo pavasaris ir laiks, kad 9. un 12. klases gatavojas un kārto eksāmenus, 11. klases strādā pie saviem zinātniski pētnieciskajiem darbiem un pārējie pievēršas vairāk mācībām, līdz ar to brīvā laika nav daudz. Savukārt, kamēr mūsu skolēni mācās, parlamenta jaunieši nesnauž. Jau februāra vidū 2 parlameta pārstāvji dosies uz Lietuvu, lai tur satiktu jauniešus no sadraudzības skolas. Kopā tiks izrunātas sadarbības iespējas, jaunieši apmainīsies idejām un spriedīs par uzlabojumiem, ko ieviest skolas ikdienā. Savukārt jūnijā, tepat- Tukumā, tiks organizēta nometne, kurā iesaistīsies visi parlamenta jaunieši, kā arī skolēni no Lietuvas sadraudzības skolas. Kopā ar izaugsmes treneriem mācīsimies un jautri pavadīsim laiku dažādās aktivitātēs. Arī šogad mūsu jauniešiem būs iespēja  aktīvi strādāt un domāt idejas saviem “Inceptum” projektiem, kas prasa daudz pūļu un spēka. Varētu teikt, ka šis semestris tiks pavadīts jaunu iemaņu un zināšanu iegūšanai un sevis pilnveidošanai.

Iesaku sekot līdzi parlamenta aktivitātēm, jo pavisam drīz rīkosim filmu vakaru, kā arī neiztiksim bez sportiskām aktivitātēm klašu starpā. Uz tikšanos pasākumos! J

 

Līga Lielmane, 12. a

Ģimnāzijas parlamenta prezidente

Categories: Citāti | Komentēt

Es ieteiktu citiem mācīties, jo tas ir tā vērts!

helēnaSkolas jubilejā es saņēmu “Everesta” balvu. Manuprāt, tā bija balva par teicamām sekmēm, skolas prestiža celšanu un aktīvu piedalīšanos skolēnu pašdarbībā. Dienā es vidēji mācos no vienas līdz pusotrai stundai, taču viss ir atkarīgs no darba apjoma. Mani mīļākie mācību priekšmeti ir vēsture un ģeogrāfija. Ar vēsturi aizraujos kopš bērnības. To sekmēja mana vectētiņa interesantie stāsti. Ģeogrāfija man patīk, tāpēc ka katru stundu uzzinu kaut ko jaunu, kas lieliski papildina manas zināšanas. Jau kopš 4 gadu vecuma, kad iemācījos lasīt, grāmatas ieņem svarīgu vietu manā dzīvē. Nedēļā izlasu 2-3 grāmatas. Brīvajā laikā dejoju deju studijā “Alegorija”. Vēl darbojos teātra pulciņā, skolēnu pašpārvaldē, vides pulciņā, skolas avīzē un mācos franču valodu. Mani augstākie sasniegumi ir dalība TV raidījumā “Gudrs, vēl gudrāks” un spēja iegūt vidējo atzīmi 9,21. Es citiem skolēniem iesaku mācīties, jo tas sniedz gandarījumu un bagātina prātu un dvēseli.

Helēna Anna Dzērvāne, 8.klase

 

 

Skolas jubilejā saņēmu ”Everest” balvu kā labākais skolēns starp 10.klasēm.
Man tā varētu būt piešķirta gan par piedalīšanos olimpiādēs, gan labām sekmēm, taču, iespējams, arī par to, ka aktīvi iesaistos pasākumos un skolas dzīvē.
Lai sasniegtu labus rezultātus, ir jāmācās diezgan daudz un cītīgi, es nekad neesmu pievērsusi uzmanību tam, cik ilgi mācos, jo man galvenais ir padarīt iecerēto, neskatoties uz to, cik ilgu laiku tas prasīs.
Mani mīļākie mācību priekšmeti ir bioloģija un ķīmija, tāpēc ka tos es vislabāk saprotu. Šie mācību priekšmeti man šķiet interesanti, un es zinu, ka iegūtās zināšanas tajos man noteikti būs nepieciešamas nākotnē.202A7704

Mani hobiji ir dzejoļu rakstīšana, dziedāšana, rotaļas ar mazo māsu un ceļošana.
Es dziedu skolas koros ”Savējie” un ”Savējās”, papildus apgūstu ķīmiju. Kad tuvojas olimpiādes, aktīvi tām gatavojos.
Mani augstākie sasniegumi ir 2.vieta vēstures valsts olimpiādē, kuru ieguvu pagājušogad, vairākas 1., 2. un 3.vietas novada olimpiādēs. Šogad piedalījos bioloģijas valsts olimpiādē, kur arī nostartēju labi.
Es ieteiktu citiem mācīties, jo zinu, ka tas ir tā vērts. Galvenais ir saprast to, ka jāmācās sevis dēļ. Jāuzstāda mērķi, ko savā dzīvē vēlies darīt, sasniegt un, kad pienāks brīdis, kad būsi tos sasniedzis, pats sapratīsi, ka šī brīža dēļ bija vērts mācīties!

Sarunu ar 10.c klases skolnieci Dārtu Valdovsku pierakstīja Elza Anastasija Vasermane

Categories: Citāti | Komentēt

Zināt ir stilīgi

Šogad mūsu skolas jubilejas dienā daži no skolēniem saņēma īpašas pārsteiguma naudas balvas. 7., 8., 10., 11.klašu grupā labākie no labākajiem ieguva balvu “Everest”. Tie bija Laura Sprenne, Helēna Anna Dzērvāne, Dārta Valdovska un Atis Ozols.  Tas ir aizsākums jaunai tradīcijai mūsu ģimnāzijā.

Lai uzzinātu, ko mūsdienu jaunietim nozīmē – mācīties un kā būt daudzpusīgam gan mācībās, gan sportā, gan mūzikā, 11. a klases skolniece Karīna Orlovska uz sarunu aicināja vienu no balvas ieguvējiem Ati Ozolu no 11.c klases.

Kādu balvu Tu saņēmi mūsu skolas dzimšanas dienā?

– Skolas jubilejā es saņēmu Tukuma novada domes izpilddirektora Māra Rudaus-Rudovska konkursa ‘’Everest’’ naudas balvu par izciliem sasniegumiem mācībās 1. semestrī 11. klašu grupā.DSCN8539

Vai zini, par  kādiem nopelniem balvu  piešķīra tieši Tev? Uz šo balvu pretendenti bija vairāki.
Domāju, ka balvu saņēmu ne tikai labo sekmju dēļ, bet arī muzicēšanas un sportošanas dēļ. Dažkārt piedalos teju katrā skolas koncertā, ne tikai dziedot korī, bet arī spēlējot ģitāru, kā arī allaž piedalos starpskolu sporta spēlēs, kur nereti gūstu labus panākumus.

Cik stundas dienā Tu vidēji mācies?
Es mācos  mācību stundu laikā. Laiku ārpus skolas noteikti neizmantoju, lai mācītos. Mājas darbi ir pēdējā brīža aktivitāte, kas dažkārt, jāatzīstas,  nenotiek mājās.

Kādi ir Tavi mīļākie mācību priekšmeti? Kāpēc tieši šie?
Mani mīļākie mācību priekšmeti ir matemātika, fizika, programmēšana, protams, arī sports. Man tie šķiet visvieglākie priekšmeti, jo tieši matemātikā, fizikā, programmēšanā nekas nav jākaļ no galvas, jālasa simtiem lappušu, jāraksta gari teksti. Šajos priekšmetos viss ir saprotams, loģisks un izdomājams.

Kādi  ir Tavi hobiji?
– Brīvajā laikā es nodarbojos ar sportu un mūziku. Ar abām lietām sāku nodarboties jau  pirms skolas. Bērnu dārzā draugi uzaicināja aiziet uzspēlēt futeni un tā viss arī sakās. Savukārt pamatskolā bija mūzikas novirziens, kas ļāva attīstīt ģitārspēli, kaut cik dziedāšanas un mūzikas teorijas prasmes.

Kādos pulciņos skolā vai ārpus skolas Tu piedalies?
Skolā es dziedu jauktajā korī “Savējie”. Domāju, ka korī būtu jāiet visiem, kuri vēlas ne tikai attīstīt savas dziedāšanas prasmes starp daudziem labiem mūziķiem un izcilas skolotājas vadībā, bet arī iegūt jaunus draugus, labi pavadīt laiku pozitīvā gaisotnē dažādos pasākumos. Ārpus skolas trenējos futbola klubā “Tukums 2000”. Sākt trenēties kādā sporta veidā ap vidusskolas vecumu, manuprāt, ir par vēlu, taču ar sportu nodarboties noteikti iesaku visiem, jo tas krietni uzlabo pašsajūtu un veselību, kā arī tā ir izcila aktivitāte draugu lokam.Processed with VSCO with  preset

Kādi ir Tavi  augstākie sasniegumi?
Īsti neuzskatu, ka man būtu kādi augsti panākumi, varbūt var minēt 2015. gada Latvijas jaunatnes olimpiādi. Tajā tik tikko  kvalificējoties, ieguvām pirmo vietu futbolā, kas bija pārsteigums ne tikai mums pašiem, bet arī visiem pārējiem. Savukārt pagājušā gada nogalē notika ģitārspēles koncerts, kurā uzstājos kopā ar saviem draugiem.

Kāpēc Tu  ieteiktu citiem skolēniem mācīties?
Iesaku citiem mācīties, apzinoties zināšanu vērtību, padarīt zināšanas par kaut ko stilīgu un cienīt, nevis izzobot tos, kas daudz zina. Iesaku klasē rast labvēlīgu konkurenci, jo tas noved pie labākiem panākumiem. Nekad neaizmirstiet izrādīt cieņu skolotājiem un noteikti neaizmirstiet apsveikt mammu Mātes dienā!

Paldies par atbildēm! Lai Tev veicas turpmāk!

Categories: Citāti | Komentēt

Profesijas izvēle – svarīgs lēmums dzīvē

Katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad  ir jāpieņem  lēmums, no kā, iespējams,  būs atkarīga visa turpmākā dzīve. Proti, kāda būs mana nākotnes profesija. Tas ir grūts un atbildīgs lēmums. Jo pieņemot  nepareizu lēmumu, var sabojāt dzīvi gan sev, gan citiem. Tāpēc bieži vien, veicot šo lēmumu, ir nepieciešama palīdzība, kuru šoreiz sniedz Karjeras dienas mūsu skolā.

Lai palīdzētu 8.-12. klases skolniekiem profesijas izvēlē, tika veltīta vesela mācību diena. Tā aizsākās ar testa izpildi, kura uzdevums bija noskaidrot kādā profesionālajā grupā iederas katrs cilvēks. Pēc tam mēs sadalījāmies attiecīgajās grupās un iepazīstinājām klasi ar katras grupas iezīmēm. Tad mēs devāmies uz aktu zāli, lai noklausītos lekciju, ko vadīja speciāliste karjeras izvēles jautājumos  Jolanta Priede.IMG-20180108-WA0007

Šīs interesantās un izglītojošās lekcijas laikā tikām iepazīstināti ar to, kā vislabāk izvēlēties sev piemērotu profesiju. Esmu pārliecināta, ka tā palīdzēja vismaz daļai skolēnu. Lekciju jauki papildināja arī mazi stāstījumi ar gadījumiem no pašas lektores darba pieredzes. Kad lekcija beidzās, sekoja pēc satura nedaudz izklaidējošākā daļa, ko vadīja divi lektori no “Mazās brīnumzemes”.

IMG-20180108-WA0006 “Mazā brīnumzeme” ir vieta, kur reālā pasaule attēlota maketos. Šis brīnums atrodas Siguldā un ik gadu pulcina vairākus tūkstošus apmeklētāju. Par to, kas tad īsti tā ir un ar ko tā nodarbojas, mums izskaidroja lektors Aleksejs. Šis stāstījums bija ļoti aizraujošs un, manuprāt, lika daudziem apdomāt iespēju saistīt nākotni līdzīgām nodarbēm. Pēc tam sekoja iespēja darboties praktiski – izveidot pašiem savu maketu, laipnās lektores Kristīnes vadībā. Šis uzdevums prasīja gan radošumu, gan spēju praktiski attēlot savu ideju, tāpēc bija lielisks treniņš tiem, kuri vēlas saistīt nākotni ar jomu, kurā būs nepieciešamas abas šīs īpašības. Šī diena nebūtu tik izdevusies bez daudzu cilvēku palīdzības un iesaistes.

Es vēlos izteikt pateicību Jolantai Priedei, Aleksejam, Kristīnei un visiem pārējiem, kuri parūpējās par to, lai viss noritētu bez aizķeršanās. Ļoti ceru, ka vēl tiks rīkoti līdzīgi  pasākumi!

8.klases skolniece Helēna Anna Dzērvāne

Categories: Citāti | Komentēt

Atmiņas par skolu

Aijas Karņupas (Smilgājas) atmiņas

Pie skolas tagadējā stadiona vietā bija lauksaimnieku izmēģinājumu dobītes.  Katrai klasei bija savs kopjamais stūrītis. Un tad tur nācām divreiz vasarā. Datumi tika ierakstīti liecībās uz pēdējās lapas. Vērtējumu rudenī pārbaudīja.Picture6

Starpbrīžos staigājām pa diviem koridoriem uz apli vien, uz apli vien. Klasēs vēdināja telpu un logi bija vaļā. Slikti klājās tiem, kuri staigāja pa 3, lika stāvēt gar sienmalām, pie skolotāju istabas durvīm… un stāvēja arī. Jādomā, ka šodien tādu naivumiņu noliktu pašu, cik sekundēs viņš aiztītos no sienmalas… Bet toreiz stāvēja. Dežuranti ar sarkanām lentām ap roku bija tikpat kā amatpersonām. Un tad vēl pionieru pulciņu vadītājiem divas strīpiņas, posmvežiem viena, bet vienības vadītājiem trīs svītriņas. Un vēl sarkanā krusta aplīši klašu sanitāriem – balts pamats un sarkans krustiņš viducī.

Klašu dežuranti brīvstundās atnesa no noliktavām ģeogrāfijas kartes, slaucīja tāfeli, sagādāja no apkopējām krītu, mitrināja tāfeles slaukāmo lupatu, ziņoja priekšmetu skolotājiem par stundas kavētājiem. Tā bija 50.gados, kā ir tagad?Picture3

Reiz mani aicināja uz partijas komiteju Komjaunatnes ielā (tagad Pils ielā) uz pārrunām. Uz skolu gatavojās braukt kaut kāda delegācija un man ieplānoja uzrunu. Ar kādu lepnumu es norunāju savu tekstu toreiz biedram A.Arbeiteram. Bez aizķeršanās, laikam jau pārdomāti, mani paslavēja, ieteica tā turpināt. Bet pamatā tā bija laba skola šodienas darbam ar cilvēkiem. Īss, precīzs teksts. Nu jau gan atļaujos piemest zemtekstus un nekāda satraukuma vienai uzrunāt auditoriju.

Bija arī tādi „ģeneri”, kas mācēja superdejot – Pauls Karaškevičs, Dzidra Straume, Anita Štolcere. Un meitenēm reizēm ballēs bija kājās kaprona zeķes. Nu papum lieli kreņķi – kā tu ziemā ar tādu plānu zeķi bērnus laukā laidīsi, bet skolas sarīkojumā arī palikt nedrīkst…. Tad jau reizēm lielajiem atļāva nākt ar dažādi šūtām blūzītēm pie formas svārkiem.  Mazās klases gan tikai ar formām un baltiem svētku priekšautiņiem.

Ei, kā reiz gadījās! Tāds liela auguma zēns (Viktors?) sēdēja klases pēdējā solā un noķēra mušu. To iemērca tintes podiņā, iebāza mutē un pūta uz priekšu… Pēc kādiem diviem metriem kukainītis nokrīt Mirdzai priekšā uz baltās burtnīcas lapas un ķepurojās. Tad  uzrausās uz kājelēm un, spārniņus velkot, pārstaigāja visu rēķināšanas burtnīcu, aiz sevis atstājot pēdiņas, strīpiņas.

Zīmēšanas stundā visi strādājām. Skolotāja Dinga staigā pa vidu, piesēž kādam klāt palīdzēt. Un tikai teic: „Klasē sarunu nav…”. Tā reiz rāda Valentīnas darbiņu mums citiem par paraugu. Bija tik skaisti un krāsaini, bija gan, bet te tak ir Kurzeme un mēs neapzināti īsteni kurzemnieki. Ai, kā skauda! Lai kā pūlējos, man toreiz nekas tā nesanāca „uzmālēt”.Picture2

Pa klasi gāja uz riņķi atmiņas klades. Standartpantiņš –

Lai laime tevi vada, pa rožu ielejām,

Lai kaza tevi bada, ja skolā neiemācies.

Tad vēl klāt pašlīmēta bildīte. Reiz vienam sadabūtas ielīmējamas reljefas puķītes, smaidošas sejiņas, kaķīši grozā. Nu visi tam draugi, nu visi tam dod savus atmiņu blokus.

Visa klase bijām pionieros. Un mobilie taču nebija 50.gados. Bet, lai sazinātos, izveidoja „ķēdīti” – kam pie kura jāiet izziņot tikšanos, jaunumus, aktualitātes. Viss glīti uzzīmēts, vākos ielikts, kaut reizi būtu lietots dzīvē. Bet nodarbības pulciņos bija katru nedēļu. Tad mācījāmies sadzīviski labas lietas. Nometnēs kurinājām ugunskurus, cēlām teltis (sacensībās uz laiku), vārījām zupas, iepazinām zvēru pēdas, putnus lidojumā un pēc dziesmas. Morzes ābeces pamati zināmi, kā uzstāties tautas priekšā. Mums patika tās nodarbības, un politikas klātbūtni nejutu.

Skolas korī dziedam, dziedam, nedziedam, trūcīgāk apmeklējam mēģinājumus. Tad Rasmas sauciens: „Šūsim jaunas kleitas!” Ak, to brīnumu – visas ir uz mēģinājumu, dziedam, dziedam. Tad arī šuj. Gaišas, ar izšūtām plecu šallītēm, Zaļi dzīpariņi. Jau sēžam Rīgā uz Dziesmu svētku estrādes kopējos mēģinājumos un izšujam. Padziedam, nokožam dzijas gabaliņu un atkal dziedam un šujam…. Svētkos esam skaistas, arī skatītāji ļoti atsaucīgi ielmalās.Picture5

Tā nu gadījies, ka sievietes ir radītas vairāku dabas uzdevumu veikšanai. 1972.gadā Dziesmu svētkos Rīgā esam abas ar Rasmu tādas apaļākas. Vienai piedzima tenoriņš, otrai soprāns. Un paspējām arī gājienā iet un nakts pasākumus izbaudīt. Tās ir trenētas 20.gadsimta sievietes.

Kā es kļuvu no korista par solistu? Vienkārši. Korītis bija kopīgā ekskursijā ar LU gidu Bruno pa Čehiju. Un tā vienu vakaru Rasma mani uzmundrina – ar ko tu sliktāka par Bruni? Uzdrīkstējos vadīt ceļojumus, nu jau 26 gadus dziedu pie mikrofona un tautiņa piebalso salonā. Uz mēģinājumiem vairs laika nesanāk, koncertu laikos parasti ir ekskursijas. Patīk (ļoti) gan ceļot, gan vadīt, dziedāt un dzīvot busiņa dzīvi. Paldies Rasmai!

Kad beidzās stundas, katru dienu 2 skolēni pēc saraksta nozīmēti klases sakopšanos darbos. Pārstūmām smagos divvietīgos solus, slaucījām ar mitru lupatu grīdas, tīrām tāfeli, papīrkurvji…. Zēni arī nāk palīgā meitenēm. Reizēm tik ilgi „aizstūmāmies”, aizmazgājāmies, ka lejā jau apkopējas ieslēdz gaismu, bet mums ziemas puskrēslā ir omulīgi un bērnišķīgi satraucoši mirkļi kopā ar zēniem.

Mājinieki no vairākiem auduma gabaliem šuva t.s. vējjakas. Izdilušās vietas lietotām jakām izgrieza un tad veidoja „šedevrus” bērniem. Plecu daļa, aproces, jostas vieta parasti bija tumšāki audumi. Kokvilnas zeķēm salāpīti ceļgali, bet tīri izmazgātas. Uz tumšajām formas kleitiņām ikdienas uzšuvām baltas apkaklītes. Un tā vienu dienu manās rokās nonāca viegli pumpains materiāls – uzdrošinājos no tā uzšūt nedaudz citādāku apkaklīti. Klasē ovācijas par radošu darbu un man gandarījums. Varbūt, ka toreiz sāka veidoties doma par tālāko tērpu modelēšanas profesiju RLMV?

Uz skolu 1952.gadā ejot, ņēmām līdzi svecītes. Skolotājas tajos tumšajos ziemas rītos, kad nebija elektrība, pa koridoru no skolotājas istabas rindā vien gāja ar petrolejas lampām rokās. Mums uz katra sola līdz 2.-3.stundai pa svecei. Jau ejot uz skolu, skatām gar Smilšu un Lauku ielas stūri – būs vai nebūs skolas namā gaisma? Nav! Urrā! Kontroldarbs nebūs!

Mani izsauc krievu valodas stundā skaitīt „Borodinu”. Eju pie skolotāja galdiņa, nolieku dienasgrāmatu un droši sāku:

„ Skaži ka,djadja, vedj ņe darom,

Moskvu bspaļonnoju požarom

Francuzam otdana…..”

Te skolotāja Starpina ievaicājas, vai tai ….. klasē ir mans brālis (absolūtais teicamnieks)? Jā, jā! Tad labi, paldies, pieci! Tālāk es vēl līdz šai dienai nezinu. Re, kā! Jā, Aivis beidza skolu ar zelta medaļu, vieni piecinieki. Man, norakstot sacerējumus, tikai knapi trijnieki, tad komati vien, burti pazuduši utt.

Skolas sarīkojuma oficiālā daļa beigusies. Tūlīt būs dejas. Sastumjam krēslus gar sienām, zēni drūzmējas gar durvīm ārpusē. Mēs, tās dāmītes, iekšpusē sēžam cita citai klēpī, kārtojam it kā matus, čukstamies, smejam un tad…. šodien būs plates, magnetofons, jo orķestra Ansis, Juris, Lilija aizņemti  citā ballē. Tautiņa gāja mājās, bijām izlutināti pie dzīvās mūzikas dejojot. Tā beidzās Putnu dienas 1956.gadā.Picture1

Paps brauca ar savu jauno Moskviču 400 uz Rīgu uz filmu iznomāšanas kantori Ļeņina ielā 39. Tur ņēma mācību un mākslas filmas. Kā braucam, tā Rīgā lietus, kā braucam, tā atkal līst. Tā man arī likās, ka Valdemārielā liepas vienmēr pilnas ar lietus lāsītēm. Nu, bet te skolā – paps grib redzēt vai filmu vispār drīkst bērniem rādīt. Sēžam abi skolas zālē un tumsā skatāmies. Mūzika skan pa visu māju. Te klusi veras durvis un viens ieslīd zālē un apsēžas. Te pēc brīža atkal nāk, tad vēl un vēl… Kad filma beidzās un uzgriežu zālē gaismu – telpa pilna ar mūsu pašu skolas bērniem. Daudzās skolās jau nebija tādi filmu aparāti un vadītāji beiguši kursus – kinomehāniķi.

Skolā dziedāšanu 50.gados mācīja vecs, omulīgs apalītis Teodors Lagzdiņš. Visas dziesmas mācījāmies no galvas. Vārdus rakstīja uz tāfeles klases priekšā. Pašiem patika, un citādi nemaz nevarējām iedomāties.

Raiņa skolai Tukuma Luterāņu baznīcā Ziemassvētku dievkalpojums. Dzied kori, solisti, skan ērģeles. Visi lejā zālē. Es tā klusklusu, neviena nemanīta, uzgāju balkonā un savā mierā ar sevi vien un varbūt vecīšiem kopā arī tur pabiju. Reti izdodas klusēt, baudīt sevī un nevadīt citus. To laikam sauc par svētbrīdi? Visi pazīstamie lejā, mīlnieki domās līdzās un ģimenīte lauku klusumā sniega klajos. Ziemassvētki 2007.gadā.

Pirmo reizi Rīgā noslēgumā koris dzied Lūcijas Garūtas „Lūgšanu”. Daudzi tūkstoši dziedātāju, vēl vairāk klausītāju un finālā aiz pēdējās skaņas PP (piano pianissimo), ilgi… svēti…. tad tālumā atskan lakstīgalas pogošana tumsā pāri visam milzu klajumam, viena vienīgā un ilgi, ilgi.

„Man māmiņa piesacīj’ ”, „Varžu papus saka mammai”, „Piebalgas ūdensrozes”, „Bēdu manu” skan visos virzienos Rīgas tramvajos, busos, skolu sporta zālēs. Pēdējie VĒL dungodami iet uz tualeti un dušiņām, brienot pāri snaudošiem, tad JAU sāk pirmie to pašu ceļu. Kaut viens iepīkstētos minora tonī šai mūzikas pārņemtajā tautas blāķī!

Raiņa skolas zālē diriģente L.Silava paņem toņus uz klavierēm, tad apiet tām apkārt, nostājas kora priekšā pašā vidū, lai tūlīt padotu mums toņus. Tai brīdī es paceļu pretī fotoaparātu, un „čiks” – man ir bildīte gatava. Silaviņa otrreiz iet pēc toņiem pie klavierēm, zālē šalkoņa. Nu tikai saprotu, ko sadarīju, ka nu būs pa dupsi pēc nopelniem. Pēc koncerta man teic paldies – bijis iemesls paņemt otrreiz, bet nu pareizos toņus. Re, kā!

Vairs neatceros, kādu godinājumu saņēma Rasma no valdības par mūzikas līniju. Viņas atbilde bija darbs, un svētku parādē Tukuma ielās pirmo reizi soļoja liels skaits skaistu meiteņu – bundzinieču. Sarkani bruncīši, baltas zeķes, smaidi, skatītāju aplausi. Vareni! Tantiņām mutes palika vaļā!

Mana 1. klases audzinātāja bija Ilga Bērziņa, un viņas dēls Viesturs arī mācījās mūsu klasē. Gudrs, labs, kluss zēns. Reizēm skolotāja piesauca Viesturu, iedeva naudu un aizsūtīja…. man likās, ka mums visiem atnesīs tūti ar konfektēm, tā gribējās kādu saldumiņu (1951.g.). Bet atnestas tika zālītes. Vēlāk, daudz vēlāk uzzinājām, ka skolotājai ļoti vajadzēja aptieku, zāles uzturēja veselību.

Klases audzinātāja bija stingra, bet saprotoša, labi visu izstāstīja. Mācīja rokdarbus un pati bija diplomēta daiļamata meistare. Tādai patīkami sekot – arī man nu ir rokdarbu meistara grāds.  Beidzot 7.klasi manā grāmatu plauktā vietu atrada „Zelta zirgs”, un tā vēlējums lēnām piepildās. Tas Ilgas Bērziņas roku rakstīts, man aizejot mācīties uz Rīgu.

Skolas pagrabstāvā direktors ar medmāsu Elvīru Smilgāju noorganizēja bērniem siltu ēdienreizi. Te aktīvi iesaistījās skolas vecāku komiteja. Lielām ģimenēm bērni ēda par brīvu. Tukšojām visu ēdamo. Vai nu saimniecītes Jāņa Freiliha mammīte un Bļodniece gatavoja tik labi, vai arī mums ļoti gribējās pēc 3. vai 4.nostrādātās stundas ēst? Nebijām arī lutināti ar čipsiem, kripšiem. Paši gājām strādāt kopgaldā, mizot kartupeļus, kārtot galdos traukus, visu atkal nokopt. Nelielā aizstūrītī bija bufete ar pērkamām bulciņām, pončikiem, dzeramo, saldo ēdienu un kompotu.

Pavasara eksāmenos sēdējām skolas lielajā zālē katrs savā solā. Uz tāfeles uzrakstīts matemātikas teksts. Nu vaiga sviedrā rēķinām! Viens jau iet ārā, otrs, jāsteidz pašam arī. Jau ārā ejot, skolotājs „uzmet aci” lapiņai un pamāj ar galvu – pareizi! Kā lai tagad rezultātu gaida veselu mēnesi? Mācījāmies pēc biļetēm. Izvilkām parasti to, ko vislabāk zinājām. Varbūt, ka visas taču bija daudz reiz pārlūkotas un zināmas. Uztraukums, protams, valdīja telpā, bet neviens tak nav no bleķa taisīts.

No Raiņa skolas pēc 7.klases beigšanas 1958.gadā devos tālāk mācīties uz RLMV. Likās, ka māksla varētu būt amata izvēle. Līdzās ir trāpīts, daudz no mācītā noder visā dzīvē, daudz jāmācās klāt (valoda, informātika u.c.). Ja toreiz būtu iespēja tāda kā šodienas skolniekiem, droši vien dzīves taciņa veidotos citādi. Bet kāds laikmets – tāds plostiņš. Katrs ķepurojas, kā māk, „līdz tas krējums par sviestu top”, un vardīte lec tālāk. Tepat uz apli viss notiek – sadziedamies, braucam ekskursijās ar jauno paaudzi, palīdzu viņiem no savu zināšanu pūra, sadarbojamies ar veco – mūslaiku paaudzi.

Raiņa skolas Sarkanā Krusta pirmorganizācijas darbs ir atsevišķas ievērības cienīgs. To ilgus gadus vadīja mana mamma Elvīra Smilgāja un skolotāja Z.Aumale. Ļoti aktīvi piedalās klašu sanitāri – Helēna Voitkeviča, Valda Šiliņa u.c. Visiem kopīga doma raudzīties, lai klasēs būtu tīrība, iesaista pārējos skolēnus sanitārās mācībās, nometnēs, izglītojošās stundās. Tā 1.klases skolas izlaiduma absolvente Ilze Uldriķe atcerējās, kā medmāsa nāca klasēs, ja kāds skolotājs nevarēja ierasties. Un tā reiz meitenes ar nosarkušiem vaigiem klausījās stāstījumu par meiteņu personīgo higiēnu, bērniņu dzimšanu. Toreiz tādas tēmas bija kā noslēpums, tagad pat zīdainim viss skaidrs no TV reklāmām.

Katru pavasari rīkoja skolas mērogā sanitāriem mācību – atpūtas nometni. Pie Apšuciema atveda 25 vietīgu armijas nojumi nodarbībām, ja laika apstākļi bija vējaini, lietus. Paši dzīvojām savās teltīs, pie pašas zilās jūras smiltīs novietoja zvejnieku zivju kastes galdu vietā. Vakarā kūrām ugunskuru. Apguvām pirmās palīdzības sniegšanas paņēmienus, lūzumu gadījumu aprūpi, iešinēšanu un žņaugu uzlikšanu. Organizēja arī sacensības ar citām skolām teorijā. Bieži skolas ārsta kabinetu rotāja ceļojošais sarkanais karogs.

Aktīvisti piedalās un organizē arī makulatūras vākšanu. Pie sienas pat krāsaina savāktā papīra daudzuma tabula pievilina interesentus – oi, mūsu klasei vēl vajag 20 kg, un tad būsim 1.vietā. Kā gratulēja uzvarētājklasi, gan vairs neatceros. Tas bija pagājušajā gadsimtā!

(No grāmatas “Raiņiem – 85”, fotogrāfijas no skolas arhīva)

 

 

Natālijas Kuļikovskas (Feodorovas) atmiņas

(mācījusies Tukuma pamatskolā un septiņgadīgajā skolā laikā no 1939. līdz 1946.g. un strādājusi Tukuma 3. vidusskolā un Raiņa skolā laikā no 1950. līdz1960.g. un 1975. līdz 1979.g.)

Tukuma pamatskolā iestājos 1939.gada septembrī sagatavošanas klasē. Skolā bija jāvalkā formas tērpi. Zilā kleita ar baltu apkaklīti, kas tika iegādāta pie Ciekura kunga veikalā Brīvības laukumā, kur tagad atrodas galerija „Durvis”. Tas, ka Ciekura kungs bija nodarbojies ar komercdarbību, vēlāk padomju varai nepatika, un 1949.gadā viņu izsūtīja uz Sibīriju.

Bija 3 pirmskolas klases, un es tiku iedalīta 1.c klasē pie skolotājas Ivanovas, kas bija vecāku gadu cienījama kundze. Mācības man veicās labi, izņemot glītrakstīšanu. Mūsu klase bija 2.stāvā, bet skolotāju istaba 1.stāvā pie ieejas durvīm. Mums no skolotāju istabas bija ļoti bail, jo skolā tolaik bija daudz skolotāju vīriešu. Viņi starpbrīžos smēķēja, un no skolotāju istabas vēlās kupli dūmu mākoņi.

Skolai bija neliela šaurfilmu aparatūra, un tika demonstrētas diafilmas, kā arī dabaszinātniskas filmas. Kādu dienu skolas pārzinis N.Āronietis lika visiem sapulcēties skolas zālē un teica, ka mums uzticēšot lielu noslēpumu. Lika aizvērt zāles durvis un pagaidām par dzirdēto nevienam nestāstīt. Proti! Mums drīz uzdāvināšot daudz varenāku kino aparatūru.

Valsts svētkos tāfele tika appušķota ar brūklenāju vītnēm un iesprausts valsts karodziņš.

Nāca 1940.gads ar visām tā izmaiņām. Nu mēs kļuvām Padomju Latvija, un, tā kā Padomju Savienībā pamatskolā bija nevis 6, bet gan 7 klases, tad mūs pārcēla nevis uz 1.klasi, bet gan uzreiz uz 2.klasi. Mums par klases audzinātāju kļuva skolotāja Cēbere – skaista, jauna tumšmate. Arī skolotāji toreiz staigāja (vismaz lielākā daļa) darba tērpos. Skolotājiem tie bija melni halāti (visbiežāk no oderdrēbes), bet mūsu skolotājai bija tumši zils un no zīda. Tas mums, skolēniem, ļoti patika.Picture7

Skolā par dziedāšanas skolotāju strādāja skolotāji T.Lagzdiņš un Jurevics. Viņi nāca klasē ar vijolēm un toņdakšām.

Rosīgi darbojās skolas teātris. Tika uzvesti plašu lugu fragmenti, piemēram, Raiņa „Zelta zirgs”, kur iesaistīja daudz skolēnu, arī mani. Kādā lugā biju aktrise – Sniegpārsliņa. Man bija balta, gaisīga kleita ar bumbiņām. Skolā darbojās arī pionieru organizācija, bet tas skāra vecākās klases.

1941.gads atnāca ar jaunām izmaiņām. Pionieri izzuda, krievu valodas vietā vairāk sāka mācīt vācu valodu. Skolotāja bija E. Plaude. Vingrošanas skolotāja bija Zaķīšu jaunkundze, vēlāk Āriņas kundze. Āriņa kungs mācīja zīmēšanu un bija arī muzeja pārzinis. Uz muzeju vedošās kāpnes bija nosegtas ar sarkanu paklāju, un tas bija nostiprināts ar spožiem vara stieņiem, kas mums likās brīnumjauki. Reiz kādā zīmēšanas stundā skolotājs Āriņš mūs uzveda augšā. Ieteica mums nogulties uz grīdas un zīmēt bildi, kas visvairāk patīk. Es zīmēju kādā gleznā attēlotās rozes un saņēmu zīmēšanā pirmo un vienīgo reizi „5 ar +”.Mēs visi bijām lielā sajūsmā, un, zvanam atskanot, drāzām ar pilnu jaudu pa kāpnēm lejā. Par to nu skolotājs vairs nebija tik priecīgs (vēl tagad atceros, tā bija sētas rietumu puses klase) un lika mums visiem stāvēt klasē apkārt gar visām četrām sienām. Tiešām patiess ir teiciens: „Māksla prasa upurus!”

Vingrošanas stundas vadīja Zaķīšu jaunkundze. Tās bija ļoti jaukas, jo soļojām klaviermūzikas pavadījumā, ko izpildīja kādreizējais Rīgas mākslinieks pianists Simarovs.Picture10

Īsti neatceros, vai tas bija tikai reizi nedēļā vai arī biežāk, kad no rīta visām klasēm bija jāsanāk uz rīta lūgšanu skolas aktu zālē. Tie, kas nokavējās, drīkstēja klusām nostāties savā vietā pie klases. Bet, ja tajā brīdī atskanēja lūgšana „Mūsu Tēvs debesīs”, tad nekur iet vairs nedrīkstēja, bet bija jāpaliek stāvam pie zāles durvīm. Visiem klātesošajiem bija jādzied baznīcas dziesmas. Klavieru pavadījumu sniedza zīmēšanas skolotājs Meiris.

Picture11Mūsu klases audzinātājs tad bija skolotājs Līcītis (agrāk Frišenbruders), kurš savulaik bijis arī mūzikas skolas direktors. Viņš pasniedza mums matemātiku. Viņš bija kalsns, slaida auguma. Ja kāds no zēniem stundā matemātikas vietā bija atradis kādu interesantāku nodarbi – lidmašīnu taisīšanu, paskaļu pļāpāšanu, tad skolotājs šo apmācāmo paņēma no mugurpuses aiz apkakles, mērķtiecīgi virzīja uz durvju pusi, tās atvēra un ar baletmeistaram cienīgu sniegumu ar celi izlidināja no klases. Tā kā toreiz vēl nebija Bērnu lietu ministrijas un tik intensīvu telefona sakaru, tad no klases izraidītais nesūrojās par morāliem vai fiziskiem kaitējumiem, bet nākošajā stundā centīgi pūlējās iedziļināties matemātikas gudrību labirintos.

Karš turpinājās. Vācu armija cieta arvien lielākus zaudējumus. 1944.gada pavasarī skolas telpas sāka atbrīvot armijas lazarešu izvietošanai. Mēs skolotājas Ilgas Bērziņas vadībā mācījāmies šūt apavus, jo veikali pamazām pārstāja darboties. Tās bija no lupatām šūtas čības. 5.klasi mēs 1944.gada pavasarī pabeidzām kādā Talsu ielas dzīvoklī.

1944.gada vasarā notika Sarkanās Armijas izrāviens uz Baltijas jūru. Notika apšaudes, lidmašīnu uzlidojumi. Taču krievi ilgi nenoturējās. Lielākā daļa Tukuma pilsētas iedzīvotāju pilsētu pameta. Palēnām galvenokārt mēs, nomaļnieki, savās mājās izmitinājām vācu karavīrus un virsniekus. Pilsētas kinoteātrī par brīvu radīja  vācu karavīriem vācu filmas, arī mēs, bērni, bijām cītīgi skatītāji. Tas viss sekmēja labu vācu valodas apguvi. Veikalos pārtikas kartīšu vairs nebija. Dažas reizes nedēļā pēc saraksta ēkā pie komandantūras (padomju laikā – izpildkomitejas- pretī pareizticīgo baznīcai) izsniedza maizi, zupu un zirgu taukus.

Mēs, bērni, bijām noilgojušies pēc sabiedrības, proti, skolas. Tā kā vācieši lika visiem no 15 gadiem rakt tranšejas, tad visi centās iekārtoties kaut kur darbā.

Pēc Rīgas krišanas bija ieradušies arī bēgļi no Latgales, Rīgas un citām vietām. Vislabākā iespēja inteliģencei bija strādāt skolā.

Un beidzot 13.decembrī skola darbu atjaunoja, sākotnēji Dārza ielā – muzeja telpās, bet, kad „katjušas” sāka pilsētu biežāk no Smārdes puses apšaudīt, tad skola pārcēlās uz bankas telpām Harmonijas ielā ar drošiem pagrabiem. Kad bija apšaudes, stundas pārtrauca un mēs gājām pagrabos.

Tā skolā par vēstures skolotāju strādāja māksliniece Taira Haļāpina. Viņas māte mācīja ticības mācību, latviešu valodu mācīja Elvīra Eglīte (vēlāk ilgus gadus galvenā grāmatvede izglītības nodaļā). Ģeogrāfiju mācīja mākslinieks K.Meiris, zīmēšanu – vēlākais Mākslas akadēmijas rektors, grafiķis Pēteris Upītis, matemātiku – ekonomists Kravalis.

Pamazām vācu lazarete sāka atbrīvot skolas telpas, tās kļuva aukstas un pamestas. Skolotāji ar skolēniem gāja uz skolu dabaszinību un fizikas kabinetiem un nesa uz skolu tās ierīces un mācību līdzekļus, kas bija saglabājušies. Pēc kara beigām maijā mums visiem paziņoja, ka visi tiks pārcelti nākošajā klasē un uz skolu Raiņa skolas telpās būs jānāk septembrī: uz Tukuma 3.septiņgadīgo skolu.Picture12

1946.gada septembrī izveidoja 2 absolventu 7.klases. Viena klase – 24 zēni un 8 meitenes ( audz. skolotājs Kohs) un meiteņu klase (audz. skolotāja Hercmane). Biju jauktajā klasē. Klases sastāvs kara laika seku dēļ bija ļoti dažāds. Vienā klasē bijām mēs, kas mācījāmies kara laikā, 14 – gadnieki un lielie zēni – 18-19 gadus veci, kas amizējās ar jaunajām vēstures un ģeogrāfijas skolotājām – Lipsku un Cīruli Mirdzu (vēlāk Starume Mirdza, bija arī Pumpuru vidusskolas direktore). Mūsu klase atradās pie zāles ar ieeju zālē blakus durvīm. To mēs slepeni izmantojām, lai starpbrīžos nevis staigātu pa gaiteni, bet zālē padejotu, jo klasē bija ļoti muzikāls zēns Hibners Harijs. Skolas direktore bija Zālīte – Kovaļišina, kas apprecējās ar krievu armijas virsnieku un, domājams, tādēļ kļuva par Augstākās Padomes deputāti.

7.klasi beidzot, bija jākārto 5-6 eksāmeni. Es vēl atveros, ka dabas zinībās izvilku biļeti – Kukaiņu iekšējie orgāni. No mūsu izlaiduma klases audzēkņi piedalījās sporta nodarbībās un teātra uzvedumos. Tā vēlāk Jānis Zenne kļuva par ievērojamu Dramas teātra aktieri, Emīls Braunbergs, kura zīmējumi rotāja klases sienas, kļuva par ķirurgu un ievērojamu mākslinieku. Sprince Ausma, pianiste koncertmeistare un Mediņa mūzikas vidusskolas pedagoģe, studēja kopā ar Raimondu Paulu un vēlāk nereti pārrunāja abu muzikālās ieceres.

Izlaidumā piedalījās arī pārstāvji no Kara komisariāta.Picture4

1950.gadā pēc Jelgavas pedagoģiskās skolas beigšanas, es un mana klases biedrene, arī tukumniece, Strautmane Melita, kā arī Emīls Braunbergs sākām strādāt šeit. To gan nezinājām, ka tik daudz brīvu vietu bija radušās tāpēc, ka no darba bija atbrīvotas ilggadējās skolotājas (domājams, viņas bija saistītas ar aizsargu organizāciju Ulmaņu laikos) Plauda, Lagzdiņa. Šajā laikā sāku mācības neklātienē Vēstures fakultātē, mācīju sākuma 1.-3.klasi, vēlāk krievu valodu un vēsturi. Direktore Kovaļišina skolotājiem uzstādīja augstas prasības. Tā reiz sestdienā, kad viņa piedalījās manā latviešu valodas stundā 3.klasē, stundai beidzoties, viņa teica, ka stunda esot bijusi laba, bet viņa esot pārbaudījusi burtnīcas un uz visām neesot vienādu uzrakstu. Pirmdienas rītā man burtnīcas bija jāatrāda, un, ja vienādu virsrakstu nebūšot joprojām, es stundā nevarēšot iet. Tā kā skolēni jau bija aizgājuši mājās un nevienādās burtnīcas izlabot nebija iespējams, tad es visu svētdienu ar Ulmaņlaika skaistām bordo krāsas tapetēm  35 burtnīcas apvākoju un uz visām sarakstīju vienādus uzrakstus. Pirmdienas rītā burtnīcas atrādīju un varēju iet stundā.Picture8

Skolā nomainījās direktori un mākslas daļas vadītāji. Par direktoru kļuva Alberts Smilgājs, padomju pedagogs. Viņš atbalstīja mūzikas apguvi, jo pats dziedāja pilsētas korī. Dēls Aivis Smilgājs beidza skolu ar zelta medaļu. Mācību daļas vadītāja bija Vilciņa Stefanija, kura mācīja arī latviešu valodu. Skolotājs Vilciņš Tālivaldis vadīja novada vēstures skolotāju apvienību. Skolotājs bija prasīgs, darbs ritēja sekmīgi. Lieli uztraukumi radās, kad 18.novembrī divas reizes ar dažu gadu starpību (pirmo reizi tas bija skolēns Jenčs) bija uzvilkuši sarkanbaltsarkano karogu. Skolā ieradās liela revīzija. Bet nevienam lielu nepatikšanu nebija, jo abas reizes vainīgo klases audzinātāja bija Maiga Arbeitere, kuras vīrs (Krievijas latvietis) ieņēma vadošu amatu izpild- un partijas komitejā.

Toreiz bija populāras skolu sacensības lielu gabalu nosoļošanā. Tā 1959.gada pavasarī (18.aprīlī) mana klase – 7. – un skolotāja Vilciņa 9.klase devāmies ar autobusu līdz Apšuciemam. Tad ar kājām pa pludmali līdz Engurei. Skolēni bradāja pa jūru un gribēja pat peldēties. Nakti pārgulējām Engures internātskolā. Bet no rīta izbrīnā vērojām, ka ir sasnidzis biezs sniegs un joprojām snieg. Tā mūsu skolēniem gumijas čībiņās būtu jānosoļo 27 km. Skolotājs Vilciņš devās pie padomju varas uz Engures ciema padomi un raksturoja radušos situāciju. Zvejnieku kolhozs iedeva mums smago mašīnu, ciema padomes priekšsēdētājs uzspieda uz mūsu ceļa lapas zīmogu, ka esam patiesi Engurē bijuši, un mēs bez lielās soļošanas laimīgi Tukumā lecām no mašīnas ārā biezajā sniega putrā.

1960.gadā mainījās skolu direktori. Atnāca direktore A.Seiksta. Man piedāvāja iet par skolu inspektori Tukuma Izglītības nodaļā. Bija žēl šķirties no kolēģiem un savas klases, kuru biju audzinājusi 8 gadus. Manā klasē bija Guntis Rībens – jurists Tukuma domē, Zaiga Tarasova – skolotāja 2.pamatskolā, arī daudzi citi atraduši savu vietu dzīvē.

Picture14Man strādājot Izglītības nodaļā, Raiņa skolā gadījās satraucoši notikumi. Ķīmijas un sporta skolas skolotāju Kārkliņu meita un radiniece bija rakstījušas un metušas pastkastītē aicinājumus cīnīties par Latvijas brīvību. Tā kā ne vien Kārkliņš, bet arī Vilciņš bija kādreizējie latviešu leģiona karavīri, tad viņi bija spiesti no darba aiziet un pārcelties ar ģimenēm uz Rīgu, kur šie talantīgie skolotāji veiksmīgi strādāja. Skolotājs Vilciņš sāka darboties Zinātņu Akadēmijā.

Tā kā man nemitīgi atgādināja stāties Komunistiskajā partijā, kas bija katra vidusskolas skolotāja svēts pienākums (paralēli Izglītības pārvaldei, strādāju arī Vakara vidusskolā), tad iestājos otro reizi LVU (Vācu valodas fakultātē).Picture16

1975.gadā Raiņa skolā atbrīvojās vācu valodas skolotāja vieta, un es sāku te strādāt atkal. Vakarskolas direktors G.Veiss arī strādāja skolā par fizikas skolotāju.  Skolā bija 3 9.klases. 9.c klasē, kura bija arī man, bija daudz skolēnu no E. Birznieka – Upīša skolas un citām lauku skolām. Skolas direktors šajā laikā bija P.Kokins, kurš ļoti daudz darīja skolas labiekārtošanas un remontdarbos. Ejot mācību stundās, viņš uzvilka uzvalku, kam no kabatām ārā rēgojās āmuri, knaibles, vīles. Un straujā solī traucās pa skolas telpām. Par viņu ar patiesu apbrīnu teica: „Tik strādīgs direktors vēl nav redzēts”.

Skolā darbojās dramatiskais pulciņš skolotājas Rutas Bars vadībā, kas bija arī angļu valodas skolotāja.

Picture17Šajā laikā skolēni arvien vairāk tika iesaistīti t.s. ražošanas darbā. Jaunāko klašu skolēni vāca burkānus padomju saimniecībā „Zemgale”. Vidusskolas klases krāsoja jaunlopu novietnes Ļeņina vārdā nosauktajā kolhozā, krāva dēļus starpkolhozu celtniecības organizācijai, vēlu rudenī vāca cukurbietes.  Skaista tradīcija bija Jaungada svinības, kad katrai klasei bija jāsagatavo kāds priekšnesums, kas bija jāsaskaņo ar noteikto tēmu.

Skolēniem bija jāstājas Komjaunatnes organizācijā. Labākie komjaunieši bieži tika stimulēti. Tā 1978.gadā 10.c klases teicamniece Vizma Vanovska tika aicināta uz Maskavu fotografēties pie Komjaunatnes Centrālkomitejas karoga.Picture20

Raiņa skolā 60. – 70.gados mācījās arī mani bērni – Leonīds un Ina Kuļikovski, kuri guva labus panākumus Tukuma rajona fizikas un matemātikas olimpiādēs.

Inai ļoti liela autoritāte bija klases audzinātājs G.Veiss un latviešu valodas skolotāja G.Aumale, matemātikas skolotāja M.Reķe. Ina teica: „Ja es netikšu Arhitektūras fakultātē, es kā Veisiņš kļūšu par fizikas skolotāju”. Bet Ina kļuva par arhitektu un kopā ar savu kolēģu grupu atjaunoja Rīgā Rātsnamu un Melngalvju namu.

Raiņa skola Tukumā gan pagātnē, gan nākotnē sniedzot saviem skolēniem labas zināšanas, paver drošu ceļu nākotnē.

(No grāmatas “Raiņiem – 85”, fotogrāfijas no skolas arhīva)

Categories: Citāti | Komentēt

Mūsu skolas 89.dzimšanas diena

Piektdiena, 19.janvāris mūsu skolā bija projektu diena. Mācības skolā nenotika. Visas klases  gatavoja ģimnāzijai  īpašu dāvanu – videosveicienu, kurā galvenie varoņi  bija visa   ģimnāzijas saime. Katrai klasei bija jāizdomā sava performance, dziesmas  “Vēl Augstāk” (pied. Renārs Kaupers un Arstarulsmirus) pavadījumā, kuru filmēja 12.c klases skolēns Gints Sprēdis no jauniešu televīzijas  “Tu TV”.

Videosveiciens izdevās. 22.janvārī “Facebook” profilā tam jau bija gandrīz 16 000 skatījumu.  Paldies visai komandai – pedagogiem un jauniešiem  par ideju un tās īstenošanu!

DSCN8520IMG-20180119-WA0004

Pl.11.00 sākās koncerts ar viesu – skolas absolventu piedalīšanos. Atmiņu stāstījumos par mācībām un skolas dzīvi 50., 60., 80., 90.gados dalījās Natālija Kuļikovska, Māris Grīnšteins, Aija Karņupa,  Silva Liepa, Rolanda Bebere, Sandris Jansons, Arnis Zīlītis   un Andis Ožets. Savukārt 21.gs. skolēna tēlu raksturoja divi 2006.gada absolventi, kuri veiksmīgi  izveidojuši karjeru zinātnes jomā – Artūrs Paparde un Līga Žūka.DSCN8531IMG-20180119-WA0003

Katrs no viņiem uzsvēra, ka tieši viņu skolas laiks bijis neaizmirstams un interesants, neskatoties uz daudzajiem ierobežojumiem, kurus noteica skolas iekšējās kārtības noteikumi un pastāvošā valsts ideoloģija.

Lai veicinātu skolēnu motivāciju mācīties un vienmēr censties kāpt vēl augstāk, Tukuma novada domes izpilddirektors Māris Rudaus- Rudovskis uzsāka jaunu ģimnāzijas tradīciju, pasniedzot katrā klašu grupā naudas veicināšanas balvas “Everest” vislabākajiem skolēniem. Pirmie šīs  balvas ieguvēji bijaDSCN8539

7.klašu grupā – Laura Sprenne

8.klašu grupā – Helēna Anna Dzērvāne

10.klašu grupā – Dārta Pavlovska

11.klašu grupā –Atis Ozols

Apbalvotie jaunieši sevi pierādījuši gan mācībās, gan sabiedriskajā darbā, gan bijuši aktīvi sporta un mūzikas jomā.

 

Categories: Citāti | Komentēt

Galvenais – zināt un piedalīties!

Latvijas televīzijas raidījums “Gudrs, vēl gudrāks” kļūst arvien populārāks arī mūsu skolas jauniešu vidū. 10.janvārī uz raidījuma ierakstu bija uzaicināta 10.c klases skolniece Agnese Pridāne.  Līdzi Agnesei devās atbalstītāju pulciņš  un klases audzinātāja Inguna Silineviča.  Kā atzina skolotāja, diena esot bijusi diezgan gara, un jautājumi gudriniekiem ne būt tie vienkāršākie. Kaut arī Agnese finālā neiekļuva, galvenais ir – būt gudram, zinošam un piedalīties erudīcijas konkursos. Ir gūta pieredze un iespējams paveiksies nākamajā gadā.

11.klašu skolēni, jauni izaicinājumi jūs gaida!  Pieteikšanās spēlei ir tikai līdz 15.janvārim.

Categories: Citāti | Komentēt

WordPress.com blogs.