Dzirdi! Redzi! Dzīvo!

Vai zini, kā pareizi šķērsot dzelzceļa sliedes, kā uzvesties uz perona, gaidot vilcienu? Vai saproti, ar ko riskē, ja atrodies vilciena tuvumā, bet pats lieto mobilo tālruni un austiņās klausies mūziku?    Par šīm un daudzām citām svarīgām tēmām, ģimnāzijas 7.b klase klausījās VAS „Latvijas Dzelzceļš” iekšējo pasākumu projektu vadītājas Māras Baumanes stāstījumu, kā arī analizēja VAS “Latvijas Dzelzceļš” veidotos izglītojoša rakstura video sižetus   un “Animācijas brigādes” veidotās multiplikācijas filmas. Par pareizajām atbildēm skolēni tika pie vērtīgām balvām.

20171206_130603

 

 

 

 

 

IMG-20171206-WA0003

 

Tieši tagad – gada tumšākajā laikā jābūt sevišķi uzmanīgam  ne tikai uz ielas braucamās daļas, bet arī dzelzceļa tuvumā. Šos noteikumus vajadzētu zināt gan skolēniem, gan pieaugušajiem.

Atceries! Vilcienam vienmēr ir priekšroka!

Vilciena šoseja ir sliedes. Pa tām nav paredzēts pārvietoties ceļu satiksmes dalībniekiem. Pārbrauktuve ir vienīgā vieta, kur vilciena un citu satiksmes dalībnieku ceļi krustojas. Vilciens nevar strauji nobremzēt vai arī apbraukt tos, kas atrodas uz sliedēm.

Vilciena bremzēšanas ceļš atkarībā no tā, vai tas ved pasažierus vai smagu kravu, ir no 200 metriem līdz pat 1 kilometram. Jo lielāks vilciena svars, jo ilgāks laiks un attālums nepieciešams, lai tas apstātos.vilciens

Vilciens ir neticami smags – viena kravas vilciena divsekciju lokomotīve sver 250 tonnas, kas ir tikpat, cik 50 Āfrikas savannas ziloņi, savukārt, kravas vilciena sastāva kopējais svars ir no 3000 līdz 6000 tonnu.

Iespēja palikt neskartam sadursmē ar vilcienu ir tik pat liela kā skārda bundžiņai sadursmē ar auto. Sadursmē ar vilcienu iespēja izdzīvot ir 40 reizes mazāka, nekā divu citu sauszemes transportlīdzekļu sadursmē.

Ja pārbrauktuve ir slēgta satiksmei, tad to nedrīkst šķērsot pat operatīvais transports (ātrā palīdzība, policija vai ugunsdzēsēji).

Neizaicini vilcienu – nemēģini šķērsot pārbrauktuvi, ja tā ir slēgta! Apstājies un nogaidi līdz ceļš no jauna būs atvērts kustībai.

Gājējam dzelzceļa pārbrauktuves zonā ir jāievēro aizlieguma zīmes un signālus. Šķērsot sliedes pa gājēju ceļu atļauts tikai tad, kad pārbrauktuve ir atvērta satiksmei.

Kur apstāties pie dzelzceļa pārbrauktuves?

  1. Pirms stoplīnijas.
  2. Ja nav stoplīnijas, tad pirms stopzīmes.
  3. Ja nav ne stoplīnijas, ne stopzīmes, tad ne tuvāk par 5 metriem pirms barjeras.
  4. Ja pārbrauktuve aprīkota ar tikai luksoforu, – tieši pirms luksofora.
  5. Ja nav barjeras, tad ne tuvāk par 10 metriem no dzelzceļa sliedēm.perons

Drošības principi jāņem vērā, pat gaidot vilcienu. Nedrīkst stāvēt tuvu perona malai, jo, vilcienam pārvietojoties, tā izraisītā vēja plūsma ir spēcīga un pārāk tuvu esošus objektus – gan cilvēkus, gan bez uzraudzības atstātus velosipēdus, bērnu ratiņus un somas – var paraut zem vilciena. Lai būtu skaidrs, kur stāvēt ir droši, uz perona uzkrāsota izteiksmīga, plata, spilgti dzeltena vai balta līnija, un tā atrodas nepilnu metru no perona malas. Dažviet uzbūvēts atšķirīgas krāsas bruģītis.

Kad vilciens pienāk, vispirms jāpagaida, kad atbraukušie pasažieri izkāpj, tikai tad drīkst kāpt iekšā. Kāpjot ārā, nevajag steigties un mēģināt no vilciena izlēkt, jo tas rada risku pakrist zem vilciena.

Uz perona nedrīkst skraidīt, spēlēt bumbu, braukāt ar skrituļdēli. Bumba, soma vai kurpe var nokrist uz sliedēm, un šādā gadījumā bērns instinktīvi glābs nokritušo priekšmetu, visbiežāk pat nepaskatoties, vai netuvojas vilciens. Arī tad, ja, kāpjot vilcienā, nokrīt telefons vai jebkurš cits priekšmets, nekādā gadījumā nedrīkst līst uz sliedēm pēc tā. Jāizvērtē – vai nu jāgaida, kad vilciens aizbrauks, un tad zudušais jāpaņem, vai jāatstāj un jādodas tālāk tāpat. Telefonu, kurpi vai rotaļlietu nopirksim jaunu, bet katram no mums ir tikai viena dzīvība, ko zaudēt, tādēļ riskēt nedrīkst.

stop

Ja jāšķērso sliedes, to drīkst darīt tikai tam paredzētā vietā. Katrā apdzīvotā vietā, kuru šķērso dzelzceļš, ir viena vai vairākas gājēju pārejas vai tunelis, vai gaisa tilts. Nonākot pie gājēju pārejas vai pārbrauktuves, vispirms jāapstājas. Ari tad, ja vilciens it kā vēl nav sadzirdams. Ja nav ne barjeras, ne luksofora, jāpaskatās uz abām pusēm, vai netuvojas vilciens. Ja barjera nolaista vai luksoforā mirgo sarkanā gaisma, pāri iet nedrīkst arī tad, ja šķiet, ka vilciens nav manāms.

Gājējs, iespējams, nespēs aprēķināt, cik daudz laika vajadzēs sliežu šķērsošanai, un transporta līdzeklis var pa to laiku jau atsteigties. Gadās arī, ka sliežu ceļš ir nepārskatāms un vilciens atrodas tuvumā, aiz līkuma. Ja cilvēks pāreju šķērso uz velosipēda, no tā obligāti jānokāpj, jo var aizķerties, nokrist un, gūstot traumu, nespēt nokļūt tālāk. Nedrīkst kāpt uz sliedes, jo tā ir slidena – it sevišķi lietū un ziemas periodā.

Sliedēm jākāpj pāri un jācenšas nepaklupt.slides

Nekādā gadījumā sliedes nedrīkst šķērsot pārmiju vietās! Ja kādreiz, lai mainītu vilciena virzienu, pārmijnieks parāva kloķi un veica izmaiņas, tagad viss notiek automātiski, vadības centrā atbilstošajā laikā vien nospiežot podziņu. Ja uz pārmijas būs kāja, velosipēds vai kas cits, neviens to neredzēs, un nelaime klāt!ar austiņām

Liela problēma ir mūzikas klausīšanās austiņās, kas neļauj sadzirdēt vilciena tuvošanos un distancē no realitātes – gan šķērsojot dzelzceļu, gan uz perona gaidot vilcienu. Šādā veidā notiek lielākā daļa negadījumu.

Nekad nemēģiniet  šķērsot sliedes – rāpjoties stāvošam vilcienu sastāvam pa apakšu vai pat kāpjot tam pāri. Labāk savlaicīgi ieplānot piecas minūtes, ko aiziet līdz tuvākajai dzelzceļa pārejai, nekā riskēt ar dzīvību. Iespējams, vilciens stāvējis divas trīs diennaktis, bet agri vai vēlu tas atsāks braukt, un tas var notikt brīdī, kad cilvēks lien apakšā vai arī atrodas uz jumta.

Būsim modri un ļoti uzmanīgi! Atceries – Tevi gaida mājās dzīvu un veselu!

 plakats

Rakstā tapšanā izmantoti interneta

resursi.

 

 

Advertisements
Categories: Citāti | Komentēt

Patriotiskās nedēļas norises ģimnāzijā

Sagaidot Latvijas 99.gadskārtu, mūsu skolā patriotu nedēļas ietvaros risinājās daudz dažādu pasākumu. Svētku gaidīšana sākās ar klašu un skolas gaiteņu noformēšanu svētkiem jau 6.novembrī. Katra klase gan rakstīja, gan veidoja savu apsveikumu Latvijai svētkos. Ģimnāzijas skolēnu parlaments aicināja visus piedalīties akcijā “Piespraud sarkanbaltsarkano lentīti”. 10.novembrī zem skolas ozoliem iedegās gaismas instalācija.

IMG-20171115-WA000120171117_082356

Sagaidot Lāčplēša dienu, mūsu ģimnāzistiem- puišiem bija izdevība apliecināt savu Lāčplēša spēku, piedaloties “Vīru spēlēs”.  Paši stiprākie, veiklākie un gudrākie prāti sacentās ne tikai fiziskajās aktivitātēs, bet arī erudīcijas spēlēs.

20171110_133938

11.novembrī, spītējot negantiem rudens vējiem un lietum, ģimnāzisti piedalījās lāpu gājienā uz Meža kapiem, kur notika svecīšu iedegšana un piemieņas brīdis Brīvības cīņās kritušajiem  karavīriem.

Nedēļas garumā proģimnāzistiem notika neklātienes konkurss “Zini savu novadnieku”. Tukuma pilsēta un novads var lepoties ar ļoti daudziem novadniekiem, kas savu vārdu ierakstījuši gan politikas, gan zinātnes, gan literatūras un citās jomās.

16.novembrī mūsu skolā viesojās Nacionālo bruņoto spēku karavīri. Tā bija iespēja jauniešiem uzzināt daudz vairāk par mūsu nacionālo armiju, par iespēju veidot karjeru bruņotajos spēkos, kā arī pārbaudīt savu fizisko sagatavotību dienestam armijā.

Savukārt 17.novembrī  svētku kulminācijas brīdī rīts iesākās ar zibakciju skolas pagalmā “Iededz sveci Latvijai”. Skolas pagalmā visi kopā veidojām Latvijas kontūru, izgaismojot to ar balti sarkanām svecītēm.  Pēc tam svecītes izveidoja Gaismas ceļu pie ģimnāzijas durvīm. Audzināšanas stundās ģimnāzisti mēģināja atšifrēt paralimpiešu apsveikumu Latvijas jubilejā. Tas veiksmīgi izdevās. Vēstījums bija – “Sportisku un veselīgu tautu, kas ir garā stipra un spēcīga.”

Svētku koncertā uzstājās koris “Savējie”. Ļoti emocionāls bija stāstījums par Viļa Rīdzinieka 18.novembra valsts proklamēšanas svinīgā pasākuma iemūžināto vienīgo fotogrāfiju, kuru izspēlēja skolas absolvente dzejniece Sarma Upesleja un patreizējie skolēni Sandra Zukule, Dita Feldmane un Irbe Smilgaine.

Koncertā godināja mūsu skolotāju Tiju Skaidrīti Kalniņu, kura apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Intriģējošs un vēsturisks brīdis, kuram gatavojāmies jau vairākas nedēļas, bija laika kapsulas izņemšana un jauna vēstījuma ievietošana nākotnes skolēniem. Laika kapsulu skolas sienā iemūrēja direktores Gundegas Reines laikā 1967.gadā, kad atzīmēja LOSR 50.gadadienu. Uz kapsulas atvēršanu bija ieradušies gan tā laika skolēni, gan skolotāji.  20171117_120149Visus klātesošos interesēja, kas gan būs šis vēstījums šodienas ģimnāzijas audzēkņiem.  Prieks un atmiņas caurvijās brīdī, kad patreizējā ģimnāzijas direktore Sigita Kūla un bijusī direktore Gunta Aumale, attina vienu papīra vēstījumu pēc otra. Daudzi klātesošie izdzirdēja pieminam savu vārdu. Kapsulā bija labāko un centīgāko skolēnu saraksti katrā mācību priekšmetā, pedagogu, audzēkņu un klašu fotogrāfijas. Atsevišķā roku darinātā cibiņā atradās oktobrēnu, pionieru, komjauniešu nozīmītes, skolas žetons, LOSR 50. jubilejas nozīmīte un naudiņa.

Savukārt jauno laika kapsulu atvērs tikai pēc 37 gadiem, kad skolai būs 125. gadskārta, bet patreizējiem skolēniem jau būs ap 50 gadu. Jaunajā vēstījumā ievietots visas skolas pedagogu un audzēkņu kopīgs foto, labāko un talantīgāko audzēkņu kopbilde, viņu saraksts, katras klases vēlējums 2054.gada ģimnāzijas audzēkņiem, vēstījums no Tukuma novada domes.

IMG-20171117-WA0093IMG-20171117-WA0086

IMG-20171117-WA0051IMG-20171117-WA0040IMG-20171117-WA003920171117_144824

Sveiciens svētkos visiem “Stropa” lasītājiem,  visiem ģimnāzijas audzēkņiem, pedagogiem, vecākiem, draugiem! Daudz laimes Tev, Latvija!

IMG-20171117-WA0094

Categories: Citāti | Komentēt

Otrpus tiltam Tukuma Raiņa ģimnāzijā

Ar Tukuma Raiņa ģimnāzijas absolventi, ārsti un mākslinieci Guntu Frīdenbergu sarunājas Tukuma Raiņa ģimnāzijas direktore Sigita Kūla 2017.gada 13.oktobrī, kad tiek iekārtota pirmā ģimnāzijas izstāžu galerija ‑ fotoizstāde “Otrpus tiltam”. Par mākslu, ārsta profesiju, izstādi, attiecībām, skolu un realitāti.

S.Kūla: Esam lepni par saviem absolventiem, kuri savu dzīvi un ikdienu var saukt par piepildītu un iedvesmojošu. Tādu mēs redzam arī mūsu Tukuma Raiņa ģimnāzijas absolventi, tukumnieci Guntu Frīdenbergu. Mēs pateicamies par dāvāto iespēju mūsu senajā ēkā redzēt Jūsu fotoizstādi. Tā ļaus ielūkoties mākslas pasaulē gan ģimnāzistiem, gan viesiem.

Jūsu ikdiena saistās ar ārsta ikdienas rūpēm, tomēr šodien mēs esam ieraudzījuši Jūs kā mākslinieci. Kā Jūs nonācāt no ārsta līdz māksliniecei?DSC_0393

G.Frīdenberga: Vēlēšanās fotografēt radās pirms 23 gadiem, kad 11 mēnešus pavadīju Austrālijā, kur biju aizbraukusi mācīties un arī strādāt. Apkārtne man šķita tik skaista un atšķirīga no Latvijā redzētās. Man ļoti gribējās to parādīt saviem tuvākajiem, tāpēc nopirku lietotu fotoaparātu un bilžu kaudzes katru mēnesi ceļoja uz mājām. Tad kādu laiku mana fotografēšana pierima. Sena paruna saka ‑ kad skolēns ir gatavs, atnāk arī skolotājs. Mani meklējumi mācīties aizveda mani pie izcila skolotāja, Latvijas foto ainavu vecmeistara Māra Kundziņa. Skolotāja personība, viņa dziļās zināšanas par kultūru un fotomākslu, ar kurām viņš dāsni dalījās, pavēra jaunus apvāršņus manām iespējām parādīt pasauli tādu, kādu es to redzu vai iztēlojos. Studijas “Foto akadēmijā” deva man iedvesmu, un fotografēt man patika arvien vairāk. Vēlāk man radās ideja, ka to visu es vēlos redzēt nedaudz citādāk, kaut ko vairāk nekā klasisku fotogrāfiju, kaut ko vairāk par realitāti. Eksperimentēju pati, vaicāju padomu savam skolotājam, kurš ieteica Mākslas akadēmijas pasniedzēju. Atrādīju savus darbiņus, tomēr pasniedzējs sacīja, ka neko jaunu nevar man iemācīt, lai es eksperimentēju pati. Šobrīd mani darbi rāda manu izteiksmes veidu, fantāziju par realitāti, par to, kādu es to gribētu redzēt, kādas ir manas emocijas. Tā rodas fotogrāfijas, kurās kaut kas tiek paņemts nost un pielikts klāt. Iespējams, ka fotogrāfijas atspoguļo mani pašu, emocijas un redzējumu.

Es būtu ļoti, ļoti laimīga, ja, skatot manu izstādi, cilvēki kaut ko justu. Viņiem var patikt, var nepatikt, bet galvenais, lai ir sajūtas un lai nav vienaldzības.

Varbūt liktenis man jau bērnībā deva zīmes par iespējamām interesēm. Manas bērnības vasaras pagāja jūrmalas ciematos. Kādu vasaru, kad no mūsu mājas aizbrauca vasarnieki no Maskavas, uz žoga stabiņa palika fotoaparāts. Mana lielā trofeja, kuru es nekad neesmu izmantojusi!DSC_0389

S.Kūla: Ārsta profesija un hobijs, kas pārtapis mākslā. Kā tas viens otru ietekmē?

G.Frīdenberga: Abi viens otru papildina un ietekmē. Nekādas rutīnas, katrs cilvēks, katra situācija nāk ar savu. 1984.gadā es sāku strādāt par ginekologu. Mācīšanās turpinājās, izmācījos par psihoterapeitu. Nu jau vairāk nekā 15 gadu man ir divas specialitātes. Mans ceļš ir bijis pakāpenisks, arvien jaunas intereses. Katrs jaunieguvums papildina iepriekšējo.

Man ir sapnis, varbūt kādreiz tas arī realizēsies, piemēram, par psihoterapijas metodi ‑ foto terapiju! Pacienti gan paši fotografē, gan analizē dažādus darbus. Iedvesmojos no itālietes Rebekas Ruso, kura šopavasar bija ieradusies Rīgā, lai apskatītu un vērtētu Purvīša balvas izstādes kandidātu darbus.  Viņa ir turīga sieviete, kurai ir sava galerija.  Sākumā viņa savus darbus izstādīja skolās. Tur, kā psihoterapeite, viņa vēroja, kā cilvēki reaģē uz dažādiem mākslas darbiem. Tagad Rebeka Ruso eksponē darbus apzināti. Māksliniece, psihoterapeite veido videosižetus, kas tiek rādīti lielāko pasaules slimnīcu uzņemšanas nodaļās gan Ņujorkā, gan Japānā. Mākslas darbi cilvēkus nomierina, rada noteiktas emocijas. Ruso, kopā ar traumatologiem, izstrādāja zinātniski pētniecisko darbu un secināja, ka konkrētie mākslas darbi veicina atveseļošanos. Pacienti pēc kāju operācijām mājās skatījās videosižetus, kas palīdzēja atveseļoties daudz ātrāk. Itāliete Rebeka Ruso uzskata, ka mēs esam ne tikai tas, ko mēs ēdam, bet arī tas, ko mēs redzam, ko dzirdam, jūtam. Tas man tik ļoti, ļoti patika!DSC_0397

S.Kūla: Sarunā nonācām pie sajūtām. Latvijā strādājot, dzīvojot, ikdiena ir ļoti piesātināta. Problēmsituāciju, satraukuma ir pietiekami daudz, vēl jo vairāk strādājot ārsta profesijā.  Ārstiem ir savas receptes. Vai Jums ir kāda īpaša recepte, ar kuru varat dalīties? Kā Jūs tiekat galā ar saspringumu, nogurumu? Kā Jūs gūstat veldzi un brīvu skatījumu no rūpēm un raizēm? Vai ir tādas receptes?

G.Frīdenberga: Jā! Manā receptē ir ceļošana. Vismaz reizi gadā es dodos prom, atslēdzot tālruni, esot tālumā no ikdienas, lai atpūstos, lai gūtu jaunus iespaidus un emocijas.

Manā receptē noteikti ir fotografēšana, kurā man reizēm pazūd laiks. Tad var izkurēties krāsns, piedegt panna. Fotografējot sajūtās pazūd apkārtējā pasaule un paveras melnais caurums, ir tikai fotografēšana.

Manā receptē ir vieta mākslai. Man ir kolosāli draugi, mums kopā patīk apmeklēt koncertus, teātrus, operas un muzejus visā pasaulē, arī Latvijā.

Tā es piepildu savu enerģijas kausu, lai ikdienā būtu jaunu spēku un krāsu piepildīta.

S.Kūla: No atpūtas pie darbiem. Vai Jūs atceraties, kas Jūs aizveda medicīnā, ārsta profesijā?

G.Frīdenberga: Es esmu daudz par to domājusi.  Manai izvēlei nebija viena noteicošā faktora. Medicīna mani interesēja jau no bērnības, mana mamma bija vecmāte. Jau bērnībā spricēju švammes pīlītē. Noteikti ietekmēja tas, ka bērnībā pārcietu sirds operāciju un diezgan ilgi biju slimnīcā. Tā doma, ka mani izglāba un man ir jāglābj citi. Iespējams…

Tad, kad skolas laikā sāku interesēties par medicīnu, es domāju, ka tas ir pietiekami interesanti. Vienu brīdi es sašaubījos starp ķīmiju un medicīnu, tomēr medicīna izrādījās man tuvāka un svarīgāka.

Un, jā… Skolas gaitās zīmēšana gan man galīgi negāja, un arī šodien uzzīmēt es neko nemācētu. Tajā pat laikā es mācījos kompozīciju, krāsu. Savās fotogrāfijās es to visu sabīdu kopā ar sev atrastiem paņēmieniem. Šobrīd iedomājos par skolotāju Vaivu Zirdziņu. Nez ko viņa par šo izstādi varētu sacīt?2017_10_16

S.Kūla: Šī ir viena un tā pati senā ēka, tomēr ir pagājis zināms laiks starp Jūsu skolas dienām un šodienu. Vai ir kas tāds, kas uzjundī no bērnības? Kādas ir Jūsu domas par skolu toreiz un tagad?

G.Frīdenberga: Es vidusskolu pabeidzu 1977.gadā, ir jau pagājuši 40 gadu. Šobrīd ir grūti salīdzināt, jo no man zināmajiem nav neviena, kurš tagad mācītos. Tomēr Raiņa skolā ir mācījusies mana mamma, mācījos es, mācījās arī mana meita. Tā, varētu teikt, ir ģimenes tradīcija. Mana mamma bija vienaudži ar Imantu Ziedoni.

Es domāju, ka mana laika izglītība bija daudzpusīgāka. Mana meita izvēlējās humanitārā cikla vidējās izglītības programmu, ieguva arī augstāko izglītību. Pagāja laiks, parādījās citas intereses. Tagad šķiet, ka tās bioloģijas skolas laikā tomēr pietrūka. Šodien es domāju, ka jaunieši kādā šaurā specializācijā ir zinošāki, bet pietrūkst to vispārējo zināšanu.

Ienākot skolā toreiz un tagad, vienojošais ir tas, ka tā ir mīļa. Man ir patīkamas atmiņas.

S.Kūla: Šobrīd ģimnāzijā esam nodefinējuši vērtības: cieņa, atbildība, izaugsme un mērķtiecība. Runājot ar absolventiem, tie uzskata, ka tās šajā ēkā ir jau bijušas. Kādas ir Jūsu domas?DSC_0416

G.Frīdenberga: Šodien skolā jaunieši ir brīvāki, bet, manuprāt, cieņas kādreiz bija vairāk. Varbūt tā mijās drusku ar bailēm un sodiem, bet attiecības starp skolotājiem un skolēniem bija citādākas, cieņpilnākas. Jaunieši šobrīd var atļauties to, ko kādreiz noteikti nevarēja! No vienas puses, jaunieši ir brīvāki, gudrāki, pašpārliecinātāki, tomēr šad un tad ir drusku nepatīkami, arī kā ārstam! Jā, par cieņu noteikti ir jārunā!

S.Kūla: Vēl jautājums par Latvijas izglītības sistēmu pārmaiņu procesā. Ko Jūs kā ārsts, mamma, vecmamma gribētu redzēt pēc 10 gadiem, ko vajadzētu izglītībā iekļaut, saglabāt un ko ne?

G.Frīdenberga: No vienas puses, vajadzētu respektēt cilvēka brīvību, neieliekot to šausmīgos rāmjos. Esmu domājusi arī par alternatīvajām skolām. Bet tad, kad šo skolu audzēkņi nonāk augstākās iestādēs, daudziem ir grūti. No otras puses, tas ir ļoti brīnišķīgi, ka visi nav ielikti vienā “atvilktnītē”. Jautājumus par brīvību, cik daudz to var atļauties? Noteikti ir jāpārdomā par tehnoloģiju lietojumu. Kurā brīdī to sākt lietot, kā to ierobežot? Kad atļaut, lai tās kļūst par atbalstošu palīgrīku? Piekrītu apgalvojumam ‑ tie, kuri lasīs grāmatas, vadīs tos, kuri skatās televīziju un ir tehnoloģiju pavadā.

S.Kūla:   Vai ir kas tāds, kam Jūs ieteiktu pievērst uzmanību?

G.Frīdenberga: Kādreiz ir dzirdēts runājam. Nē, es jau iešu mācīties uz Rīgu, tur viss ir labāk. Bet, ja tu pats paņem maksimāli visu šajā vietā ‑ mājās ‑ , tas ir vēl vērtīgāk. Es domāju, ka Raiņa skola vienmēr ir bijusi ar ļoti augstu līmeni. To var novērtēt tik tad, kad skola ir aiz muguras. Raiņa skola ir tāda kā kvalitātes garantija. To novēlētu saglabāt! Audzēkņiem un tukumniekiem novēlu prast novērtēt savu, saglabāt patriotismu sirdī! Novērtēt savu ģimeni, savu skolu, savu pilsētu! Es esmu pārdzīvojusi dažādus laikus, mums savulaik patriotisma bija vairāk, varbūt tāpēc, ka bija aizliegts. Jā, šobrīd var ceļot, var studēt. Es priecājos par visiem jauniešiem, kam pienāk tas brīdis, kad apziņā nonāk atskārsme – nav skaistākas un mīļākas vietas par Latviju.

Kamēr mūs interesē Dziesmu svētki, mūsu raksti, mūsu vēsture, grāmatas un māksla, tikmēr pasaule un Latvija neiznīks!

S.Kūla: Noslēgumā nedaudz par izstādi…DSC_0420

G.Frīdenberga: Manā pirmajā izstādē ir vesels iespaidu virpulis – gan rāms rīts Grieķijas salā, gan pusdienas tveice Sahāras tuksnesī, gan saulriets Indijas okeānā, gan Brazīlijas pilsētiņas mazo ieliņu valdzinājums, gan Venēcijas skati. Un, protams, skaistākā zeme uz pasaules – Latvija. Man tie ir miglainie ziemas rīti, pavasara maigais zaļums, vasaras puķu krāšņums un rudens krāsu simfonija.

Izstādes simbols ir tilts ‑ tas ir tilts no fotogrāfijās tvertām sajūtām uz iztēles lidojuma rezultātu. Tas ir arī tilts pāri rāmai un zināmai ikdienai uz pavisam citu pasauli. Tas ir arī uzdrošināšanās tilts pāri savām bailēm un nepārliecinātībai. Tiksimies otrpus tiltam!

Izstāde atklāta 2017.gada 16.oktobrī, izstāde apskatāma līdz 2017.gada 1.decembrim.

 

Categories: Citāti | Komentēt

Gudrs, vēl gudrāks

Šogad turpinot iesākto tradīciju piedalījos televīzijas spēlē “Gudrs, vēl gudrāks” jeb kā šo nosaukumu saīsināja mani klases biedri – “Gudrs. Gudrs”. Arī šogad Latvijas Televīzijas ēkā mums bija jāierodas trijos. Tur mūs sagaidīja jauka meitene, kas mani un skolotāju pavadīja uz ēkas centru – grimētavu, bet manus atbalstītājus aizveda uz vietu, kur raidījums tiek filmēts. Man jāsaka sirsnīgs paldies saviem uzticīgajiem atbalstītājiem – Reinai Paulai Kreicbergai, Sandrai Zukulei, Raienam Melnim, Ralfam Kārkliņam, Henrijam Siliņam un Ketijai Adelovai. Kad visi bija ieņēmuši savas vietas, spēle varēja sākties.IMG-20171101-WA0000

Pirms spēles paspēju iepazīties ar saviem pretiniekiem – Elīzu  Ziediņu no  Cēsu 1.pamatskolas,Hubertu Zimacki no Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzijas, Keitu Elizabeti Dobkeviču no Kandavas Kārļa Mīlenbaha vidusskolas, Kristiānu Pālenu no  Priekuļu vidusskolas, Madaru  Lukaševicu no  Madonas Valsts ģimnāzijas, Evelīnu-Kristu Sitniku no  Krāslavas Valsts ģimnāzijas, Leldi  Samoviču no  Ventspils 4.vidusskolas, Elīnu Bērziņu no  Olaines 1. vidusskolas, Alisi Misiņu –  Ādažu vidusskola, Diānu Krūmiņu no  Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas un Miku Fiļimonovu no  Kalnciema vidusskola. Ar Hubertu cīnījos finālā, kur gan paliku godpilnajā otrajā vietā ar viena punkta starpību. Ja godīgi, tad šoreiz mani visvairāk pārsteidza jautājumu vieglums, kas gan parasti  spēlei nav raksturīgs. Par visāķīgāko jautājumu priekš manis izrādījās  matemātikas uzdevums, jo tas nebija atrisināms.IMG-20171101-WA0001

Šī diena nebūtu izdevusies bez manas brīnišķīgās klases audzinātājas Zaigas Širinas. Paldies arī  skolas autobusa šoferim, bez kura mēs gala punktā nemaz nebūtu nokļuvuši, un, protams, visu brīnišķīgo ģimnāzijas kolektīvu, kas mani mudināja pieteikties arī šogad. Visi tie, kas par mani turēja īkšķus šeit  Tukumā, pusfinālu varēs skatīties 8.decembrī kanālā LTV1. Ļoti ceru gūt uzvaru arī lielajā finālā, kas notiks tajā paša 8. decembrī. Turiet īkšķus par mani!

  1. klases skolniece Helēna Anna Dzērvāne.

 

 

Categories: Citāti | Komentēt

Eiropas Jauniešu parlaments- vieta, kur pierādīt sevi!

 

 

Eiropas Jauniešu parlaments ir lielākā debašu platforma jauniešiem Eiropā. Tā ir politiski neitrāla organizācija, kurā iesaistās jaunieši no visas Eiropas, lai 3-7 dienu laikā paveiktu citiem šķietami neiespējamo.

Jau gadu esmu iesaistījusies Eiropas Jauniešu parlamentā (EJP), kopumā pabijusi septiņās sesijās, tostarp arī sesijās ārpus Latvijas robežām. Šis skaitlis nav mazs, taču varu teikt, ja būtu iespēja, noteikti piedalītos sesijās vēl biežāk un ne tikai kaimiņvalstu robežās, bet arī tālāk.sfa

Kāpēc pamēģināt iesaistīties EJP? Noteikti tāpēc, ka no tā var daudz ko iegūt. EJP iemāca būt patstāvīgākam, pārvarēt savas bailes, iesaistīties un motivēt pašam sevi. Ja man būtu jāmin būtiskākais, ko esmu ieguvusi no šīs organizācijas gada laikā, tad vienu konkrētu lietu nosaukt nevarētu. Man nozīmīgi ir cilvēki, kurus esmu satikusi sesijās. Vienmēr ir grūti no viņiem atvadīties, bet es arī zinu, ka noteikti viņus vēl satikšu. Kāpēc? Tāpēc, ka EJP ir tādi lieliski atvadu vārdi: ‘’See you somewhere in Europe !‘’(no Angļu val. tulk.- Tiksimies kaut kur Eiropā). Un tā arī ir. Dažbrīd šķiet neticami, ka kādu, kuru pirms pusgada iepazini sesijā, jau atkal satiec citā sesijā un jūs atceraties viens otru, kaut šis cilvēks dzīvo pilnīgi citā Eiropas nomalē. Pēdējā laikā bieži sanāk ceļot un šāda kontaktu iegūšana ļoti atvieglo naktsmītņu meklēšanu. Šobrīd varētu ceļot pa vismaz 17 Eiropas valstīm un netērēt naudu dārgām viesnīcām, jo cilvēki, kas iesaistās EJP ir ļoti atvērti un sirsnīgi, un ar lielāko prieku uzņems pie sevis.

Nevar nepieminēt, ka arī akadēmiskais guvums sesijās ir kaut kas tāds, ko nevienā skolā iemācīt nevar. Esmu dzīvs piemērs tam, kā cilvēks var attīstīties viena gada laikā. Runas brīvība, organizētība, cieņa un, protams, angļu valodas zināšanas- šīs ir tikai pāris lietas, ko esmu ieguvusi no sesijām. Varu brīvi uzstāties publikas priekšā, kā arī organizēt pasākumus un vadīt, jo EJP iemāca būt par līderi.hf

EJP sesijās nav skolotāju, tikai vienaudži, kas ir ieradušies šeit ar tādu pašu mērķi, kā es- iegūt un kaut ko arī atdot. Dažreiz tas ir miegs pirms pēdējās un vissvarīgākās dienas, varbūt kāda asara par cilvēkiem, no kuriem uz laiciņu jāatvadās. Katra sesija ir unikāla un savdabīga, tieši tādēļ no katras sesijas ir radies atšķirīgs iespaids.

Pirms izklāstu pēdējo 3 sesiju norisi, vēl gribu piebilst, ka EJP ir vieta, kur ir iespējama izaugsme. Visi sāk no mazumiņa- esot par delegātu. Tālāk jau katrs pats pēc savām spējām var izvēlēties, ko grib darīt tālāk (var arī palikt par delegātu visu laiku, tam nav ierobežojumu). Es esmu bijusi delegāte, arī izvirzīta uz Nacionālo sesiju kā internacionālā delegāte. Pēc tam pamēģināju būt par organizātori un vēl pēc tam- par žurnālisti, fotogrāfi. Un tas nebūt nav viss, jo, ja sīkāk izpēta to, no kā sastāv katra sesija, iespēju ir daudz, bet ir jāgrib!

Runājot par iespējām, mana visnotaļ sarežģītākā sesija ir bijusi Klaipēdas reģionālā sesija, kuru organizēju es, kopā ar vēl 6 cilvēkiem. Kāpēc sarežģīti? Ir pierasts, ka organizatori ir savas valsts pārstāvji, bet tā nu lūk sanāca, ka apmēram 5 mēnešus (tik ilgi aptuveni tiek veidota viena sesija) strādāju kopā ar lietuviešiem, lai no mazas lapiņas, uz kuras uzrakstīts sesijas nosaukums, padarītu to par realitāti. Kad esi organizators, manuprāt, vislabākais brīdis ir tieši pēc sesijas, kad, braucot mājup pie sevis vari pateikt: ‘’Jā, es to izdarīju!’’. Tā ir sava veida laimes sajūta, kuru sapratīs tikai tie, kas paši ir gājuši cauri tam visam.

Taču grūtākais brīdis manā EJP pieredzē bija aizvadītā  vasara, kad paralēli Klaipēdas sesijas organizēšanai bija jāorganizē mūsu pašu sesija, kas norisinājās Siguldā, Oktobra beigās. Būt par organizatoru nav viegli, jo no nekā ir jāuztaisa kaut kas. Par cik EJP ir nevalstiska organizācija, mums netiek piešķirti nekādi līdzekļi sesijas realizācijai no valsts puses. Mūsu labākais draugs ir biedrība ‘’Tellus’’, kas palīdz kā finansiāli, tā arī materiāli.

Pierādījusi savas spējas organizēšanas darbos (pie kā noteikti atgriezīšos, jo ļoti iemīlēju šo darbu), izmēģināju savas prasmes arī žurnālista lomā. Nacionālā sesija Viļņā, šī gada Novembrī, bija liels izaicinājums. Saskāros ar daudz un dažādām grūtībām, negulētām naktīm un šoku, kad sapratu, kas slēpjas zem vārdiem ‘’media team member’’.lh

Varu tikai teikt, ka visa pieredze, ko esmu guvusi šo sesiju laikā, man noder jau šobrīd un zinu, ka noderēs arī vēlāk. Ir nedaudz skumji, ka esmu vienīgā tukumniece, kas iesaistās EJP, jo neiesaistīties un nepamēģināt ir tas pats, kas palaist garām lielisku iespēju. Tieši tāpēc gribu mudināt mūsu skolas vidusskolēnus vismaz pamēģināt. Der atcerēties, ka mani var sastapt visās Latvijas un Lietuvas sesijās, kā arī iespējams kaut kur tālāk, tāpēc Tu, Tukuma Raiņa ģimnāzijas skolēn, nebūsi viens!

Līga Lielmane, 12.b klases skolniece, ģimnāzijas skolēnu parlamenta prezidente

Categories: Citāti | Komentēt

Mūsu skolotājas Tijas Kalniņas atmiņas

Publicēts grāmatā “Raiņa skolai – 80”

Vissatraucošākie, vissarežģītākie, vissmaidošākie, vis…notikumi man saistās ar Austrālijas – Sindejas – latviešu biedrības izsludināto konkursu Latvijas Televīzijā par latviešu valodu un literatūru pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā.

Konkursā piedalījās 123 republikas 5-9.klašu grupas.

Bija jāveic arī mājasdarbi: krustvārdu mīkla, sava novada valodas vārdu pētniecības darbs, stāstījums par kādu komisku atgadījumu. Tā kā mājasdarbus skolnieces bija veikušas ļoti labi, mūs uzaicināja uz konkursu Latvijas Televīzijā.

Komandā bija trīs dalībnieki. Mūsu, Tukuma Raiņa 1. vidusskolas – Elīza Kalniņa (komandas kapteine), Zane Aumale un Inga Skuja. Kas tad bija satraucošs?

Satraucoši!

Kad konkursa organizētāji saprata, ka kļūdījušies atbilžu pieņemšanas kārtībā, mūsu punkti apbrīnojami steidzīgi auga…

Burtiņš ‘’A’’ ir alfabētu beigu daļā. Sākumā uz jautājumiem atbildēja pēc alfabēta burtu kārtības. Kad tuvojās burtam A, citi jau bija to izdarījuši. Mēs kopā ar skolotāju Rudenko sēžam maliņā un, protams, esam ļoti satraukušās: mūsu komanda netiek pie vārda.

Vissiltāk?

Kā jau TV, un vēl satraukums. Uzdevumi bija viss dažādākie, daudz par folkloru, piemēram, tautas dz. par māmiņu. Elīzai jau tautasdziesma prātā, bet arī Zane, ar karstumu cīnoties, pēkšņi saka : „Silta jauka istabiņa…” Inga bilst: ”Vēl siltāka, vēl jaukāka.”

Vissarežģītāk?

Konkursa vadītāji saka: „Pastāstiet, lūdzu, par pirmajām latviešu valodas vārdnīcām!” Elīza jau roku pacēlusi, un skan veikla atbilde (mūsu komandas meitenes mācijās 6,7 klasē).

Vissmaidošākie?

Kā lai nesmaida, ja ir iegūta uzvara?

Komanda pārliecinoši izcīnīja pirmo vietu un ieguva 2000 Austrālijas dolāru(kurss – tagad krities), skolotāja – 200 dolāru(pēc tā paša kursa).

Par iegūto naudu skolas vecāku komiteja nolēma iegādāties televizoru, videomagnetafonu, videokasetes ar literatūru un valodu saistītu materiālu ierakstam. 100 dolārus ieguva arī katra dalībniece.

Skolā (13.kab.) izveidojās audio-video materiālu skapis, kurā ir sakrāti aptuveni 150 video ieraksti-  mākslas filmu, teātra izrāžu, koncertu(arī dziesmu un deju svētku), dokumentālo filmu, sarunu ar rakstniekiem un dzejniekiem u.c. ierakstu.

Materiālus regulāri izmanto mācību stundās. Tie ir labs palīgs skolēniem izprast mācību vielu.

 

 

 

…… un audzēkņu atmiņas par skolotāju

2003.gada 25. novembrī Rīgā, Reitera namā, tika godināti 30 latviešu valodas un literatūras skolotāji, kas savu dzīvi veltījuši dzimtās valodas mācīšanai, tās kopšanai. Apbalvoto vidū  – Tukuma Raiņa ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Tija Kalniņa.

Tiju Kalniņu sastapu nākamajā dienā viņas audzēkņu vidū – priecājoties gan par apbalvojumu, gan par nupat izdoto (ģimnāzijas vēsturē pirmo) skolēnu literāro žurnālu „Saules gadi”. Tūdaļ  gan jāpiebilst, ka skolotājas priekam ir vel kāds iemesls..nupat iegūtās jaunākās grāmatas – Māras Zālītes kopkrājums „Dzeja” un Māra Čaklā grāmata „Izaicinājums”, kas ir vēstījums par Latvijas valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dzīvi un darbu.

Skolēni, kuri visi ir redaktori, korektori, datorgrafiķi, ilustratori, labprāt dalījās žurnāla tapšanas izjūtās. Skolotāja Kalniņa, lūk, uzticas viņiem, ka jaizvēlas kuru autoru, kurus darbus publicēt. Un darbu patiešām ir daudz! To savākšanai labprāt piedalījās arī pārējās piecas latviešu valodas skolotājas, taču tieši viņi –  redakcijas kolēģija – izlemj, kuri ievietojami žurnālā. Gadoties, protams, ka dažam savs paviršākais darbiņš jāpārstrādā.

Skolēni bija vienasprātis par to, ka tieši izvērtēšana ir tas interesantākais! Tik daudz vienaudžu jaunrades darbu vienkopus taču nekur citur nav! Un vel – ir interesanti uzzināt, ko par dažādām lietām un parādībām domā, piemēram, 12. klases skolēni, ko domājuši paši – pirms dažiem gadiem.

Klausoties, cik atraisīti skolēni ir sarunā, cik analītiski viņi spriež par latviešu literatūru, kļūst saprotams, kāpēc skolotāja Tija Kalniņa klusējot smaida. Vērojot, kā aug un veidojas jauna – gudru ar labu gaumi apveltītu lasītāju paaudze, vislabāk jūtams, ka nav veltīgas latviešu valodai ziedotās stundas, dienas un gadi.

Marija Anmane (laikraksta Neatkarīgas Tukuma Ziņas žurnāliste)

 

Skolotāja Tija Kalniņa par latviešu valodas rotaļu pulciņu.

Daudz gadu vadīju skolas rotaļu pulciņu, jo rotaļas formā izvērsts darbs rosina skolēna uzmanību, sāasina uztveri, liek domāt, attīsta spējas salīdzināt, secina, spriest. Skolēni nav kūtri domātāji, tikai viņiem jādod uzdevumi, kas ir piemēroti viņu domāšanas veidam.

Man patika darboties kopā ar audzēkņiem. Viņi mudināja arī mani nepārtraukti meklēt, atrast  kādas jaunas valodas sakarības. Katrā nodarbībā centos iesaistīt kādu jaunu rotaļu. Arī bērni mājās sadomāja rotaļas un pulciņā mēs ar tām darbojāmies. Ināras veidotā vizītkaršu mīkla –

  1. Alva K.Tumus Vanda.Ak

Mums ļoti patika sacensties „Pusdienas ēdienkartē” . Nebija viegli veikt rotaļu „Kā sasniegt?” Piemēram, vārdus „balts” pārvērst par vārdu melns

Balts

Kalts

Kalns

Kalni

Valni

Velni

Velns

Melns

Toties dodoties „Ceļojumā pa grāmatu plauktu” bija ļoti aizraujoši. Nostiprinājām grāmatas nosaukumu ar autoru.

Vārdu lotto un domino spēlēs bija nepieciešams gramatikas zināšanas.

Categories: Citāti | Komentēt

Augstais apbalvojums mūsu skolotājai

Valsts svētku priekšvakarā esam saņēmuši lielisku ziņu. Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis un Ordeņu kapituls 2017.gada 20. oktobrī nolēma par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā piešķirt Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru un iecelt par ordeņa kavalieri ilggadējo Tukuma Raiņa ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāju Tiju Skaidrīti Kalniņu.

Augsto apbalvojumu  skolotājai  pasniegs 2017.gada 18.novembrī.

Skolotājas Tijas Kalniņas mūžs ir bagāts, radošu ideju piepildīts, un sirds vienmēr piederējusi skolai un savai ģimenei! Skolotāja vienmēr ir cienīta par viņas neatlaidību, godprātību un cilvēcību.

No visas sirds apsveicam skolotāju un paldies par mūža ieguldīto darbu audzēkņu izglītošanā!

IMG-20171031-WA0000[1]

 

 

Categories: Citāti | Komentēt

11. a klases ekskursija uz Igauniju

IMG-20171016-WA0004[1]

 

  1. oktobra rīts iesākās agri, jo jau 6:30 visiem bija jāpulcējas pie skolas. Mazliet samiegojušos skolēnu un skolotāju bariņu iepriecina fakts, ka tuvojas autobuss. Tiek sakrāmētas mantas, sadalītas vietas un varam doties ceļā.

Pirmā pietura bija uzreiz aiz Latvijas-Igaunijas robežas. Sākam dzirdēt sev nepazīstamu valodu un saprotam, ka vairs neesam Latvijā. Laiks bija patiesi burvīgs un caur autobusa logu varējām pabaudīt zelta rudeni arī Igaunijā.

Pirmais apskates objekts bija Keilas ūdenskritums, kurš ir 6 metrus augsts un vairākus desmitus metru plats. Keilas ūdenskrituma apkārtne un  pats ūdenskritums bija ļoti skaista vieta, un,  pateicoties saulainajam laikam, tā burvīgumu varējām izbaudīt vēl pilnīgāk.

Pēc ūdenskrituma apskates devāmies uz Tallinu un paēdām pusdienas, protams, katrai ekskursijai ir jābūt arī kārtīgam veikalam. Pēc pusdienām devāmies uz Tallinas televīzijas torni. Uzbraucot 173 metru augstumā, mums pavērās neatkārtojams skats uz Tallinu.

Pēc īsas parka un prezidenta pils apskates dodamies uz viesnīcu, ātra iekārtošanās un dodamies uz baseiniem un saunām, un baudām viesnīcas piedāvātās iespējas.

Nākamajā rītā apskatījām Tallinas vecpilsētu, bet pēc tam devāmies uz Jagala  ūdenskritumu, kurš pārsteidz ar savu augstumu. Pēdējais apskates punkts bija Nomme Veski ūdenskritums.

Vēl tikai pusdienošana un iepirkšanās  Pērnavā un sākas ceļš mājup. Iebraucot Latvijā,  sāka skanēt dziesmas un laiks paiet ļoti ātri. Tukumā atgriežamies ap 21:00 patīkami noguruši, bet ļoti apmierināti ar ekskursiju.

Endija Krigerte un Elza Vasermane, 11.a

Categories: Citāti | Komentēt

Ģimnāzijā jauns parlaments

Pie čakla un radoša darba pozitīvisma pilni ķērušies jaunie ģimnāzijas parlamentārieši.IMG-20171010-WA0004

1.rindā no kriesās – Valts Pabērzs, Elza Anastasija Vasermane, Katrīna Lagzdiņa, Agnese Pridāne, Nathalie Pletscher, Laura Laurita Ķergalve, skolotāja Inese Bērziņa.

2.rindā – Matīss Eglītis, Līga Lielmane, Sandra Zukule, Verners Čudars, Kristīne Stafecka, Nikola Geste, Eva Pļaviņa, Helēna Keiša, Santa Cīrule, Evelīna Zazīte, Sīmanis Olafs Jurševics, Arta Zvaigzne, Toms Fišers – Blumbergs un Rūdolfs Jākobsons.

Lai izdodas viss iecerētais un plānotais!

Categories: Citāti | Komentēt

Viesos Ērgļu vidusskolā

9.oktobrī mūsu ģimnāzijas Sociālo zinību metodiskās komisijas pedagogi viesojās Ērgļu vidusskolā pieredzes apmaiņas braucienā. Ērgļu skolas pedagogi pie mums viesojās pagājušajā gadā, vērojot atsevišķas mācību stundas un iegūstot informāciju par mūsu ģimnāzijas mācību darba norisi, ārpusskolas aktivitātēm, dalību dažādos projektos un  sadarbību ar skolas partneriem.20171009_100001

Ērgļu vidusskola Vidzemes pusē mūs sagaidīja ietinusies biezā miglā. Pelēkais skolas nams ir celts 1955.gadā un ārēji atgādina Tukuma 3.pamatskolu. Skolas telpas ir renovētas, ļoti plašas un šo skolu par savējo sauc ap 220 audzēkņiem. Sākumskola darbojas citā ēkā.

Viesošanās laikā mums bija dota interesanta iespēja vērot mācību stundu 5.klasē, kuru vadīja divas skolotājas – mūzikas un literatūras. Nodarbības tēma – “Latviešu tautasdziesmas. Šūpuļdziesmas.” Audzēkņi mācību stundas laikā gan izdziedāja sen pazīstamas tautas dziesmas, gan uzzināja daudz ko jaunu kā labāk izprast tautasdziesmu saturu. Šādu savstarpēju pedagogu sadarbības formu paredz arī jaunais kompetenču izglītības modelis. Proti, ja vairākos mācību priekšmetos  tēmas pārklājas, tās apgūst vienā stundā, savstarpēji sadarbojoties skolotājiem.

20171009_11133320171009_12214120171009_115407

Mācību process skolā norit ļoti veiksmīgi. Mūs ieinteresēja dažas interesantas lietas Ērgļu vidusskolā. Visiem skolēniem dienasgrāmatu vietā ir plānotājs, kurā ir informācija par mājas darbiem, plānotajām ieskaitēm un pārbaudes darbiem. Ir jāieraksta savi sasniegumi, neveiksmes, jāiepazīstas ar iekšējās kārtības noteikumiem. Skolēni var krāsot arī mandalas savā plānotājā.

1.septembris  skolā ir kā adaptācijas diena pilnīgi visiem audzēkņiem. Pēc garā vasaras brīvlaika kaut kas ir aizmirsies skolas kārtības noteikumos, tāpēc tie pirms veiksmīga mācību gada sākuma ir jāatkārto. Protams, tās ir arī īpašas dienas jaunajiem skolēniem un klasēm, kuras uzsāk mācību gadu pirmo reizi.

20171009_10321620171009_100339Audzināšanas stunda visā skolā notiek vienlaicīgi. Pirms tam visi skolas audzēkņi sapulcējas skolas zālē uz informatīvo piecminūti. Skolas direktore pateicās 12.klasēm par  Skolotāju dienas organizāciju un ziņoja par tuvākajām aktualitātēm skolā.

20171009_104743Katra klase par sekmīgu mācību darbu, piedalīšanos sportā un kultūras pasākumos, saimnieciskajiem darbiem skolā un pagastā vāc zīles dažādās krāsās. Tās glabājas lielās stikla burkās. Mācību gadu noslēdzot notiek zīļu skaitīšana. Tad arī redzams, kura joma katrai klasei padodas vairāk – mācības, sports, pasākumu organizēšana vai kas cits. Uzvar klase ar vislielāko zīļu skaitu, balvā iegūstot finansējumu klases kopīgam pasākumam.

 

Un vēl …  Skolā ir liela un plaša ķīmijas laboratorija. Pie sporta zāles ir atsevišķs balvu – iegūto kausu stūrītis, kā arī atsevišķa telpa skolas slēpju uzglabāšanai. Dzīvojot Ērgļu pusē ir jāmāk slēpot. Skolēniem pieejams trenažieris. Ikviens  ievēro atkritumu šķirošanu.  Pie  skolotāju istabas ir stends, kurā skolēni raksta par aktuālām un sasāpējušam  problēmām. Aktīvi darbojas jaunsardze, kurai ir pat atsevišķs kabinets.20171009_10404420171009_10453020171009_10363020171009_110902

Mūsu pedagogi atzina, ka dažas lietas noteikti ir jāievieš arī mūsu skolā.

Pēc viesošanās skolā, pabijām apkaimes tuvākajos muzejos – brāļu Jurjānu memoriālajā muzejā “Meņģeļi” un Rūdolfa Blaumaņa “Brakos”, kur ne tikai klausījāmies gida stāstījumu, bet arī darbojāmies praktiski.

Iespaidos dalījās vēstures skolotāja Loāna Šulca

20171009_13354220171009_133016

20171009_14121820171009_143143

Categories: Citāti | Komentēt

WordPress.com blogs.